Pirāti sapņo par nākotni. Saruna ar bibliofilu

Tīmekļa plašumos uzdūros kādai nelielai grāmatu krātuvei, kurā galvenokārt savākti teksti par vēsturi un filosofiju angļu valodā, tostarp reti interesantas grāmatas, kādas cituviet neatrast, – teiksim, tūkstoš lappušu bieza Encyclopedia of Buddhism 2 sējumos, pravietojumu, pilsētas leģendu, mītu radīšanas enciklopēdijas, pētījums par garīgo slimību attīstību viduslaikos, grāmata par sešdesmito gadu kontrkultūru America Divided.The Civil War of the 1960s u. c. Atšķirībā no daudzām citām interneta bibliotēkām šajā atrodamas tikai tie teksti, kas klasificējami kā „pirātiski”, proti, visupirms tie publicēti grāmatas formātā, pēc tam apsviedīgi ļauži grāmatas ieskenējuši un izlikuši tīmeklī; savukārt cilvēks, kurš šajā sarunā maskējas ar pseidonīmu Bibliofils, tās savācis vienuviet un piedāvājis vispārējai lietošanai, precīzāk, ne gluži vispārējai, bet dažu tīri tehnisku iemeslu dēļ kāda foruma iekšējai lietošanai. Uzbildināts ar e-pasta starpniecību, Bibliofils piekrita atbildēt uz jautājumiem par šīs grāmatu krātuves tapšanu un arī par dažām specifiskām tīmekļa underground kultūras īpatnībām vispār.

Guntis Berelis. Kā un kāpēc tu izveidoji šo bibliotēku?

Bibliofils. Nav jau nekāda īpašā bibliotēka. Maza krātuve, pāris simti grāmatu sanāks. Vienīgi – nekur citur tās savāktas vienkopus neesmu manījis. Bet viss sākās pavisam nejauši. Sapazinos ar kādu cilvēku, neklātienē sapazinos, mēs sarakstījāmies, – viņš bija izveidojis grāmatu krātuvi ar tekstiem par Ķīnas, Indijas un citu Austrumu civilizāciju kultūrām, vārdnīcām, valodu mācību grāmatām, zinātniskiem pētījumiem. Tāda specifiskas ievirzes literatūra, kas vajadzīga ļoti ierobežotam cilvēku lokam, tāpēc populārajās interneta bibliotēkās parasti tā nav atrodama. Tobrīd viņš bija sasparojies arī skenēt filozofijas klasiķu grāmatas. Redzi, tie filozofu darbi, kas patlaban pieejami tīmeklī, salīdzinot ar iespiestajām grāmatām, parasti ir ļoti nekvalitatīvi – pilni ar kļūdām, bez zinātniskā aparāta, komentāriem un tā tālāk. Tos var lasīt, bet izmantot darbā – kaut vai kā citātu avotus – praktiski nav iespējams. Un tas cilvēks bija nolēmis šo situāciju mainīt, skenēt grāmatas ar visām piedevām – priekšvārdiem, pēcvārdiem, personu rādītājiem, komentāriem. Īsti nezinu, kā viņam veicas, tas ir process, kas prasa ārkārtīgi daudz laika un darba, zinu vien to, ka apmēram reizi divās nedēļās viņš papildina savu krātuvi ar kādu ieskenētu pētījumu par Austrumu tematiku. Iedomājos – kāpēc gan es nevarētu izveidot kaut ko līdzīgu?

G. B. Atvaino, es pārtraukšu. Kā tu domā, kāpēc interneta bibliotēkās teksti ir ar tādiem defektiem?

B. Nezinu, vai tava žurnāla lasītājiem interesēs tādas tīri tehniskas problēmas. Kā parasti grāmata nonāk interneta bibliotēkā? Protams, ja tekstu neatvēl izdevējs vai pats autors. Visupirms grāmata tiek skenēta. Tad ar kādu no teksta atpazīšanas programmām tā tiek konvertēta txt, rtf vai doc formātā. Taču teksta atpazīšanas programmas mēdz darboties ar kļūdām, tāpēc tekstus pēc tam labo arī kāds cilvēks, kurš šo nodarbību izvēlējies brīvprātīgi, protams, nesaņemot par to nekādu atalgojumu, un kuram ļoti reti ir kāda nojausma par korektora darbu vai vismaz par gramatikas likumiem. Gala iznākumā rodas teksts, kas pilns ar kļūdām un defektiem. Vienīgā izeja – ieskenētos tekstus konvertēt Adobe Acrobat formātā pdf vai djvu formātā, kura lasīšanai arī nepieciešama speciāla programma. Šajos formātos iespējams radīt precīzu iespiestās grāmatas kopiju, lappusi pēc lappuses, ar visām ilustrācijām, tabulām un, piemēram, zemsvītras piezīmēm. Taču arī šiem formātiem piemīt kāds trūkums – tie ir ļoti „smagi”. Teiksim, tā budisma enciklopēdija, kas tev tik ļoti patīk, ir aptuveni 50 megabaitu „smaga”. Teksta formātā tā aizņemtu reizes piecdesmit mazāk vietas. Un neviens elektronisko grāmatu krātuves īpašnieks neizvietos savā bibliotēkā 50 megabaitu „smagas” grāmatas – viņam taču jāmaksā gan par hostingu, gan par trafiku. No otras puses, ja viņš savu vietni uztur no reklāmām, tad viņam ir svarīgi, lai to apmeklētu pēc iespējas vairāk cilvēku, taču humanitāras ievirzes grāmatām lasītāju loks nav neko plašs, līdz ar to apmeklētāju skaits kritīsies, reklāmas viņš vairs nesaņems, samaksāt nevarēs… Slavenajā Moškova bibliotēkā ir vairāk nekā 20 000 tekstu. Tie aizņem ap 5 gigabaitiem. Man ir tikai daži simti tekstu, bet tie jau „sver” tuvu pie viena gigabaita. Redzi atšķirību? Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc grāmatas, kas atrodamas manā krātuvē, praktiski nav pieejamas nekur citur. Nu, kāda varbūt retumis parādās uz dažām dienām, pēc tam atkal pazūd, bet reāli tīmeklī viņu it kā nav.

Taču atgriezīsimies pie krātuves tapšanas. Manā datorā sakrājies milzumdaudz grāmatu – dažādas enciklopēdijas, daudz par Eiropas un ASV vēsturi, filosofiju, kulturoloģiju un tamlīdzīgi. Tāds humanitāras ievirzes vākums…

G. B. Pag, pag, tu teici, ka šo grāmatu internetā it kā nav. Kur tad tu viņas dabūji? Pats skenēji? Tas taču ir zvēra darbs!

B. Protams, nē. Redzi, warez (komplekss jēdziens, kas sevī ietver gan uzlauztas programmas, gan pirātiskās mūzikas, filmu un spēļu kopijas, gan arī elektroniskās grāmatas – G. B.) pasaulē ir vairākas grupas, kas specializējušās tieši uz iespiesto grāmatu publicēšanu elektroniskā formātā. Pazīstamākās – EEN un Team LiB, bet ir arī grupas, kas izlaiž tikai medicīniska satura grāmatas, citas noņemas ar komiksiem vai žurnāliem un tā tālāk. Daži lauž programmas, citi kopē diskus, vēl citi – skenē grāmatas. Arī šajā sfērā valda stingra specializācija. Krakeris (programmu uzlauzējs – G. B.) nemūžam neizniekos laiku ar mūzikas disku kopēšanu un izvietošanu tīmeklī vai zinātnisku tekstu skenēšanu un otrādi. Vēl pirms dažiem gadiem warez pasaulē galvenokārt bija atrodamas tikai grāmatas par datoriem un programmēšanu, mazāk – citu eksakto zinātņu literatūra, vēl arī grāmatas par biznesu, menedžmentu un tamlīdzīgām lietām. Taču pēdējā laikā situācija ir stipri mainījusies – aizvien biežāk parādās arī humanitāro zinātņu grāmatas. Atceros, Team LiB vienubrīd savām relīzēm (warez pasaulē jebkuru produktu, kuru pasaulē laidusi kāda grupa, klātpieliktajā nfo failā to apstiprinot ar savu parakstu, dēvē par relīzi – G. B.) pat pievienoja niknu un agresīvu tekstu, kurā gānījās par to, ka, lūk, warez vietnes, visi šie sasodītie tehnokrāti, nepievērš ne mazāko uzmanību viņu humanitārājām relīzēm. Tā jau arī ir. Warez vietnēs patiesi lielākoties parādās tikai grāmatas par datoriem, programmēšanu vai interneta dizainu. Un pārsvarā tur iegriežas tieši tie cilvēki, kuriem interesē šīs būšanas…

image

Ieskats Bibliofila bibliotēkas katalogā

G. B. Bet tu tā arī nepateici, no kurienes tev tās grāmatas!

B. Tu arī gribi nokļūt pie pirmavotiem? Grāmatas meklējamas turpat, kur viss warez. Tā saucamajos 0day FTP serveros (0day – jēdziens, kas apzīmē vietni, kurā tiek savāktas vienkopus svaigākās warez relīzes – G. B.), kas, saprotams, atrodas Ķīnā. Par šiem serveriem mēdz runāt kā par kaut ko pavisam tālu, mistisku un nepieejamu – redz, ir tāds Eldorado, kur nogulsnējas viss pasaules warez, kaut gan ar nelielu smadzeņu piepūli, pacietību un spēles noteikumu ievērošanu tur var tikt klāt. Man tas veiksmīgi izdevās.

G. B. Kas īsti ir cilvēki, kas ietilpst šajās „bibliotekāru grupās”?

B. Nezinu, neesmu pazīstams. Zinu tikai viņu nikus, ar kuriem tiek parakstītas relīzes. Viņi paliek anonīmi, saprotamu iemeslu dēļ savu darbību nekur nereklamē, nesaņem arī pateicības vārdus no iepriecinātajiem lasītājiem. Vispār warez pasaule ir tāda noslēgta struktūra, kas par sevi netiecas darīt ko zināmu. Viņus tev neizdotos nointervēt.

G. B. Kā tev šķiet, kāpēc viņi ar to nodarbojas?

B. Atkal jāsaka, ka es nezinu. Katrā ziņā – ne jau naudas vai slavas dēļ. Manuprāt, tā ir pārliecība. Cilvēks bez pārliecības ar šo lietu nevar noņemties gadiem ilgi. Grāmatu skenēšana prasa laiku, līdzekļus tehnikas iegādei un uzturēšanai, galu galā – arī izglītību.

Atgriežoties pie manas grāmatu krātuves – krietna daļa no tās satura ir atrasta tieši 0day FTP serveros. Sarakstīdamies ar cilvēku, kurš bija izveidojis Austrumu literatūras bibliotēku, iedomājos, ka būtu vērts piedāvāt citiem arī manas grāmatas. Es jau pieminēju, kālab šīs grāmatas praktiski nav iespējams iekļaut kādā interneta bibliotēkā, tāpēc izvēlējos citu veidu. Krievijā patlaban ir pieejamas bezizmēra pastkastītes. Daudzi tās izmanto nevis elektroniskajam pastam, bet gan kā failu glabātuves vai failu apmaiņas punktus. Es tur izvietoju savu bibliotēciņu. Katalogs visiem brīvi pieejams internetā. Ja kādam ir interese, var sazināties ar mani, paroli, kas nepieciešama, lai piekļūtu grāmatām dodu visiem, kam ir vēlēšanās. Es saprotu, šāda sistēma nav diez ko ērta un droša, bet vismaz pagaidām, pie pašreizējām hostinga un trafika cenām tā ir vienīgā reālā iespēja.

G. B. Nu, un kā? Ir interesenti?

B. Jā, es neteiktu, ka ļoti daudz, bet pamazām saradušies vairāki simti. Turklāt jāņem vērā, ka šī grāmatu krātuve pirms pāris mēnešiem tika radīta kāda foruma iekšējai lietošanai, par tās esamību zina tikai foruma apmeklētāji, turklāt šo forumu pārsvarā apmeklē datorspeciālisti, viņiem tomēr citas intereses. Vēl mani iepriecināja, ka jau divi cilvēki pārkopējuši manu krātuvi uz saviem FTP serveriem, no kuriem grāmatas aiziet tālāk pasaulē. Tas liecina, ka process iet plašumā, kaut gan dažu tehnisku iemeslu dēļ grāmatas joprojām ērtāk ir ņemt no pastkastītes.

G. B. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka tu prastā veidā zodz? Vai vismaz palīdzi zagtas produkcijas izplatīšanā? Tu pārkāp autortiesības, zodz izdevējiem peļņu, autoriem honorārus…

B. Protams, ir. Ja drīkst, es tev atbildēšu ar pretjautājumu. Tu atrakstīji man vēstuli, kurā īpaši atzinīgi izteicies par Encyclopedia of Buddhism. Tagad saki – kāpēc tu to lejuplādēji no manas krātuves nevis godīgi pasūtīji Amazon.com, samaksājot par to naudiņu?

G. B. Tu labi zini, ko es atbildēšu. Enciklopēdijas izdevums grāmatas formā maksā ap 250 dolāriem. Pirmkārt, es nevaru atļauties pirkt tik dārgas grāmatas. Otrkārt, ja arī es varētu atļauties, es ilgi domātu, vai šie divi milzīgie sējumi man vispār vajadzīgi. Jā, es grāmatu esmu izmantojis, lai intereses pēc noskaidrotu dažus budisma jēdzienus, bet šī skaidrība man nav vajadzīga tik ļoti, lai par to es maksātu pamatīgu naudas summu. Turklāt man šķiet, ka ir galīgi absurdi pieblīvēt grāmatplauktu ar milzīgiem enciklopēdiju un vārdnīcu sējumiem, ja daudz ērtāka ir enciklopēdija datorā. Starp citu, Encyclopedia of Buddhism elektroniskā formātā nemaz nav nopērkama.

B. Ja pareizi sapratu, tu gribi teikt, ka reāli tev šī grāmata nav vajadzīga, bet, ja tu to iegūsti par brīvu, tad – kāpēc gan ne?

G. B. Apmēram tā.

B. Tu taču jau pats esi atbildējis uz savu jautājumu. No tā, ka grāmata ir tavā datorā, nevienam nekāds ļaunums vai zaudējumi nav cēlušies. Neviens nav zaudējis ne kapeikas. Tu nekad nepirktu Encyclopedia of Buddhism. Ja tev patiesi ievajadzēsies kaut ko noskaidrot budisma sakarā, tu vienkārši dosies uz bibliotēku un meklēsi šo vai citu enciklopēdiju tur. Taču, ja tā ir tavā datorā, tu būsi ietaupījis laiku un, lai arī par mikroskopisku tiesu, tomēr kļuvis gudrāks, un, kas zina, kaut kad nākotnē vēl tieši budisma enciklopēdijas dēļ nopirksi vēl kādu grāmatu par Austrumiem. Esmu pārliecināts, ka līdzīga situācija ir arī citiem cilvēkiem, kas lejuplādējuši grāmatas no manas krātuves. Es te nestāstīšu, no kādiem pasaules nostūriem ļaudis ir lūguši pieeju, bet ir skaidrs, ka tur gluži vienkārši nav bibliotēku, kurās varētu atrast šādas grāmatas. Labi, ir Austrumu pētnieki, kuriem enciklopēdija nepieciešama ikdienas darbam, tomēr viņi visdrīzāk iegādāsies enciklopēdiju grāmatas formātā. Redzi, iznāk, ka reālu zaudējumu nav nevienam, bet ieguvēji ir visi…

G. B. Visi? Bet kas sāksies tad, kad patiešām visi sāks lietot tikai pirātiskos tekstus? Grāmatas vairs neviens nepirks, izdevēji bankrotēs, jaunu grāmatu vairs nebūs… Gals klāt, vai ne?

B. Es nedomāju sākt kaut kādu grāmatu nolaupītāju kustību… Zini, man ienāca prātā viens atgadījums bērnībā. Kopā ar citiem puikām es biju kaut ko stipri sagrēkojis, neatceros pat ko īsti, bet tas arī nav no svara. Protams, dabūju pa kaklu no mammas. Viņa purina mani aiz auss un kliedz: „Nu, kāpēc, kāpēc tu tā darīji?!” Saku: „Bet visi taču tā darīja!” Mamma: „Ak visi? Ja visi tagad leks laukā pa logu, tad tu arī leksi, ko?” Pabolu asarainas acis un saku to, kas man likās absolūti pašsaprotami: „Visi taču neleks laukā pa logu…”

G. B. Ja pareizi sapratu, tu gribi teikt, ka vienkārši apkalpo to sabiedrības daļu, kam nospļauties uz autortiesību likumiem?

B. Aplami saprati. Sāksim no otra gala. Paklau, cik tavā datorā ir legāli pirktu programmu?

G. B. Varbūt es publiski par to neizteikšos…

B. Tad jau laikam neviena, vai ne? Un taviem draugiem un kolēģiem droši vien tāpat? Man vienmēr ir gribējies ielūkoties datoros vai kompaktdisku kolekcijās, kas pieder tiem cilvēkiem, kuri avīzēs klaigā par briesmīgajiem pirātiem, bet tas starp citu. Runa ir par to, ka reālā situācija elektronisko produktu pasaulē tik ļoti atšķiras no vēlamās un jebkuras valsts likumdošanā deklarētās, ka te saskares punktu praktiski nav.

G. B. Man šķiet, mēs sākām sarunu par grāmatām?

B. Nē, mēs runājam par situāciju ar vieniniekiem un nullēm. Es gribēju teikt, ka jebkuru elektronisko produktu uz papīra var modelēt kā vieninieku un nuļļu kombināciju, visviens, runa ir par grāmatām, programmām vai mūziku. Grāmata ir gluži tāda pati elektrisku signālu virtene kā programma. Dators tikai vizuāli interpretē šo neredzamo un netaustāmo signālu virkni. Un, lūk: situācija ar pirātiskajām programmām vai mūziku tikai uzskatāmi akcentē tās pašas problēmas, kas ir ar pirātiskajām grāmatām. Atšķirība ir tikai daudzumā – grāmatas tomēr internetā tiek izplatītas salīdzinoši mazāk. Tu nedrīksti lietot uzlauztas programmas, tas ir aizliegts ar likumu, bet visi tās lieto. Tu it kā nedrīksti lejuplādēt no interneta mūziku un filmas, bet to dara visi, kam nav slinkums un pietiek sajēgas. Atceries gadiem ilgstošo jezgu ar failu apmaiņas sistēmām? Nekur, nevienā valstī likumdevēji nesaprot, ko lai ar to iesāk. It kā vajadzētu aizliegt, bet ir taču skaidrs, ka praktiski to nav iespējams realizēt. Reālā pasaule tik ļoti atšķiras no likumos deklarētās, ka programmatūras izstrādātāji jau kur tas laiks, kopš domā par citiem ceļiem pie patērētājiem. Viens no ceļiem – open source ideoloģija. Cits – lietotājs maksā nevis par produktu, bet par servisu. Nu, te var teoretizēt gari un plaši, bet ir skaidrs, ka programmu radītāji meklē izeju no strupceļa – nevis mētājas ar trulām un acīm redzami nerealizējamām frāzītēm par visādiem aizliegumiem un ierobežojumiem. Man ļoti daiļrunīgs šķiet tas fakts, ka pat gigants Microsoft īpaši necīnās pret pirātisko Windows. Starp citu, Microsoft rīko arī lielākos hakeru saietus.

G. B. Tu gribi teikt, ka pirātismu nav iespējams iznīcināt? Tas jāpieņem kā nenovēršams ļaunums? Vai, ja paraugāmies no vienkāršā un neapzinīgā lietotāja skatpunkta, debesu dāvana?

B. Es gribu teikt, ka nav iespējams iznīcināt realitāti. Un šai gadījumā pirātisms – tā jau arī ir tā realitāte. Saproti, pasaulē ir varbūt aptuveni daži tūkstoši cilvēku, kas patiesi nodarbojas ar pirātismu – uzlauž programmas, kopē diskus, publicē elektroniskā veidā TV ierakstus, skenē grāmatas un žurnālus. Tikai daži tūkstoši, kuru rīcībā ir mikroskopiski mazi finansiālie un materiālie resursi; es te nerunāju par tirgoņiem, kas šajā situācijā mēģina nopelnīt uz viņu rēķina, tās ir padibenes. Taču visa milzīgā programmatūras, mūzikas un filmu industrija ar saviem miljardiem un likumu lobēšanu, tāpat arī daudzo valstu tiesībsargājošās instances būtībā ir bezspēcīgas cīņā ar pirātismu. Nu, sarīko kādu paraugprāvu, pataisa pāris studentus, kas lietojuši failu apmaiņas sistēmas, par grēkāžiem, konfiscē kādai krakeru grupai serveri, bet viss process no tā necieš, gluži pretēji, process iet plašumā. Failu apmaiņu tīkli, IRC, personiskie FTP serveri, failu nosūtīšana ar interneta peidžeru programmu starpniecību, neskaitāmās warez vietnes un forumi, interešu grupas, galu galā – underground grāmatu krātuves – tur visur notiek darbības, kas no likuma skatpunkta nav pieļaujamas. Un šajās norisēs ir iesaistīti desmitiem miljonu interneta lietotāju. Iedarbini Kazaa (viena no failu apmaiņas programmām) – tur onlainā pastāvīgi būs ap četriem miljoniem lietotāju, kas sadzīvē droši vien ir likumu cienījoši pilsoņi, bet, kolīdz viņi aizklīst tīmeklī, uz likumu tiek spļauts no devītā stāva. Ko nu? Katram aiz muguras nolikt policistu? Realitāte vēsta ko vienu, likumi prasa pavisam citu. Vienīgā iespēja realizēt likuma prasības – tā ir diktatūra internetā, bet nekas tamlīdzīgs, protams, vairs nav iespējams.

Tagad tāds piemērs. Stipri ilgi mūzikas failu lejuplādēšana un izplatīšana ar interneta starpniecību tika uzskatīta par ja ne gluži sodāmu, tad vismaz nosodāmu darbību. Taču pirms kādiem gadiem ASV mūzikas tirgoņi legāli par relatīvi mazu samaksu sāka pārdot mūziku lejuplādēšanai internetā. Un, izrādījās, neraugoties uz pirātisma dominanti, šie servisi strādā ar peļņu…

G. B. Pirāti ir tāda kā nākotnes ēna šodienā? Nebūs drusku pārspīlēti?

B. It nemaz. Teiksim, elektroniskais pasts. Vai mēs, lietojot elektronisko pastu, patiesībā neapzogam visas pasaules pasta organizācijas? Iedomājies milzīgos zaudējumus, ko parastajam pastam radījis elektroniskais pasts! Ja tagad kāda valdība, pasta lobiju iedvesmota, sadomātu ieviest likumu, kas aizliegtu elektronisko pastu, vai tur kas sanāktu? Šāda ideja taču liekas vienkārši stulba, vai ne? Taču mūzikas un filmu industrijas lobiji vienā balsī ar iepakojuma ražotājiem – arī viņi pamatīgi pelna no CD un DVD pārdošanas – pieprasa aizliegt failu lejuplādēšanu no interneta. Vai, piemēram, interneta telefonija. Manā datorā ir programma Skype, tavā datorā ir Skype, mēs atrodamies dažādās pasaules malās, bet sarunājamies par brīvu. Sakaru pakalpojumu sniedzēji dusmās griež zobus un rēķina zaudējumus, bet izdarīt neko nevar. Pareizāk sakot, aizliegt gan var, bet izkontrolēt neko nav iespējams. Kas sāksies tad, kad visur būs pieejams bezvadu internets, bet plaukstdatori nemaksās vairāk kā mobilie tālruņi?

G. B. Es tagad īsti nesaprotu, pie kādiem secinājumiem tu gribi nonākt…

B. Tie secinājumi jau zināmi gadu desmitiem. Brīva pieeja informācijai katram un jebkurā pasaules malā. Elektroniskās grāmatas ir tikai viens niecīgs elements šajā mozaīkā. Vienubrīd pieminēju, ka „bibliotekāru grupas”, kā tu tās nosauci, darbojas aiz pārliecības. Brīva pieeja informācijai – tā arī ir šī pārliecība. Un šajā punktā mani un „bibliotekāru grupu” uzskati simtprocentīgi sakrīt. Labi, nerunāsim par mani, galu galā – mana krātuve ir smieklīgi maza, bet šādu „apmaiņas punktu”, kas pieejami kādam ierobežotam cilvēku lokam, pasaulē ir neskaitāmi daudz, un, ja te vēl pievieno failu apmaiņas tīklus, kuros arī, lai arī reti, bet tomēr parādās grāmatas… Es jau teicu, ka aizvien biežāk dzirdamas balsis, ka nepieciešams mainīt programmatūras izplatīšanas principus. Attiecībā uz grāmatām tas ir vismaz divkārši patiesi. Elektronisko grāmatu pārdošana ir tikai pirmais solis šajā virzienā, turklāt, ja tas notiek tā, kā patlaban, tad šis solis ved strupceļā. Vai nav stulbi – pārdot grāmatu, kas aizsargāta pret kopēšanu? Tā pati vecā dziesma – lai tikai tu nevarētu dalīties ar citiem ar šo informāciju. Manuprāt, būtu jāstrādā pavisam citā virzienā – ņem, lasi un noteikti iedod arī citiem, bet, ja nelasa, tad piespied izlasīt.

G. B. Bet, vienalga, paliek jautājums, ko lai dara nabaga autori un izdevēji, kas šādā veidā, grozi kā gribi, tomēr tiek apzagti.

B. Atgādināšu manis piesaukto piemēru par elektronisko pastu. Labi, tā ir cita sfēra, bet būtība taču tā pati. Tu lieto it kā bezmaksas pastu, taču īstenībā tas nemaz nav bezmaksas, šie prieki jau ir iekļauti samaksā par interneta pakalpojumiem un arī to preču cenā, kuras tu nopērc, neapzināti pakļaujoties bezmaksas paskastīšu lapās redzamajai reklāmai. Tā vai citādi, apzināti vai ne, bet tu maksā par visu, šī nauda nonāk apritē. Ja mēs domājam lielos mērogos, pasts gan varbūt ir zaudējis naudu par tevis nenosūtītajām vēstulēm, tomēr visa lielā biznesa pasaulē nav zaudējusi neko.

Un tagad mēs varam mēģināt drusku pafantazēt. Pieņemsim, ir pienācis tas brīdis, kad visas pasaules bibliotēkas ir saslēgtas vienā milzīgā datu bāzē, visas grāmatas – labi, ne visas, tas jau pārmēru fantastiski, bet krietna daļa, turklāt bibliotēkas obligātos eksemplārus saņem arī elektroniskā formātā – teorētiski pieejamas internetā. Idejas par jaunās paaudzes semantisko tīmekli arī realizējušās praktiski. Dators katram cilvēkam gan ir uz galda, gan kabatā. Ar satelītu palīdzību visur pieejams ātrs bezvadu interneta pieslēgums.

G. B. Zini, tas izklausās pēc ļoti tālas nākotnes.

B. Vai nav vienalga – tuva vai tāla, galvenais, ka itin reāla. Bilam Geitsam ne tādi vien sapņi. Un tagad saki: vai tu būtu ar mieru šajā situācijā maksāt, es pat nezinu, kā lai to nosauc – abonēšanas maksu, interneta nodokli, kaut ko tamlīdzīgu. Konstantu naudas summu, kuru samaksājot tev ir brīva pieeja visiem pasaules informācijas resursiem. Tu vari lejuplādēt jebkuru grāmatu, jebkuru filmu, jebkuru programmu, jo tu jau par visu esi samaksājis. Kaut kas līdzīgs tam, kā patlaban autortiesību sargātāji iekasē maksu par radio atskaņoto mūziku, tikai vispasaules mērogā.

G. B. Atbildi, protams, tu jau zini.

B. Nu, lūk. Sākām no mazas bibliotēciņas, bet beidzām ar nākotnes fantāzijām. Manuprāt, visa šī pirātiskā padarīšana savā ziņā ir arī sapņi par nākotni. Vienlaikus arī protests pret to, ka informācija tomēr nav brīvi pieejama. Labi, es nesaku, ka šie sapņi realizēsies tieši tādā veidā, kā es nupat aprakstīju, no manis diez cik veiksmīgs pravietis nesanāks, arī izklausās pārmēru utopiski, tomēr jau tagad ir acīm redzami, ka virtuālā pasaule attīstās tieši šajā virzienā. Ar realitāti nāksies rēķināties.

Karogs, 11.2004. Saruna iekļāvās materiālu kopā par tēmu Teksts tīklā.

_____________________________________

2009. gada piezīme. Pārlasīju šo tekstu – un bezmaz sentimenta uzplūdi. Kad internets bija jauns… Kad pirātiskās grāmatas par kulturoloģiju, vēsturi, filozofiju – tobrīd kopskaitā noteikti mazāk nekā 1000 – bija sadzenamas rokā tikai ar milzu pūlēm… Kad 50 mb „bieza” grāmata likās pārmēru smaga un tāpēc netika iekļauta nevienā e-tekstu bibliotēkā… Utt. Bibliofila bibliotēku piemeklēja šāda veida – ar pagalam diletantisku līdzekļu palīdzību uzveidotu – grāmatu krātuvju parastais liktenis – lasītāju loks bibliotēkas specifisko tehnisko īpatnību dēļ bija un varēja būt ļoti ierobežots, tāpēc jau ap 2006. gada sākumu tā klusi un mierīgi izdzisa, atdodot vietu daudz vērienīgākiem un ilglaicīgākiem pirātiskajiem projektiem. Vēl vienīgi jāpiebilst, ka G. B. saruna ar Bibliofilu ir mistifikācija – īstenībā G. B. sarunājas ar G. B. Joprojām jūtos ļoti apmierināts, ka man paveicās izveidot ja ne gluži pašu pirmo, tad vismaz vienu no pirmajām humanitāras ievirzes pirātiskajām bibliotēkām.

_______________________________________

Vēl par e-tekstiem un e-lasīšanu:

Trīs mēneši ar Cybook

Dāvana Ziemsvētkos – pašam sev

Vēl par pirātismu

Utopija pie nozagta zelta poda

Vēl par e-bibliotēkām:

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes I

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes II

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes III

Saruna ar Ideju Foruma valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu

Advertisements

One thought on “Pirāti sapņo par nākotni. Saruna ar bibliofilu

  1. Labs raksts. Programmatūrā arī gribēja monopolu. To joprojām uztur ar drakoniskiem līdzekļiem un valstu nopirkšanu. Tajā pat laikā jau pastāv bezmaksas pilns komplekts legālu Open access programmu. Tās var izdarīt visu to pašu, bet parasti strādā daudz efektīvāk, aizņem mazu vietu atmiņā. Skype ir labs piemērs. Vai grāmatu pirātismu motivē nauda? Latgalē drukas aizlieguma laikā grāmatas nesa uz muguras, slavenie latviešu kolportieri Students un Freināts, padomju samizdats, slavenie melnie tirgi. Peļņa bija maza un draudēja cietums vai pat nāve. Vara vienmēr ir centusies kontrolēt informāciju un pārvērst to propagandā. Cilvēki dabiski tam pretojas. Iznīcini šo īpašību un rakstnieki nebūs vajadzīgi principā. Arī tagad tiekam indoktrinēti un smadzeņskaloti tāpat kā zem boļševiku un krievu kolonizatoru varas. Tikai mūsu iespējas pretoties ir lielākas. Bibliotēkā grāmatas ir par velti. Bet tās tur ir atlasītas. Manis indoktrinēšana ir atkarīga no grāmatu atlasītājiem. Grāmatnīcā manis indoktrināciju veic izdevējs, kurš regulē ko izdot, kādos metienos, cik krāšņi un pievilcīgi vāki. Lielām kompānijām, kuras strādā tikai naudai, tā arī ir. Tās nopērk reklāmu un pārliecina mani pirkt vēzi izraisošu pārtiku, bezvērtīgas lietas. Mazais un godīgais arī izrādās pirāts. Jo atgādina lielajam, ka nauda nav vienīgais arguments.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s