“Lauku avīzes” grāmatas

Guntis Berelis

Iedomāsimies: kāds cilvēks, nenojauzdams par jūsu klātbūtni, grozās spoguļa priekšā. Viņš piemēro dažādas sejas izteiksmes, viņš mēģina izskatīties cienījams un pašapzinīgs, viņš augstprātīgi pasmaida un draudoši pasmīn, uzmundrinoši pamāj un nicīgi sakniebj lūpas. Tad viņam šī nodarbība apnīk, un cilvēks sāk māžoties: visādi vaibstās, rāda mēli, bola acis, ņirdz zobus utt. – ko nu katrs mēdz darīt vienatnē pie spoguļa. No sākuma jums ir interesanti, tad vaibstīšanās uzjautrina, pēc tam kļūst garlaicīgi un visubeidzot pārņem tāda kā neērtības sajūta.

Līdzīga neērtības sajūta mācās virsū, kad lasīju Lauku Avīzes Lata romāna sērijas grāmatas. Protams, interesanti – līdz šim par šiem tekstiem man bija vien aptuvens priekšstats. Protams, uzjautrinoši – visādas muļķības sarakstītas. Un arī mazliet neomulīgi: šie romāni taču rakstīti ar vislabākajiem nodomiem, bet sanākusi vienvienīga mērkaķošanās, turklāt publiska.

Literatūrā sava vieta atradīsies visam – gan detektīviem, gan mistikai, gan tīri sadzīviskiem lasāmgabaliem. Šajās jomās vienīgais vērtēšanas kritērijs varētu būt autora profesionālisms. Taču no Lata romāniem radās iespaids, ka lasāmvielu laika nosišanai producē vienvienīgi diletanti – un pat pieredze (kāda ir, piemēram, Andrim Puriņam) te neko daudz nelīdz. Tā ir literatūra nevis izklaidēšanai, bet drīzāk smadzeņu notrulināšanai.

Izlasīju piecus Lata romānus. Četrus izdevēji definējuši kā kriminālromānus. Andra Puriņa Lielā bērza noslēpums: no darba patriekts policists cīnās ar reti ļaundabīgu bagātnieku, tad uzduras pēdām, kas ved tālu pagātnē – pils parkā norakts vācu armijas virsnieks ar briljantiem azotē. Pēc briljantiem kāro daudzi, tāpēc rodas iemesls romānu izdekorēt ar līķiem, tostarp ļauno bagātnieku nograuž paša suns. Tātad – viss kā jau tam kārtīgā krimiķī pienāktos būt. Lai arī autors neko daudz nerūpējas par stila smalkumiem, vismaz ir intriga, ir noslēpums, ir sižets, vienīgi sprediķu pārmēru daudz un arī darbojošos personu melnbaltā klasifikācija pārāk uzkrītoša.

Puriņa Mana dzīve jūsu rokās: detektīvs ar mistikas piešprici. Sātans aplaimots ar sievu Lilitu (Dievs gan joprojām atstāts vecpuišos), Lilita čūskas skatā ielien mazam puikam Daniēlam vēderā, uzreiz klāt arī sātans, kas puiku vedina uz visādām nelietībām, par atlīdzību solīdams pasaules valdnieka kroni. Tas viss – visdziļākajā nopietnībā, turklāt autors moralizē bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jebkuru āķīgāku sižeta pavērsienu piebeigdams jau iedīglī. Tiesa gan, klasiskā manierē tiek nobruģēta atkāpšanās taciņa – varbūt Daniēls gluži vienkārši drusku ķerts. Beigas – baisi banālas: Daniēls krīt no baznīcas jumta, izdzīvo un atbrīvojas no apsēstības ar sātanu.

Mazliet misitkas klāt piešauts arī Kelīnas Klānas Klūrgu sūnākļa rēgam – lai kaut kā nebūt sasaistītu kopā citādi pagalam amorfo vēstījumu. Romānā aprakstīts kāds lauku pagasts, tā iemītnieki, viņu attiecības, visādas ikdienišķas būšanas. Kāpēc visi šie apraksti – galīgi nav skaidrs, ja nu vienīgi tāpēc, lai būtu skatuve, uz kuras lāgiem pašķobīties mīklainajam rēgam, kas naktīs gaudo sūnāklī. Pēcāk gan atklājas, ka nekāda rēga nav – tas ir jucis vīrietis, kurš kopš kara gadiem slēpjas pie tikpat jukušas sievietes (melodramatiskās putas romānā tiek kulstītas uz nebēdu). Īstenībā Klūrgu sūnākļa rēgs varētu būt pat itin sakarīgs lasāmgabals, ja vien autore par varītēm necenstos rakstīt skaisti un latviski. Taču aiziet pavisam greizi – valoda ir tik neciešami manierīga un samākslota, ka galē nost visu romānu.

Aijas Zujas Piepildi savus sapņus: tipisks iesācējas lasāmgabals, kurā rūpīgi reģistrēts, ko kurš darījis, kur gājis, ko saticis, ko teicis, ko ēdis utt. Pa vidam iepīta arī kriminālintriga, kas gan pārtop palaikam galīgi nesakarīgu epizožu savirknējumā, jo detektīva slēptās loģikas vietā funkcionē vienvienīga nejaušība – un gala iznākumā detektīvs saplok kā sapuvis ķirbis. Un, kad autore savu savārstījumu vainago ar divkāršām kāzām, zūd jebkāda vēlēšanās visu šo padarīšanu komentēt – jāsmejas gribot negribot. Santas Mežābeles Uz priekšu, meitenes!: melodrāma iz kādas ģimenes dzīves. Kārtējo reizi sevišķi liela uzmanība pievērsta latviešu prozas klasiskajai tēmai – kurš ar ko precēsies. Kad apprecās, var sākt domāt pa šķiršanos vai – lai romāna esamība iegūtu kaut kādu nebūt attaisnojumu – par pašnāvību, jo kaut kādam spēcīgam emocionālam satricinājumam taču jābūt. Bet satricinājuma nav – ir tikai pliekana melodrāma.

Kas ir kopējs šiem romāniem? Vispirmām kārtām tas, ka autori ir pagalam zemās domās par cilvēku dzimumu. Visos piecos romānos mītošās personas saklasificējas trijās grupās. Pirmā – galīgi deģenerāti, kuru vienīgā sūtība ir pēc iespējas uzskatāmāk apliecināt savu pagrimumu. Viņu aprakstīšanai melnā krāsa netiek žēlota, tāpēc aina top pavisam komiska, bet autori negribot nonāk ākstu lomās. Otrā – ļauži, kuru sirds aicinājums un profesija ir būt nelaimīgiem: viņi nemitīgi sten un vaid, tādējādi vēstīdami par grūtajiem laikiem, kuros nosodīti dzīvot (ja kādam klājas itin labi, viņš automātiski tiek ieskaitīts deģenerātu kategorijā). Trešā – sterilizēti idiotiņi, pozitīvie tēli, kādi labi pazīstami no socreālisma klasikas. Viņiem it kā būtu jāapliecina kaut kādas morālās vērtības, bet viņi ir tik bezpersoniski, ka spēj apliecināt vien savu hronisko idiotismu. Šķiet, autori ir pagalam zemās domās arī par lasītāju: lasītājam var iesmērēt jebko, ja vien tekstā ir kāds mironis, izlaistīti daži asiņu litri, kas atšķaidīti ar sprediķošanu un melodrāmu.

Lasīju Lata romānus – un katrs atstāja apmēram šādu iespaidu: tekstā aprakstīts milzums notikumu, bet kāpēc tas viss izlikts uz papīra – nav saprotams. Varētu būt šie notikumi, varētu būt arī citi. Varētu būt šie deģenerāti un idiotiņi, bet varētu būt arī citi. Galu galā – varētu būt šīs grāmatas, bet varētu būt arī citas.

Diena, 08.06.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s