Rimants Ziedonis ”Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks”

Kāpēc Blūmentāls medīja krokodilus?

Rimants Ziedonis. Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks. R., Jumava, 2000

Arvīda Blūmentāla un Rimanta Ziedoņa Nacionālā dēkaiņa pirmsākumi meklējami pirms gadiem desmit, kad Ziedonis, apceļodams Austrāliju, cita starpā pabija arī krokodilu mednieka, opālu racēja un tūristu pievilinātāja Arvīda Blūmentāla, saukta arī par Krokodilu Hariju, alā un pēcāk publicēja pieredzētā aprakstu Austrālijai veltītā Karoga numurā. Nu Blūmentāla portretējums izvērsies krietni plašāks. Grāmatas virsraksts gan rādās visai mulsinošs. Tas tiesa, ka Blūmentāls bija dēkainis un medīja krokodilus, bet ko varētu nozīmēt jēdziens „nacionālais dēkainis” – tas galīgi nav skaidrs. Grūti iedomāties, ka Blūmentāls tiektos kļūt par vispārnacionālās dēkainības gara izteicēju vai vismaz apcerīgi gremdētos savas dēkainības nacionālajā raksturā.

Beidzamos gados jūtama tendence: visādi pasaules klaidoņi un piedzīvojumu meklētāji – un, izrādās, latviešiem tādu nav mazums – ievākojas grāmatās. Dažs publicē savas atmiņas par dienestu franču ārzemnieku leģionā, cits – par augstkalnu kāpieniem, vēl citi – par dzīvi Parīzes sabiedrības zemslāņos vai par Ēģiptes apceļošanu ar velosipēdu. Blūmentāla līdzinieks no Dienvidamerikas varētu būt Aleksandrs Laime, kurš meklēja zeltu pie pasaules augstākā ūdenskrituma un par kuru stāstīts nesen izdotajā Andra Stavro grāmatā Aleksandrs Laime un viņa zelta upe. Nacionālā dēkaiņa lielāko daļu aizpilda paša Blūmentāla sarakstītās grāmatas Latvietis – krokodilu mednieks Austrālijā pārpublicējums. Te nekas daudz nav piebilstams – tie ir patiesi aizraujoši un veikli aprakstīti pieredzējumi Austrālijas tuksnešos un purvājos piecdesmito gadu otrajā pusē, kad Blūmentāls sāka nodarboties ar krokodilu medīšanu. Vienīgi nav skaidrs, kālab pārpublicēta arī grāmatas pirmā nodaļa, kurā lasāms stipri paviršs pārskats par Austrālijas vēsturi un nu jau sen novecojušas laikrakstu ziņas par aborigēnu dzīvi.

Rimanta Ziedoņa rakstītajā daļā – mazs ieskats Blūmentāla biogrāfijā, vēl mazāka opālu racēju ciemata bilde, daži Blūmentāla mednieku stāsti, daži piedzīvojumi, Blūmentāls un sievietes… Un tas arī gandrīz viss. Kaut kā aizdomīgi pieticīgi „nacionālajam dēkainim”. Turklāt akcentēti tīri ārišķīgi efekti. Teiksim, savulaik Blūmentāla alā filmēta kāda Mad Max 3 epizode, viņš iepazinies ar Tinu Tērneri – esot jauka sieviete. Vai – gari un plaši klāstīts, ka, lūk, Blūmentāla sieva, ar kuru gan viņš nedzīvojot kopā, esot titulēta baronese. Nu un tad? Ar to es negribētu teikt, ka šīs ainas būtu grāmatā neiederīgas vai ka Ziedoņa radītais Blūmentāla portretējums būtu aplams. Pirms Nacionālā dēkaiņa man par Blūmentālu vispār bija labi ja miglaina nojausma, tāpēc neņemos spriest, cik lielā mērā šis portretējums atbilst reālajam Blūmentālam. Un tomēr – Nacionālais dēkainis stipri vien atgādina tos garlaikoti snobiskos ceļojumu pastāstiņus, kādi lāgiem lasāmi žurnālā Klubs. Redz, dzīvo tāds jokains tips savā Kūperpedijas alā, dzer džinu, reizēm izrok kādu opālu un nu jau pārkvalificējies par „Mežonīgo Rietumu pēdējā bastiona” pastāvīgās ekspozīcijas centrālo eksponātu.

Īsi pirms Nacionālā dēkaiņa izlasīju izdevniecības AGB nupat publicēto amerikāņa Džona Krakauera grāmatu Pirmatnībā. Tajā stāstīts par kādu jaunu cilvēku Kristoferu Makendlesu, kurš deviņdesmito gadu sākumā atsacījies no civilizācijas labumiem, izklaiņojis pusi Amerikas, meklēdams cilvēku nesamaitātas vietas, tad devies Aļaskas tundrā, kur muļķīgā kārtā gājis bojā. Krakauers, pats nepazīdams Makendlesu, tomēr izmanījies iejusties viņa ādā – sameklējis un sīki izanalizējis visas iespējamās liecības par viņa dzīvi, izsekojis viņa klejojumiem, izklāstījis savas versijas un pieņēmumus. Šoreiz pat nav no svara tas, cik lielā mērā Krakauera pieņēmumi atbilst Makendlesa patiesajai pasaules izjūtai. Un arī ne dzīvesveids, kas satuvina citādi tik atšķirīgos pasaules klaidoņus, Blūmentālu un Makendlesu. Svarīga ir autora attieksme. Krakauers pamatīgi iedziļinājies Makendlesa rīcības slēptākajos cēloņos, meklēdams tos gan viņa psiholoģijā, gan vidē, kas viņu veidojusi. Galaiznākumā – šī īpatņa un ideālista personiskā traģēdija inspirējusi dziļu, nopietnu un, starp citu, arī ļoti aizraujošu grāmatu par cilvēku, kuram nav pieņemams mūsdienu civilizācijas modelis. Gluži tāpat kā Blūmentālam. Bēdīgā kārtā Ziedoņa grāmatā nav nekā līdzīga. No Blūmentāla dzīves palikusi tikai tāda dekoratīvi spīdīga virskārtiņa, kas stipri kontrastē ar paša Blūmentāla literāri negludajām piezīmēm, no kurām visādas esamības smaržas un smakas lien laukā pa visām šķirbām. Bez šaubām, var jau novaidēties, ka nav mums nedz to iespēju, nedz to līdzekļu, kas ļāva Krakaueram apceļot Ameriku, dzenājot Makendlesa pēdas. Un tomēr – Ziedoņa attieksme ir gluži vai kā viņa paša apironizētajiem tūristiem, kas, eksotiku meklējot, garāmbraucot uz mirkli ieskrien Blūmentāla alā un noknipsē kādu bildi piemiņai.

Blūmentāls nestaigāja katru dienu uz darbu kādā iestādē vai rūpnīcā un vakaros neblenza National Geographic TV kanālā – par viņu pašu ir uzņemtas filmas. Kāpēc viņš medīja krokodilus un cirta laukā no zemes opālus? Kāpēc viņš gadu desmitiem malās pa mežonīgākajiem Austrālijas nostūriem, kas eksotiski pievilcīgi varētu šķist vien uz īsu laiciņu pie neskartās dabas atvaļinājumā izlīdušam pilsētniekam? Neticu, ka viņš to darīja „tāpat vien” vai kādas nejaušības dēļ. Tomēr ir kādi dziļāki cēloņi – droši vien tie paši, kas Aleksandru Laimi ievedināja Dienvidamerikas džungļos, Kristoferu Makendlesu – Aļaskas tundrā vai mūslaiku apsēstos trenc kolekcionēt pasaules augstākās virsotnes. Par to tad arī patiešām būtu bijis vērts rakstīt grāmatu.

Diena, 01.06.2000

_____________________________

Vēl par Rimantu Ziedoni:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s