Sandra Veinberga “Ielocītās lapas”

Pelēko ēnu teātris

Sandra Veinberga. Ielocītās lapas. Romāns. R., Preses nams, 2001. 591 lpp.

Sandras Veinbergas romāna Ielocītās lapas iecere skaidra: izsekojot dažu ģimeņu likteņiem, parādīt, ko visu latviešiem 20. gadsimtā – no trīsdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām – nācies piedzīvot. Šādu vēsturisko komiksu gan saražots atliku likām, tomēr sava vieta literatūrā tiem allaž atradīsies. Taču jau no pirmajām lappusēm sākas dīvainas lietas. Nez kāpēc Rīga tiek nokrustīta par Austrumu (vai, vēl banālāk, mazo) Parīzi, PSRS un Vācijas vietā tiek runāts par sarkanām un brūnām lielvalstīm, Zviedrija un Dānija ir vienkārši "mazas valstis". Tāpat arī reālas vēsturiskas personas mīklainu apsvērumu dēļ tiek maskētas ar pseidonīmiem: Staļins kļūst par Tēraudvīru, Hitlers un Gebelss – par H un G un tamlīdzīgi. Kāpēc šīs spēlītes autorei bijušas vajadzīgas – nudien nav skaidrs. Var jau būt, ka viņa mēģinājusi rāpties kādā abstrakciju kalniņā, apcerēt mazas valsts likteni vispār, bet īstenībā iebraukusi galīgā aptuvenības purvā.

Tātad – latvieši, kas nemaz nav latvieši, jo netiek dēvēti par latviešiem (precizitātes labad jāpiebilst, ka romāna centrālajām personām ir krietns vācu asiņu piejaukums), rāmā garā dzīvo un godīgi strādā, bet tad nāk virsū sarkanie, pēc tam – brūnie, tad atkal sarkanie, ģimenes put uz visām pusēm, cilvēki aizklīst pasaulē, brīvajā pasaules daļā mītošie savā starpā nikni ķildojas, sarkanajā – drūmi velk jūgu. Autore rūpīgi uzskaita, ar ko katrs nodarbojas, ko velk mugurā, ko ēd, uz kurieni iet, ar ko satiekas, ko runā utt., utt. Romāns burtiski pārblīvēts ar ikdienišķiem un nebūtiskiem niekiem, bet tas viss – vai nu virtuves klaču (latviešu romānistikas "maģistrālais sižets" – kurš ar kuru precēsies vai kurš no kura šķirsies), vai biogrāfisku anketu līmenī. Īstenībā te pat nebūtu kur piesieties – šo informāciju varētu uzskatīt par šādas ievirzes romānam nepieciešamo kultūrvēsturisko fonu, bet nelaime tā, ka Veinberga visam nošļūc pa virsu – esamības zemslāņi paliek neskarti. Sadzīve kā uz delnas, dzīves smakas nav jūtamas. Darbojošamies personas kā tādas pelēkas ēnas grūtsirdīgos viepļos savaikstītiem ģīmjiem klīst pa Eiropas mērogu butaforisko skatuvi, kuru tām atvēlējusi autore. Tiek aprakstīti traģiski un pavisam šaušalīgi notikumi, bet no traģēdijām ne vēsts – vienvienīga literāra birokrātija. Vienalga, vai tiek šūtas frakas, vai pārdzīvota Hamburgas (kas nemaz nav Hamburga, bet H) bombardēšana, reaģē vienādi – nekādi.

Jau no sākta gala latviešu proza vairījusies uzlūkot cilvēku kā seksuālu būtni. Gan ar vienu izņēmumu: ja romānā mītošā persona ar seksuālajām izrīcībām parāda savu nelietīgo būtību. Jau 20. gadsimta sākumā šo tradīciju aizsāka Andrejs Upīts, ļaundabīgos kapitālistus rādīdams kā lielus izvirtuļus. Veinberga min cieši Upīša pēdās, atšķirība vien tā, ka Ielocītajās lapās ar seksu nodarbojas tikai komunisti. Precīzāk, komiskais komunists Baltazars, kurš romānā, kā noprotams, reprezentē visu komunistu slaku. Un tā nu Baltazars aizsūta pie baltajiem lāčiem savu kašķīgo māmiņu (lai netraucē precēties), mēģina uzstīvēt topošajai sievai baltas zeķes, bet savu absolūto pagrimumu apliecina, pārkvalificēdamies par homoseksuālistu. Homoseksuāls komunists – tā autores traktējumā ir deģenerācijas augstākā pakāpe. Arī psiholoģiskie smalkumi cirsti pēc Upīša receptes. Proti, potenciāli gaišie tēli saplūst viendabīgā pelēkā masā, tupretī neģēlīgajam Baltazaram un trimdas afēristam Feliksam kolorīts netiek žēlots. Viņi arī ir vienīgie, kas paliek atmiņā pēc romāna izlasīšanas – kā jau karikatūras. Kopumā Ielocītās lapas stipri vien atgādina socreālisma laikmeta gigantiskos lasāmgabalus, atšķirība vien tā, ka notikusi ideoloģiskā inversija, un nu komunisti no pozitīvajiem tēliem pārtapuši par reti lieliem maitām.

Šķiet, nav gadījies lasīt nevienu romānu, kurā, aprakstot 1940. gada okupāciju, kā īpaši izteiksmīga detaļa nebūtu piesauktas krievu virsnieku sievas, kas naktskreklos gājušas uz operu. Obligātais komplekts: kā ienāk krievi, tā virsnieki metas mazgāt rokas atejpodos, bet viņu sievas, krāšņos naktskreklos ielīdušas, okupē operu. Šo biedīgo bildi, protams, neaizmirst uzzīmēt arī Veinberga. Bet vispār tā ir bezmaz filoloģijas doktora disertācijas cienīga tēma: cik autoru un kādos kontekstos naktskreklotās virsniecenes reproducējuši, no kurienes šī aina cēlusies (visticamāk, neizsmeļamais inspirācijas avots varētu būt kāda vācu laika avīžu ziņa) un, pats galvenais, ko šī apbrīnojami vienprātīgā aizraušanās ar naktskrekliem liecina par rakstnieku smadzeņu darbību. Ielocītajās lapās lāgiem trāpās arī cita veida pērles. Piemēram, piecus gadus laulībā nodzīvojusi sieviete esot līdzīga "prestižai sabiedriskai celtne". Šo metaforu autore lieto visdziļākajā nopietnībā. Var jau būt, ka man galīgi samaitāta fantāzija, bet jēdziens "prestiža sabiedriska celtne" man asociējas ar koplietošanas ēku vai ko tamlīdzīgu.

Kādā pelēkā, pelēkā valstī, kādā pelēkā, pelēkā pilsētā, kādā pelēkā, pelēkā ielā dzīvoja pelēki, pelēki cilvēki. Kāda autore par viņiem uzrakstīja kādu pelēku, pelēku grāmatu.

Diena, 25.01.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s