“…et omne corpus fascidium nutrit”

960. gadā kāds vīrs, kurš savus darbus parakstīja kā Magister Florentius (t. i., Florences maģistrs – viņa īstais vārds tā arī palicis nenoskaidrots), grāmatā Seconda Bibbia di Leon ierakstīja, šķiet, personiskajā pieredzē dziļi sakņotu un daudzkārt pārdzīvotu domu: Nam si velis scire singulatim, nuntio tibi quam grave est scribere pondus. Oculis caliginem facit, dorsum incorbat, costas et ventrem frangit, renibus dolorem immittit et omne corpus fascidium nutrit. Dena Dimiņa tulkojumā no latīņu valodas prātula izskan šādi: “Ja gribi zināt bēdu lietu – smagāka par smagu ir rakstīšanas nasta. Tā acis piegāž ar kvēpiem, līkumā muguru liec, lauž ribas un vēderu žņaudz, nierēs iepilda sāpes un visu miesu piedzen ar riebumu.” Visticamāk, šis pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem dzīvojušais skeptiķis rakstīšanas smagumu uztvēra tīri fizioloģiski – kā brīvprātīgu acu, muguras un iekšu maitāšanu, tomēr nevaru atturēties no kārdinājuma izteikuma pēdējos vārdus – “visu miesu piedzen ar riebumu” – interpretēt mazliet citādi. Proti, rakstnieka dabiskā attieksme pret literatūru – tas ir tāds sirsnīgs riebums, jo sevišķi – pret paša rakstītajiem tekstiem.

Nesen gadījās runāt ar kādu pazīstamu dziedātāju. Cita starpā apvaicājos, vai biežās uzstāšanās – un turklāt ik reizi jādzied gandrīz viens un tas pats (manā izpratnē – baisi murgaina vienveidība) – nav viņu piedzinušas ar riebumu pret mūziku. Viņa rādījās pat mazliet tāda kā pārsteigta – un visupirms jau par to, ka šāds jautājums vispār var rasties. Nē, dziedāšana viņai sagādājot milzīgu prieku; ne jau publikas aplausi vai kādas citas atzinības izpausmes, nē, prieku viņai sagādājot pats dziedāšanas process. Uzreiz acu priekšā iznira šo rindu autors, kurš pagalam īdzīgā noskaņojumā, labi apzinādamies, ka, lai vai lūzt, bet kāds raksta gals – nu, kaut vai šī pati mazā eseja – jādabū gatava, jo nodošanas termiņš ir šepat degungalā (precīzāk, jau tuvākā vai tālākā pagātnē), tomēr cītīgi sagudro visneiedomājamākos pienākumus, vēlams – ar literatūru nesaistītus, lai tikai nebūtu jāraksta.

 

Turklāt tā nebūt nav tikai viena cilvēka gluži personiskas dabas defekts. No man pazīstamajiem rakstošajiem ļaužiem liela daļa pie datora sēžas ļoti nelabprāt; pieļauju, ka daudzi citi paši sev baidas atzīties šajā profesionālajā slimībā. Ir tāds pliekans aforisms par to, ka rakstnieks – tas ir cilvēks, kurš nespēj nerakstīt. Šis aforisms parasti nāk komplektā ar citu prātulu, kas ir gluži vai apburoša ar savu romantiski eksaltēto stulbumu: jāraksta tikai tad, kad tu nespēj nerakstīt. Es teiktu, ka nerakstīt var vienmēr, visur, jebkurā laikā un vietā, jebkādā prāta stāvoklī un dvēseles noskaņā. Nerakstīšana ir daudz patīkamāka par rakstīšanu (var, piemēram, lasīt, ko labu vai – lielākoties – sliktu gadījies sarakstīt citiem). Pagalam reti ir gadījies dzirdēt, ka šis literatūras tapšanas process kādam sagādātu arī gaišas un patīkamas emocijas. Nenoliegšu, lāgiem ir gadījies satikt ļaužus, kuriem patīk rakstīt vai, vēl trakāk, patīk pat tas, ko viņi sarakstījuši, tomēr biežāk saklausāms kas cits – piemēram, tas, ka pašreizrakstāmais gabals piegriezies līdz riebumam un vispār izmetams miskastē (miskaste, ja vien mēs spētu reanimēt visu, kas gadsimtu gaitā tur krājies, varētu kļūt par pasaules izcilāko bibliotēku). Un tikai redaktori zina, kādu piepūli reizumis prasa izsist no autora tekstu, kuru viņš kaut kad tālā pagātnē aiz neapdomības vai prāta miglainuma dēļ ir apsolījis.

Var jau būt, ka es drusku pārspīlēju. Īstenībā attiecības ar pašradīto tekstu – tas ir vesels emociju komplekss, tomēr Magister Florentius definētajam riebumam, ar kuru tiekot piedzīta visa miesa, tajā ir vērā ņemama loma. Kaut vai – kā purvam, kurā žampājas autors, nekādi nespēdams tikt uz priekšu. Teorētiskās matu smalcināšanas labāko tradīciju garā mēs vēl varētu šo domu turpināt. Apmēram šādi: radīt tekstu – tas patiesībā nozīmē iznīcināt viņa neuzrakstītību; reāls literārs darbs piedzimst tikai tad, kad rakstnieks ir noslepkavojis neuzrakstīto tekstu. Un tā tālāk, nonākot pie secinājuma, ka radošā procesa gaitā rakstniekā parādās riebums, jo nāvēšana mūždien bijusi riebīga un cilvēkam pretdabiska nodarbošanās.

Uzrakstījis iepriekšējās rindkopas, sāku domāt par pavisam citu tēmu – proti, kāds šīm drūmajām refleksijām varētu būt sakars ar Karoga 2004. gada 2. numuru, kuru tām lemts ievadīt? Sakaram jābūt, vai citādi tieši šīs domas pie manis būtu atnākušas saistībā tieši ar šo numuru. Varbūt tas tāpēc, ka šoreiz Skata sadaļa atvēlēta “lētās” literatūras apcerēsanai. Jēdzienu “lēts” es lieku treknās pēdiņās, jo, manuprāt, tas ir ļoti nosacīts jēdziens, kura vienīgā pozitīvā īpašība ir tā, ka to var ērti izmantot par iemeslu kašķim starp, teiksim, veselā saprāta īpašnieku un intelektuālu snobu. Parasti par “lētiem” krustī darbus, kurus ir viegli un patīkami lasīt – un šādā skatījumā ar vienu sānu Skatam ir klāt Andra Kolberga jaunais romāns Sieviete melnā. Starp citu, Kolbergs ir viens no retajiem ļaužiem, kuru pats savām ausīm esmu dzirdējis sakām, ka rakstīšanas process viņam veicas viegli un, lai nu ko, bet riebumu gan neizraisa.

Un, lūk: uzreiz nāk prātā jautājums – vai šos tekstus, kuri lasītājam sagādā tik daudz prieka, autors rakstījis tikpat viegli un gaišā noskaņojumā, vai piegrūdis pilnus ar savu riebumu? Un – kāpēc literatūrā šis riebums nemaz tik bieži un uzkrītoši nav jūtams? Te laikam nevar tikt cauri ar rakstnieku aptauju, piemēram, izjautājot rakstītājus par to, vai viņi ienīst savus darbus. Tas būtu vēl nepieklājīgāk kā uzdot jautājumu, vai viņiem patīk lasīt “lēto” literatūru. Īstenībā absolūti viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nemaz nav, te var tikai laipot starp konceptuāliem pieņēmumiem un dzīviem piemēriem. Teiksim, meklējot atspēriena punktu pretējā pusē. Nesen intervēju mūsdienu krievu literatūras lielāko skandālistu Iļju Stogovu. Stogova romānos pārsātināti ar substanci, ko krieviski apzīmē ar netulkojamo vārdu чернуха. Pilns komplekts: pagrimuši ļautiņi, sekss uz nebēdu, narkotikas un šņabis, cik lien, pasaule kā vienvienīga miskaste utt., vārdu sakot, sīki un smalki aprakstītas padarīšanas, kas nudien “visu miesu piedzen ar riebumu”, par ko Stogovs dāsni un vienprātīgi – iespējams, klāt nāk svētais naids pret lēti gūto popularitāti – tiek slānīts no kritiķu puses, turpretī daļa lasošās publikas no viņa ģīmja taisa ikonu un, kas autoram traki iet pie sirds, aizrautīgi pērk Stogova grāmatas. Sarunā Iļja stāstīja, ka viss šis komplekts nepieciešams vien tālab, lai parādītu, cik tas nabaga cilvēks šaisaulē ir trausls un neaizsargāts. Tātad riebums vistiešākajā veidā saistīts ar tām pašām gaišajām un cēlajām emocijām, no kuru aprakstiem man, maigi izsakoties, sametas nelabi ap dūšu.

Grāmatu ir nesaskaitāmi daudz, bet, zinot autoru attieksmi pret saviem tekstiem, man kaut kā negribas ticēt, ka kaut kur ir cilvēki, kas tās raksta. Tomēr skaidrs, ka kaut kāda jēga no rakstīšanas procesa ir, citādi Karogs būtu beigts un pagalam, jo visi rakstītāji apslīktu riebumā pret rakstāmajiem tekstiem. Bet Magister Florentius tekstu es laikam uzrakstīšu uz papīra un piespraudīšu virs rakstāmgalda, lai atgādina par esamību, kuru pats esmu izvēlējies.

Karogs, 02.2004

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s