Horhe Luiss Borhess “Stāsti”

Borhesa evaņģēlijs

Borhess Stāsti Borhess Stāsti Atšķirībā no daudziem citiem 20. gadsimta prozas korifejiem Borhess, turpat sešdesmit gadus darbodamies literatūrā, sarakstīja apbrīnojami maz. Runa nav par apjomu – Borhesa pilni kopoti raksti aizpilda daudzus sējumus. Taču pārsvarā tie ir perifēra rakstura teksti. Borhesa daiļrades kodols – sauksim to par Borhesa evaņģēliju – ir aptuveni 20 stāsti no krājumiem Izdomāti stāsti (1944) un Alefs (1949). Viss pārējais – variācijas, komentāri, mazas esejas, recenzijas, lekcijas, priekšvārdi citu autoru grāmatām, literatūrvēsturiski apcerējumi, kompilācijas, intervijas, darbi, kas sarakstīti ar līdzautoriem. Vēl arī dzeja. Pats autors tieši dzeju uzskatīja par savas daiļrades nozīmīgāko daļu, kaut gan lielākoties Borhesa poētiskie teksti nav nekas vairāk kā ilustrācijas dažādām metafiziskām un filosofiskām koncepcijām. Cita lieta – šīs koncepcijas jau pašas par sevi iemitušas neitrālajā joslā starp filosofiju un poēziju. Taču, ja viss Borhesa sarakstītais piepeši pagaistu nebūtībā, paliktu tikai Izdomāti stāsti un Alefs – mūsu priekšstati par Borhesa prozu neko daudz nemainītos. Jo – ar šiem pārdesmit stāstiem Borhess precīzi trāpīja būtiskākajos 20. gadsimta kultūras mezglpunktos. Kultūra ļoti jūtīgi uztvēra šos dūrienus – daudzi 20. gadsimta otrās puses rakstnieki vismaz epizodiski ir pabijuši Borhesa iezīmētajās teritorijās.

Daži piemēri. Visupirms, protams, atmiņā nāk Umberto Eko, kurš Rozes vārdā tipiski borhesisko bibliotēku izvērsa līdz pasaules mērogiem, par valdītāju tajā ieceldams Borhesa ēnu, aklo Horhi. Savukārt Fuko svārsta cilme atrodama Borhesa stāstā Tlona, Ukbara, Orbis Tercius – idejā par to, ka izdomātā pasaule sāk iespaidot reālo. Milorads Pavičs pasauli iekapsulēja vienvienīgā ne pārāk liela apjoma romānā Hazāru vārdnīca, turklāt ievākota tika ne jau tikai taustāmā, redzamā, lietiskā pasaule – līdzās tai Hazāru vārdnīcā liela vieta ierādīta arī visnemateriālākajai esamības substancei, Borhesa daudzkārt apcerētajiem sapņiem. Ja Borhess savulaik būtu rakstījis romānus – vai vismaz uzrakstījis kādu no tiem neesošajiem romāniem, kurus viņam tik ļoti patika apcerēt un recenzēt savos stāstos, – tie, iespējams, stipri atgādinātu Umberto Eko romānus vai Hazāru vārdnīcu. Citiem vārdiem, Eko un Pavičs tikai realizēja Borhesa ieskicētās ieceres – gluži tāpat kā Kortāsars, kurš atzina, ka Klasīšu spēli vismaz daļēji inspirējusi Borhesa proza. Ja lasīts Borhesa stāsts Tuvošanās Almutāsimam, rodas aizdomas, ka arī Salmans Rušdi patiesībā ir tikai stāstā aprakstītā Bombejas advokāta Mira Bahādūra Ali pseidonīms. Tāpat arī tā saucamais Latīņamerikas maģiskais reālisms grūti iedomājams, ja krusttēva loma netiek iedalīta Borhesam. Borhesa klātbūtne nojaušama Italo Kalvīno, Džona Faulza, Pītera Akroida, Džona Barta, Arturo Peresa-Revertes romānos. Katrs šo uzskaitījumu var turpināt atkarībā no paša gaumes un erudīcijas, kaut gan nav liela jēga virknēt autoru vārdus un darbu nosaukumus, jo Borhess savā prozā pamanījās izkonspektēt vai visu gaidāmā postmodernisma laikmeta literatūru jau krietnu laiku, iekams tapa pasludināta postmodernisma dzimšana. Lāgiem Borhesa pēdas var iznirst visnegaidītākajās vietās. Mišels Fuko Vārdu un lietu ievadā raksta, ka šī filosofiskā apcerējuma ierosme rasta kādā Borhesa tekstā (gan jāpiebilst, ka Borhesa prātnieciskie pēcnieki ir krietni plašāka apcerējuma tēma, jo Borhess uz analītiskām avantūrām iedvesmoja gan strukturālistus, gan poststrukturālistus). Trilleru lielmeistars Stīvens Kings dažbrīd savus sižetus būvē īstenticīga Borhesa pielūdzēja manierē, bet Mihaila Endes populāro bērnu lasāmgabalu Bezgalīgais stāsts var uzlūkot kā plašu un nebūt ne pārāk adaptētu borhesisko motīvu enciklopēdiju.

Borhesa idejas var uzlūkot arī plašākā skatījumā. 1944. gadā Borhess publicēja Sazaroto taku dārzu, 1975. gadā – Smilšu grāmatu. Sazaroto taku dārzā aprakstīts bezgalīgs un nekad nepabeidzams romāns: ja, piemēram, tiek ritināta kāda sižetiskā līnija un tai iespējami divi risinājumi, tad autors izvēlas nevis vienu no tiem, bet abus, kas tiek risināti paralēli; savukārt tie sadalās vēl citās sižetiskajās līnijās, arī tālāk romāns turpina zaroties, dažbrīd līnijas satuvinās un savijas, veidodamas neaptveramus labirintus. Smilšu grāmatā aprakstīta cita grāmata: sējums, kurā ir bezgalīgs lappušu skaits; jēdziens “viens” šajā grāmatā nepastāv – arī starp jebkurām brīvi izvēlētām lappusēm allaž būs bezgalīgi daudz citu lappušu; tādējādi grāmatu var šķirstīt līdz bezgalībai, nekad otrreiz neatrodot vienu un to pašu lappusi un nekad nenonākot strupceļā, pēdējā lappusē (Smilšu grāmatas pirmsākumu vērīgs lasītājs samanīs Bābeles bibliotēkas beigu gala zemsvītras piezīmē). Bez šaubām, diez vai atradīsies kāds apsēstais, kurš no tiesas ķertos rakstīt (vēl jo vairāk – lasīt) bezgalīgu romānu, taču Borhesa ideja vismaz daļēji – kā “bezgalības fragmenti” – realizējusies hipertekstos: Sazaroto taku dārzā aprakstītais romāns atgādina hipertekstuālu darbu, Smilšu grāmatas bezgalīgais sējums – visa Interneta izveides principus. Zināmā mērā pat jānožēlo, ka Borhesa tik elegantās un iespaidīgās idejas mūslaikos izrādījušās realizējamas praktiski.

Borhesa dzīve – strupceļš biogrāfam un arī bibliogrāfam: lēna un vienmērīga esamība, bez pārmērīgiem satricinājumiem, bez dramatiskiem pavērsieniem; esamība, kas izpaužas kā plaša un nepārtraukta mazu tekstu plūsma – turklāt pats Borhess nepavisam neuzskatīja, ka šos periodikā izkaisītos nesaskaitāmos tekstus būtu nepieciešams apkopot un saglabāt mūžībai. Bērnība – Buenosairesas priekšpilsētā, precīzāk – tēva Horhes Giljermo Borhesa prāvajā bibliotēkā. Borhesa tēvs nodarbojās ar rakstniecību, taču savus manuskriptus mēdza iznīcināt un publicēja tikai vienu grāmatu – vēsturisku romānu Kaudiljo (1921). Vēlāk Borhess izteicās: “Jau kopš bērnības, kad tēvs sāka zaudēt redzi, ģimene kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja, ka man literatūrā jārealizē tas, ko neizdevās izdarīt tēvam.” Astoņu gadu vecumā Borhess no angļu valodas pārtulkoja Oskara Vailda pasaku Laimīgais princis. Tulkojums tika publicēts ar Horhes Borhesa vārdu. Ģimenes draugi, protams, uzskatīja, ka tulkotājs bijis Borhess vecākais, kura vārds arī ir Horhe.

1914. gadā Borhesu ģimene devās uz Eiropu – un ietrāpīja tieši uz 1. pasaules kara sākumu. Atpakaļceļš pāri okeānam bija bīstams, tāpēc nemierīgie gadi tika aizvadīti mierīgajā Šveicē, tostarp aptuveni gads – Lugano, kur tobrīd dzīvoja arī Rainis un Aspazija. Un, ja atceramies, ka 1919. – 1920. gadā Lugano dzīvoja vēl Hermanis Hese, izveidojas elegants nenotikušas tikšanās ornaments, kuru labi prastu novērtēt Borhess. Sastopoties uz šauras taciņas, Rainim, Hesem un Borhesam būtu bijis ne mazums, ko pārrunāt, jo, lai arī viņu daiļrades izpausmes ir dažbrīd radikāli atšķirīgas, tomēr viņi pa dažādiem ceļiem gāja ja ne gluži uz vienu mērķi, tad vismaz vienā virzienā. Visi trīs bija burtiski apsēsti ar bezgalības metaforu: Raiņa bezgalīgie aprites loki un meklējumu ceļi, Heses stikla pērlīšu spēles bezgalīgās kombinācijas un mūžīgais ceļojums uz Austrumzemi, Borhesa bezgalīgās grāmatas un bibliotēkas. Viņus vieno arī tas, ka visi trīs līdz tam teoloģijas gandrīz pilnībā okupēto bezgalības metaforu tiecās padarīt neatkarīgu no reliģijas tradīcijām un uzlūkot to savdabīgi “poētiski pragmatiskā” skatījumā. Uz šaurās taciņas Heses doma par kalpošanu kā cilvēka augstāko sūtību neitralizētu, no vienas puses, Raiņa apsēstību ar sociāldemokrātijas idejām, no otras – Borhesa snobisko intelektuālismu. Borhesa jaunība sarunai nebūtu bijis šķērslis – Šveices periodā izveidojās viņa interešu sfēra, kas saglabājās tikpat kā nemainīga līdz pat mūža galam. Tieši Šveicē viņš izlēma, ka būs rakstnieks, Šveicē tapa pirmie dzejoļi, Šveices presē parādījās pirmās Borhesa publikācijas.

Tālāk – Spānija, kur jaunajā dzejā tobrīd valdīja Eiropas avangarda spāniskais atzars, dēvēts par ultraismu. Ultraismam gan nepiemita tik izteikts agresivitātes potenciāls, kāds bija raksturīgs futūrismam Itālijā vai dadaismam Vācijā un Francijā, tomēr arī ultraisms tiecās graut kultūras inerci un sastingumu un manifestēja jaunu, dinamisku poētiku. Borhesa tā laika dzejoļi tapa ultraisma poētikas iespaidā – vēl jo īpaši tāpēc, ka viņš bija labi pazīstams ar ultraisma radītāju R. Kansinosu Asensu un vienu no tā vadoņiem Giljermo de Torri.

1921. gadā Borhess atgriezās Argentīnā – un no aktīvās Eiropas kultūras vides nokļuva sastingušā provincē. Visupirms Borhess Argentīnas literatūrā tiecās iedzīvināt ultraisma impulsus. Bēdīgā – vai varbūt laimīgā – kārtā viņš varbūt gan spēja reprezentēt dažas avangardisma idejas, taču viņam nepavisam nepiemita anarhistisks temperaments, kāds būtu nepieciešams jauna literāra virziena inspirētājam. Nākamais posms – Borhess, kā pats izteicās, “cītīgi centās būt argentīnietis”. Ja lasīti tikai Borhesa vēlākie sacerējumi, grūti noticēt, ka šis mazliet snobiskais intelektuālis un kosmopolīts nevis noliedza Argentīnas provinciālismu, bet gan pūlējās tajā saskatīt specifiski argentīniskus elementus, radīt kaut ko līdzīgu poētiskai nacionālajai mitoloģijai – bez truli patriotiskas jūsmības par pulkvežu varoņdarbiem, bez sentimentālas slienāšanās par gaučo dzīves “dabiskumu”. Īstenībā Borhess šādai lomai būtu reti piemērota personība, jo viņš bija piesātināts ar Argentīnas un Urugvajas vēsturi bezmaz ģenētiskā līmenī: Borhesa senči – gan no tēva, gan no mātes puses – bija piedalījušies vai visās svarīgākajās šo valstu vēstures norisēs[1].

Divdesmitajos gados strādāts tika daudz: Borhess publicēja trīs dzejoļu un trīs eseju krājumus, dibināja vairākus žurnālus, daudz publicējās periodikā, tulkoja. No šī uzskaitījuma varētu rasties priekšstats par jauna rakstnieka panākumiem, popularitāti vai ko tamlīdzīgu. Taču, ja Borhesa visai produktīvo darbību vērtē pēc mūslaiku kritērijiem, nekādu panākumu nebija. Gluži pretēji. Dzejoļu grāmatas iznāca dažu simtu eksemplāru tirāžās. Lai tekstus vismaz kaut kā nebūt aizgādātu līdz lasītājam, Borhess 100 eksemplārus no pirmā dzejoļu krājuma Kaislība uz Buenosairesu 300 eksemplāru tirāžas uzdāvināja kāda literāra žurnāla redaktoram, lai viņš grāmatiņas slepus iebāztu redakcijas priekštelpā atstāto apmeklētāju mēteļu kabatās. Arī vēlāk neklājās neko labāk: uzzinot, ka eseju krājumu Mūžības vēsture gada laikā nopirkuši tikai 37 lasītāji, Borhesam radās iecere sameklēt visus šos 37 cilvēkus un katram personiski pateikties. Borhesa iedibinātie un rediģētie žurnāli parakstītāju trūkuma dēļ ātri beidza savu eksistenci. Vispār viņš pats ļoti skeptiski vērtēja divdesmitajos gados sarakstīto. Nevienu no eseju grāmatām Borhess savas dzīves laikā neļāva atkārtoti izdot[2] un kādā intervijā pat izteicās, ka, ja vien tas būtu iespējams, labprāt savāktu visus saglabājušos eksemplārus un sadedzinātu.Taču īpaši daiļrunīgs ir tas fakts, ka divdesmito gadu nogalē Borhess pārstāja rakstīt dzeju. Nav gan zināms, kādu iemeslu dēļ tas notika, tomēr, ja atceramies, ka topošās nacionālajās literatūrās dzejnieks allaž zināmā mērā uzņemas pravieša un reformētāja lomu, tad šī atteikšanās varētu liecināt par to, ka mainījās Borhesa attieksme gan pret literatūru, gan pret savu lomu Argentīnas literatūrā. Turpmākajos gados viņš rakstīja tikai mazas esejas un recenzijas[3] . Lielākoties tas bija rutīnas darbs, vien retumis tapa kāds stāsts, no kuriem pamazām saveidojās krājums Nelietības vispārējā vēsture (1935), ar kuru kritika parasti sāk Borhesa prozas apskatu, kaut gan pats autors to vērtēja stipri skeptiski un izteicās, ka šie stāsti uztverami kā “vingrināšanās stāstīšanas mākslā”.

Mums, protams, nav zināms, ar kādiem iekšējiem dēmoniem Borhesam nācās cīnīties – nedz tolaik, nedz vēlāk viņam neko daudz nepatika stāstīt par savām problēmām un pārdzīvojumiem, tomēr rodas iespaids par talantīgu rakstnieku, turklāt apveltītu ar apskaužamām darbaspējām, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nespēj īsti atraisīties un tāpēc nonācis daiļrades un esamības strupceļā. Ir arī ziņas, ka ap 1934. gadu Borhess mēģinājis izdarīt pašnāvību (vai vismaz nopietni pieļāvis šādu izeju no strupceļa). Rakstniecība vienlaikus ir gan dziļi personiska, gan publiska nodarbošanās. Šķiet, Borhesam tā bija kļuvusi pārāk personiska. Gadu gadiem viņa dzejas un labāko eseju lasītāju loks aprobežojās ar ģimeni, tuvākajiem draugiem un kolēģiem. Plašākai publikai Borhess bija pazīstams tikai kā recenziju autors. Gluži loģiski, ka šādā situācijā seko vilšanās.

Kad īsti sākas “īstais” Borhess? Varbūt – eseju krājumā Pārspriedumi (1932), kurā jau labi jūtama Borhesa milzīgā erudīcija, kas izpaužas nebeidzamās citātu mežģīnēs, izsmalcināti askētiskā stilistika, interese par plašai publikai mazpazīstamiem domātājiem, Kabalu un kombinatoriku; vienā no esejām neuzkrītoši pavīd kāds motīvs, pie kura Borhess daudzkārt atgriezīsies: sapnis, kurā viņš sapņo, ka atmostas no cita sapņa. Bet, ja runā par prozu, tad “īstā” Borhesa sākumu var datēt precīzi: tas ir stāsts Tuvošanās Almutāsimam, sarakstīts 1935. gadā un gadu vēlāk publicēts eseju krājumā Mūžības vēsture. Tuvošanās Almutāsimam ir recenzija par Bombejas advokāta Mira Bahadura Alī romānu Tuvošanās Almutāsimam. Borhess konspektīvi izklāsta sižetu, analizē romāna īpatnības, norāda uz divu izdevumu atšķirībām, izsaka arī dažas kritiskas piezīmes, uz mirkli pavīd tipiski borhesiska teoloģija (Dievs, kurš meklē sev Dievu). Vārdu sakot, viss kā jau literatūrkritikā pieņemts, ja neskaita to, ka izdomāts ir gan Mira Bahadurs Ali, gan viņa romāns. Mistifikācija izdevās tik veiksmīgi, ka kāds Borhesa paziņa pat pasūtīja Tuvošanos Almutāsimam no Londonas. Tomēr tā nav tikai mistifikācija, kas turklāt iecerēta drīzāk sevis – ne lasītāja – izklaidēšanai. Borhess, iespējams, pats vēl to īsti neapjauzdams, beidzot bija izdomājis Borhesu – rakstnieku, kurš izdomātā Mira Bahadura Ali izdomāto romānu uztver kā vispatiesāko realitāti. Rakstnieku, kurš līdzās reālajai vispasaules bibliotēkai ir sācis konstruēt izdomātu bibliotēku kā vienu no šīs reālās bibliotēkas iespējamībām. Vēlāk Borhess savā prozā un esejās ne reizi vien apspēlēs domu par to, ka ir reālais cilvēks Borhess un ir rakstnieks Borhess: viņi gan ir ļoti līdzīgi, taču pilnīga identificēšanās nav iespējama. Katrs rakstnieks visupirms rada spoguli pats sev – un tad visu mūžu tiecas aprakstīt savu spoguļattēlu. Reizēm tas izdodas.

1937. gadā Borhess sāka strādāt municipālās bibliotēkas filiālē Buenosairesas nomalē. Viņš izteicās, ka tie bijuši deviņi nelaimīgākie gadi viņa mūžā. Borhess nodarbojās ar fondu kataloģizāciju un sistematizāciju, kas būtībā bija strādāšanas imitācija, pasākta vien tāpēc, lai nodrošinātu pārdesmit bibliotekārus ar darbu. Kolēģi, kā atceras Borhess, bijuši reti aprobežoti tipi, kas interesējušies tikai par futbolu un zirgu skriešanas sacensībām. Viņu intelekta līmeni labi raksturo šāds starpgadījums: viens no bibliotekāriem, pamanījis enciklopēdijā šķirkli par rakstnieku Horhi Luisu Borhesu, bijis ļoti izbrīnījies, ka rakstnieka vārds, uzvārds un dzimšanas gads ir gluži tāds pats kā viņa kolēģim Horhem Luisam Borhesam. Ceļā uz bibliotēku katru dienu nācās pavadīt vairākas stundas tramvajā, taču šo laiku Borhess pamanījās izmantot lietderīgi: lasīdams Dantes Dievišķās komēdijas izdevumu ar paralēliem itāļu un angļu tulkojuma tekstiem, viņš iemācījās itāļu valodu. Visticamāk, tieši šajā tramvaja vagonā meklējami pirmsākumi grāmatai Deviņas esejas par Danti. Ar saviem darba pienākumiem Borhess tika galā stundas laikā, bet pārējā laiku patvērās bibliotēkas pagrabstāva grāmatu krātuvē, kur lasīja un rakstīja[4].

1938. gadā nomira Borhesa tēvs. Drīz pēc tam Borhess pēc muļķīgas sadzīviskas traumas (kāpdams pa kāpnēm, viņš sadauzīja galvu pret atvērtu logu) ar asins saindēšanos nokļuva slimnīcā un mēnesi nogulēja bezsamaņā. Palātā viņš iecerēja stāstu Pjērs Menārs, Dona Kihota autors. Un tālāk jau īsti borhesiski teksti radās cits pēc cita: Tlona, Ukbara, Orbis Tercius, Bābeles bibliotēka, Sazaroto taku dārzs un citi. Nonācis esamības strupceļā, Borhess atrada izeju no radošā strupceļa.

Būtībā Borhesa evanģēlijā ir tikai divas fundamentālas metaforas: grāmata un bezgalība. Viss, ko rakstīja Borhess, reducējams uz šiem pirmelementiem un dažādām to kombinācijām un vairācijām. Nevajadzētu pārāk zemu novērtēt šīs metaforas. Kultūra pastāv vien tāpēc, ka cilvēks tiecās apjēgt bezgalību un mūžību. Savukārt ar teksta palīdzību palīdzību cilvēks mēģina turpināt savu esamību mūžībā (ne velti aizlaikos jebkurai zīmju sistēmai primārā bija maģiskā funkcija). Tikai beidzamajos gadsimtos grāmata ir utilitārs priekšmets, līdzeklis laika nosišanai vai – labākajā gadījumā – informācijas nesējs, bet domas par mūžību un bezgalību reducējušās uz formālu ceremoniju kapos. Gadu tūkstošiem teksts un bezgalība veidoja esamības centrālo asi, spēka līniju, ap kuru izkārtojās triviālie ikdienišķās esamības fakti.

Borhess bija reti izcils lasītājs. Īpašu uzmanību viņš pievērsa margināliem un plašai publikai mazpazīstamiem autoriem – īpatņiem, apsēstajiem, varbūt savulaik nenovērtētiem ģēnijiem. Vai – labi zināmu tekstu niansēm, kas parasti paliek nepamanītas (izteiksmīgs piemērs ir epizode no Servantesa Dona Kihota otrā sējuma, kurā Dons Kihots lasa un komentē romāna pirmo sējumu: parasti to uztver kā Servantesa kaprīzi, joku vai barokālu rotājumu, kas visa romāna kontekstā ir maznozīmīgs; turpretī Borhess uzskatīja, ka šī mulsinošā spoguļspēle ir Dona Kihota “slēptās maģijas” pamatā). Taču, cik noprotams, ar īpatņiem un apsēstajiem, kas atrodami literatūras vēsturē, Borhesam bija par maz, tāpēc viņš izdomāja neesošu autoru plejādi: romānistu Herbertu Kveinu (Herberta Kveina daiļrades analīze), Pjēru Menāru, kurš no jauna pūlas sacerēt Donu Kihotu (Pjērs Menārs, Dona Kihota autors), ķecerīgo norvēģi Nilsu Runebergu, kurš uzraksta grāmatu par Dieva dēlu Jūdu (Trejādais Jūda), bezgalīgā romāna radītāju Cjui Penu un viņa pētnieku Stīvenu Albēru (Sazaroto taku dārzs), čehu dramaturgu Jaromiru Hladiku (Slēptais brīnums), jau pieminēto Miru Bahaduru Alī un daudzus citus, no kuru tekstiem varētu saveidot veselu bibliotēku[5].

Kāpēc Borhess veidoja savus stāstus kā recenzijas par neesošām grāmatām? Var jau būt, ka īstenībā viņš labprāt būtu rakstījis vērienīgus romānus, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespēja nevienu dabūt gatavu – un tāpēc izlīdzējās ar recenzijām par saviem neuzrakstītajiem romāniem. Vai – varbūt recenzija vienkārši bija forma, kuru Borhess vislabāk pieprata, – un tāpēc savas proziskās ieceres viņš pakļāva šai formai. Tomēr šķiet, ka atbilde atrodama stāstā Bābeles bibliotēka: lai cik dvēseli plosoša, sajūsmu radoša vai kaitinoša būtu grāmata, savā būtībā tā ir tikai rakstu zīmju kombinācija. A, B, C, D, E, F, G, H, I, J, K, L, M, N, O, P, R, S, T, U, V, Z – šajās pārdesmit zīmēs iekodēta visa literatūras vēsture, visi jau radītie teksti un arī vēl neuzrakstītie šedevri, tikai pagaidām mēs nenojaušam to veidojošo zīmju proporcijas, vēl neredzam to aprises gigantiskajā iespējamo tekstu haosā. Nevienam rakstniekam gan netiek liegts tās uzminēt. Vienalga, vai tas būtu ģeniāls daiļdarbs vai grafomāna sacerējums, grāmatveža atskaite vai sapņu tulks, kriminālkodekss vai premjera runa – tas viss varētu rasties kā nejauša burtu kombinācija. Te, protams, veidojas skaista pretruna – un šādus paradoksus Borhess prata novērtēt. No vienas puses – milzīgais darbs, kas tiek ieguldīts tekstu radīšanā, viss tekstu un autoru kopums, kuram jau no sākta gala tik svarīga vieta ierādīta cilvēka esamībā, literatūras emocionālais un intelektuālais piesātinājums. No otras – zīmes, kas aizņem tikai pāris rindiņas, doma, ka visu literatūru varētu radīt ar pavisam vienkāršas mehāniskas kombinatoriskas spēlītes palīdzību.

Doma patiešām ķecerīga – vismaz tikpat lielā mērā kā Nilsa Runeberga ideja par to, ka Jūda bijis Dieva dēls -, jo tā faktiski padara bezjēdzīgu visu literatūru un radošo darbību. Tomēr tā ļauj tuvināties literatūrai no citas puses. Būtu pārspīlēti teikt, ka šādā skatījumā visi iznīcinātie (Borhesam ļoti patika uzskaitīt gadsimtu gaitā pačibējušos tekstus) un vēl neuzrakstītie darbi pēkšņi būtu tapuši esoši, tomēr it kā rodas sajūta, ka tie nav zuduši uz neatgriešanos. Ja ne citādi, pastāv iespēja tos sacerēt no jauna – gluži tāpat, kā Pjērs Menārs no jauna rakstīja Donu Kihotu. Turklāt recenzija par neesošu grāmatu – tas ir teksts par objektu, kas gan reāli neeksistē, bet tomēr pastāv kā iespējamība. Un, cik noprotams, Borhesu vairāk interesēja nevis reālais, bet iespējamais teksts [6].

Mazliet vienkāršojot, varētu teikt, ka, recenzējot neesošu grāmatu, Borhess vienlaikus radīja ne tikai pāris lappušu īso recenzijas tekstu, bet arī visu grāmatu. Recenzija vispār ir īpatnējs žanrs. Ja lasītājs nav lasījis grāmatu, tad recenzija par to ļauj viņam, neteiksim, izdomāt šo grāmatu, bet iedomāties, kāda tā varētu būt. Un tā ir bezgala kārdinoša nodarbība – izdomāt daudzas grāmatas, daudzus pasaules modeļus, daudzas atšķirīgas estētikas, bet nevienu no tām līdz galam neizstrādāt. Sākt radīt pasauli, bet to nepabeigt – ļaut tai eksistēt kā iespējamībai. Šie izdomātie darbi ar Borhesa gādību iemituši kaut kur mīklainajā teritorijā starp esamību un neesamību, no kuras jau gadu tūkstošiem barojas visas pasaules māksla. Galu galā – mēs varam pieļaut, ka neesamība vistiešākajā veidā spēj ietekmēt esamību – kā tas notiek Borhesa stāstā Tlona, Ukbara, Orbis Tercius: tekstā izdomātā pasaule iejaucas reālās pasaules norisēs. Gluži tāpat Borhesa izdomātās neesošās grāmatas literatūru iespaido tikpat lielā mērā kā reāli teksti. Plaisa starp esamību un neesamību literatūrā ir daudz šaurāka nekā parasti pieņemts uzskatīt.

Parasti uzskata, ka literatūrkritika ir stipri garlaicīga nodarbošanās, taču Borhesa prozā izrādās, ka arī tīri literatūrkritiskiem tekstiem piemīt tā nedefinējamā kategorija, kas parasti tiek domāta, apgalvojot, ka attiecīgais teksts ir interesants. Borhess savas literārās refleksijas mēdza sapīt ar grēcīgi aizraujošu detektīvsižetu[7]. Neaizmirsīsim, ka šie teksti tapuši trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, kad vienprātīgi tika uzskatīts, ka detektīvs ir “augstās” literatūras profanācija un sevi cienošs rakstnieks ar detektīviem var atļauties paniekoties labi ja atslodzei. Turpretī Borhess detektīvā ieraudzīja intelektuālu spēli, kas ne par matu nav sliktāka par jebkuru citu prātniecisku konstrukciju.

Bibliotēka nav tikai grāmatu krātuve, precīzāk, tikai ļoti pragmatiski domājošam cilvēkam tā var likties vieta, kur glabā un lasa grāmatas. Tiesa, reāli bibliotēka gan atgādina plauktus, kas aizpildīti ar grāmatu ķieģelīšiem, taču īstenībā tas ir prātam neaptverams labirints, kurā grāmatas saķēdējušās kopā visneiedomājamākajās attiecībās. Turklāt labirintu veido ne jau paši teksti – galvenais, kā apgalvoja Borhess, – tās ir attiecības starp tekstiem: tuvināšanās un attālināšanās, pirkšana un pārdošana, zādzības, laulības un ārlaulības sakari, prostitūcija utt. Borhes bibliotēku uzlūkoja kā dzīvu organismu, kurā šūniņas nekad neatrodas miera stāvoklī, bet gan nemitīgi savā starpā mijiedarbojas, radot jaunus tekstus. Beidzamo gadsimtu Eiropas kultūrā grāmata tika uzlūkota tikai kā utilitārs priekšmets. Protams, paradokss: jo plašāka kļuva grāmatas izplatība, lielākas tirāžas un autoru un grāmatu nosaukumu skaits, jo mazāka interese tika pievērsta vārda maģijai, grāmatas fenomenam kā tādam un tai mīklainajai ņirboņai, ko rada pasaulē palaists vārds. Vai nu informācijas avots, vai līdzeklis laika nosišanai – un viss. Iedziļināšanos vārda maģijā aizstāja bibliogrāfija un statistika. Turpretī Borhess it kā pasludināja: racionālisma laikmets ir beidzies, vārds nav tikai informācijas nesējs; kas ir vārds – to nezina nedz Borhess, nedz arī kāds cits, tik vien atliek kā bezgalīgi citēt: sākumā bija vārds, t. i., ar savu vārdu radīt pasauli. Un pēc tam mēmā izbrīnā nolūkoties, par ko šis pasākums izvērtīsies. No šāda skatpunta Borhess literatūrā paveica to pašu, ko filozofijā Vitgenšteins un Heidegers. Precīzu izteikumu nav, ir tikai metaforas, visviens, vai mēs runājam par humanitārām, vai eksaktām būšanām; metaforas rada metaforas; tās pašas metaforas tiek aprakstītas ar citu metaforu palīdzību – un tas ir bezcerīgi bezgalīgs process, jo maz ticams, ka kāda metafora būtu pareizāka vai patiesāka par citām.

Ja runā par bezgalības būšanām, tad borhesiskajai bezgalībai nav nekā kopēja ar kaut ko skaistu un poētisku. Precīzāk, Borhess prata novērtēt bezgalības abstrakciju skaistumu: bezgalīgi augošu progresiju, bezgalīgi mazus lielumus, kas tuvojas nullei, nekad to nesasniedzot, “vienu”, kuru iespējams dalīt nesaskaitāmās sīkākās vienībās (kā Alefā), un tamlīdzīgi. Turpretī reālā bezgalība Borhesa izpratnē ir baiss murgs. Funess no stāsta Funess, brīnumainā atmiņa, ieraudzījis bezgalību, norobežojas no pasaules. Gluži tāpat no pasaules noslēdzas arī nemirstīgie no stāsta Nemirstīgais (nemirstība ir viena no variācijām par bezgalības tēmu), jo viņi ir pieredzējuši jau tik daudz, ka jebkurš nākamais notikums tikai atkārtos kaut ko jau piedzīvotu. Bābeles bibliotēkas anonīmie iemītnieki, maldīdamies pa bezgalīgo gaiteņu labirintiem, nemitīgi nonāk bezjēdzības strupceļā. Alefa Borhess, ieraudzījis bezgalību, teju vai sajūk prātā. Vēl viena bezgalības variācija – pretstatīti spoguļi, kas, atspoguļodami viens otru, veido bezgalībā aizejošu gaiteni; vai – sapnī redzēts sapnis, stāstā izstāstīts stāsts[8]. Arī labirints ir ne tikai ideāls esamības modelis, ar kura palīdzību iespējams atveidot jebkuru norisi, bet arī reāli iedomājama bezgalības projekcija, kuru cilvēks radījis vien tālab, lai cīnītos ar bezgalības šausmām un murgiem. Raksturīgi, ka Borhesa labirintiem lielākoties nav izejas, visviens, vai tie būtu absolūtās sakārtotības labirinti (kā Bābeles bibliotēkā), vai haosa labirinti (kā Alefā). Bezgalība vienlaikus ir arī bezjēdzība – labirintam tikai tad ir jēga, ja no tā var atrast izeju.

Borhess nebūt nebija tik oriģināls kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Viss, par ko viņš rakstīja, jau tādā vai citādā veidā pastāvēja – austrumnieku mācībās, jūdu kabalistikā, dažādos viduslaiku tekstos, antīkajā pasaulē u. c. Tostarp, piemēram, Rablē Gargantijā un Pantagriēlā cītīgi kataloģizēja neesošā svētā Viktora neesošo grāmatu bibliotēku, kurā ietilpa 133 darbi. Alefs ir aizgūts no Herberta Velsa Kristāla olas, bet pašu ideju lieliski formulējis jau Viljams Bleiks: “Bezgalību var saskatīt delnā / Mūžību – brītiņā vienā.” Svifts aprakstīja nemirstīgos straldbragus, kurus Gulivers sastapis Glabdabdribā un kuri šķiet aizdomīgi līdzīgi Borhesa nemirstīgajiem. Borhesa augstu vērtētais Gustavs Mairinks Golema sižetam ļāva ritēt pa absurdu, noslēgtu loku, kurā savienojās pagātne un nākotne, sapņi un realitāte. Borhess nebūt neslēpa savus aizguvumus. Viņa esejās dažkārt atrodami virziena rādītāji, no kurienes stāsti cēlušies. Apcerot Bābeles bibliotēkā ietverto domu par literatūru kā par mehānisku zīmju kombināciju, Borhess atsaucas gan uz Aristoteli, kurš, liekas, bija stipri apmulsis, pamanīdams, ka divi viņa uztverē tik pretišķīgi mākslas atzari kā traģēdija un komēdija sastāv no vieniem un tiem pašiem elementiem, 24 grieķu alfabēta burtiem (vēl vairāk, Aristotelis uzskatīja, ka visu pasauli veido nedaudzu atomu iespējamās kombinācijas: gan esamība, gan literatūra viņa izpratnē savā dziļākajā būtībā bija kombinatoriska spēlīte – te arī laikam meklējami pirmsākumi idejai par pasauli kā bibliotēku), gan uz Luisu Kerolu, kurš rakstīja par to, ka valodā vārdu skaits ir ierobežots, līdz ar to ierobežots ir arī iespējamo to kombināciju – grāmatu – skaits, gan uz 19. gadsimta angļu filozofu Tomasu Haksliju (rakstnieka Oldesa Hakslija vectēvs), kurš rakstīja, ka, ja seši pērtiķi būtu piesēdināti klabināt rakstāmmašīnas taustiņus un viņiem būtu priekšā vesela mūžība, viņu nejauši uzklabināto tekstu vidū būtu atrodamas arī visas Britu muzejā esošās grāmatas. Arī Svifts Gulivera ceļojumos aprakstīja kādu ietaisi, ar kuru izklaidējās Lagado akadēmijas profesori: mehāniski kombinējot plāksnītes ar dažādiem vārdiem, viņi mēģināja radīt sakarīgu tekstu. Ja vien pērtiķiem būtu pie rokas vesela mūžība, viņi patiesi spētu radīt visus iespējamos tekstus, tostarp, arī Borhesa Bābeles bibliotēku un sīku šā stāsta komentāru. Vienīgā nelaime – pirms lasītājs sagaidītu daudzmaz sakarīgu nejauši radušos tekstu, nemaz nerunājot par nezināmu šedevru vai kādu sējumu no Britu muzeja bibliotēkas, viņš un vēl neskaitāmas citas lasītāju paaudzes jau sen būtu kapā.

Borhess funkcionēja kā filtrs, kas atsijāja šīs aizlaiku būšanas un izbīdīja mūslaiku kultūras priekšplānā – bet nu jau eleganti paradoksālu metaforu skatā; precīzāk, kultūra jau to visu gaidīja – un Borhesam bija jānāk, gribi vai negribi. Būtībā Borhess tikai pārtulkoja mūslaiku literatūras valodā dažas prātnieciskas idejas, kuru cilme meklējama tajos tālajos laikos, kad racionālās un iracionālās būšanas vēl netika šķirtas. Tā vien liekas, ka Borhess bija nevis rakstnieks, bet ģeniāls bibliotekārs, kurš, labi orientēdamies milzīgajos kultūras mantojuma krājumos, atlasīja tos tekstus un autorus, kuru gaidības viņš kādā mīklainā veidā bija saklausījis literatūras zemslāņos.

Tātad – trīsdesmito un četrdesmito gadu mijā Borhess, banāli izsakoties, bija sevi atradis? Tas tiesa, bet pasaule vēl nebija atradusi Borhesu. Un arī Argentīnā Borhess joprojām bija perifēriska persona: erudīts literatūras zinātājs un vērtētājs, kurš dažbrīd izklaidējas ar mazliet fantastisku, grūti saprotamu un katrā ziņā stipri neargentīnisku stāstu sacerēšanu. Kā rakstnieks Borhess plaši pazīstams bija tikai ļoti šaurā lokā. Viņš turpināja pelnīt iztiku pilsētas bibliotēkā, bet, 1946. gadā nākot pie varas diktatoram Huanam Domingo Peronam, Borhesu atlaida arī no šī darba[9]. Tomēr izrādījās, ka īstenībā diktatūra Borhesam izdarījusi pakalpojumu: pateicoties draugu gādībai, viņš sāka lasīt lekcijas. Borhess bija reti intraverta personība, uzstāšanās publikas priekšā viņam iedvesa šausmas, bet dīvainā kārtā lektora darbs Borhesam pamazām iepatikās – un viņš ar savām lekcijām apbraukāja daudzas Argentīnas un Urugvajas pilsētas, bet vēlāk kļuva par angļu literatūras pasniedzēju Buenosairesas universitātē.

1951. gadā Izdomātie stāsti iznāca Francijā – to var uzskatīt par Borhesa pirmo soli pretī pasaules slavai. Pēc Perona diktatūras krišanas Borhesu iecēla par Argentīnas Nacionālās bibliotēkas direktoru, par ko viņš nebeidza brīnīties, jo jutās pagalam nepiemērots šim amatam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik viņš jau bija gandrīz akls; kādā dzejolī Borhess apcerēja likteņa ironiju: viņam tiek dāvāti bibliotēkas 800 000 sējumu un vienlaikus – mūžīga tumsība. Būtībā visus mūža nogalē tapušos Borhesa tekstus iespaidojis aklums. Piecdesmito gadu vidū ārsti viņam aizliedza lasīt un rakstīt, tāpēc Borhess savus darbus sacerēja prātā un diktēja (sekretāra lomu līdz pat septiņdesmito gadu vidum lielā mērā pildīja Borhesa māte). Līdz ar to proziskie darbi saruka līdz pāris rindkopu gariem tekstiem, bet dzejā Borhess sāka izmantot klasiskās vārsmošanas struktūras, jo ritmizētus pantus gluži vienkārši bija vieglāk atcerēties. Savukārt eseju grāmatām parādījās līdzautori, kuru vāca materiālus, pierakstīja Borhesa diktēto, rediģēja tekstus. Kādā intervijā Borhess izteicās, ka progresējošais aklums veicinājis viņa abstraktās pasaules tapšanu: Borhess bija spiests dzīvot nevis reālajā, bet tekstu pasaulē.

Īstenībā tā arī visa Borhesa biogrāfija. Viss turpmākais izstāstāms pāris teikumos. Borhess turpināja rakstīt, kļuva par Buenosairesas universitātes angļu un amerikāņu literatūras profesoru[10],cita pēc cita iznāca dzejas, prozas un eseju krājumi, viņa grāmatas tika tulkotas daudzās valodās, Borhesu aplaimoja ar neskaitāmām prēmijām, apbalvojumiem un goda tituliem, ar savām lekcijām viņš apbraukāja visu pasauli. Šķiet, Borhess jutās krietni samulsis par savu pasaules slavu. Katrā ziņā – viņš rakstīja, ka nebūt nejūtas to pelnījis, jo īstenībā taču visu mūžu tikai rakstījis zemsvītras piezīmes kultūrai.

Noslēgumā – maza epizode, kurā Borhesa biogrāfija uz mirkli saskaras ar Latviju. 1969. gadā ASV Oklahomas universtitātē notika Borhesam veltīts konference. Viens no tās organizētājiem bija Ivars Ivasks, Oklahomas universitātes moderno valodu profesors un žurnāla Books Abroad (vēlāk tas pārtapa par World Literature Today) redaktors. Kā stāsta Astrīde Ivaska, Ivars Ivasks bija iecerējis, no vienas puses, izcelt spāņvalodīgos rakstniekus, kurus tolaik ASV vēl neko daudz nepazina (Latīņamerikas literatūras bums vēl īsti nebija sācies), no otras – ar šīm konferencēm pievērst uzmanību arī stipri provinciālajai Oklahomas universitātei. Pateicoties naudīgu mecenātu palīdzībai, 1967. gadā tika sarīkota pirmā konference, veltīta spāņu dzejniekam Horhem Giljenam. Divus gadus vēlāk – Borhesa konference (vēl pēc dažiem gadiem notika arī Hulio Kortāsaram veltīta konference). Uz konferencēm ielūdza arī pašus rakstniekus. Astrīde Ivaska atceras, ka Borhess divas nedēļās dzīvojis universitātes viesu mājā, nolasījis sešas lekcijas angļu valodā, lasījis arī dzejoļus, tostarp īpaši prātā iespiedies kāds teksts, kurā Borhess izteicis nožēlu, ka līdz ar acu gaismu pazaudējis arī dzelteno un melno krāsu. Kaut gan – pavisam akls Borhess neesot bijis: viņš tomēr spējis atšķirt krāsas, bet reiz izvilcis no kabatas milzīgu pulksteni, pacēlis ļoti tuvu acīm un spējis saskatīt, cik tas rāda. Atšķirībā no citiem spāņvalodīgajiem rakstniekiem, Borhess bijis ļoti nosvērts, pieklājīgs un mazprasīgs, “klasiska temperamenta cilvēks”, “liels džentlmenis” un daudz un labprāt sarunājies ar studentiem. Nosēdināts milzīgā atzveltnes krēslā ar blakus pieslietu spieķīti, Borhess ar interesi noklausījies, kas konferencē tiek spriests par viņu. Borhess viesojies arī Ivasku mājā. No šīm sarunām Astrīde Ivaska gan neko daudz neatceras, vien to, ka par politiku runāts ļoti maz, lielākoties, protams, par literatūru. Borhess lieliski orientējies klasiskajā angļu literatūrā, mazliet pieticīgāk pārzinājis amerikāņu literatūru. Un – kārtējo reizi izteicies, ka augstāk vērtējot sevi kā dzejnieku.

Šī tikšanās nepagaisa arī no Borhesa atmiņas. Savās autobiogrāfiskajās piezīmēs viņš piemin gan konferenci, gan to, ka Ivars Ivasks viņam uzdāvinājis somu dunci zivs formā (“forma, kas pavisam sveša manas bērnības vecās Palermo tradīcijām”).

1971. gadā Louela Danhema un Ivara Ivaska redakcijā iznāca konferences materiālu apkopojums The Cardinal Points of Borges, kurā līdzās literatūrpētnieciskiem apcerējumiem lasāms arī Ivara Ivaska Borhesam veltīts dzejolis dzejolis (igauņu, angļu un spāņu valodā) Borhess Oklahomā 1969 (Borges in Oklahoma 1969):

Centaur

half -blinded

coursing

your meandering route

Homer

of millennial memory

and yet

blood of our startled spirit


[1] Arī vēlāk Borhess savos stāstos izmantoja faktus iz ģimenes vēstures. Piemēram, Stāstā par karavīru un gūstekni no krājuma Alefs aprakstīta epizode, ko Argentīnas pampās jaunībā bija pieredzējusi viņa vecmāmiņa, angliete Frensisa Heizlema. Vairāki Borhesa priekšteči pavīd stāstā Tadeo Isidoro Krusa biogrāfija. Lāgiem Borhess ar savu senču uzvārdiem – Asevedo, Suaress, Laprida u. c. – aplaimoja arī izdomātas personas; vairākkārt Borhess izmantoja pseidonīmu Bustoss, kas ir viņa vecvectēva uzvārds, tostarp ar šo vārdu viņš parakstīja savu pirmo prozas publikāciju. Aprakstot reālus Argentīnas vēstures notikumus, Borhess allaž tos centās sastatīt vai nu ar labi pazīstamām vēstures leģendām, vai arī ar mītiem. Tādējādi Borhess, no vienas puses, tiecās apstiprināt ideju par to, ka vēsture savā būtībā ir nepārtraukta vienu un to pašu norišu cikliska atkārtošanās, no otras – mēģināja šos no pirmā acu uzmetiena pavisam nenozīmīgos Argentīnas vēstures faktus “paaugstināt” līdz mīta līmenim.

[2] Tās publicēja Borhesa atraitne Marija Kodama deviņdesmitajos gados.

[3] Borhess savās grāmatās iekļāva tikai piekto daļu no sarakstītā. Divdesmito, trīsdesmito un četrdesmito gadu Argentīnas periodikā izkaisīti daudzi simti Borhesa tekstu (dažkārt bez paraksta), kas patlaban tiek publicēti sējumu pēc sējuma. Lai mazliet piepelnītos, Borhess 1937. gadā pat sāka rakstīt recenzijas par ārzemju grāmatām “ģimenes žurnālam” Pavards. Drīz pēc autora nāves tās iznāca, apkopotas grāmatā Iemūrēti teksti – un atklājās, ka tā ir nozīmīga Borhesa daiļrades sastāvdaļa.

[4] Tur tapa arī viens no Borhesa meistardarbiem, stāsts Bābeles bibliotēka, kurā cita starpā aprakstīts, cik katrā Bābeles bibliotēkas telpā ir plauktu, cik grāmatu katrā plauktā. Nevajadzētu šajos skaitļos meklēt iešifrētu dziļi simbolisku jēgu. Borhess gluži vienkārši aprakstīja bibliotēkas telpu, kurā tika rakstīts stāsts. Un arī Bābeles bibliotēkas sākotnējā iecere bija pavisam pieticīga – radīt municipālās bibliotēkas murgainu atspulgu, stilizētu, kā pats autors izteicās, Kafkas manierē.

[5] Šai sakarā jāpiemin vēl divi rakstnieki: Onorio Bustoss Domeks, kurš 1942. gadā publicēja stāstu krājumu Seši uzdevumi donam Isidoro Parodi, un Benito Suaress Linčs, grāmatas Slepkavības modelis (1946) autors. Starp citu, Slepkavības modelim priekšvārdu sarakstījis Onorio Bustoss Domeks. Grāmatas gan ir gluži reālas, toties abi autori ir mistifikācijas, ko radīja Borhess un viņa draugs un līdzautors Adolfo Bjojs Kasaress (Bustoss – Borhesa vecvectēva uzvārds, Domeks – Bjoja Kasaresa vecvectēvs), kura vārds mūslaiku Latīņamerikas rakstnieku panteonā tiek minēts līdzās Borhesa vārdam. Lasot Borhesa stāstus, grūti iedomāties viņu smejamies – rodas pat iespaids, ka viņam vispār nepiemita humora izjūta (ne velti Umberto Eko Horhe no Rozes vārda tik nikni vērsās pret smiekliem), taču šajos darbos viņš atklājas kā reti kodīgs ironists. Abas grāmatas ir parodijas par detektīvliteratūru: dons Isidoro Parodi atrisina noslēpumainas slepkavības, pats sēdēdams cietumā. Tiesa gan, mistifikācijas mērogi bija ļoti pieticīgi: grāmatas izdeva autori paši par saviem līdzekļiem, kritika tās tikpat kā nepamanīja. 1967. gadā Borhess un Bjojs Kasaress publicēja Bustosa Domeka hronikas – parodisku recenziju krājumu.

[6] Arī citējot vai pārstāstot reālus tekstus, Borhess citātu lielākoties barbariskā manierē izrāva no konteksta un izmantoja par atspēriena punktu saviem domu mežģījumiem, kuros mēdza aizklīst bezgala tālu no citētā teksta, diez ko neuztraucoties par to, ka citējamā autora idejas tiek sagrozītas līdz nepazīšanai. T. i., arī citēšana vai vienkāršs sižeta pārstāsts Borhesa izpratnē ir jauna teksta radīšana.

[7] Borhess vispār augstu vērtēja detektīvliteratūru, uzlūkodams to kā žanru, kas haosa laikmetā mēģina saglabāt stabilitāti un pašcieņu. Viņa attieksmi pret detektīviem labi raksturo tas fakts, ka, lasīdams lekcijas, Borhess allaž līdzās, teiksim, budismam vai Kabalai apcerēja arī detektīvu.

[8] Borhess bieži piesauca 1001 nakts pasakas, kurās Šeherezade vienubrīd sāk stāstīt stāstu par sevi, tādējādi no jauna aizākdama arī visu ciklu, kas nebeidzami rit pa noslēgtu loku.

[9] Borhess nekad nebija īpaši interesējies par politiku, nemaz nerunājot par iesaistīšanos politiskajās batālijās. Taču viņš piederēja pie intelektuāļu kategorijas, kas jebkurai diktatūrai šķiet visai apšaubāma. Atlaišanas formālais iemesls – publiski izteikumi pret Peronu. Turpmākajos gados Borhess atradās policijas uzraudzībā, bet viņa māsa Nora uz īsu brīdi pat tika apcietināta.

[10] Tas tika izdarīts tipiski borhesiskā manierē. Atšķirībā no citiem kandidātiem, kuri konkursam iesūtīja plašus savu panākumu un darbu aprakstus, Borhess aprobežojās ar šādu tekstu: “Gluži neapzināti visu dzīvi esmu gatavojies šim pienākumam.”

_______________________________________

Raksts publicēts kā pēcvārds grāmatai Horhe Luiss Borhess Stāsti, R., Jumava 2002 un 2008. Grāmatā man neizprotamu iemeslu dēļ ceļā līdz tipogrāfijai no pēcvārda pazudis beigu galā citētais Ivara Ivaska dzejolis.

_______________________________________

Vēl par Borhesu:

Borhesa dzīves un daiļrades svarīgākie fakti

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s