Vēsture: ideoloģija un interpretācija. Saruna ar Jāni Lejiņu, klātesot Arvim Kolmanim

Jānis Lejiņš

Jānis Lejiņš ar mūzu Virdžīniju triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" otrās grāmatas "Ķēniņš" prezentācijā 22.12.2004

Guntis Berelis. Tev astoņdesmito gadu beigās iznāca pirmā mazā grāmatiņa Mūsu Stacija, un pēc tam bija ilgs pārtraukums. Tajā grāmatiņā tu reprezentēji sevi kā stabilu un tradicionālu reālistu. Kad un kāpēc notika pavērsiens uz Latvijas vēsturi?

Jānis Lejiņš. Zināmā mērā – nejaušība, bet varbūt uz to es biju gājis. Pēc pirmās grāmatiņas biju, nu, scenārijus piecus uzrakstījis, dažādus. Viena filma bija pēc manis paša stāsta, saucās Balāde par uzvarētājiem, stāsts bija publicēts Avotā. Tur krievi 1945. gadā ienāk vienā latviešu sētā. Pēc šī stāsta mēs ar sievu Virdžīniju Lejiņu, televīzijas režisori, uztaisījām filmu. Pēc tam Karogs izdeva grāmatu par Robertu Gabri. Un mēs ar sievu vēl pirms grāmatas iznākšanas uztaisījām tāda paša nosaukuma dokumentālo filmu – Latvju virsnieks. Tur es izgāju cauri Latvijas armijas vēsturei. Zināmā mērā – sākot jau ar viduslaikiem. Pareizāk sakot, nevis Latvijas armijas, bet karavīru vēsturei. Tad pailgi nosēdēju pie scenārija Vienas vasaras zieds. Filmai bija sešas sērijas. Tad – Kultūras fondā bija tāda ideja par likteņstāstiem, Viņiem bija iesūtītas atmiņas, un es biju viens no tiem, kas no šīm atmiņām taisīja grāmatas. To darīju gadus trīs.

Īstenībā es nemaz negribēju rakstīt romānu, gribēju uzrakstīt Latvijas vēsturi. Jo toreiz tādas vēstures mums nemaz nebija. Kas tad tā padomju vēsture bija… Tagad gan nāk iekšā viss, ko vīri otrā pasaules malā sastrādājuši. Švābe un Šterns, Andersons un Spekke… Un man radās kvēla vēlme uzrakstīt Latvijas vēsturi. Muļķis biju.

Bet sākās ar vienu grāmatu. Zīmoga pirmais romāns faktiski ir pirmā nodaļa grāmatai, ko biju sācis rakstīt. Uzrakstīju scenāriju par Rīgu, ko lielīja, bet neuzfilmēja, nebija naudas gabals, raugi: sāku pa Indriķa hroniku rakņāties un uzgāju kaut ko citu, un tad es uzrakstīju, kā Alberts 1207. gadā iebrauc Daugavā – krustneši, kā te viss noticis. Tad es pēkšņi apstājos, pag, bet kurp īsti viņi atbrauca, kas tā bija par zemi? Sāku rakņāties vēsturnieku smalkajās grāmatās un neatradu neko jēdzīgu. Maztautas, ciltis, vēl kaut kas… Un tad no pirmās nodaļas, kad sāku rakstīt, kas tur varētu būt, izveidojās gandrīz piecsimt lappušu romāns. Un līdz pat šim brīdim neesmu ticis skaidrībā, ko rakstu – vēsturi vai romānu.

G. B. Tu gribi teikt, ka tavs romāns ir Latvijas vēstures koncepcija?

J. L. Tāds bija tas pirmais lielais pacēlums. Tagad jau esmu tik tālu visā iekšā un pats sev apnicis, ka domāju par to arvien mazāk. Sākumā bija liels atklājums, kad izurbos cauri tā sauktajam Indriķa hronikas ekrānam. Tad, kad sāku saprast, ka tur neiet gali kopā. Uh, ko esmu atklajis! Varu lepoties ar vienu. Es šiem faktiem savācu apkārt visu, ko vien varēju dabūt. Izgāju cauri Krievijas vēsturei. Izgāju cauri Eiropas vēsturei. Skatījos Skandināvijas avotos, skatījos arābu avotos, arī senos grieķus, romiešus. Vilku no visām pusēm kopā. Cik vien rūpīgi varēju. Pat sāku mēģināt lasīt leitiski. Tagadm man pašam tas atklājums jau novecojis.

G. B. Kas tas bija par atklājumu?

J. L. Atklājums, ka vēsture ir citāda. Tā vēsture, kas mums tiek mācīta par mūsu pašu senčiem.

G. B. Proti, tradicionālais skatpunkts, ka vēsture sākas tikai no vācu ienākšanas?

J. L. Jā, Un caur šo prizmu tad skatās uz aizvēsturi. Fantastiski, kā to apraksta. Kaut kāda vācu birģermeistara 1600-tajos gados pasūtināta hronika – rau, vācu tirgotāji iebrauca Daugavā, un saskrēja tie iezemieši pie kuģiem, sākumā gribēja kuģus aizbiedēt, bet kuģi nenobijās, un tad viņi nesa lopus, un mēs viņiem devām pogas un bikšturus… (Smejas) Un, piemēram, Rīgas jubileja – pilnīgas muļķības! Baltvācu iedibināti svētki, ko latviešu nacionālā valdība ar lielu prieku pieņēma. Redziet, pilsētas jau nedibināja. Bija tikai dažas dibinātas, piemēram, Pēterpils: cars Pēteris iedzina pirmo pāli – te būs Sanktpēterburga! Bet vairums pilsētu rodas – izaugot no miestiem, ciemiem, un pilsētu jubilejas svin pēc diviem rādītājiem. Vai nu tā skaitās dibināta, kad pirmoreiz pieminēta vēstures avotos, vai tad, kad pilsētai piešķirtas pilsētas tiesības. Piemēram, uz Saksijas zemes ir miests, un vienā brīdī tas izaudzis tik liels, ka Saksijas hercogs, teiksim, Lībekai piešķir pilsētas tiesības. Tad pilsētai ir savi soģi, sava pāralde, bieži vien arī naudas kalšanas tiesības. Turpmāk tā pastāv kā pilsēta. Raugi, un kas ir ar Rīgu? Rīgai pilsētas tiesības teorētiski tika piešķirtas laikam 1225. gadā, kad Modenas Vilhelms bija atbraucis inspekcijā, un tad Rīgai piešķīra pilsētas tiesības pēc Visbijas tiesību parauga. Tas ir viens cipars. Otrs cipars ir 1198. gads, kad Rīga pirmoreiz tiek pieminēta tai pašā Indriķa hronikā, no kuras ņemts arī 1201. gads. Tātad pirmais pieminējums ir 1198. gads, un pilsētas tiesības ir vēlāk. Turklāt Indriķa hronikā rakstīts: „..un bīskapam ierādīja vietu baznīcai pie vietas, ko arī sauca Rīga.” Ko arī sauca Rīga! Tātad Rīga jau toreiz bija. Un pirmoreiz tā pieminēta 1198. gadā. 1201. gads ir pilnīgas muļķības.

Arvis Kolmanis. Kas tā par otru Rīgu?

J. L. Rīga te bija jau sen, pirms bīskaps Alberts izkāpa krastā. Par to neviens vairs nestrīdas. Ne tikai trīs lībiešu ciemati, bet gar Daugavas lejasgalu – vesela ostu sistēma. Var strīdēties, bet 1201. gads neparko neder. Redz, vēsture jau nav nekas cits kā ideoloģijas forma. Jo katrs vēsturi taisa pēc savām annālēm. Man patīk tas labais teiciens, kurš nāko no Švābes: katrai tautai ir tiesības uz pašas rakstītu vēsturi. Un pie tā es pieķēros. Tāpat Indriķa hronika, ko zelē un zelē, – tāds kā ekrāns, caur kuru skatās uz vēsturi. Kas ir Indriķa hronika? Kas ir Indriķis? Neviens nezina, pieņemts, ka Indriķis. Kad tā uzrakstīta? Neviens nezina. Vecāko fragmentu labākajā gadījumā var datēt ar aptuveni 1300. gadu. Nākamais fragments varētu būt no kāda XVI gadsimta. Un īstās Indriķa hronikas autors ir Arbuzovs, neatceros, juniors vai seniors, – šis vācu vēsturnieks XIX gadsimtā salika tos fragmentus kopā un uztaisīja Indriķa hroniku. Tēv un dēls Arbuzovi ir vēstures annālēs minēti. Viņš ir īstais Indriķa hronikas autoris. (Smejas.) Bet man patīk, kā krievi tulko. 1938. gada izdevums – šķiet, Генрих Латвийский – Хроникa Ливонии. Latviskij! Respektīvi, viņi pat izgroza tā, ka šo hroniku ir latvietis sarakstījis. Gadu pirms Molotova-Ribentropa pakata Krievijā tas ir vienīgais izdevums, kurā parādīts, kā „vācu suņi” ienāk it kā krieviem piederošās zemēs un te uztaisa ziepes! Nu kā tad neņems tās zemes atpakaļ?

Tad jau var, teiksim, paņemt un mācīties pēc Staļina vēstures īsā kursa. Burtiski tas pats. It kā mēs joprojām turpinātu pasaules vēsturi tulkot pēc Bībeles.

G. B. Tātad tava koncepcija, cik saprotu, ir tāda, ka letiņiem bija valstiski veidojumi vēl pirms vāciešiem?

J. L. Simt punkti! Paņemsim to, ko var aptaustīt. Materiālo kultūru. To var muzejā apskatīties, albumos. Paskatieties kaut vai uz tērpiem – vēsturnieki saka, Eiropā otrus tādus netarast. Es vienu gadījumu pieminēju pirmās grāmatas skaidrojumos. Divās Igaunijas provincēs, laikam ap 1230. gadu, bīskaps iesniedza pāvestam rakstisku sūdzību – tā ir saglabājusies -, ka nelikumīgās nodevās ievākti četrdesmit astoņi tūkstoši marku sudraba. Tātad deviņas tonnas sudraba. No diviem Igaunijas apgabaliem. Vai dzirdēts, ka Igaunijā vai Latvijā rakts sudrabs? Pēc tam, spriežot pēc dokumentiem, kas saglabājušies, tiem pašiem vienkāršajiem igauņu zemniekiem par atsevišķiem pārkāpumiem jāmaksā kilograms sudraba. Kilograms sudraba – tas ir kaujas zirgs, šodienas izteiksmē – sešsimtais mersis. No kurienes tas sudrabs varēja rasties? Vai neorganizētas ciltis varēja kontrolēt tirdzniecības ceļus un telpu, lai Igaunijas provincē ievestu sudrabu tonnām? Tas taču nav loģiski.

G. B. Vai tu savas teorijas esi apspriedis ar vēsturniekiem?

J. L. Jā, iedevu dažiem savu grāmatu. Satiekamies, man saka: „Zini, tur es shēmas mazliet jūtu cauri. Var paredzēt, kā tie varoņi rīkosies.” Es klausos, prasu: „Bet par to vēsturi…?” Man atbild: „Ko par vēsturi, par vēsturi man nav ko teikt.” Biju ļoti priecīgs. Neviens man nav ar pirkstu iebakstījis degunā un pateicis: „Jāni, tu melo!”

G. B. Bet tevis aprakstītā sabiedriskā hierarhija… Viedie, tiem miesassargi un citi vēl, tad karotāju slānis… No kurienes tu šo sabiedrības uzbūvi dabūji laukā? Pagrābts no citas literatūras?

J. L. Ne tikai. Esmu, protams, pētījis daudzas sistēmas… Bet! Palasi tautasdziesmas. Tur ir tieši tas pats. Es, protams, nevaru nocitēt un izstāstīt visu, kam būros cauri, bet, piemēram, Švābem… Viņam es uzticos, ģeniāls vīrs, kurš, pārsvarā balstoties uz tautasdziesmām un folkloru, to uzkonstruējis, protams, salīdzinādams ar pārējām juridiskām sistēmām. Jebkuras valsts pamatā ir kāda likumu, juridiskā sistēma. Labi, nevar teikt, ka Švābe tikai no tautasdziesmām visu atvedināja, bet galvenais secinājums bija sapratne, kāda šī sabiedrība varētu būt. Protams, klāt ir arī mana fantāzija, bet man šī kastu sistēma likās tik loģiska…

G. B. Tu to Latvijas valstiskumu iedomājies būvētu apmēram pēc tādiem principiem, kādi tolaik bija Rietumeiropā?

J. L. Ne pēc Rietumeiropas parauga, jo… Mana galvenā tēma taču ir šo divu pasauļu sadursme. Divas garīgās pasaules, divas tiesiskās sistēmas, jo Rietumeiropā pastāvēja tīrs feodālisms, kas faktiski ir verdzības atvasinājums. Bet kad, piemēram, Latvijā sākās dzimtbūšana? Un kā vispār veidojās feodālisms? Tā bija milzīga piramīda. Kungs kungam galā. Katrs kungs bija kādam kaut ko parādā. Vai nu brīvību, vai zobenu. Ja negribi iet karot par savu zemi, atdod savu zemi citam, un viņš tevi apgādā, aizsargā. Viņš ir tavs feodālais kungs. Un kristietība… Redz, kristieši vēsturi pārcirta, iztaisnoja. Norakstīja pagātni. Te vēsture sākās, un te beigsies – ar pastaro tiesu. Mēs šodien faktiski atgremojam to iztaisnoto, lineāro vēsturi. Progress. Viss iet uz progresu.

G. B. Līdz XII gadsimtam Latvijā kristietības tiešām nebija, kaut gan ir skaidrs, ka Latvijas teritorijā kristietība bija pazīstama, jo viduslaikos kontakti starp tautām bija daudz ciešāki nekā parasti mēdz iedomāties.

J. L. Kristietības nebija vēl XX gadsimtā. Nav vēl šodien. Tas ir tas lielākais brīnums. Reiz kādā tikšanās reizē man prasa: „Bet kā mēs tādu valsti zaudējām?” Ir jāšķir politiskā vara no varas vispār. Neatceros, kurš no baznīctēviem, tiem lielajiem iedvesmotājiem, teicis: „Nekas nav noticis, kamēr nav noticis cilvēku dvēselēs.” Politisko varu viņi ieguva. Tāpat tirdzniecību un ceļus. Bet neko citu viņi nedabūja. Ja būtu dabūjuši visu, mēs šeit šodien runātu citā valodā. Tāda ir tā mana gudrība un lielā tēma. Paskatieties kartē: vienā pusē pareizticīgā sistēma, otrā – milzīgā Eiropa. Un pa vidu latvieši, labi – teiksim, vidzemnieki… vai tālavieši.

G. B. Domā, viņi tā sevi dēvēja?

J. L. Domāju, jā. Dēvējās pēc valstīm. Es pieņemu, ka standarts bija tāds: ja atbraucis no Novgorodas – novgorodietis. Atbraucis no Tālavas – tālavietis. Es viņus saucu par letiem. No Indriķa hronikas nāk leti un latgaļi. Visi vēsturnieki nez kāpēc piesauc latgaļus. Indriķa hronikā lietotas abas formas. Es izvēlējos letus – vispirmām kārtām tāpēc, lai nebūtu tiešu asociāciju, latgalieši tomēr ir mazliet kaut kas cits.

Bet par to kārtību. Redzi, bija dzimtas satversme, kurā viss balstījās uz mantošanas kārtību, un dzimtā nebija atsevišķa individuālā īpašuma. Pēc Švābes, zeme piederēja dzimtai.

G. B. Kāpēc tu domā, ka Švābem bija taisnība? Viņš dzīvoja tikai piecdesmit gadus pirms tevis.

J. L. Man šī sistēma likā ļoti loģiska. Ne velti tautasdziesmās ir īstie brāļi, mātesbrāļi, nozarieši un… mēs vēl tagad bieži sakām – malēnieši… Dzimta ir kā koks, stumbrā ir tēvs, māte, vecāmāte, brāļi, un tad sāk zaroties. Un tālāk ir nozarieši. Bet pati dzimta faktiski ir bezgalīga. Jo – kamēr viens ir dzīvs, tikmēr dzīvs īpašums. Ko izdarīja vācu zēni? Divsimt gadus cīnījās par tiesībām šai zemē. Tikai 1515. gadā viņi iedrošinājās zemniekiem aizliegt nēsāt ieročus. Un pēc piecdesmit gadiem ar Livoniju bija cauri. Tātad līdz 1515. gadam viņi balstījās uz latviešu zemnieku zobeniem. Zobens nozīmē brīvu vīru. Raugi, viņi mainīja mantošanas kārtību, ieviesa tā saucamo valsts zemi un saīsināja mantošanas ceļu. Viņi ieguva šo zemi juridiski. Kāpēc mana grāmata saucas Zīmogs sarkanā vaskā? Morāle tāda, ka viņi zemi ieguva ne jau tikai ar zobenu. Tā saucamās kara tiesības faktiski bija laupītāju tiesības – es tev atņēmu, viss, turi muti, es esmu stiprāks. Bet šīs tiesības nav mūžīgas, jo katra juridiskā sistēma vairāk vai mazāk balstās uz to, ka varmācīgi iegūt nav juridiski pareizi. Juridiski korekti ceļi ir trīs. Mantošana, pirkšana, dāvinājums.

G. B. Tu domā, visa šī juridiskā padarīšana darbojās arī pirms vācu ienākšanas?

J. L. Simt punkti! To pat var pierādīt, jo vēlāk, kad tika slēgti līgumi ar vāciešiem, vēl ilgi tika piesauktas vietējo tiesības un vācu tiesības. Šķiroja. Nu nevarēja tā būt mežoņu cilts. Neviena sabiedrība nevar eksistēt bez likuma. Tikai šie likumi ir pavisam citādi.

G. B. Mēs te ilgi runājam par vēsturi. Kā visas šīs padarīšanas sasaucas ar romānu? Jo romāns ir kas viens, vēsture – pavisam cits. Kas īsti ir tavs romāns?

J. L. Principā to var uzskatīt par vēsturei atbilstošu. Bet – romānu. Viss, kas attiecas uz vēsturi un tur minēts – kaujas, reālie vēstures personāži –, ir pilnīgi pārbaudīts. Es to vienkārši apaudzēju ar miesu. Un tas ir pats grūtākais. Esmu uzlicis sev par pienākumu, ka tā vēsture ir jāņem vērā. Dažreiz jau šķiet, ka teksts reālajai vēsturei gluži neatbilst, tomēr es balstos tajos puslīdz aprobētajos vēstures faktos, lai man nevarētu pārmest, ka to un to esmu izzīdis no pirksta. Visi krievu kņazi perfekti atbilst. Arī visi savstarpējie kari. Visa Rietumeiropas vēsture atbilst pilnībā. Visi pāvesti un hercogi – tādi viņi bijuši.

A. K. Tomēr standarts it kā mazliet liek sevi manīt. Ļaunais, viltīgais vācu sūtnis, Novgorodas bajāri, kas to vien tīko, kā iekarot… Cilvēciskais viņos arī it kā standartizēts pretstatā latviešiem.

J. L. Es jau cenšos ari viņus cilvēciskākus padarīt. Bet tas, ka standarts, arī fakts, jo vācu varasavīri jau nesūtīja kādu, teiksim, ciemata mācītāju, lai tas te kārto politiskās lietas vai virza Hanzas kuģus. Es piekrītu zināmā mērā un cenšos jau, bet ir tā, ka es klausu savai iekšējai balsij: loģiski, ka cilvēkam, kurš tādas lietas kārto, jābūt viltīgam. Un intrigantam. Vispār intrigu grāmatā būs vēl daudz! Tagad viss tikai sāksies. Tālivaldim šīs grāmatas beigās būs jau seši dēli un trīs meitas.

G. B. Kur tu šādu skaitli izrāvi?

J. L. Leģendās runā par viņa deviņiem bērniem. Ja ticam Indriķa hronikai, viņam bijuši četri dēli. Bet tur var tulkot tā vai citādi — bija tas Tālivalža dēls vai nebija…

A. K. Un tu paņēmi vidējo, sešus?

J. L. Nē, es uz leģendām balstījos. Man leģendas un nostāsti patīk labāk nekā Indriķa hronika.

A. K. Grāmata ir asiņaini skarba, un tomēr vietumis tāds tikko jaušams sentimen­tālisms. Un valoda…

J. L. Es jau pats esmu sentimentāls. Gan sentimentāls, gan kauslīgs. Nē, kauslīgs neesmu — ja man nekāpj uz kājām, nevienu neaiztieku. Ja man mācas virsū, tad gan traks palieku. Bet valoda… Neatceros, kas man vienreiz pārmeta, ka grāmatā ir vārdi, kas it kā neatbilst tiem laikiem. Bet es jau netaisu nekādu senvalodu. Man tādas senvalodas nepatīk. Vienīgais, no kā es ļoti apzināti vairos, ir internacionālismi. No tiem es vispār vairos, bet šajā grāmatā — īpaši. Protams, ja runa par Eiropu, tur latīņu teksti pamatā, un viss aiziet.

A. K. Kā tu, vīrietis būdams, spēj ielīst sievietes psiholoģijā, lai radītu, piemēram, Ildzes tēlu?

J. L. Nezinu. Bet mīlestības ainas ir nez cik reižu pārrakstītas. Man ļoti negribas kaut ko jēlu, standartizētu. Tieši tās ainas visgrūtāk padodas. Bet es cenšos kā juvelieris ar tādām mazām detaļiņām — maigi, maigi, lai tikai nenobirst. No otras puses, vienkārši: es nolasu priekšā sievai, ja viņa saka, ka labi, viss kārtībā. Tādā ziņā es esmu laimīgs cilvēks, jo visiem varu teikt, ka mana sieva ir līdzautore, un savukārt viņa var teikt, ka es esmu līdzautors lielai daļai viņas darbu. Mēs uz viena viļņa dzīvojam.

A. K. Vai tu slīpē tekstu?

J. L. Šausmīgi. Es rēķinu, ka man uz vienu uzrakstītu lapu desmit izsviestas.

A. K. Cik ilgi tu rakstīji pirmo romānu?

J. L. Ja rēķina tīro laiku, kādus divarpus gadus. Un šis būs tāpat. Laiku pa laikam maizītei jānopelna un arī jāatpūšas. Lielāku gabalu pabeidz, tad jūti, ka jāievelk elpa. Baterijas nav mūžīgas. Agrāk strādāju pa divpadsmit, četrpadsmit stundām dienā, tagad vairs nevaru. Tagad vidēji astoņas stundas. Brīvdienas reti ņemu. Un katru lappusi es pārrakstu reizes desmit. Ar roku.

A. K. Kāpēc tu neraksti ar datoru?

J. L. Veci zirgi tikumus nemaina. Zinu, ka daudzi, kas rakstījuši ar roku, pārgājuši uz datoru. Es nejūtu vajadzību. Turklāt, ja man jālabo teksts — nevis vārds vai divi, bet jāpārrkombinē epizode —, jāpārraksta visa lappuse. Jo man jāsajūt, kā viss plūst, kā rakstītais rit uz priekšu, tā gludi. Es bez tās sajūtas nevaru. Pēc lielāka pārtraukuma ir jāpaiet laikam, līdz es atkal ieskrienos. Piecpadsmit reizes pārrakstu sākumu, tās divas vai trīs lappusītes, līdz — ā, nu sāk ritēt! Es iedomājos — tā kā medus tek, lēni, biezi. Tā rit. Nevaru citādi. Īsinu es nežēlīgi. Spiežu, presēju, kamēr jūtu ritmu. Un, kad ieeju ritmā, kā ceļos no rīta, tā piesēžos pie galda, iepriekšējo lappusi pārrakstu tad atkal piejūdzu klāt, zini, kā virvi vij, kad nevari ieraut kādu gabalu pa vidu.Visu laiku jāvij klāt. Lai būtu viens pinums.

G. B. Man rodas tāds priekšstats, ka tu esi sācis rakt un rocies arvien dziļāk un dziļāk…

J. L. Tieši tā. Tā ir mana nelaime. Bet varbūt tas nāk par labu materiālam. Taču tā materiāla man jau pāri galvai. Un tad tu aizej sānceļos. Es jau smejos: pamazām sāku vākt nost varoņus — kādus četrus no galvenajiem jau esmu noklapējis. Bet aiz stūra jau glūn jauni. Tas pats notiek ar sižeta līnijām. Daudz interesantu lietu jāatstāj malā, jo citādi iznāktu jauns, pavisam cits romāns. Krieviem ir tāda slavena detektīvautore Doncova. Intervijā viņai vaicāts, kas rakstniekam galvenais: bibliotēka vai galva… Viņa saka: Чугунныи зад. Es to ļoti labi saprotu. Redzi, tu epizodi izlasi piecās, desmit minūtēs, bet es pie tās esmu sēdējis trīs nedēļas. Nerunājot par to, ka man roka sāp. Bet psiholoģiski es tur iekšā esmu. Desmit reižu ieeju pa tām durvīm, lai saprastu, kas, kur, kāpēc… Sēžu trīs dienas un dažreiz pie tā paša atgriežos vēl pēc trim. Piemēram, izgudroju, ka mūsējiem vajag aizbraukt uz Eiropu. Nokārtot darīšanas. Ar Fridrihu Barbarosu. Tīri tehniski. Es tagad aizskrienu uz Nacionālo bibliotēku — ko var dabūt par Fridrihu Barbarosu. Es nevaru uzrakstīt — Fridrihs tur sēdēja tronī, un atnāca zēni. Man vajag zināt, kas notika, kas tur bija. Divas nedēļas rakņājos un meklēju, lai saprastu, kas bija Fridrihs Barbarosa, kas bija viņa galms, kā tas viss bijā..Piemēram, bruņinieku turnīri tolaik bija modē. Es šķirstu kaudzi grāmatu par bruņinieku turnīriem, un nevienā nav skaidri un gaiši izstāstīti noteikumi. Aprakstīts, kā gāzās, krita, bet noteikumi… Tā arī neatradu. Beigās no tā milzīgā materiāla pats izsecināju, kā tas teorētiski varētu būt.

Man. piemēram, precīzi jāzina, cik večiem jābūt ciematā, lai notiktu tāda kauja, ka put uz visām pusēm. Es rēķinu, kurā brīdī jāparādās Tālivalža jātniekiem, lai paspētu šos apsist… Sēžu un skaitu uz priekšu un atpakaļ, atceros, ka tur un tur iepriekš biju ierakstījis tajā vietā par daudz cilvēku, tātad jāizlabo: nevis divdesmit, bet desmit veči… Es nevaru tā uzrakstīt — uzbruka, nosita, aizgāja. Man tā situācija jāredz līdz detaļām, precīzi, pašam jāsajūt, un tad varu apkopot un uzrakstīt. Tā es mokos. Esmu visu izdomājis nedēļu iepriekš — kā uzbruks, kā notiks, bet, kad nonāku pie tās situā­cijas, jāskaita, cik veču vienā pusē, cik otrā, cik palika, cik aizgāja. Es bieži vien domāju par tiem rakstniekiem, kas tā apsēžas un trīs mēnešos uzraksta… Baigi labi, ja tā var.

A. K. Par cirvjiem…

J. L. Es pamatīgi pētīju cīņu aprakstus, studēju ieročus, tieši tāda cirvja prototipu gan neatradu, bet iedomājos, ka tāds varētu būt. Līdzīgs tam, ko vēlāk viduslaikos dēvēja par āvu. Briesmīgs ierocis. Pats cirvis jau it kā nav smags — kilograms, divi. Bet ieliec to kilogramu metru garā kātā un pamēģini pavicināt! Tur vajag būdīgus večus un tradīcijas. Karaspēkā vienmēr ir specializācija. Piemēram, žemaiši cienīja milnas. Ozola vāles. Ļoti efektīvs ierocis. Liekas, ko ar tādu vāli? Bet pret bruņinieku bruņām ar zobenu gandrīz neko nevar iesākt. Bruņas jau nav uz koka uzliktas, uz miesas, amortizācija. Tos pašus bruņiniekus Saules kaujā žemaiši sasita ar milnām. Tev pods galvā — mauc ar zobenu, cik gribi, bet, ja iemauc ar kārtīgu ozola vāli… Tas pats ar cirvjiem. To liedētie asmeņi… Zēni kala tā dēvēto damascēto tēraudu. Tagad jau pilnīgi nopietni runā, ka daži Skandināvijā atrastie zobeni ir vesti no šejienes. Tēraudam atkarībā no oglekļa piemaisījuma ir dažādas cietības pakāpes. Jo vairāk oglekļa, jo tērauds cietāks, bet trauslāks. Lai dabūtu gatavu ieroci, kurš ir pietiekami elastīgs, nelūst un ir pietiekami ciets, tad veči, varētu teikt, mikronu plāksnītes liedināja klāt, šodien mēs teiktu — metināja, lika vienu cietu, vienu mīkstu plāksnīti. Un tad asmens bija pietiekami lunkans un ciets. Un mūsējie to zināja. No tās pašas purva rūdas kala zobenus.

A. K. Kad Tālivaldis jāj uz Gulbeni, viņu tur neielaiž, tas ir pirmais brīdinājums, vēl ir otrais un trešais…

J. L. Divreiz brīdina. Trešo reizi tu ej ar zobenu. Tas princips nāk no folkloras. Bet man viena aktrise stāstīja, interesanti… Viņai vecāmāte mācījusi: ja gribi ar kaut ko tikt galā, vispirms divreiz brīdini. Un viņai mājās kaut kādi kukaiņi bijuši, skudras. Netiek galā, indē, kā gribi. Dāma pasaka tiem kukaiņiem — ejiet prom ar labu. Pasaka vēl otrreiz, un visbeidzot trešoreiz. Pazuda! Saki, ko gribi. Cilvēks man stāsta — kāda vajadzība melot? Bet par brīdināšanu biju dzirdējis arī agrāk.

A. K. Cik lielā mērā tu pieļauj, ka pastāv tas, ko mēs dēvējam par mistisko? Zintnieki, buršanās… Piemēram, kad Ildze psiholoģiski mokās un zintnieks viņai it kā var līdzēt… Ar zālītēm? Zintīm?

J. L. Ar zintīm. Es teikšu tā. Zini, vēl nesen palasījos… Par to, ko tagad sauc pa Zemes informatīvo lauku… torsioniem vai kā tos dēvē. Citi sauc par Dievu. Tā ir šodienas augstākās fizikas realitāte. Sauc, kā gribi. Viss šajā pasaulē balstās uz noteiktām enerģijām. Un viss taustāmais, mēs, šie krēsli, ir dažādi enerģijas sabiezējumi. Es esmu pilnīgi pārliecināts un daudzas senās zināšanas rāda, ka šie cilvēki, kas patiešām pārzināja šo pasauli, — zintnieki, krīvi vai šamaņi, kā nu tos kuro reizi sauca, — mācēja iedarboties uz šo informatīvo lauku. Un tad tu vari šo pasauli, rupji sakot, veidot, kā tev tīk. Bet tāpēc jau arī visos laikos šīs zināšanas bijušas slepenas, un kurš katrs pie tām netiek laists klāt. Nevar spēlēties ar pasauli, kā tīk. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu senči to visu zināja un mācēja.

A. K. Un šodien tas ir nozaudēts?

J. L. Nupat atrod pa jaunam.

G. B. Bet kurā brīdī pazuda?

J. L. Kas un kāpēc nodedzināja Aleksandrijas bibliotēku? Redzi, es nerakstu neko, ko neizjūtu kā tādu, kas tiešām varētu būt. Mīcos, mīcos, domāju, dažreiz mēnešiem nevaru atrast izeju, jūtu — nav kaut kas kārtībā. Un, kad jūtu, ka saskan ar to, ko man sirds saka, tad — jā, tad piekrītu. Bet ļoti uzmanīgi, man negribas aizspēlēties… jo tagad ar šīm tēmām pilnas malas.

A. K. Ko tu pats lasi?

J. L. Nu visu to pašu. Savācu kaudzi grāmatu, vienā vakarā man pēkšņi uznāk dullums, sēžos klāt, iznāku laukā — šo grāmatu izlasīju, pēc pāris stundām iznāku, otru izlasījis, tad vēl vienu. Meita brīnās — tu traks esi, vienā vakarā trīs grāmatas!

A. K. Bet daiļliteratūru?

J. L. Kauns atzīties, gandrīz nemaz. Man pie gultas stāv Kiplinga Mauglis, ko reizēm pašķirstu pirms gulēšanas. Šad tad pašķirstu Meistaru un Margaritu. Un vēl kādreiz drausmīgi stulbus detektīvus palasu. Redzi, man iztēle ir tā pārslogota pašam ar sevi, ka cita iztēles augļu man nevajag.

A. K. Tu lasi vēsturisko literatūru. Bet vēsturisko daiļliteratūru?

J. L. Pusaudža gados. Grīnu…

G. B. Grīns nav tavs vadonis?

J. L. Nē. tā ir cita stilistika. Viņš man ir vadonis kā… man nepatīk vārds „nacionālists”. bet viņš man ir vadonis šajā ziņā. Bet par stilistiku… Es rakstu, kā lai pasaka, detalizētāk, vai… Es to ēku pats esmu uzbūvējis. Bet Grīns laiž pāri — veči aizgāja, zobens, sieviete, tas ir viņa stils. Bet, piemēram, Brastiņu esmu izlasījis no viena gala līdz otram. Vērtīgākais ir viņa pētījums par pilskalniem. Man mājās ir karte pie sienas. Man ir kādi trīssimt Vidzemes, Latgales pilskalni uz kaites, punkts adatiņas sadurtas, katram klāt cipariņš, par katru dosjē. Un, kad aizmirstu, kur man vajadzētu to veci aizvest, es paskatos uz karti. Tur tie ceļi saiet kopā, tur viņš varētu tagad nokļūt.

A. K. Kā tu raksturotu visu, kas mums bijis iepriekš, teiksim, Laimonis Purs un…

J. L Bet viņi jau raksta vairāk par krustnešu laikiem. Mauliņam bija par Tālavu.

A. K. Vai tu rakstītu otro daļu, ja pirmais romāns nebūtu tik brīnišķīgi aizgājis?

J. L. Grūti pateikt. Es tagad esmu tā noalcies to romānu pabeigt, lai izbaudītu uzvaras garšu… (Smejas.) Mani gan diži neuztrauc ļaužu domas, bet, protams, patīkami, ka tevi liela. Taču spītība liek pabeigt. Ja esmu iecerējis, jāpabeidz.

A. K. Šis romāns būs pēdējais?

J. L. Nē, būs vēl viens. Pavisam trīs. Ceru, ka trīs.

A. K. Tavi nākotnes plāni pēc triloģijas pabeigšanas?

J. L. O, es gribētu vēl pa vidu kaut ko uzrakstīt, man ir viens iesākts gabals, tāds viegls…

A. K. Kas ir viegls gabals?

J. L. (Smejas.) Nav saistīts ar konkrētu vēsturi. Mazliet ļaujos fantāzijai. Tāds īpatnējs love story no 1939. gada līdz kolhozu laikiem.

A. K. Visi kliedz, ka latvieši negrib rakstīt par mūsdienām. Tu ari raksti par vēsturi… Kāpēc negribi uzrakstīt par mūsdienām?

J. L. Man ir šis tas padomā. Bet kā visu pagūt?

G. B. Bet cik gadus tu to visu turpināsi?

J. L. Spriežot pēc pašreizējiem tempiem, gadus deviņus, katrai grāmatai pa trīs. Ja iedomājos, piemēram, ka Dobrovenskis romānu par Raini rakstīja kādus desmit gadus… Vajadzētu jau ātrāk, dažreiz kļūstu nepacietīgs, gribas skriet krosu sprinta tempā, bet tas beidzas bēdīgi.

A. K. Ir tāds teiciens — rakstnieks visu mūžu raksta vienu un to pašu grāmatu.

J. L. Es bieži par to domāju. Uz sevi es to neattiecinu, tikai baidos, jo bieži ir tā: turpinājums izrādās sliktāks par pirmo grāmatu. Bet šī man ir viena grāmata, tikai trīs daļās.

A. K. Tagad mums ir Indriķa hronika. Vai tu pieļauj iespēju, ka, teiksim, pēc gadiem trīssimt, četrsimt tavs romāns, piemēram, būs pārtapis Lejiņa hronikā?

J. L. (Smejas.) Bet ar ko mans darbs sliktāks?

A. K. Tātad arī tu taisi vēsturi.

J. L. Dabiski, ka es taisu vēsturi, jo visa vēsture taču ir viena vienīga interpretācija

A. K. Bet domu par tīrās vēstures rakstīšanu tu esi atmetis?

J. L. Protams. Tā būtu nāve. Kas tad es par vēsturnieku! Tas arī nebūtu mans stils. Turklāt latviešu vēsturi es jau tagad būšu uzrakstījis — to, ko faktiski līdz šim brīdim nav uzrakstījis neviens.

Karogs, 04.2004

___________________________________

Vēl par Jāni Lejiņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s