Amanda Aizpuriete “Nakts peldētāja”

Peldēšanās virs bezdibeņa

Amanda Aizpuriete. Nakts peldētāja. R., Daugava, 2000

Jau gadus trīs bija zināms un lāgiem arī presē vēstīts, ka dzejniece Amanda Aizpuriete ķērusies pie ragiem romāna vērsim un mēģina to iegrozīt sev patīkamā virzienā. Nu saveidojusies Nakts peldētāja, savā 110 lappušu apjomā īsti piedienīga pašreizējai prozistu apsēstībai ar sadistiski apcirptiem romāniem. Romānu veido divas daļas. Pirmā – eleganti nostalģiska astoņdesmito gadu attīstījušamies sociālisma kulminācijas fāzes bilde ar klasiskām dekorācijām: klusie letiņu disidenti savā pažobelē sūc draņķīgus vīniņus un pīpē zālīti, dažs rīmē pantus, neko nepublicēdams, cits lamā miličus, bet visi kopā no sirds vienojas brīnumjaukā nekānedarīšanas meditācijā. Tas – fonā, bet uzmanības centrā ir tobrīd tīņa vecuma meiča Vita Laukmane un viņas īsais un caurcaurēm drūmi pelēkais mīlas romāns ar no Maskavas atklīdušu krievu rakstnieku, lojālu padomju kultūras apdzejotāju. Un viss, ja neskaita, ka šis Maskavas dzejdaris pa vidam laupa Vitai nevainību, ko gan diez vai vajadzētu uztvert kā krievu/latviešu vēsturisko attiecību simbolu.

Otrā daļa: dekorācijas strauji mainās. Ir deviņdesmito gadu nogale, Vita Laukmane ir tulkotāja, trūcīga un sadzīves ķibeļu izmocīta divu bērnu māmiņa; pirms kāda laika pagalam bēdīgi noslēgusies viņas ģimenes dzīve. Pareizāk sakot, Vitas Laukmanes vairs nav – viņa ir pagaisusi no šīspasaules bez pēdām, palikuši vien viņas paziņas, kas atbild uz kāda mīklaina tipa jautājumiem. Saprotams, visi melo, dažs tīšuprāt, cits varbūt tikai tāpēc, ka jautājumi formulēti aplam, vēl cits vienkārši šo to noklusē. Mazs ieskats Vitas dienasgrāmatā. Viņas iekšējie monologi. Vēl – atgādinājumi par Vitas jau virsrakstā piesaukto noslieci uz naksnīgo peldēšanos jūrā. Tas arī viss, kas lasāms romāna simts lappusēs. Un te nu jāsaka – nekā sevišķa, bet tomēr – kāpēc šis kamerstilā ieturētais un mazliet skumīgi liriskais lasāmgabals atstāj tik spēcīgu iespaidu? Bez šaubām, romāns veidots ar profesionāļa roku, tāpēc mazie un no pirmā acu uzmetiena vieglprātīgi nebūtiskie teksta fragmenti, no kādiem saķibināta Nakts peldētāja, nebūt nav tikai sadzīves izmocītās sievietes drūmās ikdienas bildes. Fragmenti gana daiļrunīgi, lai izvadātu lasītāju pa visādiem esamības slāņiem. Bet tas piedienīgs mūslaiku īsromānu poētikai.

Vēl ir arī mīklas. Piemēram, kāpēc tik ļoti akcentētas Vitas naksnīgās peldes? Jo īsāks romāns, jo būtiskāka kļūst katra detaļa, un Amandas Aizpurietes darbs ir tik maksimāli precīzi izslīpēts, ka nejaušībām gluži vienkārši nav atstāta vieta. Var jau būt, ka šī it kā romantiskā peldēšanās patiesībā ir peldēšanās virs vienubrīd tekstā pieminētā bezdibeņa, virs kura atrodas katrs cilvēks. Katram savs bezdibenis. Galu galā – arī esamību var uzlūkot kā nemitīgu balansēšanu šā drusku poētiskā, drusku biedīgā bezdibeņa malā. Ar naksnīgajām peldēm saistīta arī cita iespējamā interpretācija. Kamēr Vita peldēja jūrā – tālu un ilgi, viss bija labākajā kārtībā. Jūra ir pietiekami plaša, lai to uzlūkotu kā neierobežotu bezgalību, vismaz pašas peldētājas acīm. Kolīdz viņa iepeldēja ezerā, kuru ierobežo acīm saredzami krasti, viņa pagaisa kaut kur vispārējās klusēšanas un vienaldzības bezdibenī. Vēl arī tas, ka otrās daļas noslēgums zināmā mērā veidots kā pirmās daļas beigu spogulis.

Cita mīkla. Arī tā laikam nav nejaušība, ka visu romānā pieminēto vīriešu vārdi ir uzkrītoši līdzīgi: Marčs, Marijs, Marts, Marsels, Marks, bet noslēpumaino ziņkārīgo tipu, kurš tēlo policijas izmeklētāju un kurš vienīgais Vitas pazušanu neuztver kā „pilnīgi dabisku notikumu”, sauc Marčevskis. Ko nozīmē šie uzbāzīgie „m” burti (vai „mar”)? Varbūt tas saistās ar latīņu mare – jūra, varbūt ar mortis – nāve (šāda interpretācija jo sevišķi kārdinoša liekas tāpēc, ka vita latīniski nozīmē dzīvība), bet varbūt no svara ir abas lingvistiskās asociācijas. Īstenībā gan visas šīs lielā mērā burtiskās interpretācijas vedina strupceļā – gluži tāpat, kā mani strupceļā ievedināja jautājums par to, kāpēc francūzi Marku autore aplaimojusi ar nemaz ne tik bieži sastopamo uzvārdu Berels, kas aizdomīgi līdzīgs manējam.

Nakts peldētāja izlasāma pāris stundās. Pēc tam teksts sīkiem ērkšķiem ieķeras kaut kur apziņas zemslāņos – un no tā vairs nekādi nevar tikt vaļā. Grūti pateikt, cik ilgi viņš tur mitīs un neliks mieru. Ideāla recenzija par Amandas Aizpurietes Nakts peldētāju varētu būt apmēram šāda: liels, balts laukums avīzes lapā – lai katrs aizpilda pēc savas patikšanas.

Diena, 07.08.2000