Nostalģija pēc naudas

Lasu britu prozas zvaigznes Martina Eimisa romānu Nauda (Eimisam pirms pāris gadiem latviski publicēts Nakts vilciens, kas gan nav no viņa redzamākajiem darbiem) – ņirdzīgu un visādām eksistenciālām draņķībām – kaut kur fonā nojaušama tobrīd vēl dzīvajos esošā Čarlza Bukovska ēna – lasāmgabalu. Romāns jau krietni padzīvojis, Anglijā publicēts 1984. gadā, kopš tā laika pasaulē daudz kas mainījies, tomēr centrālā tēma joprojām aktuāla. Nauda vēsta par to, ka katru cilvēka darbību, jebkāda veida attiecības starp cilvēkiem pavada naudas čaukstoņa vai šķindoņa. Runa nav tikai par pirkšanu/pārdošanu, bagāto un nabago konfliktu, banālo sociālo kritiku vai tamlīdzīgām literatūrā līdz apnikumam apgramstītām būšanām. Martinu Eimisu daudz vairāk interesē kas cits. Proti, tas, ka pirkšanas un pārdošanas attiecības ir tik dziļi iesakņojušās mūsu esamībā, ka bez šiem pinekļiem cilvēciski kontakti vispār nav iedomājami. Naudu no ekonomikas instrumenta Eimiss paceļ eksistenciālā kategorijā. Nauda jau sen vairs nav tikai maksāšanas līdzeklis, pielūdzams zelta teļš, labklājības simbols – vai ko nu katram tā nozīmē. Naudai piemīt arī tīri cilvēciska dimensija. Ja ar naudu saistītās emocijas mērītu svara mērvienībās, droši vien katra monēta taptu tonnām smaga.

Nesen pirmo reizi gadījās aplūkot īru desmit mārciņu naudas zīmi. Naudiņa uzjautrināja. Uz tās attēlots Džoiss – nevis nīgrais un žultainais tips, kādu viņu rāda laikabiedru liecības un fotogrāfijas, bet gan apbrīnojami smaidīgs un labdabīgi noskaņots vīriņš komplektā ar mazu citātu – un nevis no Ulisa vai Dubliniešiem, bet gan no viņa Finegana vāķa, viņa murgainākā romāna, kuru līdz galam spēj izlasīt ja nu vienīgi literatūrpētnieki un Finegana vāķa tulkotāji: Riverrun, past Eve and Adam’s (uzreiz iedarbojās asociāciju virkne un desmit īru mārciņas sapinās ar Fuko svārstu, kurā Eko šo pašu tekstu, viltīgi smīkņādams, piedēvē mistifikatoram Pesoa). Skaista vēstures ironijas liecība – pirmkārt, tāpēc, ka angliski rakstošais un Dublinu neganti nīstošais Džoiss, iemājodams uz īru naudas zīmes, pārtapis bezmaz par īru nacionālās labklājības simbolu; otrkārt, tāpēc, ka Džoiss nabags gluži nebija, tomēr visu mūžu izjuta šādu papīriņu trūkumu (neatceros, cik desmit mārciņu naudas zīmes viņš saņēma par Finegana vāķi, katrā ziņā – neko daudz, bet varbūt vēl pašam nācās piemaksāt par publikāciju). Kaut kāds āķis tur ir: tu vari būt nelasījis Džoisu, vari viņu nīst, vari vispār nezināt, kas tas Džoiss tāds ir, bet, vienalga, viņš ir iemitis tavā kabatā, un ar saviem līdzcilvēkiem tu veido attiecības ar Džoisa palīdzību.

Bēdīgā kārtā šis komiski labdabīgais Džoiss nu ir pagalam līdz ar īru mārciņu un visām pārējām Eiropas Savienības nacionālajām valūtām, kuras iznīcināja eiro. Pačibējis mazs pārdomu un asociāciju mezgliņš, ar kuru katrs īrs saskārās ikdienā. Tāpat pačibējusi arī saistība ar vēsturi daudzu gadsimtu ilgumā. Piesaucot mārciņu, uzreiz bija skaidrs, ka runa ir par Angliju vai Īriju (angļi tomēr izlēma savu nacionālo valūtu saglabāt). Franki – Francija. Liras – Itālija. Un tā tālāk – līdz pat latiem, kuru vēsture gan ir nesalīdzināmi īsāka, tomēr ar tiem saistītās emocijas tāpat sveramas tonnās. Visi šie jēdzieni jau sen kļuvuši par kultūrvēsturiskiem simboliem, kas apzīmē ne jau tikai to, cik un ko par tiem var nopirkt. Tieši par to savā romānā rakstīja Eimiss. Un gluži cilvēciski man ir žēl šo nebūtībā pagaisušo monētu un naudas zīmju. Droši vien pēc kādiem gadiem tāpat būs žēl latu, uz kuriem attēlotās aizlaiku mitoloģiskās zīmes un raksti, par kuru tulkojumu mums maza nojēga, un lauku sētas jumti arī akcentē vēstures nepārtrauktību. Argumenti par vienotās valūtas ērtumu liela mēroga skatījumā droši vien ir pamatoti, tomēr drusku jokaina sajūta, ja vienā rāvienā bez blīkšķiem, drāmām un bērēšanas izmainījusies attiecīgo nāciju raksturojošā zīmju sistēma, un nu Parīzē jānorēķinās ar to pašu eiro, ar ko Atēnās. Zūd iespēja identificēties ar attiecīgās nācijas vēsturi – cilvēks ar eiro žūksni kabatā aizvien vairāk pārvēršas vienaldzīgā, garāmskrienošā tūristā. Nostalģija pēc naudas: nevis pēc tās naudas, kuras nekad nav, un varbūt pat arī ne pēc naudas kā simbolu sistēmas, bet gan pēc savādās, retušētās realitātes, kas attēlota uz naudas zīmēm. Pēc aizkustinoši labdabīgā Džoisa.

Diena, 24.04.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s