Visskaistākie meli pasaulē

Saruna ar Normundu Naumani

Normunds Naumanis kā jēdziens kultūrā pastāv jau kādus divdesmit gadus (pirmās publikācijas – 1981. gadā Padomju Jaunatnē, Literatūrā un Mākslā). Viņš ir intervējis vai veselu personību zvaigznāju, tostarp Viju Artmani, Georgu Andrejevu, Vairu Vīķi-Freibergu, Ņikitu Mihalkovu, Mihailu Barišņikovu, Allu Demidovu, Pako Rabani, Izabellu Ipēru, Anniju Žirardo, Deividu Kronenbergu, Maiju Pļisecku… Dīvainā kārtā pats Naumanis presē intervēts tikai pāris reizes (turklāt izdevumos, kas pastarpināti saistīti ar kultūru – Santā un Slavenību dzīvē). Tātad var uzskatīt, ka no cilvēciskās puses kritiķis Naumanis lasītājiem tikpat kā nav zināms, ja neskaita to, ka pēc viņa rakstiem dienu pa dienai var lieliski restaurēt viņa biogrāfiju: kādas izrādes un filmas skatījies, kādas grāmatas lasījis, ar kādiem ļaužiem ticies. Par privāto dzīvi Naumanis atsakās runāt, “jo tā ir privāta, nevis visas tautas īpašums, neesmu jau Aspazija/Rainis un savu veļasskapi neeksponēšu”, tāpēc konspektīvs dzīvesstāsts viņa paša traktējumā.

“Piedzimu laukos, Skrundā, “samaitājos” Rīgā, 64. vidusskolā – kā smejies, “ar teātra novirzienu”, bet mācījos Maskavā, klasiskā augstskolā – Teātra institūtā teātra un kino zinātni. Atbraucis no dižās megapoles, uz daudzām lietām Latvijā varēju palūkoties no cita skata punkta, man šķiet, tā, kā tagadējie rietumos studējušie jaunieši – bez ilūzijām. Strādāju žurnālā Avots, viens sakopu nodaļu, vārdā kultūra – no pirmā līdz pēdējam tā iznākšanas numuram un drusku pat vēl pēc tam. Tad jau dabiskā ceļā saistījos ar Dienu, vienīgo publiskās izpausmes telpu, kurā varu justies profesionāli aizsargāts – kā autors, kā kritiķis, kā persona. Šī sajūta, man šķiet, ir ļoti svarīga jebkuram, arī par kultūru rakstošam žurnālistam, – kas stāv aiz tevis.”

Normunds Naumanis. Gribu precizēt tavu izteiku par Naumani kā jēdzienu kultūrā. Smiļģis, Pētersons, Šapiro ir jēdzieni latviešu kultūrā. Manā profesijā – Dzene. Es esmu tikai melnstrādnieks, nevis jēdziens. Salīdzinājumsm – svaigajā Teātra Vēstnesī lasu vienu īsu Lilijas tekstu par dramaturgu Gunāru Priedi, lūk, arī jēdzienu, un saprotu – tik īsā esejā pateikt būtiskas lietas par teātri, laiku un personību, nu, tā ir literāra un cilvēciska meistarība. Arī – tekstā izpaužas talantīga brīvība rakstīt par savu laikabiedru tā, lai pat tie, kas nepazīst Priedi, būtu fascinēti. Man tādas brīvības vēl nav. Cenšos.

Guntis Berelis. Nesen šepat Dienā tu uzskaitīji, kādos septiņos dažādos veidos tevi nīst teātra režisori. Ko tu jūti brīžos, kad kāds ar tevi atkal nerunā, šņakstina zobus vai, tevi ieraugot, pāriet ielas pretējā pusē? Gandarījumu? Esi labi trāpījis, pulveris joprojām sauss vai ko tamlīdzīgu?

Kā kritiķis es nemaz nedrīkstu ļauties visādiem smalkiem jūtināšanās procesiem, neesmu jau klīrīga mamzele, kuras vērtību skala ir – šis man patīk, tā man nepatīk… Būt nesaudzīgi godīgam pret sevi un pētāmo objektu – tā ir darba specifika. Es tiešām uzskatu, ka kritiķim, lai izprastu mākslinieku, nav kopā no vakara līdz rītam jādzer vai jāapēd puds “mīlestības sāls”. Te distance ir jāievēro kategoriska. Protams, vienmēr būs problēmas ar draugiem, ar tiem retajiem cilvēkiem no teātru vides, kas nodrošina “pleca sajūtu”, tiklīdz iznāk kritizēt viņu darbu. Darbs un attiecības jāmācās šķirt. Tas ir mokoši grūti, ar puņķiem un asarām, ar pašpārmetumiem un naktīm, kad sapņu vietā rādās mākslas darba un tā jēgas analīzes. Bet esmu izdarījis savu izvēli strādāt šajā profesijā un mainīt to negrasos. Gandarījums ir tad, kad esi pateicis ko svarīgu par izrādi vai filmu vienīgajā tev iespējamajā formā. Tas notiek reti, es pats vislabāk zinu, kad man raksti sanāk un kad tie ir “galīgi garām”. Jo rakstīt jau iznāk daudz – ar Naumaņa vārdu drīz būs signēts trīstūkstošais teksts, ja var ticēt datorbāzes uzskaites mašīnām.

Maskavas institūtā mums bija viens cinisks pasniedzējs, kurš kritiķa profesijas jēgu formulēja tā: “Kritikas uzdevums ir iemācīties atšķirt un aprakstīt dažādas sūdu nokrāsas un nianses!” Zini, vienreiz tā niansēšana “piegriežas”. Tādēļ es labprātāk rakstu pat par sliktu ķinīti, nevis par sliktu izrādi. Tā ir atbilde, kādēļ es bieži nerakstu par visām izrādēm, ko noskatos. Jo – nav jēgas. Būs tikai sarūgtinājums: pašam – par izšķiesto laiku, teātra aktieriem – ka viņi atkal tiek lamāti. Esmu apsēsts ar kino, bet man riebjas teātris. Vidējstatistiskais latviešu.

Kāpēc?

Nu, ko var darīt, ja mums valstī ir divarpus režisoru? Mākslinieku. Alvis Hermanis un trīs K – Kairišs, Ķimele un vecais Kroders. Pārējie – vairāk vai mazāk deģenerējušies amatnieki (taisnības labad jāsaka, būtu jau priecīgs, ja teātrī vairāk strādātu arī skarbais psihologs Pēteris Krilovs). Latvijā nav režijas skolas, tas ir fakts. Ķimele ķepurojas, jo viņa ir Efrosa skolniece un viņas sievišķais pašsaglabāšanās instinkts ir ļoti dzīvelīgs, tas vibrē uz aktieriem, un tie vibrē pretī. Kroders ir piemineklis vecajai, klasiskajai režijas skolai, kurā bija Jaunušans, Liniņš un kura modelēja teātri pēc harmonijas un labas literatūras principiem. Tie bija meistari, Kroders joprojām ir, kaut arī viņa izrādes vairs nav ar to duku. Bet es esmu dedzīgs Valentīnas Freimanes atziņas piekritējs – arī man skatīties talantīga cilvēka neveiksmes un kļūdas mākslā ir daudz interesantāk, nekā skatīt viduvējības panākumus.

Kas attiecas uz nosacīti jaunajiem – Alvis, Viesturs un, kad “nogatavosies”, arī Regnārs Vaivars, – tie jau ir tie “pleca cilvēki”, un es nezinu, ko darītu, ja viņu nebūtu. Laikam tomēr mainītu profesijas profilu, rakstītu tikai par kino.

Viens no tevis tikko nosauktajiem režisoriem man reiz teica, ka Latvijā neesot neviena teātra kritiķa…

Ja ar kritiku saprot tikai apkalpojošās sfēras vai sanitārā darbinieka funkcijas, tad īstu analītiķu nav arī. Taču teātra un kritikas attiecībās ir gluži kā kvalitatīvā seksā – nepieciešami vismaz divi. Ja režisors uzskata, ka nav kritikas, tad vaina ir teātrī, respektīvi, – viņā. Nevis otrādi. Nevar rasties kritikas profesionāļi, ja tiem nav rosinoša sarunas objekta. Es domāju – pozitīvi rosinoša, nevis tā šļura, ko dēvē par teātri un kas patlaban gāžas no skatuvēm – nabadzības estētikā uz bui-dui štancēti mūzikli, atvainojos, visas šīs nacionālpatriotiskās popoperas-žokoperas, impotento ārzemnieku pilnās gultas un tā tālāk. Kāds klasiķis reiz teicis – teātris ir svētnīca un dvēseles šķīstītava. Kur šīs sakrālās teātra celtnes Latvijā ir? Vai mūsu režisoru vairākums vispār tā nopietni apjēdz, kad viņi pēdējo reizi ir saskārušies ar tādu svētu lietu kā cilvēka gara dzīves dziļākie kambari?

Otra specifiska lieta ir kritiķa situācija mazā valstī, ierobežotā vidē. Tā it kā automātiski ierobežo neatkarību, rada to kritēriju plūstamību, jo ir taču jāņem vērā tik daudz subjektīvo faktoru, kas kā zirgam pinekļi. Es gan uzskatu, ka tieši spēlē ar mazu dalībnieku skaitu jābūt kristālskaidriem saspēles noteikumiem, cieņpilnam savstarpējo attiecību kodeksam. Pie mums zeļ otra galējība – kritiķi, arī es, bieži raksta par parādībām, it-kā-izrādēm, kurām “lielā valstī” vispār nepievērstu uzmanību tāpēc, ka tām nemaz nav sakara ar profesionālu mākslu. Bet Latvijā katrs štrunts ir sarunas vērts.

Es, šķiet, uzņēmu pārāk augstu toni. Viens secinājums – teātrim Latvijā vismaz nevajadzētu mēģināt līst un konkurēt ar Holivudu – šī cīņa ir iluzora, jau iepriekš zaudēta. Vai tad teātru stratēģi, piemēram, neskatās, cik daudz cilvēku mēneša laikā aizskrien kaut vai uz bezdelhumora apogeju, Holivudas produktu Amerikāņu pīrāgs un cik – uz tematiski līdzīgu komēdiju teātrī? Cik cilvēki iet uz man mīļā Kairiša pa ceļam aizejot un cik – uz Mulēnružu? Runājot par profesionālismu – patiešām domāju, ka Kairišam nevajadzētu snobiski ņirgt par režijas profīša Baza Lurmena daudzmiljonu atrakcijām, labāk pamācīties – kaut vai spožos montāžas trikus. Taču, līdzko mēģini pat ar saviem “pleca cilvēkiem” par šīm lietām lietišķi runāt, uzreiz sāk darboties universālais likums – katrs režisors pats sev ir unikāla pasaule. No vienas puses – tas ir absolūti nepieciešamais režisora ego, bez tā ar režiju nemaz nevar nodarboties. No otras – tas reizēm padara profesionālās sarunas par mākslu starp kritiķi un režisoru neiespējamas. Bet tā noticis vienmēr. Tagad lasu Hičkoka memuārus – tur tā pati aina un, starp citu, tas pats sauklis – pie mums nav neviena kritiķa!

Šķiet, tu esi vienīgais cilvēks Latvijā, kuram par kritiku dēvētā darbība tomēr ir profesija. Tu raksti par teātri, par kino, lāgiem par grāmatām, norisēm pasaules kultūrā un sazin ko vēl. Visu, ko tu redzi, tu izmanies pārtapināt reflektējošā tekstā. Vai neliekas, ka esi uzņēmies pārāk daudz? Kurā brīdī profesionālisms var pārvērsties galīgā diletantismā un tu sāc spriest par to, par ko tev nav ne mazākās jēgas?

Esmu uzņēmies gan. Jo neprotu pateikt “nē”. Bet es nopietni pie šī jautājuma strādāju. Jo patiesībā man nepatīk čakarēt redakcijas ar laikā nenodotiem manuskriptiem. Pats zinu, cik svētas ir izmisuša redaktora dusmas… Bet profesionālisms ir labi un skaidri noformulēts diletantisms, jo mākslā viss ir diletantisks. Tā ir mākslas iedaba un funkcija – pārsteigt, iepriecināt, mudināt saprast, sagādāt atklāsmes. Kamēr vien māksla tās dažādajās formās man šīs iedabas piedāvās, es varēšu rakstīt, par ko vien gribu. Taču biedējošajai tekstuālajai kvantitātei “iz Naumaņa” ir otra puse – ja kāds rakstītājs ir pieprasīts, tā nu nav viņa vaina. Kaut ko pārmest viņam – tas būtu līdzīgi kā Hermanim vai Kairišam teikt – nu, kāpēc tu iestudē (filmē) tik daudz? No tā taču cieš kvalitāte! Saprotams, cieš. Bet kritiķim vismaz ir drusku vieglāk, – lai arī radoši, viņš tomēr reflektē par cita mākslinieka darbu. Pārstrādājies režisors ir bēdīgāka aina – ir vajadzīgs mierīgi apjēgts t.s. “dzīves uzkrājums”, lai vispār būtu ko teikt skatītājam. Domā, to nevar redzēt?

Ko?

To, ka viņiem – arī “manējiem” – režisoriem nav īsti ko teikt.

Paklau, bet ar ko tu nodarbojies tad, kad neko neskaties, nelasi un neapraksti redzēto un lasīto?

Domāju un mēģinu dzīvot sev un citiem par prieku.

Ja cilvēks ar visiem maņu orgāniem uztver un izlaiž caur sevi kultūras plūsmu – kā tas iespaido apziņu? Tu skaties izrādi – un vērtē visādas profesionālas būšanas vai to, kādā veidā režisors un aktieri apliecina savu meistarību. Vai negribas aiziet uz teātri “tāpat vien”, vienkārši noskatīties labu izrādi?

Es vairs neprotu nošķirt sevi no sava darba, savu dzīvi no t.s. “profesijas”.

Paldies Dievam, tas arī nav vajadzīgs, jo neesmu, piemēram, politiķis vai bankas klerks. Rosos sfērā, ko dēvē par radošiem, mākslas procesiem – kur ir darīšana ar fantāzijas, ideju pārtapšanu priekšmetiskās, vieliskās, jutekļiem un prātam pakļautās estētiskās formās. Es nezinu uz pasaules nevienu mākslinieku, kurš prot šīs sfēras – privāto no darba – nodalīt, kurpret vairumā profesiju šī nošķiršana ir obligāts priekšnoteikums, lai saglabātu veselu psihi. Un vai tad tu pats vari strikti dalīt – te ir Berelis-cilvēks, tad Berelis-rakstnieks un beidzot Berelis-kritiķis? Varbūt mūsu teātru vaina ir tieši tā, ka nemaz nevar nojaust, kas konkrēti un privāti interesē režisoru ķerties pie tās vai citas izrādes taisīšanas, kas viņu uztrauc, kas ir būtiski. Nevar atšifrēt to teātra “iekšējo motivāciju” – kāpēc, piemēram, Figaro kāzas vai Rietumu piekraste dzimusi tagad un te?

Rakstiem presē ir īss mūžs – tie ātri aizmirstas. Prātā paliek tikai agresija, kas ne vienmēr saistīta ar kritiķa meistarību. Grāmata tomēr ir fundaments, uz kura pakāpties un domāt, ko darīt tālāk. Vai tev nav prātā kāds plašāks apcerējums par teātri vai kino?

Es strādāju pie divām grāmatām, bet tā kā labas idejas, kas tiek publiskotas, mēdz pazagt, neko konkrētu neteikšu.Bet grāmatai vajadzīgs laiks, lai tā nogatavotos, es negribu kompilēt savus bijušos tekstus vai ideju skrandas un papildināt tās ar dažiem svaigiem teikumiem un saukt to par jaunu literāru tekstu. Tiesa, man ir doma izdot apkopotas savas intervijas ar slaveniem cilvēkiem To patiesi ir daudz. Bez liekas klīrēšanās varu teikt, ka es, Dita Rietuma, tagad arī Gints Grūbe un Rīgas Laika autoru loks ir tikuši klāt gandrīz visām slavenībām, kas apraksta deviņdesmito gadu Eiropas kultūru. Bet tad es sāku prātot – ko gan mēs uzskatām par slavenību? Un mans entuziasms noplok. Man šie garāmskrejošo sarunu pieraksti vairs nešķiet pilnīgi, tajos trūkst kaut kā būtiska – es nezinu, kā -, tie ir tādi domiņu fragmenti, uzplaiksnījumi, kaut kas netverams… Un nepilnīgs. Esmu skolojies klasiskā augstskolā, kurā negrozāmi tika iepotēts: lai atļautos publicēt grāmatu, tev par pētāmo objektu jāzina viss un vēl drusciņ vairāk. Jo mūsu – laikam jau jāsaka, ka padomju laika teātra zinātnē, – attieksme pret grāmatu bija citāda. Arī tāpēc, ka katrs nemaz nevarēja tik viegli pie savas grāmatas tikt. Tagad publicē visu, ko papīrs pacieš. Un es brīnos – kaut vai par to, kā Treimanis, kurš tagad Gunnars, atļaujas izdot smagu “ķieģeli” par lielisku aktrisi, gandrīz ignorējot, Stoparda vārdiem runājot, tos “fona trokšņus”, kas šo aktrisi profesionāli radījuši – ir taču slavenā Kugrēnu dzimta – brālis, tēvs, leģendārs tautas teātru entuziasts Kurzemē… viss tas pamats, kas veidojis Lāsmu. Bet nē – viņš savāc Kugrēnas vēstules, atšifrē mīļu papļāpāšanu ar L.K. kolēģīšiem, bez pēdiņām citē Lāsmas lomas fiksējušo kritiķu tekstus un visu to blāķi nekautrējas nosaukt par SAVU grāmatu! Vai Šneidere, kas ar Dieva vārdu mutē un skaudību azotē ir pieļāvusi ētiski zemāko, ko draugs var darīt – uzrakstījusi patētisku grāmatu nevis par diženu aktrisi, bet par nožēlojamu žūpu! Pietiek salīdzināt teksta apjomus, kas veltīti Liedskalniņas lomām ar to, kas “atvēlēts” alkoholam.

Šo grāmatu popularitāte mani biedē. Un ne jau tikai tas. Kāpēc populārākais žurnāls ir Privātā dzīve? Kāpēc margināli procesi kļūst par dominējošajiem? Kāpēc cilvēkus vairāk interesē, cik bieži savus gultas partnerus maina kāds aktieris/aktrise, nevis kā top viņa Džuljeta vai Hamlets? Vai ir vispār jēga radīt nopietnus, analītiskus tekstus, mēģinot saprast, kas notiek Latvijas mākslās, samērot to, kas notiek vai nenotiek, ar pārējo pasauli? Es zinu, tā domāt ir gļēvi. Daļēji varbūt es atzīstos “nekompetencē”, bet tur vainojams mans pedantisms. Nemaz nesmejies. Dzīvē esmu ārkārtīgi haotisks cilvēks, taču es pats brīnos – ja kādā restorānā mani mēģinina apšmaukt par desmit santīmiem, es automātiski jūtu, ka ar cipariem kaut kas nav kārtībā. Tas pats notiek arī attiecībās – varbūt tāpēc, ka es jaunībā pats daudz meloju? – es momentā “atkožu” liekulību un melus – sadzīvē. Skatuves vai ekrāna meliem es ļaujos ik reizes, man pat šķiet, nav labticīgāka skatītāja par mani – joprojām ceru, ka mākslā iespējami brīnumaini meli, visskaistākie meli pasaulē. Tās jau ir tās atklāsmes.

Tev nupat paliek četrdesmit. Divdesmit gadus tu esi slānījis pilnas avīzes un žurnālus ar saviem apcerējumiem. Vai tev nav bailes, ka vēl pēc divdesmit gadiem Naumaņa publiskais tēls būs tāds vecišķs nīgris, kurš nekad ne ar ko nav apmierināts, nemitīgi gānās par visu, bet jaunie režisori aiz stūra smīkņās – ak, ko nu, tas jau tikai Naumanis, ko citu no viņa sagaidīsi?

Gluži pretēji. Es, protams, nevaru uzminēt, ko par mani teiks jaunieši, un lai jau smīkņā, pret smīniem man izkopta bieza āda. Zinu tikai to, ka man arvien vairāk interesē tieši “jaunas formas” un jauni cilvēki mākslā. Agrāk bija otrādi – es labāk sapratos ar gados vecākiem kolēģiem. Varbūt es būšu tāds, ja tev tīk, panīgrs, bet pozitīvs sūnu vecītis, un jestri grozīšos tur, kur allažiņ notiek kas jauns. Nav nekā baismīgāka par konservatīvu, parkaļķojušos uzskatu sludināšanu – nedz dzīvē, nedz mākslās. Te mēs nonākam līdz pašam sāpīgākajam – šajā zemē ir domāšanā ļoti vecišķs teātris. Tāds nobijies teātris, kas kā izdēdējusi vecmeita/vecpuisis cenšas izpatikt velns viņu zina kam, un lāga neprot smieties. Zinu – es par sevi protu pasmieties un pieļauju, ka smiešos pēdējais.

Diena, 11.01.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s