Paralēlās literatūras?

Nupat nopirku pamatīgu kaudzīti ar romāniem no Lauku Avīzes izdotās Lata romāna sērijas. Grāmatas itin svaigas, publicētas 2001. – 2002. gadā. Par tekstiem – kādu citu reizi, tagad – par pašu parādību, precīzāk, par kādu skaitli, kas mani mazliet samulsināja. Proti, kopš 1999. gada, kad sāka iznākt Lata romāns, sērijā publicētas jau 35 grāmatas: 22 autoru 37 romāni (pāris grāmatās ievietoti divi mazāka apjoma lasāmgabali). Skaitlis no tiesas iespaidīgs un liecina bezmaz par veselu literāro kultūrslāni, kurš, spriežot pēc tā, ka katru mēnesi sērija papildinās ar jaunu romānu (Lata romānu var arī abonēt), strauji taps aizvien biezāks.

Gandrīz uzrakstīju, ka šis kultūrslānis ir nezināms. Galīgas aplamības, protams. Tas gan ir stipri mazpazīstams šo rindu autoram (daži Lata romāni ir lasīti – nekādas gaišās atmiņas nav palikušas). Tāpat tas ir nezināms maniem paziņām no rakstnieku cunftes. Cik gadījies runāt, neviens nelasa (vai vismaz sakās nelasām) Lata romānus, vien vīpsnā un ironizē. Taču šo grāmatu tirāžas vairākkārt pārsniedz, piemēram, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas vai Zigmunda Skujiņa grāmatu tirāžas. Pat šā gada bestsellers – Daces Rukšānes Romāniņš – diez vai spēs konkurēt ar Lata romāniem. Sērijas kopējā tirāža, pieļauju, rēķināma ar sešciparu skaitli. Tātad Lata romāns varētu būt vislasītākā literatūra Latvijā (grāmatu topos Lata romāni neparādās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šie saraksti tiek veidoti, balstoties uz Rīgas lielāko grāmatveikalu informāciju, tātad tie ir ja ne gluži fiktīvi, tad vismaz stipri apšaubāmi; turpretī Lata romāni nopērkami ne tikai grāmatnīcās, bet arī avīžu kioskos un katrā lauku pasta nodaļā).

Īstenībā situācija gluži pašsaprotama. No vienas puses – literatūra, kas tiecas būt piederīga augstās mākslas sfērai. No otras – lasāmviela patīkamai laika nosišanai. Tāpat pašsaprotami, ka Lata romāni iznāk lielākās tirāžās, lēti nopērkami, ir lasītāji, kas ar prieku patērē šo lasāmvielu, ir autori, kas iesituši roku šādas produkcijas ražošanā. Viss tā, kā jau tam civilizētā pasaulē pienāktos būt.

Un tomēr – pastāv kāda problēma. Prasti izsakoties, neviens kritiku rakstošais pagaidām nav atvēzējies un kārtīgi sadevis Lata romānam pa galvu – ko piesārņo nabaga daudzcietušo latviešu literatūru ar visādām lubenēm (prātā nāk viens vienīgs raksts Karogā pirms pāris gadiem, kurā tika mēģināts fiksēt kādas kopsakarības). Runa nav par to, ka katra grāmata, kas piederīga kategorijai “lasāmviela laika nosišanai”, būtu uz līdzenas vietas jādzen zemē iekšā. No svara ir kas cits: ir gluži reāla parādība, 37 romāni – un šis skaitlis pašreizējā visai pieticīgajā latviešu prozas ainavā rādās patiesi ievērības cienīgs – bet tā netiek pacelta apzinātā līmenī. Kritika ir literatūras pašapzināšanās. Ar kritikas starpniecību literatūra domā par sevi. Patlaban literatūra domā par visu ko citu, tikai ne par sevi.

Taču šis pašrefleksijas trūkums būtībā ir tikai simptoms. Pietiek izlasīt kaut pāris Lata romānus, lai rastos iespaids par divām paralēlām literatūrām. Viena iznāk tūkstoša, labi ja pāris tūkstošu tirāžās, protams, tiek lasīta, tiek vairāk vai mazāk izvētīta kritikā, rudimentārā līmenī noris domu apmaiņa. Tā veido kaut ko līdzīgi literatūras reprezentācijas telpai: var pasniegt autoru buķeti un teikt – tā, lūk, ir latviešu literatūra. Otra literatūra pagalam banālā veidā tiek tikai lasīta – un, spriežot pēc tirāžām, ļoti cītīgi lasīta. Starp citu, šķiet, nevienam – un vismazāk jau pašiem rakstītājiem – nav ne mazākās jausmas, kas tad īsti ir tā anonīmā un bezpersoniskā būtne, ko dēvē par “vienkāršo lasītāju” (kāda ir viņa vērtību orientācija, kādas varētu būt lasītāju grupas, ko viņš grib lasīt, kas viņam patīk, kas – nepatīk utt.). Turklāt ir autoru loks, kas īpaši specializējies Lata romāna lasītāju apkalpošanai. Bez šaubām, var jau cēli pasludināt, ka pirmā veido literatūras procesu, otrā – akli šļūc uz priekšu, bet jautājums jau nav par to, kura literatūra būtu īstāka, pareizāka, labāka. Vienkārši – ir divi procesi, kuri noris paralēli. Abas literatūras izliekas nenojaušam par otras esamību. Nav saskarsmes punktu – nedz no vienas, nedz no otras puses (primitīvā līmenī saskarsmes punktu meklēšana varētu notikt apmēram pēc šāda principa: vai Egilam Lukjanskim, četru Lata romānu autoram, ir kas kopējs ar Noru Ikstenu?). Un te nu rodas kārtējais jautājums: kura no šīm paralēlajām literatūrām precīzāk fiksē latviešu literatūras reālo situāciju?

Diena, 22.05.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s