Neiespējamā grāmata

Janīna Kursīte. Dzejas vārdnīca. R., Zinātne, 2002

image Janīnas Kursītes Dzejas vārdnīca ir pirmais šāda veida darbs visā latviešu literatūras vēsturē. Un, piebildīsim, pirmā manis redzētā vārdnīca, kas sākas ar burta "A" ("simboliskajā nozīmē saistās ar visa pirmsākumu") un beidzas ar burta "Z" skaidrojumu ("simboliskās nozīmes saistītas gan ar cikla pabeigtību, gan ar zibens zigzagu"). No vienas puses – it kā loģiski: grāmata, kurā ir viss par dzeju, "no A līdz Z". No otras – tieši šajā žestā jaušama autores ironiskā klātbūtne. Tak jau literatūrpētniekiem vislabāk saprotams, ka dzeju gan var analizēt, ķidāt un pētīt, var pat izteikt itin jēdzīgus pieņēmumus par dzejas uzbūvi, esamību un funkcijām, bet no tā bilde skaidrāka nekļūs. Ja būtu iespējama dzejas vārdnīca "no A līdz Z", nebūtu pašas dzejas.

Šī divdabība Dzejas vārdnīcā jaušama viscaur. No vienas puses – ir, protams, kanoniskie šķirkļi. Autore, nostājusies neitrālā vērotājas pozīcijā, skaidro literatūrteorētiskus un literatūrvēsturiskus jēdzienus – kā jau tam pieklājīgā izziņu izdevumā pienāktos būt. Cita starpā katrs var precizēt savas miglainās apjausmas par amfibrahiju, hronotopu vai madrigālu, atklāt, ka epanortoze nebūt nav kādas slimības nosaukums, un uzzināt, kas ir trištubhs, pantuns, špruhs, žiršs un tamlīdzīgas būšanas. Tāpat apcerēti dažādi literāri stili un virzieni – no antīkās pasaules līdz postmodernismam. Viena no Dzejas vārdnīcas vērtīgākajām īpašībām – Kursīte allaž tiecas ierakstīt pasaules literatūras kontekstā arī latviešu dzeju. Teiksim, stāstot par konkrēto dzeju, autore neaizmirst pieminēt arī Montu Kromu, Viku un Guntaru Godiņu – kaut gan šie dzejnieki nekad nav manifestējuši savu piederību konkrētajai dzejai, tomēr analoģijas un paralēles ir acīm redzamas. Līdz ar to veidojas priekšstats nevis par laikā un telpā ierobežotiem literāriem virzieniem, bet gan par literatūras procesa vienotību, par rakstības principiem, kas jāizdzīvo katras nācijas dzejai, visviens, vai attiecīgie autori paši apjēdz savu piederību kādam virzienam, vai ne. Grāmatas ierobežotā apjoma dēļ katram virzienam gan atvēlētas labi ja pāris rindkopas, kas lāgiem noved pie aptuvenības un neprecizitātes. Tā tas ir šķirklī par futūrismu, kurā vienā putrā sajaukts itāļu un krievu futūrisms, kaut gan tās bija pilnīgi atšķirīgas un savā starpā tikpat kā nesaistītas parādības. Tas, savukārt, rada, maigi izsakoties, pārsteidzīgo secinājumu par futūrisma atbalsīm Čaka daiļradē (ja zem futūrisma etiķetes par varītēm jādabū kāds vietējais dzejdaris, tad daudz vienkāršāk to būtu izdarīt ar Pētera Ērmaņa automobiļa slavinājumiem).

No otras puses – ir nekanoniskie šķirkļi, kuros mēģināts fiksēt to milzīgo reāliju un jēdzienu tīklojums, kura centrā atrodas dzeja. Piemēram, ir mazas apceres par to, kā rakstāmspalva, rakstāmgalds, rakstāmmašīna un dators ietekmē rakstīšanas process. Vai – par drukas kļūdu iespaidu uz tekstu: autors tiecas radīt kosmisku sakārtotību, bet nejaušība to pārtapina haosā. Ir tipiski latviskas padarīšanas: šķirkļi Antiņš, Gavilēšana, Kaladū, Zavetnieks u. c. Ir īpatnējās padomju laika reālijas, kas arī ietekmējušas ja ne gluži pašu dzeju, tad vismaz tās sociālo lomu un interpretāciju: šķirkļi Deficītā dzeja, Dzejas dienas, Grāmatu tirdziņi, Skapis, Specfonds, PSKP lēmumi un dzeja (līdz ar anekdotisku gadījumu iz autores pieredzes: 2000. gadā kāda studente, putrodama laikus un ļaužus, Ždanovu, ar kura vārdu saistīti PSKP lēmumi par literatūru, nokrustījusi par Ždanoku).

Vēl kāda svētīga īpatnība – nekanoniskie šķirkļi pasniegti pamatīgā citātu ierāmējumā. Pārsvarā citēti latviešu autori, turklāt teksti ņemti ne tik daudz no teorētiskiem apcerējumiem, cik no atmiņām, intervijām, literāriem tekstiem. Dažādu autoru un dažādu laikmetu balsis savā starpā sabalsojas, konfliktē, cita citu noliedz. Varbūt tieši šeit visskaidrāk jūtams autores princips: literatūrā nekas nav viennozīmīgs un absolūts, literatūrā ar definīcijām vien nevar tikt cauri. Pat tīri teorētiskās būšanās autora dzīvā balss ir krietni svarīgāka par precīziem formulējumiem; pretišķīgi izteikumi nevis viens otru noliedz, bet gan papildina.

Kursīte Uzrunā lasītājam raksta, ka Dzejas vārdnīca ir "dzejaslauka robežu iezīmējums, apzinoties, ka šim laukam nav robežu". Īstenībā ar šo izteikumu viņa pasludina, ka būtībā īsta dzejas vārdnīca nemaz nav iespējama: var izskaidrot gan "A", gan "Z", var aprakstīt dažādus pantmērus, stilus un literāros virzienus, taču "no A līdz Z" ir tikai viena no literatūras dimensijām, horizontālā un varbūt ne pati galvenā – dzeja taču turpinās gan debesu, gan elles virzienā, un šajās teritorijās teorētiķis lauzīs kaklu uz līdzenas vietas. Līdz ar to rodas paradoksāla situācija: Dzejas vārdnīca gan ir, bet šķirklī Dzeja tā arī nav pat mēģināts pateikt, kas tad īsti dzeja varētu būt – ir tikai mazs dzejas interpretācijas izmaiņu pārstāsts. Sastopami arī nopietnāki defekti. Semiotikai, kas ir mūslaiku literatūras analīzes (un līdz ar to arī lielā mērā Dzejas vārdnīcas) pamatā, atvēlētas vien desmit vispārīgas rindiņas. Tas pats sakāms par šķirkļiem Literārā kritika un Literatūrzinātne, kuros prātīgāk būtu nevis konservatīvā manierē izskaidrot šos jēdzienus, bet mēģināt formulēt, kādas ir kritikas un dzejas attiecības – līdz ar to pavērtos sprauga, caur kuru tuvināties pašai dzejai. Bet, vienalga, Kursītes atvēziens ir ievērības cienīgs – darīt to, par ko jau no sākta gala ir skaidrs, ka to izdarīt nav iespējams. Izcili darbi top tieši šādā veidā.

Diena, 10.05.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s