Jurga Ivanauskaite “Trimdā aizdzītā Tibeta”

Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Austrumzemi

Jurga Ivanauskaite. Trimdā aizdzītā Tibeta. No lietuvju val. tulk. T. Rullis. Jumava, 2001

Jurga Ivanauskaite Trimdā aizdzītā Tibeta Patlaban latviešu valodā izdotas visas trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par viņas ceļojumiem uz Austrumiem. 1998. gadā – Ceļojums uz Šambalu, kurā aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. 2000. gadā – Zaudētā Apsolītā zeme – par ceļojumu uz Tibetu. Nu – Trimdā aizdzītā Tibeta, kurā stāstīts par Ivanauskaites pirmo saskarsmi ar Tibetas kultūru tibetiešu trimdinieku kopienās Indijā. Trimdā aizdzītā Tibeta ir triloģijas pirmā grāmata – un acīmredzot tieši tāpēc salīdzinājumā ar abām pārējām tai ir vairāki vājie punkti: pārāk maz pašas Ivanauskaites un viņas ceļojuma, pārāk daudz – populārā līmenī izklāstīta budisma. Tas arī viegli saprotams – grāmata vēsta ne tikai par autores pirmo braucienu uz Indiju, bet arī par viņas garīgā ceļojuma aizsākumu, un ar ko citu racionālais Rietumu cilvēks lai sāk, ja ne ar grāmatu lasīšanu un konspektēšanu. Turklāt triloģijas kontekstā šāds “budisma īsais kurss” attaisnojas. Daudzas Trimdā aizdzītajā Tibetā knapi skartās tēmas izvēršas turpmākajos sējumos. Piemēram, kā viena no Tibetas budisma īpatnībām īsumā pārstāstīts šaušalīgais ego izdzīšanas rituāls – čods. Ceļojumā uz Šambalu čods tiks apcerēts krietni plašāk, un nu jau ne tikai teorētiskā līmenī – autore pati skatījusi šī rituāla norisi.

Trimdā aizdzītā Tibeta ir ļoti visaptveroša grāmata. Tajā aprakstīta gan budisma izcelsme, gan pamatidejas, bet jo sevišķi liela uzmanība pievērsta, protams, Tibetas budismam – tā daudzajiem novirzieniem, mijiedarbībai ar bona reliģiju, rituāliem utt. Un arī šajos budisma konspektos labi jūtama autores klātbūtne. Visas šīs dažbrīd ārkārtīgi sarežģītās būšanas izklāstītas ar rūdītas prozistes ķērienu, taču nekas netiek nedz vienkāršots, nedz vulgarizēts – kā tas bieži notiek Austrumzemes meklētāju sacerējumos. Autore it kā skaidri un gaiši pavēsta: es nekā nezinu, es nekā nesaprotu, bet kāda iekšēja balss teic, ka tas viss ir priekš manis. Un, aprakstīdama savu izzināšanas un saprašanas ceļu, viņa vedina līdzi lasītāju. Turklāt viņa nebūt neklaiņo tikai pa sakrālajām sfērām – lāgiem tiek aprakstītas arī pavisam piezemētas būšanas bez jebkādām rožainām brillēm – teiksim, mūku ēdienkarte, apģērba simbolika vai trīspadsmitgadīgais mūciņš, kurš no ekstravagantās rietumnieces, kas viņu cienā ar cepumiem, kautrīgi mēģina izdiedelēt one fuck. Rožaino briļļu trūkums viscaur raksturīgs Ivanauskaites triloģijai – arī runājot par okupēto Tibetu, kuru tobrīd viņa vēl nebija skatījusi pati savām acīm. Proti, būtībā pastāv divas Tibetas. Pirmā – Ķīnas iznīcinātā valsts, sagrautie klosteri un apspiestie iedzīvotāji. Otrā – “metafizisko tūristu” meklējumu objekts, iedomātais pasaules garīgais centrs, “apsolītā zeme”, leģenda par Tibetu. Un ļaunākais ir tas, ka nedz “metafiziskajiem tūristiem”, nedz pasaulei kopumā nav ne mazākās intereses par reālās Tibetas traģēdiju – leģenda ir svarīgāka. To allaž der atcerēties, ieraugot kārtējo apcerējumu pa Šambalu vai vēl kādām Tibetas teiksmām, kuras lielākoties palaiduši apgrozībā paši rietumnieki (šai sakarā Ivanauskaite piesauc arī slaveno “lamu” Lobsangu Rampo, kura savārstījumus publicē arī Latvijā un kurš nav nedz lama, nedz vispār bijis Tibetā).

Pašas Ivanauskaites ceļojuma pieredzējumi grāmatā rādīti diezgan pieticīgi. Ir Indijas fantastiskais haoss. Ir mazi ceļā sastapto citu Austrumzemes meklētāju portretējumi. Ir caurskrienot skatīti budistu klosteri. Ir īsi apraksti par tibetiešu dzīvi trimdā. Iespaidīgākās lappuses – par grandiozo kālačakras iniciācijas rituālu (ar tipiski rietumniecisko atziņu: “..es pat nezinu, ar ko lai to salīdzina – vai ar Vudstokas festivālu?”).

Savulaik Hese Ceļojumā uz Austrumzemi precīzi fiksēja kādu bezmaz arhetipisku Rietumu cilvēka pasaules izjūtas nervu: ja arī iespējama cilvēku garīgā vienotība, tad tās centrs meklējams Austrumos. Un nav pat no svara, cik lielā mērā šī iedoma ir iluzora; galvenais – tai piemīt reāls spēks. Mūslaiku Austrumzemes meklētāju brālība ir neiedomājami daudzskaitlīga un daudzveidīga. Tūrisma firmas priecējot, var apceļot Indijas svētvietas. Var pakārtot savu esamību fen-šui idejām. Var, šaujot ar loku, apgūt dzen mākslu. Var vēdīties ar samuraju zobenu. Var samežģīt kājas lotosa pozā un pats sev tēlot gremdēšanos dziļā meditācijā. Var vienkārši urķēties Austrumu sakrālo tekstu tulkojumos un pārstāstos. Utt. – iespēju bez sava gala. Var jau būt, ka Rietumu pieredze patiesi vedina strupceļā, un identificēšanās ar svešu pieredzi atver kādas durvis aklā mūrī. Un atkal jāpiebilst, ka nebūt nav svarīgi, vai strupceļš ir īsts, vai iluzors. Arī strupceļa izjūta darbojas kā reāls dzinulis. Lai kā tas būtu, tomēr literatūrā ir saveidojies savdabīgs žanrs – “Mans ceļojums uz Austrumzemi”. Neko daudz gan nepārzinu šo žanru, tomēr, cik lasīts, rādās, ka Ivanauskaites triloģija ir unikāla arī pasaules Austrumzemes meklētāju brālības rakstījumu kontekstā. Unikāla tieši ar savu “klātbūtnes efektu”: ne jau Ivanauskaites aprakstītā “eksotika” ir galvenais. Viņa urbjas krietni dziļāk. No svara ir pats meklējumu ceļš – kā tad īsti jūtas Rietumu cilvēks Austrumzemes meklējumos. No sākotnējās jūsmīgās ziņkāres Trimdā aizdzītajā Tibetā līdz minorīgajai notij grāmatā Zaudētā Apsolītā zeme: “mēs” esam mēs, “viņi” ir un paliek viņi – nekāda identificēšanās nav iespējama, un nepalīdz pat doma par iepriekšējām dzīvēm, kas aizvadītas Tibetā.

Diena, 16.10.2001

_______________________________

Vēl par Jurgu Ivanauskaiti:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s