Neiespējamā iespējamība. Saruna ar Eiženu Valpēteri

Eižens Valpēteris nenocenzētie

05.2010: ilgi tapusī grāmata beidzot iznākusi, gan ar citu virsrakstu

Guntis Berelis. Tātad – tev jau labu laiku top grāmata Neiespējamā iespējamība, kurā savāktas liecības – gan teksti, gan bildes – par jaunatnes kontrkultūru sešdesmito gadu padomju Latvijā, tostarp par Kazu, hipijiem, pirmajām rokgrupām, Rīgas pantomīmu, neformālo mākslu, autostopu, modi u. c. Arī pats tu visām šīm izpausmēm esi bijis liecinieks.

Eižens Valpēters. Es teiktu, ka mēs bijām nonkonformisti. Salīdzinājumā ar oficiālo kultūru mēs bijām citādi, bet nosaukt to visu par kontrkultūru – tas ir drusku par skaļu teikts. Tomēr mēs domājām kontrkultūras dimensijās. Kazā tas notika tā – mēs sēžam, dzeram tur kafiju vai šņabi, un pēkšņi kaut kas top, kāds zīmējums vai, teiksim, Bergmanis atdzejoja Šimborsku, es viņam turpat Kazā pie galdiņa taisīju parindeņus no poļu valodas.

Mums ne prātā nenāca kaut kur izstādīties, mēs realizējām sevi tā, kā uzskatījām par vajadzīgu. Tas, protams, nebija saskaņā ar oficiālo ideoloģiju un kultūru, tāpēc mūsu marginālisms bija determinēts ar to, ka tas viss nebija atļauts. Tas, kas mūs interesēja, nebija pieejams. Mēs realizējām savus priekšstatus par to, kādai jābūt … nu, ne gluži pasaulei, kādai jābūt personības artistiskai izpausmei uz papīra, gleznās, fotogrāfijās. Tāds neapzināts protests. Nosaukumu man ieteica Dagnija Osīte, kinorežisore, viņa patlaban nodarbojas ar menedžmentu, ilgus gadus dzīvo Šveicē. Sākumā nosaukums bija Kazas laiks, bet tas nav izturējis laika pārbaudi, tas bija vairāk aiz nostalģijas.

G. B. Neiespējamajai iespējamībai tu esi noteicis precīzas hronoloģiskās robežas – 1960. – 1970. gads. Kāpēc? Manuprāt, septiņdesmitajos gados vismaz Latvijā kontrkultūras izpausmes dažbrīd varētu būt vēl iespaidīgākas.

E. V. Es varu runāt tikai par sešdesmitajiem gadiem, tālāk jau nāca cita paaudze. Mēs sevi identificējām ar bītņikiem. Hipijiem es jau biju par vecu. Kad Latvijā parādījās hipiji, man bija kādi 24 gadi, tur vajadzēja zināmu naivumu. 16 gados varbūt būtu bijis citādi. Bet hipiju karnevālība man likās infantīla, tāda nevajadzīga ārišķība, tomēr tas viss kopumā man ļoti patika. Simpatizēja ideja – teiksim, make love not war, patika arī mūzika, es sapratu, ka bez visas tās karnevālības tur ir arī kas cits – tas bija sava veida protests, patērētāju sabiedrības noliegums, tomēr ar puķainām biksēm man nepietika. Un tas viss beidzās ar narkotikām, kuru sākumā nebija, nu, varbūt tie, kas bija dienējuši armijā, viņi bija pīpējuši planu. Mēs bijām alkoholiķu paaudze, dzērām vīnu un šņabi. Jā, bet es zināju par narkotiku eksistenci un sapņoju uzpīpēt marihuānu. Kad deviņdesmito gadu sākumā biju ASV, es Sanfrancisko redzēju neohipijus un pilnībā pārliecinājos, ka tai kustībai vispār zudis sākotnējais impulss.

G. B. Tu pieminēji bītņikus. Bet vai tad sešdesmito gadu sākumā par viņiem vispār ienāca kāda informācija?

E. V. Nu, ja jau mamma mani sauca par bītņiku… Mēs zinājām par viņiem – tā iemesla dēļ, ka bija daudz kritiskās literatūras. Teiksim, Иностранная литература, šķiet, 1963. gadā bija pat kāds Keruaka fragments iztulkots – protams, iekļauts kritiskā apcerējumā par to, kā kapitālistiskajā iekārtā jaunieši spiesti mocīties. Un ne jau tikai Keruaks. Inostranka atreferēja arī Beketu – ar gariem citātiem. Pat par Selīnu rakstīja, ar citātiem ilustrējot visu to pesimismu, un tieši tas mūs intriģēja, viss bija tādā kontrastā ar sociālisma literatūru, kuru cīnījās pozitīvais ar mazāk pozitīvo. Tie kritiķi pastāstīja pietiekami daudz, kai mums uzreiz rastos priekšstats, pat ja nebijām lasījuši visu. Informācija, protams, bija kritiska, bet mēs ignorējām to frazeoloģiju, mēs uztvērām būtisko – un ar to mums pietika. Tāpat ar kino – reizēm parādījās kāda laba filma, bet vienmēr ar motivāciju – redz, kā tur kapitālistiskajā iekārtā mirst badā, cik tur viss šausmīgs. Šī iemesla dēļ mums radās labs priekšstats par itāļu neoreālismu.

Barjeras, lai nokļūtu pie vajadzīgās informācijas, bija pamatīgas, bet mēs tomēr to ieguvām – vienalga, par mūziku, literatūru vai modi. Starp citu, bija tāds žurnāls Америка, ko varēja dabūt ar milzu grūtībām – katrs numurs bija liels notikums, atceros, vienu numuru es nopirku Maskavas kinofestivālā, un tajā numurā – bildes: Džeksons Polloks, Marks Rotko, de Kūnings, turklāt kvalitatīvi reproducēts. Cik nu mēs sapratām, bet mūs sajūsmināja tas, ka viņš ir aizliegts. Ienāca poļu grāmatas un žurnāli, un Polijā brīvdomības līmenis bija krietni augstāks. Es pat iemācījos poļu valodu un tīri labi lasīju. Varbūt radi atsūtīja kādu National Geographic numuru vai modes žurnālu. Ar The Beatles sākumu retumis parādījās arī skaņuplates. Lasījām Ērenburga grāmatas, uzzinājām par krievu emigrāciju divdesmitajos gados. Faktiski vienīgais mēdijs mums bija radio, Radio Luxemburg, BBC, to klausījāmies ar visiem zāģiem. Tāpēc informācija nonāca – un katram padomju cilvēkam bija skaidrs, ka Padomju Savienība ir kaut kas briesmīgi truls, nabadzīgs un mums nevajadzīgs. Un, ja jaunam cilvēkam ir alternatīva mūzika radio, tad gluži dabiski man tās visas častuškas un masu dziesmas likās primitīvisma kalngals.

G. B. Tātad, jo grūtāk informācija pieejama, jo lielāka jēga katrai drumslai, pat ja no pirmā acu uzmetiena tā liekas pavisam nenozīmīga.

E. V. Redzi, mēs iemanījāmies no dažām rindiņām rekonstruēt realitāti, kas pie mums nebija iespējama, bet kuru mēs paši radījām – tādās ne pārāk institucionalizētās formās, toties ar lielu entuziasmu. Mums parādījās spēja izjust tendenci no izkaisītām detaļām. No dažiem fragmentiem, kaut vai tās būtu pāris fotogrāfijas muļķīgos socvalstu žurnālos, rekonstruēt veselumu. Savā ziņā arī radīšanas veids.

Visi tie ierobežojumi, ko uzlika sociālistiskā iekārta, – viņi bija bremzējoši, bet tos varēja apiet. Tā mums bija bezmaz kā aksioma – nepretojoties agresīvi, neizejot uz kaut kādu politisku konfrontāciju, dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Mēs veidojām savu vizuālo pasauli, savu mūzikas vidi, visu ļoti ātri uzķērām – un līdz ar to radās kaut kādas jaunas, neatkarīgas struktūras, tādi mikrokolektīvi. Kazā mēs bijām tādu cilvēku loks, kas veido kaut kādu vidi vai lauku. No vienas puses tā bija bohēma, no otras – parādījās arī izziņas process.

G. B. Kas bija tie cilvēki, kas veidoja tavu loku?

E. V. Māra Ķimele mani aizveda uz Kazu. Tad Andrejs Ģērmanis. Ilze Veitnere – es ar viņu mācījos 3. vidusskolā. Zaiga Cērpa, tagad Skrastiņa… Juris Tīfentāls… Zvirgzdiņš – viņš bija līderis, trīs gadus vecāks par mani, ārkārtīgi erudīts, literāri tendēts… Arī Juris Veitners… Laura Redoviča, bet viņa bija jaunāka. Pirmo pusgadu es klusēju, tad it kā iejutos tajā uzvedības stilā – un tā tas turpinājās septiņus gadus, kamēr Kaza tika slēgta, un mēs vairāk vai mazāk atsvešinājāmies. Nu, un draugi Rīgas pantomīmā –Bet tajā laikā nebija iespējams veidot patstāvīgu trupu. Tāds margināls ansamblis, kaut gan mūs atzinīgi novērtēja, piemēram, Tomaševskis, kuram bija tolaik pasaulē labākais pantomīmas teātris, poļu eksporta prece. Ligers, Imants Kalniņš – viņš bija gan komponists, gan pavadīja uz klavierēm, Andris Freibergs taisīja dekorācijas un kostīmus, viss bija uz tāda pacēluma un entuziasma, kas mūs visus sajūsmināja. Bija koncerti, izbraukumi uz Maskavu, Ļeņingradu, Tallinu. Bija jau arī plakātiskas un pilnīgi stulbas izrādes. Komunisms uz Operas skatuves…

G. B. Kas?

E. V. Pantomīma Komunisms, tā arī saucās. Tāds monumentāls plakāts. Mēs, seši jaunekļi uz skatuves, tur ķieģeļu sienas un uzvaras, nosaukums ideoloģiski pareizs… Skatījās laikam visa padomju Latvijas valdība. Bet vienlaikus mēs dabūjām gatavu arī visu ko citu. Tāpat kā Holivudā – uztaisa milzīgu grāvēju, kas pelna miljonus un uz kura rēķina var taisīt ko citu, kam arī kāda mākslinieciska vērtība.

G. B. Tu esi dzimis 1943. gadā, apzinātā vecumā tu esi pieredzējis Staļina laiku, skolā gāji piecdesmitajos gados, kas arī nepavisam nebija pats patīkamākais laikposms. Man vienmēr interesējis tas, kādā veidā šādā situācijā var saglabāt noslieci uz neatkarīgu domāšanu. Kāpēc tas laikposms nesamaitāja visus? Vai – plašākā skatījumā – no kurienes radās tie naivi kvēlie komjaunieši, kas turklāt bija pārliecināti, ka Ļeņins mūžam dzīvs, un tai pašā laikā bija ļauži, kas izvēlējās tādu marginālu dzīvesveidu?

E. V. Staļina laikā mēs bijām mazi bērni. četrdesmito gadu izvešanas un represijas – tās es nemaz neatceros. Paklau, mums bija 15 vai 16 gadi, un šajā vecumā tās bailes nav tik aktuālas. Bez tam mūs vecāki bija antikomunistiski noskaņoti, auguši neatkarīgajā Latvijā. Tāpēc tā domāšana jau no paša sākuma bija neatkarīgi ievirzīta. Pēc XX kongresa tās slūžas bija vaļā, tiešām, sevišķi salīdzinājumā ar Staļina laiku. Mēs bijām pirmā paaudze, kurai nebija bailes. Pēc Hruščova destaļinizācijas kļuva iespējamas daudzmaz patstāvīgas sociālas formas, piemēram, kaut vai jauniešu kafejnīcas. Sešdesmito gadu sākumā bija uzplaukums, es pat teiktu, ka globāls, kas skāra arī mūs, neraugoties ne uz kādiem dzelzs priekškariem. Būtībā tā bija tāda dabiska jaunu cilvēku vēlme būt aktīvam, darboties, pašrealizēties.

No otras puses – pēc 1963. gada Hruščova referāta sākās mākslas vajāšanas kampaņa, inerce pēc tam ilga kādus desmit gadus. Izstādēs pieņēma darbus, ko varēja “saprast”, bet jebkuru pārdrošāku krāsu salikumu varēja dešifrēt kā cīņu pret komunismu. Tas mūsu nonkonformisms – tā bija jauniešu reakcija uz aizliegumiem. Kontrkultūras patoss bija, bet tā pilnībā nevarēja realizēties, jo bija pārāk daudz cenzūras aizliegumu.

G. B. Vai šāda situācija gluži dabiski nerada domu par politisku pretošanos?

E. V. Nē, mēs tikai klausījāmies Amerikas balsi un neslēpti apspriedām politiskos notikumus. Mēs zinājām, ka mūsu vidē ir provokatori un informatori, droši vien sēdēja turpat Kazā pie galda kopā ar mums, bet mums nebija šīs bailes, mēs vienkārši pļāpājām. Periodiski vienu otru sauca uz čeku, mani arī, jo Imants Kalniņš bija Maskavā iepazinies ar Kelliju Čeriju, tātad tikās ar amerikānieti, kas jau bija bezmaz noziegums, un mēs bijām vienā kompānijā, ar to arī pietika. Reiz naktī tā ļoti romantiski aizbraucām uz Brāļu kapiem, mums sekoja melna volga – bet mēs to uztvērām kā spēlīti vai papildus izklaidi. Faktiski mēs bijām viņiem kaitīgi, jo mūsu neatkarīgā domāšana jau pati par sevi bija trieciens komunisma ideoloģijai, bet nekādas kriminālvajāšanas nebija. Nebija represijas, ar tādām vērsās tikai pret aktīviem politiskajiem cīnītājiem. Kad strādāju Rundāles pilī, man vienmēr bija blakus kāds draugs, par kuru bija pamatotas aizdomas, ka viņš ir stukačs. Nu, nelaida uz ārzemēm, pat uz Poliju ne… Kaut kur es biju iegrāmatots kā neuzticams. Kad čekā pratināja, tur bija tāda akadēmiski precīza pieeja – organizācija, partija, sazināšanās, ieroči. Bet nekādas organizācijas mums nebija! Mēs nebijām disidenti kā, piemēram, Gunārs Astra vai Sandrs Rīga, kurš reāli cieta, pabija gan cietumā, gan Sibīrijā trako piespiedu ārstēšanā. Mēs vienkārši bijām neatkarīgi domājoši, tas mums likās pašsaprotami. Mēs iekšēji dzīvojām pretēji tam, kā bija iecerēts komunisma utopijā, un mūsu dzīvošana bez ekstrēmām būšanām, bez trako mājām, cietumiem un trimdām, bija iespējama savas neiespējamības dēļ. Mums bija interesanti būt tādiem, kādi mēs bijām.

G. B. Bet ar ko tu pats tajā laikā nodarbojies? No kaut kā taču bija jādzīvo, jo ar pašrealizāciju pašrealizācijas dēļ diez vai tu kaut ko varēji nopelnīt.

E. V. Nu, strādāju kaut kādus pilnīgi bezjēdzīgus darbus, pareizāk sakot, gandrīz nestrādāju, bet tos nabaga 100 rubļus es nopelnīju. Klejoju no darba uz darbu, piemēram, par ģeodēzistu, kur nedēļu strādā, divas brīvas, iztikas minimums nodrošināts un arī laiks minimāli aizņemts. Bet, kad vajag darīt svarīgākas lietas, teiksim, braukt uz Maskavas kinofestivālu, Tallinas džeza festivālu vai vēl kur – tad jāiet no darba prom. Sešdesmitajos gados mūs tas neuztrauca, mēs bijām jauni.

G. B. Savā grāmatā tu esi savācis unikālus materiālus, kas fiksē kādu interesantu un būtībā aizmirstu parādību. Tā ir savstarpējā apzīmēšanās – jūs sēžat krogā un cits citu zīmējat, jebkurā brīdī varēja parādīties mazi situāciju skicējumi, kaut kādi portretiņi vai karikatūras. Bezmaz vesels kultūrslānis.

E. V. Jā, visi zīmēja, ļoti daudz un dažādi autori, man grūti izskaidrot, kāpēc tas tā bija. Tā zīmēšana bija dabisks process. Es zīmēju Niku Karagodinu, Niks zīmēja mani vai Zvirgzdiņu… Man ir pilns albūms ar tiem zīmējumiem. Visi zīmēja un visur. Kazā, Putnu dārzā, kādā no dzīvokļiem. Tas bija lipīgi, kā infekcija. Es tagad atrodu zīmējumus, par kuru autoriem man nebija ne jausmas, ka viņi jebkad kaut ko zīmējuši. Tas man rada lielu gandarījumu, ka tie nebija tikai daži cilvēki, tādu bija daudz. Tā bija mūsu reakcija uz konformistisko mākslu, uz socreālisma pareizajām normām – un mēs savā dzīvē realizējām šo neatkarību. Zīmējums bija mūsu pašidentifikācijas forma, mums patika franču XX gadimta pirmās puses māksla, Pikaso, Matiss, Modiljani, Kokto. Varbūt mēs mēģināja identificēties ar viņu fragmentārajiem zīmējumiem.

Starp citu, Neiespējamajā iespējamībā ar saviem zīmējumiem ir arī Imants Kalniņš. Tajā ziņā viņš bija absolūts autodidakts, tā bija tīra personības realizācija grafiskā ceļā. Man gribās, lai manā grāmatā ir pārstāvēti viņi visi, Imants, Laima, Niks Karagodins, Juris Zvirgzdiņš, Māra Ķimele – katrs savā stilā, turklāt mēs neiespaidojām viens otru, kas man škiet ļoti interesanti. Tā bija grafiska pašizpausme, kas neprasīja nekādus līdzekļus. Pamēģini pašķirstīt žurnālu Māksla, teiksim, no kāda 1963. gada – un salīdzini to līmeni, kas tur redzams, ar šiem zīmējumiem. Izstādīt tos nebija iespējams, bet šī estētika tikai vēlāk kļuva aktuāla.

G. B. Rietumpasaulē viens kontrkultūras no balstiem bija rokmūzika. Kā tas izpaudās Latvijā?

E. V. Pirmkārt, radiostacijas. Tad tās plates, ko atveda ārzemju jūrnieki vai atsūtīja – dažiem atnāca, dažiem ne. Man, piemēram, sūtīja Kellija Čerija, neviena plate gan neatnāca. Tas jau bija sešdesmito gadu otrā puse, Maskavā saprata, ka tā ir vērtība, un kontrolētāji katrs ņēma, ko gribēja. Bet mēs bijām ļoti labi informēti, tās plates tika tiražētas magnetofona ierakstos. Rokmūzikā mēs orientējāmies labāk nekā dažs amerikānis, jo mums par to bija milzīga interese. Tagad izvēles iespējas ir ļoti plašas, bet toreiz bija tikai viena – dabūt un dzirdēt.

G. B. Bet rokmūzika, kas pamazām sāka veidoties Latvijā? Vai jūs vietējās grupas uzskatījāt par diletantiem vai ko tamlīdzīgu?

E. V. Tā arī bija vērtība. Viņi visi bija vairāk vai mazāk The Beatles iespaidā. Katedrāle, piemēram. Jo Bītli uz mums atstāja tik graujošu iespaidu, pirmo reizi viņus dzirdēju 1963. gadā BBC – manuprāt, mūsdienu jaunajiem cilvēkiem pašreizējā mūzikā nekas ekvivalents nav iespējams. Presliju un rokenrolu mēs arī klausījāmies, bet tas jau vairāk bija iepriekšējai paaudzei. Bija tādi ieraksti uz rentgena plēves, bet tehniskā kvalitāte bija šaušalīga. Dabiski, ka visas rokgrupas lielākā vai mazākā mērā bija Bītlu epigoņi. Braucu uz Tallinu, uz Tartu, kur bija liberālāka attieksme pret rokmūziku. Teiksim, Tallina džeza festivāls, kas bija absolūts fenomens, kamēr to vēl neizklapēja ciet.

G. B. No vienas puses bija, teiksim, tā pati Katedrāle vai Imants Kalniņš. No otras puses – oficiāli atļautā un tiražētā „estrādes mūzika” ar Raimondu Paulu priekšgalā.

E. V. Mežrozīte – laikā, kad mēs klausījāmies Procol Harum, nu, tāda mūzika mums likās smieklīga. Mežrozīte bija lamu vārds, kaut kas riebīgs un nepieņemams, kas bezmaz izraisīja šoku ar savu mietpilsonību, tāpat arī vācu šlāgeri. Kaut kā labi aizgāja franči, patika šansons – laikam pateicoties mūsu romantismam. Bet tagad man Mežrozīte pat patīk… Imantu Kalniņu mēs ņēmām nopietni, absolūti, bet viņš bija viens no mums. Menuets – mēs gājām un klausījāmies, tomēr tas likās tāds kā pašdarbniecisks, jo līmenis bija stipri atšķirīgs no tā, ko mēs bijām ieraduši dzirdēt ierakstos, kur bija džezroks un jau orientālās mūzikas eksperimenti. Menuets bija tāds tradicionālais poproks, pret kuru mums bija simpātijas tikai tāpēc, ka tā bija pašmāju mūzika. Vienlaicīgi patika arī, teiksim, Visockis, bet varēju klausīties arī Bahu un Mocartu.

G. B. Kā norises Latvijas marginālajā kultūrā ar Rietumiem saskaņojās hronoloģiski? Ar lielu nokavēšanos?

E. V. Gandrīz precīzi, nu, varbūt ar gadu vai divu nokavēšanos. Mode vienmēr atpaliek pāris gadus. Mums pirmais priekšstats par hipijiem radās 1967. gadā, kas sakrita ar Dženisas Džoplinas un Hendriksa karjeru, jo tie ieraksti līdz mums nonāca. Andris Grīnbergs radīja absolūti brīvu ģērbšanās stilu, tas viss fascinēja, viņš nebija ideju ģenerators – viņš vienkārši veiksmīgi prata šeit visus inficēt ar tām idejām. Tā bija pirmā hipiju paaudze – apmēram tai pašā laikā, kad tas viss sākās ASV. Visi šie procesi šeit notika līdzīgi kā Rietumeiropā vai Amerikā, tikai ar daudz lielākām pūlēm un barjerām – un tieši tāpēc mums bija daudz lielāka interese to visu realizēt.

G. B. No vienas puses – tava paaudze ir Māris Čaklais vai Jānis Rokpelnis, kuri ietika iekšā oficiālajā kultūrā. No otras – diezgan liels ļaužu loks, kas nemitīgi noņēmās ar visādām radošām būšanām, bet tā arī nekur īsti nerealizējās. Kāpēc tāds kontrasts? Vai viņiem tiešām tas nebija svarīgi?

E. V. Mums laikam tas nebija svarīgi, vismaz man personīgi ne. Es nedaru to, ko man kāds var likt darīt. Bet līdz ar to es pilnībā nerealizējos. Es domāju, ka arī Zvirgzdiņam tas nebija svarīgi, viņš vēlu sāka publicēties, bet par citiem es neņemos spriest. Mums visa šī bezcerīgā iekārta likās tik nejēdzīga un nevajadzīga, ka daudzi pat nemācījās augstskolās, un arī oficiālā atzīšana skaitījās ja ne gluži kaut kas apkaunojošs, tad ne tik svarīgs. Tie kompromisi, uz kuriem vajadzēja ielaisties, dažiem cilvēkiem bija pilnībā nepieņemami. Nu bet taču Uldim Bērziņam arī krājumus nepublicēja, Kunnosam pirmā grāmata iznāca ļoti vēlu, arī Birutu Delli nelabprāt izstādīja. Tomēr es uzskatu, ka mūsu ideālisms bija pozitīvāks nekā tā destruktīvā komercija, kas nāca tālāk.

G. B. Varbūt te drīzāk jārunā par dzīvesmākslu, nevis par mākslas darbu radīšanu?

E. V. Jā, drīzāk tā bija dzīvesmāksla.

G. B. Tev un daudziem citiem nebija svarīga oficiāla atzīšana. Bet pie kāda gala tas noved? Manuprāt, var gadu, piecus, labi, kaut desmit gadus visam spļaut virsū, bet, ja tu visu laiku kaut ko radi, bet no pasaules nesaņem nekā pretī – vai tas neiedzen galīgā depresijā? Cilvēks nekļūst par žultainu tipu?

E. V. Protams, bija gan depresijas, gan alkoholisms. Bet tolaik uz nākotni mums bija visai ideālistisks skatījums. Divdesmit gadu vecumā – kāda tur plānošana. Ļoti daudzi emigrēja. Daži mācījās, daudzi pameta, citi nomocīja līdz galam to universitāti un sāka savu algoto darbu kādā profesijā… Bet mēs īpaši par nākotni nedomājām, mēs dzīvojām tajā mirklī, kad varējām sevi realizēt.

G. B. Savā grāmatā tu fiksē pilnīgi atšķirīgas lietas. Piemēram, no vienas puses – vietējie hipiji ar savu subkultūru. No otras – pantomīma, lai arī sešdesmito gadu situācijā neformāla grupa, tomēr tā tiecās uz augsto mākslu. No trešās – piemēram, Imanta Lancmaņa apcerējums par izpostīto baznīcu glābšanu. No ceturtās – atmiņas par autostopu. Un tā tālāk. Vai tu gribi teikt, ka visu šo izpausmēs tik atšķirīgo parādību inspirācijas nāk no viena avota?

E. V. Bet tas viss sadzīvo! Visi šie momenti man ir līdzvērtīgi – Tallinas džeza festivāls, mūsu zīmējumi, Lancmaņa baznīcu glābšana. Starp citu, atšķirībā no mums, kas sēdēja kafejnīcā un teoretizēja, Imants Lancmanis darīja pilnīgi reālu darbu, tika izglābti divi garīgie simboli – Doma baznīcas altāris un pareizticīgo katedrāles ikonostass bet arī tā bija margināla un padomju laikā tikpat kā neiespējama lieta. Un tur ir zināms patoss, jo daudz kas no tā laika notikumiem ir zudis, palikušas tikai fotogrāfijas, fragmenti, bet pēc tiem var restaurēt kontekstu. Tā ir pēdējā iespēja to visu saglābt – publicēt aizgājušās pasaules zīmes.

Karogs, 03.2004. Intervija iekļauta materiālu kopā par kontrkultūras izpausmēm padomju Latvijā.

_________________________________________________

Vēl par Eiženu Valpēteru:

Vēl par šo tēmu:

Advertisements

One thought on “Neiespējamā iespējamība. Saruna ar Eiženu Valpēteri

  1. Atpakaļ ziņojums: KATEDRĀLE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s