Andra Jakubāna atgriešanās

Andris Jakubāns. 33 stāsti. R., Nordik, 2001

image Reiz bija rakstnieks Andris Jakubāns. Tad vienubrīd rakstnieks nomira, bet Jakubāns dzīvoja tālāk. Nu Jakubāns, sadzīvojis sešdesmit gadus, vienos vākos savācis krietnu daļu no tā, kas tapis, vēl esot rakstnieka ādā. Droši vien tas neizklausās īsti ētiski (un pavisam nelāgi – jubilejas sakarā), tomēr rādās, ka Jakubāns kā rakstnieks patiesi ir beigts un pagalam. Nu jau vairāk nekā desmit gadus viņš, iegrimis žurnālistikā, neko prozisku nav publicējis, bet 33 stāstu beigu galā lasāmais šā gada janvārī uzceptais pastāstiņš Meitene ar ziediem nekādi nav uzskatāms par meistardarbu – drīzāk gan par tādu kā nostalģijas izpausmi (gluži tāpat kā grāmatas pirmās daļas nosaukums Kādreiz biju diezgan talantīgs rakstnieks…). Rakstnieks pagalam – tur nav nekā nedz bērējama, nedz bēdājama, nedz pārmetama. Literatūra nav pienākums, teksts nav atskaite par padarīto. Ja apsēstība ar literatūru pačibējusi, tad visprātīgāk ir vienkārši nerakstīt – nevis kā tādam literāram zombijam klīst pa pasauli, ar savu parādīšanos šausminot kritiķus un lasītājus.

Rakstnieks Jakubāns piedzima 1968.gadā, kad iznāca plāna īsprozas grāmatiņa Mana baltā ģitāra – mazliet smīnīgi, mazliet liriski, bet tā laika pārmēru vienveidīgajā prozas kontekstā visai ekstravaganti stāsti. Sekoja Vakariņas ar klaunu (1974) un, manuprāt, spožākais Jakubāna stāstu krājums Burves aiziešana (1980). Punkts tika pielikts ar grāmatu Un atkal melnais suns pie kājām (1988). Turklāt jāatgādina, ka Jakubāns piederīgs pavisam retai sugai – viņš ir tīrasiņu stāstnieks. Latviešu literatūras vēsturē tādi bijuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi (prātā nāk tikai divi īsti profesionāli stāstu stāstītāji – Jānis Ezeriņš un Ēvalds Vilks; citi stāstnieki vēl rakstījuši romānus vai dzejoļus). Ir kaut kāda īpaša jakubāniska nots, kurā apbrīnojami harmoniski sadzīvo vispretišķīgākās lietas (te arī atbilde, kāpēc Jakubāns nav rakstījis romānus: ja šo noti pastieptu divi trīs simtu lappušu garumā, tā gluži vienkārši kļūtu apnicīga – tai vispiemērotākās ir nelielas improvizācijas). Vienkopus sanāk dumji jociņi un izsmalcināta ironija. Neciešami banāls sentiments un liriskas nopūtas iz poēzijas augstajām sfērām. Neganti ņirdzīgs smīniņš un prātnieciski labdabīga galvas klanīšana, ļaužu jokainajā ņudzoņā noraugoties. Vecišķi īgna burkšķēšana un bērnišķīga zirgošanās. Farss un traģēdija tik cieši saauguši kopā, ka nekādi nav atdalāmi.

Taču Jakubāna trumpja kārts – tā ir banalitāte (gan atceroties, ka mūsu ikdienišķā esamība jau pati par sevi ir vievienīgu banalitāšu mistrojums): mazliet nelaimīgi, maliet pastulbi ļautiņi, kas noņemas ar bezcerīgi banālām lietām, nekādi netiek paši ar sevi galā un tāpēc nemitīgi iebrauc vai nu galīgā purvā, vai viņsaulē. Stāstos Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi…, Samvanlēdijas pilsētas ainavas, Sniegbaltais Parīzes čemodāns trumpja kārts tiek izspēlēta ar ļoti elegantu žestu, bet pavisam virtuozi tas notiek stāstā Tango, kas gan ir Jakubāna prozai neraksturīgi garš – vairāk nekā 100 lappušu (laikam tāpēc, ka Tango pamatā ir nerealizēts kinoscenārijs). Bezmaz lubenieciskais sižets – ar drūmām priekšnojautām, piedzīvojumiem uz neapdzīvotas salas, šķietamu slepkavību, stulbu izmeklētāju un pavisam īstu nāvi piedevām – iejaukts retrostilizācijas un apnicīgi salkana tango meldiņa mērcē.

Tātad – Jakubāns sabija stāstnieks divus gadu desmitus, no kuriem izdestilēti 33 stāsti. Tas tiesa, ka rakstnieka tituls tiek piekabināts uz mūžu, visviens, vai cilvēks raksta vai neraksta, tomēr gluži loģiski, ka visupirms iznirst jautājums: vai grāmata ir bezmaz pienākuma pēc savākta jubilejas izlase, grūtsirdīgs atskatījums pagātnē uz laikiem, kad autors bijis „diezgan talantīgs rakstnieks”, vai arī tā ierakstās arī pašreizējā literatūras kontekstā? Un uzreiz arī jāatbild: vecuma piesmaku nejūt. Gluži pretēji. Tas, ka stāsti rakstīti 60. – 80.gados un nu laika distance jaušama jau no pirmā acu uzmetiena, drīzāk piešķir Jakubāna prozai tādu kā papildu dimensiju. Jakubāna prozai vismaz daļēji piemīt arī sociālkritiska orientācija, un šīs savulaik skeptisku aci uzlūkotās satīstījušamies sociālisma augstākās fāzes būšanas tagad pārtapušas par laika zīmēm, kas ar savu dažbrīd sirsnīgi naivo, dažbrīd neticamo absurdu rādās bezmaz aizkustinošas. Vēl vairāk – rodas iespaids, ka Jakubāns kā prozists ir vēl tipiskāks sociālisma laikmeta produkts nekā klasiskie socreālisti (iespējams, to apzinoties, viņš arī vairs neraksta). Mūsdienās absurdajam ir pavisam citādas izpausmes un cita dinamika – sociālisma „ilgstošā tagadne” vairs nav iespējama, turpretī jakubāniskā nots ar tās sentimentālo dominanti īsti pilnskanīgi spēj realizēties tikai „ilgstošās tagadnes” situācijā, kad blāvi melnbaltās esamības ainas apbrīnojamā vienveidībā stiepās no gada gadā.

Izlasei klāt piekabināti arī komentāri, kuros autors konspektīvi izklāsta stāstu tapšanu. Arī komentāri dažbrīd stāsta vērtē. Piemēram, par to, kā un kāpēc Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi… kādu laiku pastāvēja tikai arhaiskajā mutvārdu formā. Vai par šaušalīgo sakritību, kas pavada visumā necilo stāstu Putna lidojums. Vai par to, ka Manas baltās ģitāras stāsti rakstīti toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, bijušajās SS kazarmās, padomju ģenerāļu bruņumašīnās.

Diena, 22.03.2001

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s