Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle”

Nekā nenotikšanas mistērija

Hulio Kortāsars. Klasīšu spēle. No spāņu val. tulkojis Edvīns Raups. R., Jumava, 2001

Hulio Kortāsars. Klasīšu spēle Hulio Kortāsara Klasīšu spēle rakstīta sešdesmito gadu sākumā un publicēta 1963.gadā – laikā, kad jēdzieni „interesants”, „aizraujošs” un tamlīdzīgi vēl tika uzskatīti vien par literatūras zemākajām sfērām piedienīgiem. Tāpēc pieveikt Klasīšu spēli nav no vieglākajiem darbiem – sevišķi vēl tai gadījumā, ja lasītājs apzinīgi uzņēmies izurbties cauri Klasīšu spēles pilnajai versijai. Jo – romānu var lasīt divējādi. Tradicionālais variants – pēc kārtas lasīt pirmās 56 nodaļas (pavisam to ir 131) un tad mest mieru (Kortāsars: „(..) par tālāko lasītājs bez sirdsapziņas pārmetumiem var nelikties zinis.”). Taču Klasīšu spēle tikai tad būs īstā Klasīšu spēle, ja to lasīs, pakļaujoties katras nodaļas beigās atrodamajām norādēm. Romāns sākas nevis ar 1., bet gan ar 73. nodaļu, pēc kuras jālasa 1., tad 2. nodaļa; pēc tās jāpārlec uz 116., no kuras jāšķir atpakaļ uz 3. nodaļu. utt. Visa šī padarīšana var likties sarežģīta tikai no pirmā acu uzmetiena – patiesībā romāna struktūra ir gluži vienkārša: lasot romāna pamatteksta 56 nodaļas, nemitīgi jālec sāņus tekstos, kurus autors blēdīgā pieticībā nokrustījis par maznozīmīgajām nodaļām. Te arī viens no virsraksta atšifrējumiem: romāna lasīšana noris līdzīgi klasīšu spēlei – pa labi, pa kreisi, tomēr visu laiku uz priekšu.

Īstenībā viss milzīgais romāns ir par pliku neko. Sižets, līdz kuram aizurbties cauri valodas biežņai nav nemaz tik vienkārši, apmēram šāds. Argentīnietis Orāsio Oliveira dzīvo Parīzē (tāpat kā romāna autors, kurš no 1951.gada līdz mūža galam mita Francijā, strādāja UNESCO par tulku un rakstīja). Kopā ar draugiem viņš ir iedibinājis klubu – bohēmiskas sanākšanas, kurās tempj vīnu, klausās mūziku un diskutē gan par augsti intelektuālām, gan par piezemētam būšanām. Oliveiram ir mīļotā sieviete Maga; pēc dēla nāves viņa pazūd no Parīzes. Oliveira meklē Magu Buenosairesā; tur – ironiski daiļrunīgs autora žests – viņam nākas strādāt cirkā un psihiatriskajā slimnīcā, bet visbiežāk viņš nedara neko. Pareizāk sakot, Oliveira muļķojas pats un muļķo citus; šo nodarbību viņš pārtapinājis mākslā.

Tātad romānā – iekausēta tāda kā ikdienišķās esamības kvintesence, kas tiek aprakstīta, ņemot palīgā vai visu XX gadsimta literatūras arsenālu. Ir garumgari iekšējie monologi, ir nemitīgas skatpunktu maiņas, kad nav skaidrs, kurš te runā, kas notiek un ar ko notiek tas, ka nekas nenotiek, ir tāli intelektuāli ceļojumi, ir elegantas muzikālās alūzijas, ir virtuozi groteskas ainas (ko vērts ir kaut vai Oliveiras piedzīvojums ar ķerto avangarda mūzikas komponisti, nemaz nerunājot par viņa izklaidēm psihiatriskajā slimnīcā), ir valodiskās spēles, vairāku valodu jūklis un arī neesošas valodas paraugi (Kortāsaram reti veicies ar romāna latviskotāju Edvīnu Raupu, kurš Klasīšu spēles neganti samežģītajos labirintos spējis saglabāt vēsu prātu) un vēl daudz kas cits. Taču Klasīšu spēles būtība meklējama atšķirībā starp „taisnvirziena lasīšanu” un romāna pilno versiju – mežģīņu rakstā, ko veido krustu šķērsu lēkāšana starp nodaļām. Lasot „taisni”, lasītājs saņem lai arī profesionāli spoži izstrādātu, tomēr tikai „kārtējo”, turklāt garumā pārmēru stiepto romānu, kādu XX gadsimta literatūrā nav mazums. Turpretī Maznozīmīgās nodaļas ne tikai papildina pamattekstu ar dažādiem citātiem, laikrakstu izgriezumiem, dažu norišu sīkākiem aprakstiem un tamlīdzīgiem patiesi maznozīmīgiem sīkumiem. Maznozīmīgo nodaļu kolāžas funkcijas ir krietni svarīgākas. Tajās parādās arī rakstnieks Morelli, viņa tekstu fragmenti, Morelli uzrakstītās un neuzrakstītās grāmatas, kas Klasīšu spēli izvērš pavisam citās dimensijās (cik noprotams, ar Morelli muti lāgiem runā pats Kortāsars). Uztveres inerci piebremzē arī, piemēram, šāds izteikums: „Mēs esam visīstākais murgs, ko šobrīd slimnīcā varbūt skata Morelli”, kuru gan nevajadzētu uztvert pārāk viennozīmīgi. Ir arī 62. nodaļa, kurā ieskicētas Kortāsara nākamā romāna 62. Modelis salikšanai (1968) aprises. Maznozīmīgās nodaļas romāna smagnēji statisko konstrukciju pārtapina mirguļojošā haosā. Un vispirmām kārtām jau ar to, ka piedāvā pavisam atšķirīgu noslēgumu, kas gan nav nekāds noslēgums, jo tā arī netop skaidrs, pie kāda – laba vai nelaba – gala nonācis Oliveira. Turklāt abas pēdējās nodaļas, viena uz otru norādīdamas, saslēdzas bezgalīgi ritošā gredzenā, nemitīgi atgādinot, ka no romāna teksta nevajadzētu izvedināt pārmēru viennozīmīgus secinājumus. Un vēl jau ir arī klasīšu spēles metafiziskais līmenis, kurā spēlētāja galvenais uzdevums ir nokļūt no Zemes uz Debesīm; Oliveira psihiatriskajā slimnīcā redz, ka visaizrautīgāk klasītes lec trakie, kas varbūt nemaz tik traki nav, jo romāna saprātīgie iemītnieki ar īpašām prāta spējām neizceļas; uz klasīšu spēles laukuma viņš vīzijā redz pazudušo Magu; iespējams, viņš krīt no slimnīcas loga, ar galvu veiksmīgi trāpīdams tieši Debesīs, kas atrodas uz Zemes.

Vārdu sakot, šīs pieticīgi ikdienišķās norises, kas parasti vai nu tiek klasificētas garlaicīgas „nekā nenotikšanas” kategorijā, vai arī vispār tiek atstātas bez ievērības, Kortāsars pacēlis esamības mistērijas augstumos. Mistērija, kurā nekas nav tā, kā liekas no pirmā acu uzmetiena. Klasīšu spēle lieku reizi atgādina, ka nav prāta darbs lasīt grāmatu no pirmā līdz pēdējam burtam, lai pēc tam visu izlasīto laimīgi aizmirstu. Šādā ceļā, visticamāk, lasītājs apzags pats sevi. Ar grāmatu vēlams kādu laiku padzīvot līdzās, lasīt krustām šķērsām, lai viņa uz palikšanu iemājo apziņā. Īstenībā domāt par grāmatām pēc izlasīšanas ir daudz interesantāk nekā tās lasīt.

Diena, 28.02.2001

One thought on “Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle”

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā. 24 | Lasītājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s