Nopietns skats uz Hariju Poteru

Šoreiz neskaitīsim miljonus Harija Potera autores kabatā, tāpat arī nejūsmosim un nešausmināsimies par grāmatas tirāžām pasaules tirgū. Mēģināsim palūkoties uz Poteru kā uz gluži parastu bērnu lasāmgabalu, kāds tas arī īstenībā ir. Manuprāt, vispasaules jezga ar un ap Potera cikla grāmatām liecina tikai par veiksmīgi izstrādātu reklāmas kampaņu (plus vēl par to nedefinējamo un gluži vai iracionālo īpatnību, ka dažas grāmatas izmanās precīzi ietrāpīt īstajā laikā un vietā). Izlasīju pirmos divus Potera sējumus – un nesaskatīju tajos nekā ģeniāla. Piebildīsim, arī nekā masu kultūras zemslāņiem piederīga – autore ir gana augstās domās par potenciālā lasītāja prāta spējām un pacietību (katrs no Potera sējumiem ir 300 un vairāk lappušu biezs, kas ir pavisam neraksturīgi mūslaiku bērnu literatūrai). Galvenais adresāts varētu būt tīnis, kurš skolā jau piedzīvojis eksekūcijas ar klasiķiem, tikko izaudzis no disnejiskajām pliekanībām, bet vēl nav iekāpis tai vecuma grupā, kas tiek barota ar vienlīdz pliekanajiem pusaudžu mīlas romāniņiem. Un tad nu šim tīnim, kas no visaptverošās pliekanības meklē patvērumu hipnotiskajā datorspēlīšu pasaulē, tiek piedāvāts fantasy labāko tradīciju garā ieturēts lasāmgabals, kas spoži realizē visas šā žanra potences un likumsakarības.

Poteru stutē vai vesels cienījamu klasiķu panteons – sākot no XX gadsimta sākumā tapušā Frenka Bauma Oza zemes seriāla un žanra korifejiem – Tolkīna ar viņa Gredzena brālību un Luisa ar Nārnijas hronikām – līdz mūslaiku fantasy daudzsējumu eposu radītājiem, kuru uzskaitījums vien aizņemtu lappušu lappuses. Šaubos, vai ko īsti oriģinālu šajā žanrā vairs iespējams izdomāt – tā ir spēle ar sen zināmiem likumiem, kurā vinnē tas autors, kam lielāka meistarība. Spēlē ir trīs centrālie elementi: burvju pasaule, sižets un galvenais varonis. Ar burvju pasaules konstruēšanu un sižetu Poterā viss labākajā kārtībā. Pamatā ir klasiskais „divu pasauļu” princips. Šaipus robežai – reālā pasaule, kurā viss notiek tā, kā jau mūsu pieticīgajā pasaulē tam jānotiek. Viņpus robežai – burvju pasaule, kurā, kā savulaik precīzi izteicās Stīvens Kings, maģijas likumi funkcionē tikpat reāli kā mūsu pasaulē fizikas un ekonomikas likumi. No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka Potera sižetu veido „maģiskais detektīvs”: pirmajā grāmatā Harijs Poters dzen pēdas filozofu akmenim, otrajā – atklāj šausminošos zemzemes kambara noslēpumus. Taču īstenībā centrālā sižeta līnija saistās ar burvju pasaules iepazīšanu: sākumā Poters ir tikpat naivs un nezinošs kā lasītājs – un tikai pakāpeniski Poters līdz ar lasītāju tiek skaidrībā par sarežģīto burvju pasaules hierarhiju, kurā valdošo slāni veido burvji un raganas, tālāk nāk dažādu laikmetu mitoloģisko priekšstatu popurijs – troļļi, elfi, pūķi, vienradži, kentauri un citas radības, kādas nu cilvēks gadu tūkstošos spējis izdomāt; bez uzmanības nav atstāta arī mūslaiku masu kultūras mitoloģija, ko reprezentē gigantiski zirnekļi, bet otrajā sējumā ļoti efektīga loma atvēlēta jau seno romiešu aprakstītajam baziliskam.

Nelaime vien tā, ka gan burvju pasaule ar visiem tās brīnumiem, gan pats burvis savā būtībā ir reti garlaicīga padarīšana. Cik ilgi var aprakstīt visādus ērmus un neradījumus un klāstīt, kurš kuru, kāpēc un par ko pārvērtis? Taču Roulinga te atradusi lai arī vienkāršu un senzināmu, tomēr nenoliedzami iespaidīgu izeju, kas arī ir Potera pievilcības pamatā. Proti, arī burvji, neraugoties uz savu varenību, tie paši cilvēki vien ir – un arī vājības viņiem gluži cilvēciskas. Dažs ir kašķīgs vai augstprātīgs, citam piemetusies lieluma mānija, vēl cits neredz tālāk par savu degungalu, nemaz nerunājot par to, ka stulbums un aprobežotība pie burvjiem tikpat plaši izplatīta vaina kā pie cilvēkiem. Tāpat arī visa burvju pasaule ne tuvu nav ideāla – to regulē statūti, dekrēti un konvencijas, apkārt klaiņo visādi mošķi, noris cīņa par varu, lāgiem pavisam cilvēciskā manierē līst asinis. Citiem vārdiem, Potera pasaule liekas pievilcīga un interesanta nevis tāpēc, ka tā būtu pati pilnība un ka tajā būtu projicējušies mūsu sapņi par pārpasaulīgu skaistumu vai ko tamlīdzīgu, bet gan tāpēc, ka tā pārpilna ar visādiem defektiem un nebūšanām.

Iepriekšminētā Stīvena Kinga formula patiesi universāla: viss kā pie cilvēkiem, tikai fizikas vietā – maģija. Bēdīgā kārtā uz šī efektīgā un nenoliedzami profesionāli darinātā fona pavisam blāvs kļūst pats Harijs Poters, kurš klupšus krišus bezmaz ar izmisīgām pūlēm tiek stīvēts uz priekšu cauri sižetiskajiem alksnājiem un brīnumainā kārtā visur tiek cauri ar veselu ādu. Saprotams, ādai viņam jāpaliek veselai, to prasa žanra likumi, taču runa ir par ko citu. Autores pūles piešķirt Poteram cilvēciski dzīvelīgu ģīmi ir diezgan neveiksmīgas – Poters tā arī paliek tipisks „papīra cilvēciņš”, no kura atmiņā tik vien saglabājas kā tas fakts, ka viņam ir brilles, rēta uz pieres un neganti audžuvecāki. Un arī savus varoņdarbus viņš veic nevis pateicoties savām cilvēciskajām īpašībām, bet gan tāpēc, ka autore viņam nemitīgi piespēlē glābjošās nejaušības, kuru daudzums šķiet pārspīlēts pat burvju pasaulē (sevišķi tas sakāms par otrās grāmatas noslēguma dueli). Harijam Poteram – un arī Harijam Poteram – ļoti pietrūkst tās mazliet naivi sirsnīgās cilvēciskās dimensijas, kāda tik labi jūtama fantasy klasiķu darbos. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ Potera mūžs diez vai būs mērāms gadu desmitos – viņu nenogalēs vis burvju pasaules mūdži, bet gan nākamais bestsellers.

Diena, 06.06.2001

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s