Orbita 3. Орбита 3

Avantūra Orbītas gaumē

Orbita 3. R., 2001.

Orbīta ir krievu jauno rakstnieku kompānija, kas izdod tāda paša nosaukuma almanahu. Tā pirmais numurs iznāca pagājušogad, otrais numurs tika izdots kompaktdiskā, kurā kopā ar dzejniekiem piedalījās arī mūziķi; teksti lasāmi klātpieliktajā brošūriņā. Nu ― trešā Orbīta, kas jau krietni pāraugusi apvienības ietvarus: ieskaitot tulkotājus un fotogrāfus, almanaha tapšanā iesaistīti tuvu pie septiņdesmit ļaužiem. Orbītas dzejnieku teksti atrodami Internetā (http://www.orbita.lv); šā gada vasarā apvienība organizēja videofestivālu Vārds kustībā. Orbītas klātbūtne jaušama arī nesen iznākušajā latviešu un krievu jauno dzejnieku kopkrājumā Nauda, kas izdots čeku grāmatiņas skatā.

Īstenībā trešā Orbīta nav grāmata šī jēdziena ierastajā izpratnē. Drīzāk gan objekts ― taustāms, aplūkojams, apbrīnojams un cita starpā arī lasāms. Visupirms uzmanību piesaista ekstravagantais formāts un veidojums. Proti, katra lappuse vidū pārgriezta uz pusēm: augšdaļā ― fotogrāfijas, apakšdaļā lasāmi teksti ― dzeja, proza, esejas, tulkojumi. Almanaha veidotāji sarēķinājuši, ka iespējamas 3136 teksta un attēlu kombinācijas (avantūra modernisma labāko tradīciju garā: Reimons Keno pirms četrdesmit gadiem publicēja grāmatiņu Simttūkstoš miljardu dzejoļu, kurā ietilpa tikai desmit soneti, toties katra lappuse bija sagriezta 14 strēmelēs ― pa vienai soneta rindai uz katras strēmeles; tās kombinējot, varēja iegūt simttūkstoš miljardus ― 1014 ― atšķirīgu tekstu). Saprotams, veltīgi būtu cerēt, ka atradīsies kāds apsēstais, kurš patiesi ņemsies kombinēt tekstus ar attēliem, tomēr doma pati par sevi nav slikta: teksta sastāvā ietilpst arī tā pasniegšanas veids. Jo izaicinošākā manierē teksts tiek piedāvāts, jo unikālāks tas šķiet. Uz vāka aplūkojamais anonīmais bezsejainis (potenciālais lasītājs), kurš monumentāli sastindzis pār Orbītu, gan škiet tik bezpersonisks, ka pa gabalu almanahs drīzāk atgādina kaut kādu tehnisku materiālu kopojumu (līdzīga vaina piemita arī pirmajai Orbītai). Tāpat derēja kādas ziņas par autoriem un daudzmaz sakarīgs satura rādītājs, jo patlaban Orbītā grūti orientēties, sevišķi, ja uznāk vēlēšanās nevis noņemties ar kombinatoriku, bet gluži vienkārši lasīt. Bet var jau būt, ka almanaha kontekstā šāda vēlēšanās šķiet pārāk konservatīva.

Par tekstiem. Ir Rīgas krievu dzejnieki ― Semjons Haņins, Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte, Žoržs Ualliks, Oļegs Zolotovs. Ir latviešu jauno dzejnieku tulkojumi: Jānis Elsbergs, Andris Akmentiņš, Kārlis Vērdiņš, Pēteris Draguns, Marts Pujāts, Jānis Indāns (Elsbergam publicēta poēma Daugavas bulvāris, bet pārējie ― homeopātiskās devās). Ir kosmopolītiska eksotika 21. gadsimta stilā: krieviski rakstošais, Somijā dzīvojošais uzbeks Hamdams Zakirovs, kurš reprezentē tā saucamo Ferganas skolu, kas nav ģeogrāfisks, bet gan poētisks jēdziens, jo Ferganas dzejnieki lielākoties emigrējuši no Uzbekijas un vienkopus atrodami vien http://www.ferghana.ru.

Pārējie teksti veltīti divām tēmām, kuras, kā raksta almanaha sastādītāji ir: "mūsdienu mākslinieka radošā stratēģija" un "pilsētas burtošana (lasīšana)". Īstenībā tēma ir viena, jo pilsēta tiek burtota, lietojot mūslaiku mākslai piedienīgu radošo stratēģiju. Proti, uzmanība lielākoties tiek pievērsta marginālās kultūras izpausmēm. Julija Rumjanceva esejā Tetovējumi uz sētas klīst par Rīgu, Pēterburgu un Maskavu, pētīdama grafiti zīmējumus. Tatjana Gorjučeva apcer virtuālās pilsētas, kuru realitāti lieliski pierāda kaut vai jau pieminētais Ferganas dzejnieku saits. Ali Fegans raksta par diviem Stokholmas ielu māksliniekiem ― Akay un Bacteria, "kas ar krāsu, papīru un līmi grauj vides reklāmas uzmācīgo hipnozi". Sergejs Timofejevs mistificēta scenārija skatā apraksta neseno Open projektu Tējas sēne. Būtībā tieši esejas žanrs veido Orbītas interesantāko daļu. Toties pavisam trūcīgi ir ar prozu. Lasāms fragments no igauņa Kaura Kendera romāna Nenormālais, kas ir tik mikroskopisks, ka par pašu romānu vēsta pliku neko ― un grūti pateikt, kāpēc šai snobiski garlaikotajai vāvuļošanai iedalīta bezmaz manifesta loma pašā almanaha sākumā. Aleksandra Meļņika pastāstiņš drīzāk atgādina garumā pārmēru izstieptu anekdoti. Kaut kur uz robežas starp eseju un itin simpātiskiem sirreāliem murgiem mīņājas Marts Pujāts Minskā.

Kopumā šajā orbitālajā būšanā jaušams kaut kas ļoti pievilcīgs. Varbūt pārspīlēti būtu to nodēvēt par misijas apziņu. Drīzāk gan tas ir tāds labdabīgs avantūrisms pēc principa "kas cits to pasaules būdu tricinās, ja ne mēs". Ir skaidrs, ka Orbīta netēmē uz plašu publiku, tomēr almanahs nav arī atskaitīšanās lasītājiem, kritiķiem, sponsoriem, pašiem sev par paveikto darbu. Lasītājs vienmēr ir neciešami slinks un inerts radījums. Tradicionālās melnās rindas uz baltā papīra, visticamāk, tikai stiprina viņa prāta inerci, tāpēc Orbīta meklē citus ceļus, kā novadīt radošās enerģijas impulsus līdz tai mazajai, bet nozīmīgajai lasošās publikas daļai, kurai tas ir svarīgs.

Diena, 06.11.2001

_____________________

Orbītas mājaslapa

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s