„Tu nemaz neizskaties pēc rakstnieka.” Saruna ar Sigitu Paruļski

2003. gada decembrī, kad Sigits Paruļskis viesojās Rīgā Prozas lasījumos, Sapņu fabrikā kāda neidentificēta klausītāja pie bāra letes ļoti skeptiski novērtēja Paruļska personību un daiļradi, apgalvodama: „Tu nemaz neizskaties pēc rakstnieka. Tad jau drīzāk pēc skūtgalvja no lētas apsardzes firmas. Rakstnieki tā neizskatās, tu noteikti neesi rakstnieks.”

Sigits Paruļskis (1965) ir dzejnieks, ironisks un agresīvs esejists, 2003. gadā iznāca viņa pirmais romāns Trīs sekundes debesu, kas Daces Meieres tulkojumā lasāms arī latviešu valodā (AGB, 2004).

Sigits Paruļskis runā lēni, vārdus meklēdams un visbiežāk neatrazdams, ar garām pauzēm, kuras intervijā mēģināju atveidot ar daudzpunktiem. Taču Paruļska nīgros un indīgos smieklus – tos lasītājam nāksies piedomāt klāt pašiem.

Intervija sākas ar kādu jokainu epizodi. Proti, nupat iedams pa ielu kopā ar Daci Meieri, Paruļskis, latviski zinādams labi ja „lūdzu”un „paldies”, piepeši samulsinājis viņu ar plašu un precīzu citātu no Upīša Zaļās zemes latviešu valodā.

S. P. …ir tāds dzejas festivāls Druskininku rudens. Reiz tur kā parasti ierodas kādi trīs vai četri latviešu dzejnieki, vienubrīd ieiet tualetē, bet es priekštelpā – tur tumšs, skaņas atbalsojas – sāku deklamēt, tā skaļi un dārdoši (Paruļskis ar pamatīgu leišu akcentu – skaļi un dārdoši – citē “Zaļās zemes” pirmās rindas). Izšaujas laukā latvieši, nesapogājušies, apstulbuši. Kas tas bija? Kas noticis!? Šausmas, mūsu klasiķis leišu tualetē! No kurienes, kāpēc?

G. B. No kurienes tu rāvi to citātu?

S. P. Universitātē pirmajā kursā mācību grāmatā bija Upīts, vajadzēja iemācīties kādus desmit teikumus no galvas. Tas bija 1983. gadā, bet atceros vēl tagad.

G. B. Tu jau bērnībā sāki rakstīt?

S. P. Jā. Kauns teikt, bet tā bija. Pirmos dzejoļus nodrukāja rajona avīzītē, kas mācījos devītajā klasē… Bet visi īstie rakstnieki ir dvēseliski slimi… Narcisisms… Godkārība. Bez tās nevar būt rakstnieks… Bet vairumam ir tikai godkārība… Gribējās uzrakstīt kaut ko.

G. B. Nekad neesmu sapratis – normāli piecpadsmitgadīgi čaļi, ālējas, priecājas par dzīvi, met acis uz meičām, bet pēkšņi sāk ņemties ar pantiņiem. Kāpēc? Tev nekā cita nebija ko darīt? Es tajā vecumā dzeju neieredzēju un rakstīju fantastiskus stāstus.

S. P. Tev droši vien nebija pietiekoši smalka un jūtīga dvēsele. Bet man bija ļoti smalka un jūtīga dvēsele, un es citādi sevi nemācēju izteikt. Stāstīt, ko es jūtu… Nakts… Lietus… Ar stāstiem to nevar izteikt. Kaut ko atdarināju… Bet nebija tādu spožu… Nē, protams, mums ir Marcinkēvičs, Martinaitis, Geda… Tādi nopietni… Un skolā tu nevari pārkāpt viņu līķiem un uzreiz sākt rakstīt kaut ko savu oriģinālu. Bija viena skolotāja, kas teica – tā nedrīkst, neiedrošinies to darīt, neaizskar viņus. Tad es sāku rakstīt pavisam kaut ko briesmīgu – piedzeros, pievemju pus grantskarjeru, mīļotā aprij manu sirdi… Apmēram tā… Avīze gan to nedrukāja, teica, ka tā neesot dzeja. Izblamēja pa visu rajonu. Bija kauns. Bet, protams, patīkami, ka vispār pievērsa uzmanību. Tolaik es vēl nebiju tik gudrs, lai saprastu kaut ko par undergraund vai ko tādu… Tagad – jā, varu teikt, ka jau tolaik raku bedri leišu literatūrai. Nezinu… Lasīju, laikam diezgan daudz. Es piedzimu tādā mazā pilsētiņā, 10 kilometrus no Latvijas robežas. Ko es tur varēju lasīt? Nebija cilvēku, kas lasītu nopietnu literatūru un dzītos pēc jaunumiem, kā tas notiek lielā pilsētā. Kādus poļu romantiķus, nu, ko vēl… Pamazām tu sāc just, kas tev patīk uz kuru pusi velk. Bet tajā rajona avīzīte es sāku publicēties… Mēs dzīvojām bijušajā muižas teritorijā, kur vecā mājā mita 12 ģimenes. Ne īsti pilsēta, ne īsti lauki. Man pat gribētos par to kaut ko uzrakstīt…

G. B. Tu biji labs skolnieks?

S. P. Nē, labs es nebiju, bet maita arī ne… Čort, nekas tev nesanāks ar to interviju, nevaru noskaņoties…

G. B. Gan būs labi.

S. P. Vispār es rakstīju dzejoļus un vienlaikus biju sportists. Metu šķēpu, no septītās klases, un pavisam nopietni domāju kļūt par šķēpmetēju. 11. klasē man jau bija vairākas nopietnas dzejas publikācijas, un tur vienā priekšvārdā bija rakstīts, ka man ir divas kaislības – mest šķēpu un rakstīt dzeju. Ha, es kā tāds senais grieķis… No rīta rakstu dzejoļus, pēcpusdienā metu šķēpu. Man pat profils, paskaties, ir tāds antīks. Es nebiju bāls, puņķains, piņņains, komplekšains dzejnieķelis, kura vecāki pļēguro un kurš naktīs savas kompleksus izraud spilvenā, paklusām masturbēdams – sak’, es vienalga kļūšu pazīstams dzejnieks, bet jūs, sūdabrāļi… Es tāds nebiju, ar mani viss bija kārtībā. Nu, kompleksi, kur bez tiem. Gombrovičs rakstīja, ka galvenais nav jautājums par to, vai kādam dzejniekam ir vai nav kompleksi, galvenais ir tas, lai šie kompleksi kļūtu par kultūras faktu. Bet kaut kādā veidā… Ar šķēpa mešanu… Es sāku kontaktēties ar tiem sportistiem un ieraudzīju, ka viņi visi ir muļķi. Bet es gudrs. Un nolēmu iestāties universitātē, sāku kārtot dokumentus uz kādu tehnisku institūtu.

G. B. Bet kā tad ar Upīti – kur tu īsti mācījies? Vai ne filologos?

S. P. Jā. Smieklīgi, vai ne? Nestāsti to nevienam, tad es tevi noduršu. Vispār viss ir smieklīgi… Bet vēl smieklīgāk – jau pēc pirmā filologu kursa mani parāva desantniekos… Atgriezos pie šķēpa mešanas.

G. B. Kāda velna pēc tev vajadzēja iet tajā armijā?

S. P. Izvēle – vai nu uz trako namu, vai armijā.

G. B. Es izvēlējos trako namu.

S. P. Es jau tāpat biju muļķis – bet, lai mani vēl ar papīru apstiprinātu par muļķi… Mammas acīs – dēls muļķis, tas skolotājai nav patīkami, un, zini, maksāt visādiem jefiņiem naudu, lai ietiktu trako namā… Tad vēl nelaimīga mīlestība… Aizbēgt kaut kur tālu, tālu, lai atriebtos… Es kaut kā necenšos domāt par cēloņiem un sekām. Ļoti garlaicīgi.

G. B. Savā romānā tu pamatīgi apraksti pieredzējumus krievu armijā – tie veido vienu no sižeta līnijām, ja Trīs sekundēs debesu vispār var runāt par sižetu. Lasot man ienāca prātā, ka ir tāds ļaužu slānis: salasās kompānija, drusku iedzer, pēc kāda laika iet vaļā armijas stāstiņi. Tas viņiem mūža lielākais piedzīvojums un skaistākās atmiņas. Vai tu arī savulaik izklaidējies ar armijas stāstiņiem? Varbūt visu taupīji romānam?

S. P. Nē, ja nu vienīgi uzreiz pēc armijas, kad tu redzi, ka visi tevī klausās, viņiem interesanti… Stāstīt jau nav par ko – un tad tu sāc izdomāt. Kaut kā sanāca radīt tādu īpatnēju priekšstatu par sevi. Vēlāk saklausīju, it kā es esot bijis Afganistānā, žmiedzis dušmanus un vispār… Pēc tam ļoti smieklīgi dzirdēt pašam par sevi stāstiņus, kuriem tu esi tikai iemesls. Liec kaut uzreiz uz papīra.

Dažām tautām,teiksim, krieviem desantnieks skaitās kaut kas reti izcils. Vīrišķības skola, akselbantes, teļņaška, berete… Fetišisms, gandrīz reliģiski rituāli, bet viss vērsts uz to, lai atstātu iespaidu uz sievietēm. Dienesta laikā es arī zināmā mērā noticēju šim priekšstatam.

G. B. Pēc armijas – tu savu teļņašku izmeti vai lepni turpināji valkāt, lai visi redz, kas tu par vīru?

S. P. Atdevu tēvam. Nu, vispār es vairs īsti neatceros, jo, kad es atgriezos no armijas, gluži bez smadzenēm nebiju, lai domātu, ka esmu piederīgs pie elites. Jutos, it kā būtu atpalicis no vilciena vai nokļuvis kādā paralēlā telpā… Nevari tikt atpakaļ tajā realitātē, kuru agrāk pazini, pagaisuši visi saskarsmes punkti. Vairākus gadus biju tādā kā bezsvara stāvoklī. Bet to jau es daudz labāk aprakstīju savā romānā…

Lietuvā man neviens neko tādu neprasa. Kas tu par cilvēku, ko!

G. B. Es jau neesmu lietuvietis. Un man ir interesanti.

S. P. Bet man grūti atbildēt. Es ciešu.

G. B. Tev armijā jau ienāca prātā, ka visus savus pieredzējumus derētu aprakstīt romānā?

S. P. Nē, armijā es nedomāju par literatūru. Nebija laika rakstīt, turklāt neviens nedrukātu to, ko gribēju rakstīt… Nē, kaut ko jau laikam rakstīju…

G. B. Tātad – astoņdesmito gadu vidus. Kā tu tolaik iedomājies savu nākotni? Paruļskis, jauns autors, grib rakstīt, bet apzinās, ka viņu nedrukās. Disidents? Rakstāmgalda atvilkņu rakstnieks?

S. P. Nē, es jau universitātē iestājos ar scenāriju, ka uzrakstīšu un izdošu grāmatu. Bet par rakstnieka karjeru – par to es neko daudz nedomāju… Man patik lasīt, man patika rakstīt… Tāda skumja perspektīva, jo universitātē mūs mācīja par lietuviešu valodas un literatūras skolotājiem. Pabeidz universitāti – un uz skolu atpakaļ, viss, cauri, punkts. Bet tad sākās pārmaiņas. Atmoda, Sajūdis, neatkarība un pārējais bardaks. Es panācu, lai mani nosūta uz avīzi. Sāka iznākt visādi almanahi jaunajiem, Literatura un menas – tas bija liels panākums, ja students tiek nodriķēts tādā avīzē. Nu, un tad jau bija ceļš uz pirmo grāmatu, kas tapa vēl universitātē 1988. – 1989. gadā. Laiks bija draņķīgs, dzeja nevienam neinteresēja, bet es pat saņēmu prēmiju par šo grāmatu. Un honorāru, bet bija inflācija, un es nepaspēju iztērēt. Man patiesi veicās, tikai tā bija par maz (Мне и вправду везло, только этого мало – citāts no Arsenija Tarkovska dzejoļa – G. B.).

G. B. Spriežot pēc tava romāna beigu daļas, tu tās pārmaiņas uztvēri ļoti skeptiski…

S. P. Mākslinieku ir parazīti un divkoši. Ir mākslinieks – un ir cilvēks, divas atšķirīgas personas. Mākslinieks strādā ar estētiku un stilistiku, dzīvo radīšanas pasaulē, bet cilvēciskajā vidē var būt liels maita. Viņš grib iekarot uzmanību – jo vairāk, jo labāk, tas jau pat zemapziņā iekodēts.

Kāda leišu žurnāliste arī man taujāja par skepticismu. Jā, zinu, esmu skeptiķis, bet viņa vēlāk raksta – Paruļskis stāsta, ka esot skeptiķis, bet es redzu, ka viņš ir ļoti jūtīgs un emocionāls tips. Jāsmejas – vai tad skeptiķis nevar būt jūtīgs? Man liekas, gluži pretēji – jo cilvēks jūtīgāks, jo – gluži pašsaprotami – viņš lielāks skeptiķis.

Zini, es pazinu tādu kvēlu komjaunieti, kurš zibenīgi Sajūža laikā izmeta savu komjauniešu nozīmīti un mainīja orientāciju. Viņš mani aicināja – kāp tribīnē, runā, stāsti par krievu armijas briesmu darbiem, kā tevi tur mocīja un tā tālāk. Čort, kā tas mani kaitināja. Reiz universitātē bija subotņiks, jānes ķieģeļi. Nu, es paņēmu vienu ķieģeli, piebāzu šim pie deguna, ar dūri to sadauzīju un teicu – nu, tu vēl man siesies klāt? No tā laika lika mani mierā. Man nepatika tie šaubīgie vārdi un metaforas par sātana leģioniem. Tas bija skaisti, bet nebija īsti. Ir tāds jēdziens, bija pat grieķu vārds, kas to apzīmē, – bailes no pūļa. Ar mani tā ir. Četri cilvēki istabā – un man jau sametas neomulīgi. Tajā laikā – dejas, puķes, pie katra izdevīga gadījuma lēkā folkloras ansambļi – nu, to man nevajadzēja. Nelabi metās. Biju skeptisks. Nebiju entuziasts, vienkārši biju par taisnību un neatkarību, vienubrīd pat strādāju kādā radikālā labējo avīzē. Augstus jēdzienus pārāk viegli var degradēt. Visa šī pūļa psiholoģija, „bijušo” divkosība – palika skumji. Man nekad nav paticis entuziasms, kurā nav nekā skeptiska vai kritiska, bez mēra sajūtas.

G. B. Tu esi strādājis arī bērnu avīzītē. Kaut kā grūti iedomāties, ka tu rakstītu bērniem…

S. P. Nē, nē, nedomā, es neesmu pedofīls. Vispār mani nevilka pie bērniem. Tur es nokļuvu pēc universitātes beigšanas, lai mani neaizsūtītu ellē ratā uz laukiem, kur es vienkārši nodzertos. Nācās pat rakstīt padomus puikām, kā apieties ar meitenēm. Bet pēc tam ieradās desantnieki, izdzina mani no Preses nama, un es uz laiku kļuvu par brīvu cilvēku.

Es melotu, ja teiktu, ka man viss bija vienalga. Pat tavs personiskais skepticisms nevar pretoties. Ja ienāk zaldāts ar automātu, izdzen tevi koridorā, grūsta – шевелись! – tev ir kauns no sievietēm, gribās iekraut pa purnu, bet tad sanāks vēl drūmāk… Tāds personisks aizvainojums. Tās sajūtas es pieminēju savā romānā. Visiem kļuva smagāk, bet tai pašā laikā vieglāk. Visi – tostarp arī es – uzreiz sajuta, ka nu gan taisnība patiesi ir mūsu pusē. Pirms tam neatkarība un viss pārējais bija kaut kā… Metaforas, poēzija, pārmērības, bet tad sāka līt asinis, nu mums ir tiesības prasīt, cīnīties.

G. B. Un tu cīnījies?

S. P. Ne vella, bet garīgā ziņā… Pozīcija. Pasīva cīņa, ļoti pasīva. Kaut kā viss aizgāja aplamā virzienā… Ko tad, vajadzēja kādu sist, vai?

Tādi cilvēki kā mēs visu laiku meklē kaut kādas privilēģijas no sabiedrības. Viena no privilēģijām – vājums. Vīrietim jābūt karotājam, bet, ja viņš ir pieprasa tiesības būt vājam – un par to lai vēl viņu cienītu…

G. B. Savā romānā tu lielu vietu esi ierādījis alkoholam. Tur pat varētu uzrakstīt skaistu apcerējumu par to, kā alkohola klātbūtne proziskā tekstā iespaido poētiku. Un vēl tās leģendas par Paruļski, kurš plītē uz velna paraušanu, meitenes biedēdams…

S. P. Mēs esam ziemeļnieki, mums viss ir tumšs, tumšs dvēselē, vajag kaut kur to gaismu dabūt. Dzerot kādu mirkli ir ļoti gaiši, žēl, ka tik īsu brīdi. Tu dzer, dzer, viss ir tik gaišs, bet pēc tam gaisma apžilbina – un viss, tumsība… Bet citi – tie, kas nedzer? Viņi vispār pat to gaišo brīdi neredz. Tumsa un tumsa.

Bet plītēšana literatūrā tiek poetizēta. Tu nevari neko konkrētu pastāstīt par dzeršanu, to nevar ne pierakstīt, ne izstāstīt – un tā tas pamazām kļūst par mītu. Kad es rakstu par dzeršanu, tas ir izdomāts, tā ir māksla. Katrs stāsts vienmēr ir māksla… Tālu no realitātes.

Man daudz jautā par bohēmu. Kas ir bohēma, kā jūs tur dzērāt? Tagad jauni cilvēki ir pārstājuši ar to nodarboties, viņiem citas izklaides – datori, zālīte… Dzeršana manā pieredzē nebija pretošanās sistēmai, muļķības, vienkārši – primitīva apmierinājuma gūšanas forma. Ko tu padarīsi, ir tradīcijas, sabiedriskie rituāli, tur nav, ar ko lepoties, bet nav arī no kā kaunēties… Ja es nedzertu, uzrakstītu vēl kādu labu grāmatu? Aplamības. Tad jau var teikt, ka es rakstītu labāk, ja man nebūtu vienas rokas. Bet es negribu, lai man nav vienas rokas.

G. B. Tu teici – dzeršana kā apmierināšanās forma. Nevis kontaktēšanās?

S. P. Vispirmām kārtām – nevis apmierinājums no kontaktēšanās, bet no alkohola. Iedzēris es vislabāk kontaktējos pats ar sevi. Un arī neiedzēris – tak jau rakstnieks. Man patīk dzert vienam. Tur ir savas labās puses. Dzeru, cik gribu. Ja to dara divatā, uzreiz sākas problēmas. Pietiks vai nepietiks. Piedzersies vai nepiedzersies, un, ja piedzersies, kādas ziepes sataisīsi. Cik reizes neesmu dzēris ar jaukiem cilvēkiem, gudriem, talantīgiem, un vienmēr beidzas ar vienu un to pašu: tu esi to lasījis? Nē? Ak tu maita, nelietis. Vienatnē nevienu neapvainosi, nesarunāsi visādas cūcības.

G. B. Tu dzērumā pa telefonu nemēdz zvanīties un skaidrot attiecības?

S. P. Bija tāds periods. Bet pēc tam es visiem pateicu, lai gadījumā, ja es piezvanu un mana balss… nav īsti kā parasti, lai noliek klausuli, es neapvainošos. Protams, tajā brīdī apvainošos, bet vispār nē. Bet telefons – tā jau ir distance, cilvēks var pasūtīt tevi ellē ratā un par to nedabūt pa purnu. Un, kad dzer viens, vienmēr pamosties savā mājā, durvis aizslēgtas, zābaki ir, bikses arī. Tas ir ļoti labi. Ja neesi viens, tad nevari zināt, ko ieraudzīsi, kad pamodīsies. Vienatnē var sevi pažēlot, paraudāt, palasīt, ko esi uzrakstījis…

G. B. Tu dzērumā vari rakstīt?

S. P. Nē, tas ir milzīgs mīnuss. Viss it kā ir labi, labs garastāvoklis, visādas domas un idejas, dzirdi dzejoļus – mūzika, Haidns, bet uzraktīt – nevienu vārdu. Žēl. Otrā rītā nekā vairs nevar atcerēties. Nē, mēs esam nogājuši no sliedēm…

G. B. Es jau teicu – jautāju tāpēc, ka tu savā romānā alkoholam esi ierādījis ļoti cienījamu vietu.

S. P. Tā ir, būtībā viss romāns notiek atskurbtuvē… Ne jau tāpēc, ka man ļoti patiktu atskurbtuve. Tas viss ietilpst pieredzē. Teiksim, man bija problēma ar visiem tiem krievu vārdiem… sliktajiem. Valoda ir cilvēka daļa – man laikam pati galvenā. Galvenais instruments, es vispār sevi nesaprotu bez valodas. Valoda un pieredze – tas ir pāris. Valodas pieredze un pieredzes valoda. Bez tā vispār nav rakstnieka. Necenzētie vārdi arī ir pieredze, tiem ir pamatīgs dzīves pieredzes konteksts, kuru nevar izstāstīt bez šiem vārdiem. Ja tos izmet, pazūd arī pieredzes daļa. Uzskata, ka, ja rakstnieks lieto šos vārdus, viņš grib šokēt, bet es diezgan lielu savas dzīves daļu saskāros ar vidi, kurā, lai nu ko, bet šokēt ar tiem nevienu negrib.

G. B. Vientulīgās, izmisīgās žūpības ainas tavā romānā – tās man uzreiz saistījās ar Jerofejeva Maskava – Petuški. Tur ir kādas ietekmes?

S. P. Es to pat neslēpju. Otrajā nodaļā ir apzinātas alūzijas uz šo romānu. Es necitēju, bet imitēju stilistiku.

G. B. Tik smalkas būšanas es īsti nepamanīju.

S. P. Tad jau akls. Man likās, ka es tur asprātīgi stilizēju Jerofejevu. Alkohola pieredze – Jerofejevam tā attēlota ļoti iespaidīgi, Jerofejevu te nevar apiet.

Čort, es tik gari un atklāti nekad neesmu runājis. Ar ko tas beigsies?

G. B. Man vēl ir pāris tukšas kasetes. Kā tu, dzejnieks būdams, sāki rakstīt savas niknās un indīgās esejas?

S. P. Esejas… Ne pārāk sen sāku rakstīt tās esejas… Nekad neesmu sevi uzskatījis par nopietnu kritiķi. Bet es viens no pirmajiem sāku rakstīt tādu… brīvu kritiku, nu, esejistiku…

Man iznākuši trīs dzejoļu krājumi, tad vēl pāri kopkrājumi, eseju krājums… Visbiežāk mani dēvē par dzejnieku, tas ne vienmēr ir patīkami, jo šis jēdziens ir šaurāks nekā es pats sevi iedomājos. Nuja, tagad pēc romāna iznākšanas iegājies, ka mani dēvē par desantnieku. Pat kāds sieviešu žurnāls – tur izvēlējās desmit Lietuvas vīriešus – man zvana, jautā, vai jūs vēl lecat ar izpletni. Jā, es saku, patlaban runāju ar jums un lecu ar izpletni. Un tic – ko, jautā, tagad taču vakars, tumšs, kā jūs tā, tumsā ar izpletni… Nu un tad, saku, es tumsā labi redzu. Ā, jūs jokojat.

Divus gadus biju armijā, viss, ko es tur darīju, bija pret manu gribu, bet tagad visi nosprieduši, ka es joprojām skraidu, lecu, šauju… Ir jau arī cilvēki, kas, nosaukdami mani par desantnieku, jūtas augstāki – desantnieks ir tāda bezsmadzeņu slepkavošanas mašīna, turpretī viņi lieli intelektuāļi…

Dzeja – tas ir pilnīgs onānisms, tikai es un es. Bet romāns, pat, ja tu raksti pirmajā personā, jau ir kas cits, romāns ir visbrīvākā literatūras forma. Simtiem tūkstošu ļaužu ir bijuši desantnieki un zaldāti vispār. Agrāk es arī mēģināju rakstīt atmiņas par armiju, bet man nāca laukā vienvienīga poēzija. To poēziju pārtaisīju poēmā, kas publicēta manā pirmajā grāmatā, tur bija ļoti daudz žēluma, sevis bija žēl. Cik es nelaimīgs, cik man smagi. Tas nav labi, kad tavā personībā ir tas žēlums pret sevi. Miris sarkasms. Pēc romāna iznākšanas kāda lasītāja man pat teica: „Kad tu rakstīji par armiju dzejā, mums bija tevis žēl. Tagad tu atkal raksti par armiju, bet mēs smejamies. Kāpēc tu tā izdarīji – pataisīji sevi par muļķi?” Droši vien es pats to gribēju. Lietuvā cilvēki nez kāpēc uzskata, ka, ja tu raksti pirmajā personā, teiksim, stāsti, ka tu esi iegājis tualetē un iegrūdis savu pimpi pudelē, viņi simtprocentīgi noticēs. Tu vari stāstīt, kā esi slepkavojis vai drāzis kaķus, – tev ticēs. Patlaban cilvēki kaut kā pieraduši ticēt televīzijai, avīzēm… Un tad jau arī grāmatām. Nu, man laikam labi izdodas radīt patiesīguma iespaidu, kaut gan es bieži aprakstu lietas, kas ar mani nekad nav notikušas un nemaz nevar notikt.Varbūt tā arī ir literatūra. Bet es nevaru atteikties no tā, ka esmu, piemēram, aprakstījis sava tēva nāvi – es trīs dienas pavadīju pie mirušā tēva, tā arī uzrakstīju… Reizēm esmu patiess, reizēm ar masku, bet nekad nedodu mājienus, kas ir patiess, kas – izdomāts.

G. B. Kas tevi, jau pazīstamu dzejnieku un esejistu, dzina ķerties klāt romānam, turklāt vēl tik nepoētiskam?

S. P. Dievs man atņēma poētisko dzirksti. Tagad es varu rakstīt tādus vidējus dzejoļus, kaut tūlīt, bet labu dzeju… Nē, tā sajūta, tas stāvoklis… Pazuda. Nezinu, kad un kāpēc, bet pazuda. Kad es sajutu, ka varu rakstīt tikai viduvējus dzejoļus, jutos ļoti nelāgi. Bet romāns radās jau sen, pats no sevis, kā vēlēšanās. Varbūt dzejoļi vienkārši nobijās no romāni, viņi taču tik jūtīgi. Bet es nevarēju atrast valodu, valoda nenāca pie manis. Es vienkārši dzērumā sastāstīju savam izdevējam, ka rakstu romānu, viņš uzreiz piekrita publicēt. Sāku domāt – ko lai dara, solījis taču esmu… Tur bija daudzi apstākļi, bet vienmēr, kad sāku par to runāt, es jūtu, ka meloju. Visu laiku meloju…

Mums Lietuvā ir tāda problēma, ka ir Dievs. Jums labāk, te nekāda Dieva nav. Bet mums ir asinskārs un ļauns Dievs, mums ir Dieva komplekss – bailes un vainas apziņa. Pat tad, ja neesi ticīgais. Reliģija kā kultūras tēli man šausmīgi patīk, bet, ja tu sastopies ar ticību… Tu tici, bet pats netici, ka tici… Liekulība. Mums, leišiem, truliem un tumšiem ļautiņiem… Rietumos Dievs ir normāls, bet mums briesmīgs. Neticēt nevaram, jo tas jau ir zemapziņā, bet ticēt ir smagi, jo ar to tu pieņem visas šīs bailes un kompleksus… Ja tu atsakies no ticības, arī ir bail – un ja nu tomēr viņš ir… Man arī ir problēmas ar Dievu, jo vajag būt ļoti stipram, lai attiecībās ar Dievu pateiktu pilnīgi viennozīmīgi – jā vai nē. Es baidos to pateikt.

P. S. Nākamajā dienā Sigits Paruļskis ieminējās, ka īstenībā viss, ko viņš intervijā runājis, – tas viss esot pavisam citādi.

Karogs, 07.2004

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s