Biruta Eglīte “Rīga maksā”

Biruta Eglīte. Rīga maksā. Nordik, 2001. 411 lpp.

Birutas Eglītes grāmata Rīga maksā nominēta konkursā Gada skaistākā grāmata nozaru literatūras grupā (īsti gan nav skaidrs, kāda saistība grāmatai Rīga maksā ar nozaru literatūru, bet tas laikam tāpēc, ka plauktiņš šāda veida grāmatām vēl nav izdomāts). Grāmata patiesi iespaidīga – profesionāli darināta, ilustrēta ar vecām gravīrām, litogrāfijām un fotogrāfijām, bet tas šoreiz nav no svara. Galvenais – Rīga maksā ir arī viena no interesantākajām grāmatām, kādu beidzamajā laikā gadījies lasīt.

Ir manīta ironiska, bet visnotaļ patiesa doma par to, ka vēsture – tās ir nepatikšanas, ko viens valdītājs sagādā citam, t. i., mūsu priekšstati par vēsturi lielākoties aprobežojas ar kariem vai kādiem citiem lieliem satricinājumiem, kas gan var kalpot par robežstabiem vai virziena rādītājiem, bet ļoti maz ko vēsta par reālo vēsturi. Proti, par tām būšanām, ar kurām katru dienu saskaras jebkurš cilvēks un kuras tālab kļuvušas tikpat nemanāmas kā elpošana. Tostarp arī par naudu. Par naudu nedomā, pareizāk sakot, par naudu domā tad, kad tās nav vai ir par daudz, bet pats pirkšanas, pārdošanas un maksāšanas process ir tik ierasts, ka notiek bez jebkādas smadzeņu piepūles. Taču tieši nauda ir viens no ikdienišķās esamības virzītājspēkiem. Lai ko mēs pasāktu, fonā allaž vīd nauda.

Tieši par šo tēmu ir grāmata Rīga maksā. Nevis par naudas vēsturi vai, teiksim, banku attīstības vēsturi, bet gan par tām maksāšanas procedūrām, ar kurām gadsimtu gaitā – no Rīgas pirmsākumiem līdz mūsdienām – saskāries ikviens rīdzinieks, visviens, kādam sociālajam slānim viņš piederīgs. Gan jāpiebilst, ka Rīga maksā nav vēsturisks pētījums – un arī nepretendē par tādu būt. Grāmata ir faktu un materiālu kompilācija no visdažādākajiem avotiem – klasiskajiem Strauberga, Švābes, Dunsdorfa darbiem, mūslaiku vēsturnieku apcerējumiem, veciem laikrakstiem. Paralēli autores tekstam uz lappušu ārmalām lasāmi fragmenti no literāriem darbiem un memuāriem – līdz ar to vieni un tie paši fakti vienlaikus tiek rādīti no atšķirīgiem skatpunktiem (īpaši vērtīgs maksāšanas liecību apkopojums izrādījies Deglava romāns Rīga).

Visa informācija saklasificēta desmit nodaļās. Pirmā – mazs pārskats par naudas vēsturi: no ozeriņiem, dukātiem, dālderiem līdz rubļiem un latiem. Seko Svari un mēri, kurā projicējies tas juceklis, kāds gadu simtiem valdījis mērvienībās. Tālāk – Nodokļi, kurā cita starpā pieminēts arī lielākais kukulis viduslaiku Rīgas vēsturē, ar ko ticis aplaimots pats Romas pāvests. Tirdzniecība: tirgus no pilsētnieku esamības centra līdz ikdienišķai iepirkšanās vietai. Tad – nodaļas par amatiem un pakalpojumiem, transportu, pastu, sakariem, skolām un viesnīcām.

Kā jau teikts, autore sev atvēlējusi vien materiāla apkopotājas lomu. Nekāda dziļāka analīze netiek veikta (kaut gan faktu atlase un organizācija jau pati par sevi ir vispārinājums). No vienas puses – tas rada informācijas sablīvējumus, kuros nav viegli orientēties. Ja, izlasot, ka, piemēram, 15. gadsimtā medus pārdots par 24 mārkām lastā vai 1 birkavs 3 podi tauvu maksājuši 10 mārkas 2 vērdiņus, uznāk vēlēšanās to pārtulkot mūslaiku cilvēkam saprotamā valodā, to nav viegli izdarīt (tas fakts, ka mārkā bijuši 4 vērdiņi, apslēpts Svaru un mēru juceklī – varbūt ērtāk būtu bijis izlīdzēties ar dažām viegli pārskatāmām tabulām). Taču visgrūtāk gūt priekšstatu par to, cik kurā laikmetā katrs pelnījis un ko varējis atļauties. Saprotams, par senākajiem vēstures posmiem šādas ziņas nav saglabājušās, un, ja arī ir, tad diezgan apšaubāmas, tomēr tik un tā nav skaidrs, kāpēc, teiksim, informācija par to, ka 17. gadsimtā bende saņēmis 50 dālderu, bet skolmeistars – 20 dālderu, atrodamas nekur citur kā viesnīcām veltītajā nodaļā.

No otras puses – tieši šī autores nepretenciozā loma ir grāmatas trumpis. Ir tikai fakti – bez interpretācijām, bez garumgariem un sarežģītiem prātojumiem, par ko šie fakti liecina. Šī aizraujošā nodarbība atvēlēta lasītājam. Nauda aptver visas dzīves sfēras, to saņem un tērē ikviens cilvēks – un, zinot, cik daudz un par ko tiek maksāts, var gūt precīzāku priekšstatu par ikdienas dzīvi nekā no detalizētiem pētījumiem. Turklāt informācija par cenām un to izmaiņām visskaidrāk liecina par attiecīgā laikposma vērtību orientāciju. Bezmaz hrestomātisks piemērs varētu būt zirgs. Gadu simtiem zirgs bijis ne tikai cilvēkam tuvākā radība, bet arī viena no augstākajām vērtībām. Par zirgu cenām viduslaikos maz kas zināms, toties par zirga vērtību vispirmām kārtām liecina jau mērvienības, kas ar to saistītas: jūdze – ceļš, ko var nobraukt ar vienu jūdzienu bez zirga atpūtināšanas, arklas – zemes platība, ko var apstrādāt ar vienu zirgu un vienu arklu. Zirga spēks bija transporta, tirdzniecības un pasta darbības pamatā (par to visu – attiecīgajās Rīga maksā nodaļās). 17. gadsimtā dzimtbūšanas laikmetā zirga vērtība naudas izteiksmē bija lielāka nekā arājam. Taču laika gaitā vērtību orientācija mainās – par beigu sākumu vēsta ziņas par 1904. gada nodokļiem: tiek ieviests automobiļa nodoklis – 3 rubļi gadā par katru zirgspēku; par dzīva zirga spēku – 8 rubļi.

Grāmatā Rīga maksā vēl atrodamas bez sava gala interesantas būšanas. Teiksim, par to, kādā veidā 19. gadsimtā tirgotāji tina ap pirkstu zemniekus. Kā 1. pasaules kara laikā namsaimnieki atklāja, ka vislētāk dzīvokļus var apsildīt ar melnajā tirgū iepirktu armijas maizi. Kā 19. gadsimta beigās prostitūtas ņēmušas no viena līdz pieciem sudraba rubļiem par pakalpojumu. Utt., utt.

Diena, 05.02.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s