Pasaki man, ko tu lasi, un es pateikšu, kas tu esi

Pirms kāda laika nopirku Artura Eižena Zalstera grāmatu Hercoga Jēkaba burinieki (izdevniecība AGB). Grāmata reti eleganti noformēta – tonēts papīrs, ilustrācijas, seni burinieku zīmējumi un gravīras, vecas kartes, bet citādi – vēsturisks pētījums, kas orientēts vairāk uz speciālistu auditoriju, piesātināts ar tīri tehnisku informāciju par kuģubūves un jūrniecības smalkumiem. It kā nebija nekādu vērā ņemamu iemeslu grāmatu pirkt – mani neko daudz neinteresē nedz hercoga Jēkaba laikmets, nedz kuģniecības vēsture – katrā ziņā ne tik lielā mērā, lai par grāmatu iztērētu tuvu pie deviņiem latiem. Izlasīju – visai neuzmanīgi. Atradu atbildes uz dažiem jautājumiem, ar kuriem nekādi netiku skaidrībā bērnībā, kad cītīgi lasīju visādas grāmatas par jūrasbraucējiem un pirātiem. Piemēram, beidzot noskaidroju, ka fokmasts atrodas burinieka priekšgalā, grotmasts – vidū, bezānmasts – pakaļgalā. Arī citas interesantas būšanas – kas ir bovenblindes rāja, ar ko atšķiras stengas, štagas, vantis, brases, falles un šotes kur atrodas priekšbrambura, kur – bezānmarsbura un tamlīdzīgi. Taisnību sakot, to visu zibens ātrumā aizmirsu, un nu gan falles, gan štagas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem vienkārši krustītu par striķiem. Gluži tāpat no atmiņas pačibēja hercoga Jēkaba kuģu nosaukumi, hronoloģija, notikumi un visas pārējās vēsturiskās ziņas, kas, protams, ir gluži pašsaprotami – šī informācija patlaban man nav nepieciešama. Interesanti bija tikai lasīšanas mirklī. Tagad Hercoga Jēkaba burinieki ir ietupināti plauktā – un grūti pateikt, kad un kādu iemeslu dēļ man tajā apkopotā informācija varētu ievajadzēties.

Tātad, ja mēs spriežam pragmatiski, es bezjēdzīgi esmu iztērējis deviņus latus, nopirkdams grāmatu, kura adresēta pavisam citam lasītājam (tiesa, ja spriežam vēl pragmatiskāk, gluži bezjēdzīgi tas nav, jo Hercoga Jēkaba burinieki ir spožs grāmatizdošanas mākslas paraugs – arī specifiski vēsturisku pētījumu iespējams izveidot vizuāli reti pievilcīgu) un no kuras man nav nekāda labuma, ja neskaita to, ka varbūt reizi vairākos gados izvilkšu grāmatu no plaukta un uzmetīšu aci vecajiem burinieku zīmējumiem – lai pakutina kādu rūpīgi nomaskētu tālu jūrasbraucienu romantikas nervu, kaut gan labi apzinos, ka reālajos jūrasbraucienos necik lielas romantikas nebija. Būtībā grāmata tika nopirkta vien tālab, ka bērnībā lasīti Rafaela Sabatini pirātu romāni un Artura Lielā kompilācijas par lielajiem jūrasbraucējiem. Taču šis miglainais un, grāmatu pērkot, īsti neapjaustais impulss izrādījās pietiekoši spēcīgs, lai es, ne mirkli nešauboties, nepažēlotu deviņus latus.

 

Pola Ostera romānā Mēness templis ir apmēram šāda epizode. Jauns cilvēks mantojumā no sava radinieka saņem viņa bibliotēku. Grāmatas no visādiem žanriem un nozarēm, izkārtotas haotiski, bez jebkādas sistēmas – secībā, kādā tās savulaik lasījis to īpašnieks. Arī jaunais cilvēks tās sāk lasīt tikpat haotiski – tādējādi radinieka esamība it kā projicējas viņa esamībā. Kolīdz kāda grāmatu kaudzīte izlasīta, viņš, būdams trūcīgs, stiepj tās pie bukinista un pārdod. Par iegūto naudu izvelk vēl laiciņu, kas atkal tiek veltīts grāmatu lasīšanai. Un tā tālāk. Kad visas grāmatas izlasītas un pārdotas, naudas vairs nav, viņš sāk badoties un lēni mirt (viņš gan nenomirst, bet tas šā raksta kontekstā nav no svara). Pols Osters vienādo literatūru/lasīšanu un esamību. Kolīdz vairs nav ko lasīt, tā uzreiz gals klāt.

Bez šaubām, Pols Osters sev raksturīgajā manierē domu krietni hipertrofējis. Ja cilvēkam atņemtu grāmatas, diez vai viņš uz līdzenas vietas mirtu nost. Tomēr kaut kāds patiesības grauds tur ir. Pasaki man, ko tu lasi, un es pateikšu, kas tu esi. Grāmatu lasīšana nosaka apziņu – secinājums ir pašsaprotams, bet grāmatu lasīšanas sekas nu nekādi nav paredzamas. Piemērs par Hercoga Jēkaba buriniekiem varbūt nav īpaši izteiksmīgs – tie tomēr ir tikai deviņi lati, kuru iztērēšanu inspirēja bērnībā lasītas grāmatas, bet, ja šīs būšanas apcerētu pamatīgāk, droši vien visādas interesantas lietas varētu izfiltrēt laukā. Varbūt jābūt piesardzīgākam grāmatu izvēlē – nu nekādi nevar paredzēt, kādas sekas pēc pārdesmit gadiem radīs grāmata, kuru lasu šobrīd.

Diena, 23.10.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s