Leo Perucs “Pastarās dienas meistars”

Leo Perucs Pastaras dienas meistars Mīkla: rakstnieks, pēc tautības ebrejs, dzīvoja Prāgā, rakstīja vācu valodā, patlaban tiek klasificēts kā austriešu rakstnieks, bet savulaik iztiku pelnīja, strādādams apdrošināšanas sabiedrībā. Lasītāju vairākums bez liekas šaubīšanās teiks, ka tas ir Kafka — un, protams, nekļūdīsies. Taču šiem kritērijiem atbilst arī Leo Perucs (1882 — 1957). Sakritība patiesi interesanta — abi 1907. gadā sāka strādāt vienā apdrošināšanas sabiedrībā: Kafka — Prāgas, Perucs — Triestes filiālē. Precizitātes labad gan nepieciešama maza korekcija — Perucs Prāgā pavadīja tikai mūža pirmos 16 gadus; viņa nozīmīgākie darbi tapuši Vīnē. Taču Kafka dzīves laikā tika augstu vērtēts vien šaurā lokā, turpretī Perucs divdesmitajos gados bija viens no lasītākajiem vācvalodīgajiem autoriem; vairāki viņa romāni tika ekranizēti.

Sarakstījis pirmo romānu Trešā lode (1915), Perucs 1. pasaules kara laikā nonāca frontē un knapi izdzīvoja pēc smaga ievainojuma. Sekoja romāns Starp deviņiem un deviņiem (1918) — mistērisks stāsts par bezgala daudziem notikumiem, kurus izmanās pieredzēt kāds students netverami īsajā mirklī pirms nāves. Ar to pietika, lai Perucs kļūtu slavens. Tad — Marķīzs de Bolibārs (1920): romāns par Napoleona Spānijas karagājienu komplektā ar dvēseļu pārceļošanas idejām. 1923. gadā sekoja Pastarās dienas meistars (no vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča; R., AGB, 2001), pazīstamākais Peruca romāns, kuru cildināja Borhess un Hičkoks, bet tik atšķirīgas personības kā filosofs Teodors Adorno un Džeimsa Bonda radītājs Jans Flemings vispār uzskatīja par ģeniālu. Vēl — Svētā Pētera sniegs (1933), prettotalitāri tendēts romāns, kura dēļ Hitlera Vācijā Peruca grāmatas bija aizliegtas. Zviedru jātnieks (1936) — vēsturisks romāns iz Ziemeļu kara laikiem: kādam mistiskam atgadījumam Perucs sev raksturīgajā manierē atrod loģisku un racionālu atrisinājums. Taču trīsdesmito gadu literatūras kontekstā Peruca darbi jau šķita bezmaz arhaiski, popularitāte strauji kritās, turklāt 1938. gadā viņš bija spiests emigrēt uz Palestīnu, kur, būtībā visu aizmirsts, ilgi un smagi rakstīja romānus Naktis zem vecā tilta (autors to uzskatīja par savu nozīmīgāko grāmatu; romāna pamatā ir senās Prāgas leģendas) un Leonardo Jūda. Tikai pēc vairāku gadu meklējumiem Naktīm zem vecā tilta 1953. gadā paveicās atrast izdevēju Vācijā, bet Leonardo Jūda publicēts jau pēc autora nāves. No jauna interese par Peruca daiļradi parādījās astoņdesmitajos gados — lielā mērā pateicoties Pastarās dienas meistaram.

Mūslaikos Pastarās dienas meistaru droši vien nokrustītu par intelektuālo detektīvu vai ko tamlīdzīgu, bet divdesmitajos gados Peruca uztvere bija pavisam vienkārša: populāru krimiķu rakstnieks — un viss. Pastarās dienas meistara intriga — kā jau detektīvā: virkne mīklainu pašnāvību, kas varbūt nemaz nav pašnāvības, bet gan slepkavības (romāna pamatā ir reāls atgadījums — kāda Vīnes studenta pašnāvība, kura tā arī palika neizskaidrota). Tostarp pagalam ir arī slavenais aktieris Bišofs. Visiem skaidrs, ka lieta nav tīra — un aizdomas krīt uz stāstītāju, baronu Jošu. Barona Joša teksts patiesi šķiet aizdomīgs — vērīgs lasītājs tajā viegli saskatīs noklusējumus un neizprotamu minstināšanos (gluži loģiska šķiet doma, ka Perucs bijis pārlieku uzcītīgs Agatas Kristi lasītājs un no Rodžera Ekroida nāves aizguvis āķīgo ideju par to, ka slepkava varētu būt pats stāstītājs, tomēr šī taciņa vedina strupceļā, jo Kristi romāns publicēts trīs gadus pēc Pastarās dienas meistara). Tālāk līķi pamazām vairojas; vienlaikus veidojas arī priekšstats par potenciālā slepkavas paskatu. Priekšstats ieturēts tipiskā 20. gadsimta sākuma detektīvliteratūras manierē: baismīgi resns monstrs, kurš neiziet no sava dzīvokļa un kaut kādā mīklainā veidā izmanās iedvesmot savu upurus uz pašnāvību.

Būtu grēka lieta romānu nelasījušajiem izpaust, kā tad īsti pašnāvību virknes mīkla tiek atrisināta un kas ir slepkava. Piebildīšu vien to, ka Perucs šo sākumā tik tipisko detektīvsižetu meistarīgi sapin kopā ar būšanām gan no apziņas dzīlēm, gan no augstās mākslas sfērām. Līdzās ir detektīva absolūti racionālā loģika (Perucs bija arī matemātiķis un aizrautīgs bridža spēlmanis) un mākslas iracionālā būtība. Šis paradoksālais apvienojums drīzāk raksturīgs ne tik daudz divdesmito gadu literatūrai, cik postmodernisma laikmetam. Tāpēc nav brīnums, ka Peruca laikabiedri Pastarās dienas meistarā saskatīja tikai detektīvu, turpretī mūsdienās Peruca proza atkal spēj izraisīt interesi, bet nu jau kā pie “nopietnās” literatūras piederīga. Pieļauju, ka arī Umberto Eko Rozes vārda pamatos iebūvētajai domai par saindēto grāmatu cilme meklējama Pastarās dienas meistarā.

Perucs bija reti konservatīvs tips. Viņš nelietoja nedz rakstāmmašīnu, nedz pildspalvu — savus romānus viņš rakstīja un daudzkārt pārrakstīja, nebeidzami mērcēdams parastu tērauda spalvu tintnīcā. Gluži tāpat literatūrā — visu veidu modernismus Perucs uzskatīja par māžošanos. Būtībā jau publicēšanas laikā viņa darbi bija stipri vecmodīgi. Dīvainā kārtā tieši šis vecmodīgums, tāpat arī visdziļākajā nopietnībā aprakstītā komiski sastingusī Austroungārijas impērijas vide patlaban šķiet viena no pievilcīgākajām Peruca prozas īpatnībām, kas radniecīga vēl kādai tipiskai mūslaiku literatūras īpatnībai — stilizācijai vecmodīgā garā.

Pastarās dienas meistarā ir ne mazums mīklu — pat uz detektīva mūžīgo jautājumu “kurš vainīgs?” iespējamas vairākas atbildes. Šīs mīklas pamatīgi izanalizētas pēcvārdā, kura autors Hanss Haralds Millers ir viens no Peruca prozas jaunatklājējiem un daiļrades pētniekiem.

Diena, 08.01.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s