Alesandro Bariko “Zīds”

Proza kā zīds

Alesandro Bariko. Zīds. No itāļu val. tulk. D. Meiere. R., Atēna, 2001

Alesandro Bariko Zīds Itāļu mūslaiku proza Latvijā tikpat kā nav pazīstama, ja neskaita Umberto Eko Rozes vārdu un pirms pāris gadiem izdoto Pias Pēras Lolitas dienasgrāmatu. Tā nu jaunās itāļu prozas zvaigznes Alesandro Bariko romāns Zīds ir reta iespēja kaut mazliet gaisināt biezo miglu.

Nokrustīt Alesandro Bariko par jauno itāļu prozas zvaigzni nebūt nav reklāmisks pārspīlējums – autors gados patiesi jauns, dzimis 1958. gadā; par piederību zvaigznēm liecina ne tikai Bariko popularitāte Itālijā, bet arī tas fakts, ka Zīds jau tulkots vairāk nekā 30 valodās. Bariko debitēja kā mūzikas kritiķis – ar grāmatu Ģēnija bēgšana. Par Rosīni muzikālo teātri (1988); ar mūziku saistīta arī grāmata Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis (1992). 1991. gadā iznāca Bariko pirmais romāns Dusmu pilis (Francijā Dusmu pilis saņēma Mediči prēmiju, kuru, starp citu, savulaik piešķīra arī Rozes vārdam). Sekoja romāns Okeāns jūra (1993), kas aplaimots ar vienu no nozīmīgākajām itāļu literatūras godalgām – Viaredžo prēmiju un ir, šķiet, pagaidām spožākais Bariko darbs (Okeāns jūra izdošanas tiesības jau nopircis apgāds Atēna). Tālāk – garstāsts monologa formā Novočento (1994), romāni Zīds (1996) un City (1999).

Tātad – Zīds. Francija, 19. gadsimta vidus, provinces pilsētiņa, kurā visi iedzīvotāji iesaistīti zīda izgatavošanā. Uzmanības centrā – zīdtauriņu olu tirgotājs Ervē Žonkūrs, kurš pēc tam, kad sērga sagandējusi Eiropā audzētās zīdtauriņu olas, to meklējumos dodas pāri pus pasaulei uz Japānu, tolaik vēl ceļotājiem slēgtu valsti. Brauciens izrādās veiksmīgs, pēc sešiem mēnešiem Žonkūrs pārved zīdtauriņu olas, tādējādi nodrošinot pilsētiņas iedzīvotājiem darbu un iztikšanu. Taču Žonkūrs nekādi nevar aizmirst Japānā redzēto skaisto un noslēpumaino sievieti, ar kuru viņam izdevās pārmīt labi pāris acu skatienus. Žonkūrs uz Japānu dodas vēl trīs reizes – un katru reizi viņš uz mirkli skata daiļo japānieti. Vienīgās attiecības starp viņiem – kāds slepens skatiens, tīšuprāt aizmirsts cimds un tamlīdzīgas netveramas būšanas. Tad Japāna sāk eksportēt zīdtauriņu olas, Žonkūra garie un bīstamie ceļojumi vairs nav vajadzīgi, savu japānieti viņš tā arī vairs nekad nesastop (“Tās ir tik dīvainas sāpes. (..) Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.”), toties saņem no viņas ļoti erotisku vēstuli. Tikai vēlāk, pēc sievas nāves Žonkūrs atklāj, ka īstenībā vēstuli ar kādas japāņu prostitūtas palīdzību sacerējusi viņa paša sieva.

Tas arī viss – izdevējiem mazo, 65 mikroskopiskos fragmentos sasmalcināto romānu nav bijis viegli izstiept līdz grāmatas 120 lappusēm. No pirmā acu uzmetiena Zīds šķiet nepretenciozs, mazliet pārsaldināts (tas gan vispār raksturīgs Bariko prozai) un zināmā mērā pat primitīvs, sevišķi, ja to salīdzina ar romānu Okeāns jūra un City daudzkāršo realitāšu klājumiem un izšķērdīgi krāšņajām metaforiskām konstrukcijām. Tomēr šāds iespaids ir mānīgs. Diez vai tik rafinētu rakstnieku, kāds ir Bariko, vadījusi tikai vēlme izstāstīt šo nenotikušās mīlas stāstu, parādīt pāris miglainas un stipri abstraktas vēsturiskas bildes un izklāstīt dažus mazzināmus faktus iz Austrumu un Rietumu kultūru saskarsmes. Zīdā ir ne mazums mīklu.

Visupirms aizdomīgs šķiet jau pats romāna lakoniskums. Faktu materiāls ir gana eksotisks, lai to izvērstu krietni plašākā un iespaidīgākā vēstījumā (citos darbos Bariko nebūt neaprobežojas ar notikumu konspektiem; gluži pretēji – viņš katru niecīgāko sižeta pavērsienu izmanto, lai atspertos kārtējam ceļojumam samežģītu metaforu pasaulē). Īpatnēji ir arī tas, ka uzmanība allaž tiek pievērsta it kā otršķirīgiem sīkumiem – teiksim, kādai sarunai, kuras jēgu no pirmā acu uzmetiena nav nemaz tik viegli uztvert, kādai nebūtiskai detaļai, kura pārdesmit lappušu tālāk pēkšņi atklāj savu slēpto jēgu, vai kādai uz mirkli Žonkūra acīm skatītai ainai, turpretī Žonkūra pusgadu ilgie ceļojumi uz pasaules viņu malu aprakstīti pāris rindkopās. Turklāt šie Žonkūra ceļojumu apraksti četras reizes atkārtojas gandrīz vārds vārdā (īpatnība, kas raksturīga tekstam, kurš no vēstījuma par reāliem notikumiem jau pārtapis mītā), tādējādi veidojot romāna iekšējo ritmu. Jo īsāks romāns, jo būtiskāka kļūst katra detaļa, un Bariko darbs ir tik maniakāli precīzi izslīpēts, ka nejaušībām gluži vienkārši nav atstāta vieta. Varbūt asociācija Bariko nelineārajai prozai pārāk tieša, tomēr šis romāna lakoniskums šķiet radniecīgs japāņu kultūrai piemītošajai nosliecei uz klusumu, mieru, harmoniju, lakoniskām un vienlaikus ārkārtīgi precīzi izsvērtām formām.

Tieši tāpēc visādu šifru un kodu meklējumi Zīdā laikam gan ievedinās strupceļā. Racionālai analīzei klusuma un miera pasaulē gluži vienkārši nav atvēlēta vieta. Romāna virsraksts apzīmē ne jau tikai reālo zīdu, ar kura meklējumiem noņēmās Žonkūrs – īpaši vēl tālab, ka ne jau zīds ir Zīda centrālā tēma. Pieļauju, ka autoru vadījusi vēlme radīt prozu, kas kaut kādā ziņā būtu radniecīga zīdam. Precīzāk, zīda sajūtai vai priekšstatam par zīdu (“Satverot to, šķita, ka pirkstos saņemts vienīgi gaiss”). No vienas puses – absolūti dabisks materiāls, no otras – saistās ar kaut ko mazliet salkanu un banālu, bet nekad par tādu nepārtop. Zīda sajūtu nav viegli raksturot ar vārdiem: viegls, slīdošs, vēss, plūstošs, gaisīgs, netverams, mirdzošs utt., utt. Un pamēģiniet nu ar šo epitetu virteni raksturot Bariko romānu – tik un tā Zīds paliks nesatverts.

Diena, 26.06.2001

Advertisements

One thought on “Alesandro Bariko “Zīds”

  1. Atpakaļ ziņojums: Dažos teikumos #2 | Agneses Blog

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s