Čaks Palanjuks “Neredzamie briesmoņi”

Čaks Palanjuks. Neredzamie briesmoņi. No angļu val. tulk. S. Brice. Atēna, 2001

Čaks Palanjuks Neredzamie briesmoņi Čaks Palanjuks patlaban ir bezmaz kulta figūra. Uz Neredzamo briesmoņu ceturtā vāka reklāmas tekstā Palanjuks tiek minēts līdzās Vonnegūtam, De Lillo, Pinčonam. Vēl viņš tiek dēvēts par deviņdesmito gadu atbildi Borouzam, Bērdžesam un Balardam. Kritiķi raksta, ka Palanjuks nomainījis “X paaudzes” sludinātāja Duglasa Koplenda strauji norietējušo zvaigzni. Tiek vilktas paralēles ar krietni pieredzējušākajiem britu literārajiem teroristiem – Stjuartu Houmu un jo sevišķi Ērvinu Velšu. Visus šos tik atšķirīgos rakstniekus vieno kāda īpatnība – gluži vai alerģiska reakcija pret mūslaiku civilizāciju. Viņi visi, runājot Vonnegūta vārdiem, piedalīgi cilvēces muļķības vēstures rakstīšanā. Un arī Palanjukam, cik noprotams, tas prātā.

Palanjuks publicējis četrus romānus: Cīņu klubs (1996), pēc kura uzņemta slavenā filma, Izdzīvojušais (1999), Neredzamie briesmoņi (1999) un Choke (2001), kas uzreiz pēc iznākšanas uzšāvās bestselleru desmitniekā. 2001. gada rudenī iznāks viņa nākamais romāns Šūpuļdziesma.

Neredzamo briesmoņu sižets apmēram šāds. Nez no kurienes raidīta lode skaistajai modelei Šenonai norauj apakšžokli (kas bijis šāvējs – tas atklājas tikai romāna beidzamajās lappusēs). Skaistule pārvēršas par briesmoni, turklāt briesmonis ir neredzams – ļaudis, ieraugot Šenonu, steidzīgi novērš skatienus un izliekas viņu nemanot. Un tā nu Šenona kopā ar savu bijušo līgavaini un jauniegūto draudzeni Brendiju klīst pa pasauli, zog hormonu tabletes un trankvilizatorus, gigantiskās devās un šaušalīgos maisījumos lieto tos paši un piepelnās ar pārdošanu citiem. Šo pieredzējumu starplaikos Šenona klāsta savu dzīvesstāstu, no kura gala iznākumā saveidojas Neredzamo briesmoņu juceklīgais vēstījums.

Taču Šenonas dzīve ir tikai murgaini absurdais fons. Īstenībā Neredzamie briesmoņi tēmē krietni dziļāk. Tas ir romāns par to, cik mūslaiku pasaule ir neiedomājami grīļīga un nestabila. Relatīvisms ir sasniedzis kulmināciju. Šoreiz runa nav par, teiksim, tradicionālo vērtību sairumu, reklāmu industrijas fiktīvo vērtību teroru, sociālo lomu uzspiestajām masku spēlēm vai tamlīdzīgām tikpat banālām un literatūrā līdz apnikumam apmuļļātām būšanām. Līdz šim, lai cik lielā mērā nebūtu izļodzījusies pasaule, vismaz daži pieturas punkti saglabājās nemainīgi. Tostarp – personas piederība noteiktam dzimumam. Vai nu tu esi vīrietis, vai sieviete – tas ir pamatu pamats gan cilvēka reālajā esamībā, gan literatūrā. Diez vai literatūras vēsturē atrodami daudzi romāni, kuros vīrieša un sievietes attiecības neveidotu vienu no centrālajām līnijām. Taču Palanjuks modelē situāciju, kad zudis pat šis pieturas punkts. Šenona ir briesmonis pēc skata, bet viņa vismaz ir saglabājusi sievietes būtību. Turpretī cilvēki ap viņu atgādina monstru kolekciju (romāna virsrakstā minētie briesmoņi gan īsti neatbilst oriģināla monsters, jo zaudējuši to jēgas niansi, kas akcentē viņu nedabiskumu, mākslīgumu). Izcili skaista sieviete nesenā pagātnē izrādās bijusi vīrietis, Šenonas līgavainis atriebības nolūkos slepeni tiek barots ar hormonu tabletēm – un visi priecīgi vēro, kā viņā pamazām gūst virsroku dažādas sievišķīgas pazīmes, bet kādai cilvēku dzimuma pasugai īstenībā piederīga Brendija – šī atklāsme spēj samulsināt pat rūdītu lasītāju. “Dod man visā šajā nolādētajā pasaulē kaut ko tādu, kas tiešām ir tāds, kā izskatās!” novaidas Šenona. Neredzamo briesmoņu šaušalīgi groteskā pasaule ir absolūti mākslīga. Tajā nav nekā stabila, ko varētu izmantot par atskaites punktu. Nav arī nekādas loģikas, ja neskaita murga loģiku, kas saprātīgās devās var būt itin pievilcīga, taču, ja tai tiek pakļauta visa esamība, tad arī no tās nekāda prieka vairs nav.

Pirms pārdesmit gadiem un pat vēl deviņdesmito gadu sākumā, kad sāka publicēties Ērvins Velšs un Duglass Koplends, Palanjuku uzskatītu par literāro skandālistu, runātu par kontrkultūras atdzimšanu vai ko tamlīdzīgu. Un pamatoti – tik ņirdzīgs smīns, kāds jūtams Neredzamajos briesmoņos, literatūrā ilgi nav manīts. Taču nu situācija ir mainījusies. Patlaban nekāda alternatīvā vai kontrkultūra nav iespējama – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jebkurš daudzmaz talantīgi uzrakstīts lasāmgabals, kāds, protams ir arī Palanjuka romāns, nenovēršami iekļaujas “oficiālās” kultūras sastāvā. Ārpus tās nav iespējams iziet, jo mūsdienās teksts tiek akceptēts nevis ideoloģiski un arī ne morāli, bet tikai un vienīgi komerciāli. Citiem vārdiem, Palanjuks no sirds ņirgājas par mūsdienu pasauli, taču šī pasaule nevis ierāda viņam tradicionālo autsaidera lomu, bet gan apbrīnojamā tolerancē pārtapina kulta figūrā. Un pats Palanjuks to lieliski apzinās. Izskaitļots ir viss – gan pats romāns, gan savulaik kontrkultūrai raksturīgā nevērīgā rakstība komplektā ar ņirdzīgi izaicinošo poētiku, gan skandāla piesmaka. Līdzīgi par mūslaiku kultūru prāto arī Neredzamo briesmoņu Brendija: “Mēs esam tādā slazdā, ka ikviens bēgšanas veids, ko mēs spētu izdomāt, beigās izrādītos esam tikai cita šī paša slazda daļa.” Līdz ar to kultūra un tostarp arī Palanjuka romāns zaudē kaut ko ļoti būtisku, kas ciešā saistībā ar īstuma un patiesīguma jēdzieniem. Plurālisma sekas: viss ir pieejams, viss ir atļauts, bet kur tu šajā fiktīvo un uzpūsto vērtību haosā atradīsi kaut ko tādu, kas būtu neapšaubāmi īsts? Un tas ir drūmākais secinājums, kādu rada Neredzamie briesmoņi.

Diena, 30.07.2001

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s