Biznesa plāns Илья Стогофф©. Saruna ar Iļju Stogovu

Iļja Stogovs patlaban ir viens no pazīstamākajiem krievu rakstniekiem. Turklāt, pieļauju, pats skandalozākais, ja šajā jēdzienā ietver, no vienas puses, gluži vai komiski agresīvos kritikas uzbrukumus Stogova grāmatām, no otras – to faktu, ka margināļi un autsaideri, vismaz – šīs publikas lasošā daļa mēģina Stogovu pārtapināt ikoniskā figūrā. Rodas iespaids, ka viena no saistošākajām krievu kritiķu nodarbēm ir paslepus aizrautīgi lasīt visu, ko Stogovs ir sacerējis (un raksta viņš ātri un daudz), lai pēc tam vienlīdz aizrautīgi, bet nu jau atklāti viņu iedzītu zemē. Noprotams, ka pašu Stogovu šī situācija labi izklaidē.

Iļja Stogovs (1970) – savus tekstus viņš paraksta kā Илья Стогофф – ir publicējis četrpadsmit grāmatas. Tostarp piecus romānus: Отвертка, Камикадзе, Мачо не плачут (tas joprojām ir Stogova populārākais darbs), mASIAfucker un 1000000 евро, или Тысяча вторая ночь 2003 года. Dokumentālo romānu Revolūcija tagad! – pētījumu par mūslaiku teroristiem. Stāstu krājumu Десять пальцев. Vairākas populārzinātniskas grāmatas. Grāmatu Tabloīds – pamācību dzeltenās preses žurnālistiem (Stogovs daudzus gadus ir strādājis dažāda līmeņa un kvalitātes preses izdevumos).

2003. gada gada decembrī Stogovs bija ieradies Rīgā uz Prozas lasījumiem. Neraugoties uz fanu grupiņas izmisuma brēcieniem, pēc īsas un visai formālas uzrunas savus darbus viņš atteicās lasīt. Atteikuma iemeslus varam tikai minēt.

Biju noskaņojies intervēt agresīvu, nīgru un ārkārtīgi pašpārliecinātu subjektu. Satiku simpātisku, atsaucīgu, ļoti erudītu un labdabīgi noskaņotu cilvēku. Tiesa, pašpārliecinātības viņam netrūkst. Stogovs runā daudz un labprāt, taču lielākoties par tīri praktiskām padarīšanām – Krievijas literāro dzīvi, saviem honorāriem, atsevišķiem biogrāfiskiem faktiem, kurus, cik noprotams, jau daudzkārt izklāstījis žurnālistiem. Itin labi sajūtama robeža, kuru Stogovs neatļaujas pārkāpt, – par savu personisko dzīvi viņš izsakās vairāk nekā skopi.

Vēl jāpiebilst, ka Iļja Stogovs ir pārliecināts kristietis, katolis, kas, ja lasīti viņa romāni, liekas visai mazticami. Īsi pirms mūsu intervijas viņš bijis uz misi Jēkaba katedrālē. Taču tas, ko Stogovs stāsta par savām attiecībām ar kristietību, kaut kādu mīklainu iemeslu dēļ diktofonā nav ierakstījies. Tāpēc, lai viņa pašportrets būtu drusku pilnīgāks, mazs citāts no kādas citas Stogova intervijas (Аргументы и факты, 2003, 51): “Visi jautā, ko es domāju par Dievu, kaut gan pareizāk būtu jautāt otrādi – ko Dievs domā par mani. (..) Grūti tam noticēt, bet es taču patiesi vienmēr esmu mēģinājis rakstīt kristietiski orientētas grāmatas. Varbūt man slikti veicās, bet plāns bija tieši šāds. Man šķita, ja es godīgi kaut ko pastāstīšu par pasauli, tā būs kristīga grāmata.”

Vārdu sakot – Stogovs ir tāda reti paradoksāla un pretrunīga parādība.

Guntis Berelis. Romāns Mačo neraud izveidojis tev ļoti stabilu reptuāciju. Pieļauju, ka vairums lasītāju un arī kritiķu vismaz daļēji identificē romānā aprakstīto tipu ar reālo Iļju Stogovu. Taisnību sakot, arī es, neko daudz par tevi nezinādams, domāju, ka te uzradīsies tāds skūtgalvains tips, ālēsies, bļaustīsies, lai būtu interesantāk, iebrauks vēl kādam latviešu rakstniekam purnā, žūpos trīs diennaktis bez pārtraukuma, ar savām deklarācijām iznīcinās vai visu literatūru, nu, vārdu sakot, godīgi centīsies attaisnot to priekšstatu, kādu viņš par sevi radījis.

Iļja Stogovs. Nē, ja vajag, varu arī pabļaustīties, vai man grūti, tikai nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Īstenībā tā ir briesmīga eksistenciāla problēma. Iedomājies. Reiz dzīvoja cilvēks. Pēkšņi ar viņu kaut kas notika. Kas – to viņš pats nesaprot. Izdzirdēja kaut kādu dziesmu ar iekšējo ausi, nu, kaut kas tamlīdzīgs. Uzgleznoja izcilu bildi. Uzņēma filmu. Sarakstīja romānu. Sacerēja muzikālu skaņdarbu. Vienalga, ko. Vārdu sakot, piefiksēja savu iekšējo dziesmu. Bet tas viss atduras tādās piezemētās būšanās. Viņu rāda televīzijā, pie viņa rindā stāv žurnālisti, viņš saņem labus honorārus, kafejnīcā visi viņu pazīst pēc skata, sieva saka – ak, dārgais, tu esi tāds… Cilvēks pie tā visa pierod, viņam gribas vēl un vēl, bet iekšējās dziesmas vairs nav, tā ir pagalam. Un tad cilvēks sāk mocīties. Es uzskatu, ka nedrīkst koncentrēties uz šīm piezemētajām būšanām, uz iekšējās dziesmas ārējām izpausmēm. Vispirmām kārtām tas padarīs tevi pašu nelaimīgu. Bet cilvēks uzķeras uz āķa un neskaitāmas reizes mēģina atkārtot savus pirmos panākumus.

Krievijā pirms gadiem četriem bija populāra popgrupa Маша и медведь. Izlaida vienu labu disku, tajā vasarā tas skanēja no visiem logiem. Tad soliste Maša Makarova aizgāja no grupas un tagad strādā Krasnodarā par aukli bērnudārzā. Krasnodara – briesmīga vieta, tur pat nauda neeksistē. Es uzskatu, ka tā ir ārkārtīgi vīrišķīga rīcība. Viņa nespieda pa pilītei tālāk no sevis laukā pirmā diska atbalsis, bet rīkojās godīgi: ja nav iekšējās dziesmas, nav vērts turpināt. Tāda rīcība prasa milzīgu spēku.

Cits piemērs. Eduards Ļimonovs pirms daudziem gadiem nokļuva sitācijā, kas pieprasīja adekvātu atbildi. Viņš pazaudēja mīlestību, pūlējās to atgūt, un no šiem dvēseles kliedzieniem izveidojās romāns Tas esmu es – Edička, kas manā skatījumā ir tikpat liels meistardarbs kā Jerofejeva Maskava – Petuški. Bet kopš tā laika situācija vairs neatkārtojās, Ļimonovu vairs neviens nepameta, bet viņš joprojām raksta vienu un to pašu – sekss, alkohols un tā tālāk. Viņam ir 60 gadu, viņš ir vecāks par manu tēvu, bet joprojām raksta par piecpadsmitgadīgām meitenēm. Kādas tur meitenes, tu tak viņām deri par vectētiņu, velns parāvis! Smieklīgi. Tas ir liktenis, no kura man gribētos izvairīties.

No otras, puses grāmatu bizness kā jau jebkurš bizness tiek sadalīts sektoros. Kāds mans paziņa Vācijā – starp citu, ne no sliktākajiem rakstniekiem – reiz aizgāja uz milzīgu izdevniecību un piedāvāja savus darbus. Viņam pateica – labi, mēs tevi ņemam, un tu bērnu literatūras redakcijā rakstīsi grāmatas par baltajiem lāčiem. Kāpēc tieši par baltajiem? – viņš jautā. – Tāpēc, ka mums jau ir citi cilvēki, kas raksta par brūnajiem lāčiem, pandām un grizli. Tātad šis grāmatizdošanas segments, bērnu literatūra, vēl tiek sadalīts pavisam sīkos sektoros.

Un, lūk, pēc Mačo neraud man nekādā gadījumā negribējās rakņāties pa to mazo sektoru, kas man ticis. Īstenībā es biju tādā stipri divdomīgā situācijā, jo cilvēki gaidīja, lai es rakstītu Mačo neraud 2, Mačo neraud 22 un tā tālāk – lai es visu mūžu apcerētu tādus stipri dzerošus, nelaimīgus jaunus cilvēkus, kas savā būtībā nemaz tik slikti nav, bet uzvedas kā pēdīgie nelieši. Bet man tas nebija interesanti. Visu, ko gribēju pateikt par dzeršanu un seksu, esmu jau pateicis.

G. B. Kā tev izdevās tikt laukā no šiem slazdiem un pārvarēt kārdinājumu ražot Mačo reprodukcijas?

I. S. Pavisam vienkārši – es pārstāju rakstīt šāda veida grāmatas. Vidēji jauns autors Krievijā par romānu saņem 300 līdz 500 dolāru. Man, pirms vēl es esmu piesēdies pie datora, izdevējs ir gatavs maksāt vismaz 5000 dolāru avansā. Paņemu avansu un saku – labi, lai iet, bet es nerakstīšu romānu. Labāk izdosim grāmatu, piemēram, par Veco derību. Izdevējs blisina acis – kāpēc Stogovs raksta nevis par orālo seksu, bet par Veco derību? Bet par seksu man vairs nav ko rakstīt, visu jau esmu uzrakstījis, par Veco derību gan ir ko teikt. Uzrakstīju. Izdeva. Izpārdota.

G. B. Starp citu, savus darbus tu paraksti ar vārdu Илья Стогофф. No kurienes radās šis Стогофф? Cik zinu, tavs uzvārds ir vienkārši Stogovs.

I. S. Iesācējam autoram ir interesanti lasīt par sevi recenzijas. Un, lūk, es ierakstu interneta meklētājā yandex.ru savu vārdu – Iļja Stogovs – un pirmā saitīte ir nevis uz mani, bet uz krievu sakāmvārdu, kas ir Dāla vārdnīcā: Илья стогов не вяжет. Tālāk – uz Erazmu Stogovu, kas bija Annas Ahmatovas vectēvs. Par viņu man nav interesanti lasīt. Bet, ja internetā meklē Стогофф – tur būs tikai par mani. Arī manas mājaslapas adrese būs stogoff.com. Un, galu galā, arī lasītāju var saintriģēt šāds uzvārds, viņš grib uzzināt, ko īsti cilvēks ar neparasto uzvārdu raksta.

G. B. Ja mēs ejam atpakaļ pie pirmsākumiem, taviem pirmajiem romāniem…

I. S. Redzi, Krievijā iepriekšējās literārās dzīves struktūra nomira 80. gadu beigās. Pēc tam bija desmit gadu caurums. Mūsdienīgas literatūras it kā vispār nebija. Padomju laikā – domāju, ka arī Latvijā bija tāpat – pastāvēja oficiālie rakstnieki, kas rakstīja, nu, tur par kalnračiem, mežstrādniekiem vai vēl ko, viņu grāmatas neviens nepirka, bet autoriem tika privilēģijas – ceļazīmes uz rakstnieku namiem un tamlīdzīgi. Bet vienkārši labu grāmatu – tādu vispār nebija. Veikalā nebija iespējams nopirkt mūsdienīgi sarakstītas grāmatas par reālām mūsdienu aktualitātēm. Pēc tam 1991. gadā šo procesu pārcirta kā ar cirvi, pilnīgi un galīgi. Nezinu kā Latvijā, bet Krievijā desmit gadus krievu oriģinālliteratūru tikpat kā neizdeva. 90. gadu sākumā visi, kas gribēja rakstīt, taisīja aizrobežu romānu pakaļdarinājumus vai turpinājumus. Nu, piemēram, ir tāds detektīvu autors Čeizs. Krieviski publicēts vairāk romānu nekā Čeizs ir sarakstījis. No kurienes tie radās? Bija cilvēki ar labu izglītību, ar vēlēšanos rakstīt un nopelnīt – viņi tad arī taisīja Čeiza atdarinājumus. Vai Tarzāna turpinājumus. Citādi ar rakstniecību nebija iespējams nopelnīt naudu.

Tad 1998. gadā notika tā saucamais defolts – rubļa vērtība kritās sešas reizes, sabruka visa finansu situācija. Pirms defolta cilvēki dzēra šņabi un uzdzēra kokakolu, pēc tā – šņabi turpināja dzert, bet uzdzēra kvasu. Savukārt izdevēji vairs nevarēja atļauties pirkt ārzemju autoru darbu izdošanas tiesības, tāpēc viņi paklusām sāka ieguldīt naudu krievu autoros. 90. gadu pašās beigās…

G. B. Ja pareizi atceros, tavi pirmie romāni tika publicēti jau 90. gadu vidū, bet tu saki, ka tolaik krievu oriģinālliteratūru neizdeva…

I. S. Tie jau bija tie detektīvi! Mani pirmie divi romāni – tie bija tādi bulvāru stila lasāmgabali. Tīri detektīvi. Tagad tos izdod atkārtoti un itin veiksmīgi pārdod, bet tolaik tos neviens pat nepamanīja, jo bija baiss šādas literatūras vilnis. Aklais šauj divreizŠķībais nogalina nekļūdīgi… Un tamlīdzīgi.

G. B. Tātad tu kļuvi par rakstnieku vienkārši, lai nopelnītu naudu? Nevis tāpēc, ka juti iekšēju nepieciešamību rakstīt?

I. S. Es neesmu rakstnieks. Rakstnieks Krievijā – tas, tā sakot, ir sešdesmitgadnieks (jēdziens шестидесятник, ko izmanto, runājot par krievu rakstnieku paaudzi, kas noformējās XX gadsimta 60. gados – G. B.) un vēl nākamā paaudze, septiņdesmitgadnieki. Man viņi atgādina bērnu, kas nomiris mātes miesās, pats sapuvis un mātes ķermeni saindējis. Miris jau pirms dzimšanas. Ja viņiem būtu normāla situācija, varbūt kaut kas tur arī sanāktu, bet viņus pamatīgi apspieda. Padomju laikā… Bet nav taču nekādu padomju laiku! Kur tad viņi ir? Neviens tos vairs neatceras! Man nesen iznāca tāda zinātniski populāra grāmatiņa, kurai uz vāka bija attēlots Hitlers. Es jautāju savam dēlam – kas tas ir? Viņš man atbild – Ļeņins. Ir jau vesela paaudze, kas vispār nesaprot, kas tie padomju laiki tādi ir. Reiz runāju ar Borisu Strugacki (pagājušogad Iļjas Stogova redakcijā iznāca Borisa Strugacka atmiņu grāmata – G. B.), kurš stāstīja, ka nesen uzstājies kādā universitātē, prestižā, lielā universitātē, un viņš tur klāstījis, cik viņiem bijis smagi, kā viņus apspieduši, nav publicējuši. Un studenti jautā: bet kāpēc jūs neizveidojāt savu izdevniecību un paši neizdevāt savas grāmatas? Viņi nezina, kas ir padomju laiki, nesaprot, kā tas varēja būt, ka nav iespējams dibināt savu izdevniecību, – un nav jau nekādi muļķi, nākamais nācijas zieds. Bet sešdesmitgadnieki nespēj pārveidoties, viņi saka – es esmu rakstnieks, es lepni nesu Tolstoja vai Čehova karogu… Viņi vārījās sen sasmirdušajā klasikas sulā, un klasika viņus samaitāja. Es pats pazīstu tādus cilvēkus – ja viņi sēžas rakstīt grāmatu, tad katrā ziņā kā Tolstojs vai Gogolis. Ja reiz ir lielā klasiskā literatūra, tad katrs idiots uzskata par nepieciešamu kaut ko savārstīt Gogoļa vai Čehova manierē. Smieklīgi, tas pats Gogolis vai Tolstojs savā laikā bija ļoti aktuāls, viņi koncentrējās uz sava laika problēmām nevis taisīja klasikas pakaļdarinājumus. Mums nav cilvēku, kas rakstītu par to, ko viņi zina.

Bet es, no vienas puses, neesmu tik jauns, lai neatcerētos padomju laikus, no otras – es jau es jau esmu citas formācijas cilvēks. Šie vārdi – “rakstnieks”, “lielās krievu literatūras mantojums” – man maz ko nozīmē. Es visu mūžu esmu strādājis par žurnālistu, un arī tagad es sevi pozicionēju kā žurnālistu. Nekā sakrāla rakstnieka figūrā es neredzu. Dažs pelna naudu, ceļot mājas, cits atver kafejnīcu. Es pelnu naudu, pārdodot izdevējiem vārdus – tas ir vienkārši darbs, un nekā sakrāla tur nav.

Nu, lūk, 90. gadu vidū es strādāju kāda laikraksta redakcijā. Tieši man pretī sēdēja meitene, kas gatavoja rakstu par grāmatu biznesu. Skatos pāri galdam, redzu – rakstā pieminēts skaitlis, 50 000 dolāru. Tas mani ieinteresēja. Nu, nu, cik daudz tur tie dolāri? Meitene apgalvoja, ka par romānu varot saņemt 50 000 dolāru. Man bija pazīstami daži izdevēji. Zvanu, jautāju – klau, veči, vai tiesa, ka par romānu var dabūt piecdesmit tūkstošus? Nē, viņi atbild, galīgas aplamības. Bet piecus – tos gan, tik daudz mēs tev varam samaksāt avansā, ja tu apsolies mums uzrakstīt romānu. Normālu detektīvu. Nu, es apsēdos un tā ātri pāris nedēļu laikā uzrakstīju romānu – kaut ko Reimonda Čendlera garā par žurnālistu, kas nikni dzer…

G. B. Tu runā par Skrūvi?

I. S. Sākumā romāns saucās Imperatora galvaskauss. Iznāca ar pseidonīmu, jo galvenā varoņa vārds bija Iļja Stogovs. Tagad to pārdod ar virsrakstu Skrūve – nu, šņabis ar apelsīnu sulu. Romāns varbūt nebija īsti tipisks detektīvs tai ziņā, ka galvenais varonis tur izmeklētu noziegumu, staigātu, pētītu, domātu. Jā, sākumā bija slepkavība un beigās bija arī slepkavības atrisinājums, bet pa vidam nebija nekā no detektīva, galvenais varonis dzīvoja kā gluži normāls žurnālists. Man bija interesanti rakstīt par dzīvi, kuru es pazīstu – par piepīpētām redakcijām, ierāvušiem avīžniekiem… Tāds reālistisks romāns, kas stilizēts detektīva manierē. Man par to samaksāja 5000 dolāru.

Bet defolta laikā viss sabruka. Maskava atguvās ātri, turpretī Pēterburga cieta daudz smagāk. Prese vispār tika iznīcināta. Es pazaudēju visu – algu, darbu, nākotnes perspektīvas. Divas nedēļas neizgāju laukā no mājām, man nebija naudas pat cigaretēm. Piecas dienas nonīku tāpat, bet tad deviņu dienu laikā – nevienu savu grāmatu neesmu rakstījis ilgāk par trim nedēļām, varbūt tāpēc visas ir tādas mazliet pajēlas – ar vecu rakstāmmašīnu, ko biju atradis bēniņos, sarakstīju romānu Mačo neraud. Rakstāmmašīnai burti bija tā ierūsējuši, ka, drukājot ar vienu pirkstu, tas piepampa zili melns. Sāku piedāvāt redakcijām. Četrpadsmit izdevniecības atmeta atpakaļ. Ja vēl teiktu, ka slikts romāns, – neesmu jau stulbs, es saprastu, bet visi kā viens apgalvoja, ka romāns labs. Taču publicēt gan nepublicēšot – nevarot pārdot, šādai literatūrai neesot tirgus. Ja vēl detektīvs vai kaut kas par mīlestību – tad jā.

G. B. Tātad četrpadsmit atteica. Un kurš tad bija tas trakais, kas uzņēmās izdot šādu, izdevējuprāt, absolūti nerentablu lasāmgabalu?

I. S. Tas ir tāds aizraujošs stāsts. 1989. gadā Pēterburgā divi cilvēki – Vadims Nazarovs, kurš bija izmācījies par žurnālistu un nezināja, ar ko nodarboties tālāk, un viņa draugs, Ļoša Gordins, ments – saskatījušies, kā veidojas pirmie kooperatīvi, arī izdomāja, ka vajadzētu nopelnīt. Bet – tādā neparastā veidā, izdodot grāmatas. Ļošas Gordina tēvs bija tuvs Brodska draugs, un Ļoša palūdza, lai tēvs sarunā ar onkuli Josifu, ka tas atļaus viņiem izdot grāmatu Vanaga rudens sauciens. Atļauju dabūja, grāmatu izdeva 50 000 eksemplāru tirāžā, un tā tika pārdota vienas dienas laikā. Jau nākamajā dienā viņi bija ļoti bagāti cilvēki. Tāds laiks bija. Tālāk viņi sāka gudrot, kur vēl ieguldīt naudu, un uzreiz pēc pirmā ģeniālā soļa spēra nākamo, vienlīdz ģeniālu. Ļošas Gordina mātei piederēja Tolkīna Hobita izdošanas tiesības. Viņi izdeva Hobitu, un jau pēc pusgada viņu izdevniecība – tā saucās Северо-Запад – bija lielākā postpadomju izdevniecība. Viņi uz provinci grāmatas sūtīja veseliem dzelzceļa sastāviem, bet pretī saņēma ar naudu piestūķētus dzelzceļa vagonus. Tolaik visi cilvēki ar humanitāro izglītību Pēterburgā strādāja izdevniecībai Северо-Запад. Dažs tulkoja, cits sastādīja sērijas, vēl cits rakstīja recenzijas, visi strādāja, pat es – par preses sekretāru. Pusgada laikā parādījos darbā labi ja pāris reizes.

Bet tad nomira finanšu direktors – un tas kantoris pilnībā izjuka. Ļoša Gordins un Vadims Nazarovs izveidoja izdevniecību Азбука, pēc defolta Nazarovs aizgāja un izveidoja izdevniecību Амфора, kurā iekārtojos arī es – atkal par preses sekretāru. Pēc tam, kad četrpadsmit izdevniecības bija atraidījušas manu Mačo, es veselu gadu es noņēmos ar to, ka diendienā centos iestāstīt Nazarovam: tev ir jāizdod mans romāns, tev ir jāizdod mans romāns, tev ir jāizdod mans romāns… Pēc gada es viņu pielauzu. Nazarovs neticēja panākumiem, viņš teica: priecājies, ka tagad tev ir labi, bet, izdosim grāmatu – un tu sēdēsi un blenzīsi uz cipariem, kā pagājušajā nedēļā pārdot trīs eksemplāri, šajā – viens, un tev būs skumji, būs vilšanās, depresija, strupceļš. Nu, bet nekādas vilšanās nebija. Romānu izpārdeva vienā rāvienā…

G. B. Atvaino, pārtraukšu. Tu teici, ka savas pirmās divas grāmatas esot uzrakstījis tikai naudas dēļ. Bet Mačo neraud, kā ar to? Tu biji publicējis divas finansiāli, šķiet, itin veiksmīgas grāmatas, Skrūvi un Kamikadzi. Labi, tās bija sarakstītas ar pseidonīmu, Iļja Stogovs lasītāju apziņā bija tikai tava pirmā romāna varonis, krogos tevi tolaik nepazina vai pazina tikai kā žurnālistu, tomēr tavam makam romānu rakstīšana nāca par labu. Tātad tu zināji, ko piegādāt lasītājam, lai viņš tavas grāmatas pirktu. Un te pēkšņi tu saraksti romānu, kuru vienprātīgi noraida četrpadsmit izdevēji, kas, manuprāt, arī itin labi orientējas lasītāju pieprasījumā. Kaut kā īsti negribas ticēt, ka Mačo neraud tu rakstīji naudas dēļ.

I. S. Es teiktu citādi. Saprotams, es gribu, lai man samaksā par jebkuru manis sarakstītu grāmatu. Es uzskatu, ka cilvēks, kurš apgalvo, ka viņš raksta tikai pēctečiem, ka viņu novērtēs nākotnē, ka viņa vārds sazin kad ieies literatūras zelta fondā, īstenībā murgo galīgas aplamības. Pēcteči – tie ir cilvēki, kas tev visriņķī. Ja viņi par tevi ir nobalsojuši ar savu rubli, tas nozīmē, ka tā ir laba grāmata, cilvēkiem nav žēl par to atdot naudu. Tikai tad tu vari uzskatīt, ka esi labs rakstnieks. Ja ne – tātad grāmata ir slikta. Un viss, nav ko tur fantazēt, kas būs pēc simt vai tūkstoš gadiem, varbūt tad nekādas literatūras vairs nebūs.

Jā, es gribēju nopelnīt naudu, bet ar savu dvēseli es netirgojos. Es nerakstu to, ko no manis grib vai gaida. Tas attiecināms arī uz tiem pašiem detektīviem. Pēc pirmā romāna man pat piedāvāja tematu – uzraksti romānu par automašīnu zagļiem: viņi Vācijā zog mašīnas, ieved Krievijā – un kas nu tur tālāk viss var notikt. Avansu paņēmu, bet uzrakstīju romānu par teroristiem – tagad to izdod ar nosaukumu Kamikadze. Izdevēji izbrīnījās, viņi negribēja neko par teroristiem, tā ir tāda slidena tēma, pat baidījās publicēt. Redzi, lai vai kā, bet es vienalga izdarīju tā, kā pats gribēju. Ar Mačo neraud tāpat. Es jau teicu, man nebija naudas pat cigaretēm, bet, vienalga, romānu uzrakstīju tā, kā gribēju es. Ja rakstītu to, ko no manis grib citi, es visu laiku rakstītu tādus romānus kā, teiksim, Mariņina. Krievijā tas tagad tāds vilnis. Piemēram, Darjai Doncovai mēnesī pārdod divus miljonus eksemplāru.

G. B. Latvijā Mariņina laikam gan ir pazīstamākā mūslaiku krievu rakstniece.

I. S. Krievijā Mariņina jau sen vairs nav populārākā. Ir Doncova, pēc viņas jau bija Ustinova, tagad Gaļina Poļakova… Mana sieva lasa šitos romāniņus, izdevumi par tiem veido atsevišķu sadaļu ģimenes budžeta. Es saņemu naudu, tik paredzēts pārtikai, tik – apģērbam, tik – detektīviem sievai…

(Dīvainā kārtā tieši šajā brīdī, kā nojautusi, ka tiek piesaukta, no Pēterburgas piezvana Iļjas sieva. Iļja sarunas gaitā reizes piecas iedūdo klausulē – „люблю”, un pēc tam atpakaļ pie sāktā vairs īsti netiek.)

I. S. Tātad pēc Mačo visi gribēja, lai es attīstu panākumus, bet starp romāna sarakstīšanu un publicēšanu bija divi gadi… Ilgs laiks rakstniekam, es jau sen vairs nebiju tas jaunais čalis, kas sacerēja Mačo, negribējās arī tālāk rakņāties pa savu mazo dārziņu. Un tikai, pateicoties mana romāna panākumiem, visādi jaunie nelieši (Atsauce uz Ļimonova romānu Молодой негодяй – G. B.), kas, teiksim, ir izstudējuši universitātē strukturālo filoloģiju un nezina, ko darīt tālāk –braukt uz Prāgu pīpēt marihuānu vai pārkvalificēties par bandītiem – tagad varēja rakstīt grāmatas un saņemt par to naudu. Situācija izmainījās, pateicoties pirmajai bezdelīgai, manam Mačo neraud. Bet diemžēl, kā jau teicu, manus panākumus neviens nespēja atkārtot. No šīs jaunās ģenerācijas – varbūt es te kļūstu mazliet iedomīgs – es esmu veiksmīgākais un visaugstāk apmaksātais. Nosacīti mani varētu uzskatīt par rakstnieku, kas raksta jaunatnei. Pēc manis jau šādu autoru skaits rēķināms simtos, kas apraksta asas tēmas – vardarbību, seksu, narkotikas. Bet viņu grāmatas neiet. Turpretī Mačo neraud katru mēnesi iznāk jauna tirāža, pieci līdz septiņi tūkstoši, un viss tiek izpārdots.

Par ko tad īsti ir Mačo neraud? Varbūt tas skan kā attaisnošanās – uzrakstījis romānu, parādījis cilvēkiem ķēmīgu ģīmi, tagad taisnojas par savu grēka darbu – bet, vienalga, pamēģināšu. Man gribējās pateikt to, cik mēs esam trausli. Mēs ieejam šajā pasaulē, nesaprazdami spēles noteikumus. Mēs nemākam dzīvot, neviens to mums nav iemācījis. Nepietiek ar to, ka mēs kropļojam apkārtesošos cilvēkus – vispirmām kārtām mēs kropļojam paši sevi, mēs nogalinam to trauslo mazo cilvēciņu, kas mīt katrā no mums. Iemīdam dubļos, salaužam viņa dzīvi… Var jau būt, ka Mačo neraud varonis to izrāda klajāk un demonstratīvāk, bet tas notiek katrā no mums.

G. B. Tu apgalvo, ka esi pirmais. Bet vai jau nebija šādas ievirzes literatūras tradīcija? Piemēram, Venedikts Jerofejevs.

I. S. Kāda tur tradīcija? Jerofejevs bija tipiskais sešdesmitgadnieks. Bet – izņēmums, gandrīz vienīgais nopietni uztveramais rakstnieks no visas tās plejādes. Es pat teiktu, ka Maskava-Petuški ir viens no trim vai pieciem XX gadsimta otrās puses lielajiem krievu romāniem. Ir jau arī tāds Viktors Jerofejevs, viņš katru nedēļu parādās televīzijā, apakšā parakstīts – Viktors Jerofejevs, rakstnieks. Visi redz, visi zina, ka viņš ir rakstnieks, bet neviens nevar pateikt, ko viņš tādu sarakstījis. Jā, ir jau kaut kādas grāmatiņas, bet tās visas taču sarakstītas jau 80 gados!

G. B. Pēc tam tu vēl publicēji mASIAfucker, romānu, kas vismaz daļēji sasaucas ar Mačo neraud. Bet tad, atceros, es jutos mazliet apjucis, veikalā ieraugot grāmatas par Veco derību un Visuma evolūciju kuru autors bija Iļja Stogovs. Kādu brīdi es pat domāju, ka tas ir pavisam cits Stogovs. Kā tu iedomājies rakstīt populārzinātniskus tekstus?

I. S. Tas ir paradokss – Krievijā, grozi kā gribi, ir viens no augstākajiem izglītības līmeņiem pasaulē, jo reāli vidējā zināšanu bagāža ir neticami augsta, nu, varbūt tādā primitīvā līmenī, krustvārdu mīklu atminēšana vai spēle Kurš grib kļūt par miljonāru, bet, vienalga, vidējais krievs labāk izglītots nekā vidējais eiropietis. Tai pašā laikā Krievijā ir viens no mazākajiem rakstnieku procentiem uz iedzīvotāju skaitu, turklāt pilnībā pietrūkst tāda svarīga segmenta kā nonfiction. Iedomāsimies, pirms dažiem gadiem nogrima zemūdene Kursk, pēc mēneša iznāca grāmata par šo notikumu, nu un? Tajā grāmatā nekā nav. Autors sēdējis pie rakstāmgalda, lasījis avīzes un apkopojis to, kas rakstīts tur. Tie ir vārdi par vārdiem nevis fakti. Man nevajag vārdus par vārdiem, es gribu uzzināt ko tādu, kas nav bijis avīzē. Es gribu aculiecinieku stāstus, es gribu zināt reālus faktus. Nav! Tikai vārdi par vārdiem. Vai, piemēram, man vienmēr gribējies noskaidrot – kas tie tādi, krievu bandīti. Cik daudz nav lasīts par krievu mafiju, bet – kas ir šie cilvēki, kādi viņi ir, kas ir viņu ģimenes? To nav iespējams uzzināt. Protams, tas ir bīstami, tu aprakstīsi bandīta sievu, viņš vēl ņems un apvainosies… Nu, un? Žurnālista darbs mēdz būt bīstams. Bet patlaban visa kriminālā žurnālistika ir mentu informācijas noliešana. Mentiem vajag kādu nogremdēt, viņi iedod žurnālistam mapīti – un tad pēc laika parādās kārtējais pseidopētījums. Vai – reivs. Vesela paaudze ir uzaugusi pie reiva. Kur ir grāmatas par to? Nav. Par rokenrolu ir, bet par reivu nav. Tukšums. Auni, ne žurnālisti.

Nu, lūk, un man gribējās uzrakstīt šādu nonfiction romānu. Es cerēju, ka, ņemot vērā Mačo neraud panākumus, man izdosies iekustināt arī šo jomu. Runa ir par grāmatu Revolūcija tagad, kurā es mēģināju noskaidrot, kas viņi ir par cilvēkiem – mūsdienu teroristi. Piemēram, Pēterburgā viens no pazīstamākajiem skinhedu izlēcieniem – viņi kādam azerbaidžānim metro nogrieza ausi. Es sameklēju to čali, galveno pilsētas skinhedu, Tjomu Talakinu, skūtgalvju leģendu. Zvanu viņam, saku, aprunāsimies. Viņš – lai iet, bet ne uzreiz, man jābrauc nopirkt bērnam vanniņa. Saproti, viņš sastrādājis briesmu lietas, nogriezis nevainīgam cilvēkam ausi, bet tai pašā laikā viņam ir bērnelis, kuru viņš mīl un brauc pēc vanniņas. Es neko neattaisnoju, es tikai gribēju pateikt, ka teroristi – viņi ne tuvu nav holivudiskā manierē kariķētie tipiņi, kas to vien grib kā iznīcināt pasauli. Kaut ko viņi ar savu darbību grib pateikt, un man liekas, ka mums būtu svarīgi to saklausīt. Vai pazīstamākais mūslaiku, tā sakot, bumbists Sokolovs – viņš, būdams pārliecināts komunists, protestējot pret iespējamo monarhijas restaurāciju, spridzināja caru kapavietas. Un šis briesmonis Sokolovs izrādījās jauns cilvēks, teicamnieks, briļļains inteliģents. Teroristi nav truli ļaundari, kaut kas viņu dvēselēs notiek – bet kas? Par to es gribēju runāt.

Pēc dokumentālā romāna bija stāstu krājums Desmit pirksti, jo es sapratu, ka manu kristietisko message neviens nenolasa, tāpēc vajag pateikt skaidrāk un saprotamāk. Dārgo lasītāj, esmu kristietis un gribu dalīties savā pieredzē ar tevi – apmēram tā. Tad nāca četras populārzinātniskas grāmatas. Man aug puika, bet viņam nav grāmatu, no kurām viņš varētu kaut ko uzzināt par šo pasauli. Krievijā tādas vienkārši neizdod vai, ja arī izdod, tad kaut ko pavisam arhaisku. Nu, nācās arī šo darbu uzkraut sev.

G. B. Nesen iznāca tavs pagaidām beidzamais romāns 1 000 000 eiro jeb 2003. gada tūkstoš otrā nakts. Manuprāt, grāmata ļoti atšķirās no visa, ko tu agrāk esi rakstījis. Tāds intelektuāls detektīvs, “augstā” un “zemā” mistrojums, romāns, kas vienlaikus ir stāstu krājums, vārdu sakot – klasiski postmoderns lasāmgabals. Kāpēc romāns ir tāds, kāds tas ir?

I. S. Es jau teicu – man vienkārši gribējās izmēģināt kaut ko citu. Viss, ko esmu darījis pēc Mačo neraud – tie ir jauna darbības lauka meklējumi. Man vajag citu nišu, kurā izvērsties. Bet mēģinājums izgāzās. Grāmatu smagi nokritizēja, neviens to nepērk, guļ noliktavās. Taču, manuprāt, gan tie, kas grāmatu kritizē, gan tie, kas slavē, īsti līdz galam nesaprot, kas tas tāds ir. Nesaprot koordinātu sistēmu, kas tiešām ir pilnībā atšķirīga no iepriekšējām grāmatām, kaut gan romāns būtībā ir par to pašu, par ko citas manas grāmatas – par visu šo esamības jezgu, kas pazūd nebūtībā, ja cilvēkam nav fundamenta, uz kā balstīties.

Katrā nodaļā kā izejmateriāls izmantots kāds no senajiem eposiem – kas notiek, ja šo materiālu projicē mūsdienu megapolē. (Iļja atšķir uz labu laimi un lasa nodaļas virsrakstu.) Большая стрелка братьев Пархатых или мент Пчелиноволков. Kas tas ir? Brāļi Пархатые – no senindiešu eposa Mahābhārata, kas stāsta par Bhāratas pēcteču lielo kauju. Ments Пчелиноволков – no Beovulfa, kas tulkojumā nozīmē Bišuvilks. Mūsu pilsēta izskatās pelēka un bezveidīga, bet aiz šīs pelēcības slēpjas norises, par kurām var runāt eposa valodā. To darīja Džoiss Ulisā. Man gan tas ir pēc citiem principiem.

G. B. Latviešu Lāčplēsi gan man neizdevās tur atrast.

I. S. Nē, bet zinu, ka tāds pastāv. Tarass un ElzaTristāns un Izolde, bet darbība notiek Čečenijā. Metro pēdējais vagons – maiju eposs Popolvuhs. Pazīstu Rostislavu Vasiļjeviču Kinžalovu, kurš kopā ar Juriju Knorozovu atšifrēja maiju rakstību, es reizēm viņu apciemoju, viņš vecs, jau tuvu pie simta, bet joprojām interesējas par visu, kas notiek pasaulē. Kinžalova tulkotais Popolvuhs bērnībā bija viena no manām mīļākajām grāmatām.

G. B. Bet, teiksim, Melnā sirds, baltā kamieļmāte? Tur man nekādi neizdevās atrast pirmavotu. Kāds kazahu eposs?

I. S. Nu, to diez vai kāds var atšifrēt. Tur pamatā ir polinēziešu eposs. Pēc idejas 1 000 000 eiro vajag lasīt no beigām uz sākumu, tad būs skaidrs, kas tad īsti pirmajā nodaļā nogalināja profesoru. Tāds ačgārnais detektīvs. Laikam ne kritiķi, ne lasītāji neko tik sarežģītu no manis negaidīja. Man bija interesanti tādu uzrakstīt. Varbūt tieši tāpēc romāns izgāzās, jo es domāju vairāk par sevi, ne par lasītāju.

G. B. Romānam ir arī tāds āķīgs reklāmas teksts uz ceturtā vāka: “Šā vāka reklāmas tekstu vajadzēja sacerēt kādam pazīstamam Maskavas kritiķim. Tomēr nesen šis kritiķis pakārās. Kā stāsta, viņa nāvē vainojama grāmata, kas patlaban ir jūsu rokās, un rezultātā tā tiek izdota bez reklāmas teksta.” Ļoti daudznozīmīgs teksts, kas gan itin labi iekļaujas romāna struktūrā. Man ir aizdomas, ka tas rakstīts ar domu, ka “savējie sapratīs”. Vai tas Maskavas kritiķis ir reāla persona?

I. S. Protams, ka reāla, tas ir Ļevs Daņilkins. Šo tekstu gan pats neesmu rakstījis, tas nāca no izdevniecības. Krievijā kritika postpadomju laikā bija vēl marginālāka nekā literatūra. Rakstnieki vismaz grāmatas par Aklajiem un Šķībajiem rakstīja, bet ko šajā laikā darīja kritiķi, veselus desmit gadus – tas vispār nevienam nav skaidrs. Nu, varbūt bija skaidrs, par ko viņi rakstīja, bet kam – tas galīgi nav saprotams, jo kritiku tolaik nelasīja neviens. Kaut kādi mūžīgo dzinēju apskatnieki. Bet tad ap 2000. gadu Maskavā parādījās žurnāls – Afiša. Visa Maskava – un tālāk jau arī visa valsts – dzīvo, vadoties pēc Afišas. Viņi lasa Afišu, no turienes uzzina, kādas izrādes vai filmas jāapmeklē, kādas grāmatas noteikti jāizlasa… Kas jāzina, lai varētu uzturēt sarunu kulturālā sabiedrībā… Tas nekas, ka tās grāmatas nav lasītas un izrādes nav redzētas, toties, ja tas viss apcerēts Afišā, tas nozīmē, ka ir uzmanības vērts – tu izlasi Afišu un uzreiz esi lietas kursā par visu, kas notiek kultūrā. Un Afišā parādījās kritiķis, jauns cilvēks, ap 25 gadi, kurš uz saviem pleciem tur visu Krievijas kritiku. Ar savu vārdu viņš var radīt autoram tādu reputāciju, ka visi pirks viņa grāmatas, tās nemaz nelasot, bet var arī iznīcināt. Par Mačo neraud viņš uzrakstīja, ka tas esot lielais krievu romāns, salīdzinājumam piesauca Bukovski, Velšu, Ļimonovu, Jerofejevu un ko tur vēl. Panākumiem nekā vairāk nevajadzēja.

G. B. Pirms intervijas es mazliet palasījos, ko par tevi raksta internetā – un, man liekas, ka neviens krievu rakstnieks pašlaik netiek gānīts tik stipri kā tu. Gandrīz kā modes būšana – lasīt Stogovu un pēc tam viņu lamāt.

I. S. Tie, kas par mani raksta internetā – viņi jau neraksta par grāmatu, viņi strīdās ar Daņilkinu, mēģina pierādīt, ka Daņilkins ir muļķis, bet viņi tie gudrie. Bet tas jau ir bezjēdzīgi. Tagad gan Ļevam es vairs nepatīku. Manu beidzamo romānu viņš pamatīgi izlamāja.

G. B. Vakar, uzstājoties K. Sunī, tu deklarēji, ka pasaulē esot saražots pārāk daudz vārdu.

I. S. Jā. Pietiek. Viss. Vairāk nevajag.

G. B. Tādā gadījumā – kāpēc tu raksti?

I. S. Tur jau ir tā lieta, ka es vairs nerakstu. Pēdējā Pēterburgas grāmattirgū salonā Baltās naktis es vairāku televīzijas kameru priekšā paziņoju, ka vairs nerakstīšu. Kam vajadzīgs tāds nosprādzis lauva? Tagad prese to jau ir izzvanījusi pa visu Krieviju.

G. B. Tu to nopietni domāji?

I. S. Kāda tur starpība. Pateicu – un punkts. Un kopš tā brīža man nav iznākusi neviena grāmata.

G. B. Tas tāds labs biznesa plāns. Tavu pēdējo grāmatu diez ko labi nepērk, tu pasaki, ka met rakstniecībai mieru, bet tad pēc kāda laika…

I. S. Vai tev neliekas, ka viss ko es daru, – tas ir itin pieņemams biznesa plāns?

Bet vispār tas ir nospiedoši. Ieej grāmatu veikalā – tur ir tūkstoši, miljoni grāmatu, no kurām katra atsevišķi neko nenozīmē. Tas man atgādina sarunas par laika apstākļiem – kad nav, ko runāt, dod vaļā par to, kāds laiks aiz loga. Vārdi neko nenozīmē, tikai gaisa tricināšana, vairāk nekas. Visa literatūra patlaban ir tāda gaisa tricināšana. Mūsdienu cilvēkam vajag klusumu. Tas ir kā mūkiem – klusēšanas solījums, kaut viena diena bez vārdiem, kas ļauj neaizmirst dažas ārkārtīgi svarīgas lietas. Ja mēs bezgalīgi runājam, grimstam vārdu murskuļos, mēs beigu galā aizmirstam šīs svarīgās lietas. Mūsdienu cilvēkam nav iespējams klusēt. Viņi runā un klausās nepārtraukti, bet nekāda jēga. Vārdu vēmekļi. Agrāk vara grāmatas dedzināja, bet tagad tās izdod. Mērķis viens un tas pats – lai nenonāktu pie svarīgā. Tāpēc katram rakstniekam jārada klusums. Nevis vārdi.

Karogs, 03.3004

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s