Nezinu, kāpēc esmu Berelis

Deviņdesmito gadu otrajā pusē apgāds Likteņstāsti publicēja mazgrāmatiņu sēriju Dzīvesstāsts un…, kurā ietilpa īsas rakstnieku autobiogrāfijas, kas dzejniekiem bija papildinātas ar 33 dzejoļiem, prozistiem – reizumis ar kādu prozas gabalu. Kopskaitā iznāca, škiet, ap 30 autobiogrāfiju. Laikam finansiālu apsvērumu dēļ mazgrāmatiņu izdošana tika pārtraukta, bet, sēriju turpinot, 2000. gadā iznāca 11 rakstnieku autobiogrāfiju apkopojums 11 dažādi spalvasbrāļi, kurā piedāvāja piedalīties arī man. Tagad pārlasīju savu autobiogrāfiju – un, izrādās, dažviet tai pat var ticēt, gan atceroties, ka tajā aprakstītas norises tikai līdz 1999. gada vidum.

Sēžu.

Sēžu un blenžu datora ekrānā. Sēžu, blenžu datora ekrānā un uzrak­stu, ka sēžu.

Pa pagalmu klīst nepazīstami un ļoti resni putni ar raibiem vēderiem. Intere­santi — kāpēc mani pievelk tieviņas un trausliņas sievietes, bet putni izraisa sim­pātijas tikai tad, ja viņi lieli un resni?

Rakstniekiem biogrāfijas nav. Viņi tikai sēž un raksta. Ja rakstniekam lūdz uz­rakstīt biogrāfiju, viņš parasti to izdomā, jo reālu notikumu, par kuriem rakstīt, ir pārāk maz, lai rastos uzmanības vērts ap­cerējums. Dzīves māksla ir ļoti laikietilpī­ga māksla; rakstniecība tāpat. Abas apvie­not izdodas vien retajam. Par ļaužiem. kuri savā mūžā nav uzrakstījuši ne vārda, var sarakstīt ģeniālas biogrāfijas. Apcerot ģeniālu rakstnieku dzīves, biogrāfi lielāko­ties izlīdzas ar viņu darbu pārstāstiem. Mani joprojām pārņem neērtības sajūta, ja man jautā, kas es esmu, un tad es mēģi­nu kaut kā nebūt noslīdēt no jautājuma āķa, lai nebūtu jāsaka, ka esmu rakst­nieks. Kāpēc? Ieraugot vēstulē uzrunu „Cienījamais Bereļa kungs!” – kā tas bija nesen saņemtajā apgādā Likteņstāsti piedāvājumā uzrakstīt savu dzīvesstāstu — mani vispirms sagrābj gluži instinktīvas bailes: velns, kādas ziepes es atkal būšu savārījis, ka mani tā uzrunā!

Domājot par apcerējumu, ko dažs var­būt uzskatīs par manu dzīvesstāstu, un se­cīgi savirknējot pagalam pieticīgos manas esamības faktus, man nudien ir liels kārdi­nājums izdomāt kādu īpaši āķīgu sižeta mežģījumu, lai apcerējums taptu intere­santāks. Piemēram, piebeigt to ar elegan­tu miršanas un iezārkošanas bildi. Nelai­me vien tā, ka rakstnieki savus varoņus galējuši tik daudzos un dažādos veidos, ka nudien nav liela māksla lasāmgabalam pielikt punktu ar nāvi. Banāls, kaut arī dažkārt iespaidīgs paņēmiens. Tāpēc ne­būšu banāls, mēģināšu būt dzīvs. Kaut gan – arī dzīvība dzīvesstāstos ir visai relatīvs jēdziens. Cik lasītas autobiogrāfijas, autori allaž noklusē tieši tos mirkļus, ku­ros viņi ir visvairāk dzīvi.

Nezinu, kāpēc esmu Berelis. Tā arī ne­esmu papūlējies noskaidrot, no kurienes cēlies mans uzvārds. Cik nu izdevies paieties atpakaļ pagātnē, vismaz līdz pagājušā gadsimta vidum Bereļi bijuši tīrasiņu lat­vieši, kuriem jidiša cilmes uzvārds liekas drusku kuriozs (ber jidišā nozīmē ‘lā­cis’). Izcel­sme — loti konservatīva: gan no tēva, gan no mātes puses visi senči paaudžu paaudzēs noņēmušies ar zemniecību; vecāki bija pirmā paaudze, kas iemita pilsētā, ja vien Cēsis var uzskatīt par nopietni uztve­ramu pilsētu. Droši vien no šejienes radu­sies mana gluži vai ģenētiskā nepatika pret pilsētu, vienlaikus — naivā pakļāvība metropoles kārdinājumiem.

Bērnībā — līdz tīņa gadiem — nekā ie­vērības cienīga. Klasiskais socreālisms: mazpilsētas pagalms, piecdesmitajos ga­dos celta trīsstāvu māja ar koka sētu visriņķī, aizraujoši sirojumi pa apkaimes mazdārziņiem, naksnīgas pastaigas pa Cē­su pilsdrupām, dīvainā kārtā nenolaužot nevienu ekstremitāti, vasaras laukos pie vecmāmiņas un tāli klejojumi pa mežiem (vēsturiskais un bioloģiskais ornaments: bronzas laikmeta kapulauks uz augstas klints Rakstupītes krastā, krusta akmens par godu ar mēri mirušajiem zviedru karavīriem, zupasšķīvja lieluma gliemeņu vā­ki izsusējušā Gaujas attekā, Amatas krau­jas, vecām lietām pārpilnā lauku mājas istabaugša, meža zvēri tuvplānā). Vidēji pārtikusi ģimene, kas gadu gadiem krāja naudu mašīnai. Diezgan pamatīga mājas bibliotēka, kurā bija atrodams gandrīz viss jēdzīgais, kas tolaik tika publicēts. Izlasīti grāmatu blāķi. Vispārēja pieticība, klapes uz acīm, eksistenciāla garlaicība (kas neli­kās nedz eksistenciāla, nedz garlaicīga) — un neviena no tām govīm, ar kuru ga­nīšanu (un kāju sildīšanu govju pļekās) tik ļoti lepojušies latviešu literatūras klasiķi un maniaki (un tomēr: pirms dažiem ga­diem tas sasodītais lops iz latviešu klasikas mani tomēr panāca — iemācījos izslaukt kāda paziņas govi; gan jāpiebilst, ka viņai mana slaukšanas metode diez ko nepatika).

Nudien neatceros, kādā sakarā un kā­pēc sāku rakstīt. Vienkārši — rakstīju un šo nodarbību uztvēru kā pašu par sevi sa­protamu. Nelikās, ka sacerēto vajadzētu kādam rādīt un uzklausīt vērtējumus, ne­maz nerunājot par publicēšanu, piemē­ram, Pionierī vai Draugā. Rakstīšana bija brīnišķīga izklaidēšanās — vēlāk ne­kad vairs neesmu juties tik brīvs: rakstīju tāpēc, ka to bija interesanti darīt. Grafomānijas lēkme sākās sestajā vai septītajā klasē un stipri vien ieilga: līdz astotās ga­lam bija sakrājušās padsmit pierakstītas klades. Sacerējumu virsraksti ir pietiekoši daiļrunīgi: Sniega cilvēka pēdas, Acte­ku pareģojums, Pavadoni x meklējot, Padres Antonio bagātības (tas bija labs – par maiju rokrakstiem, ko paglābis un uz vientuļas Karību jūras salas noslēpis kāds apzinīgs mūks), Lohnesa le­ģendas gals un tamlīdzīgi. Fantastika — žanra sliktāko tradīciju garā. Bija arī rullī savīstīts manuskripts bezmaz desmit met­ru garumā — kaut kas par vikingiem, kuri iz X gadsimta laiktelpas deformācijas re­zultātā nokļūst uz citas planētas; lipināju citu citai galā papīra lapas un izjutu milzu gandarījumu, pierakstīdams katru nākamo teksta metru. Latviešu literatūru tikpat kā nelasīju: skolā mācītie klasiķi ar savu ģe­niālo aprobežotību spēja iedzīt alerģiju pret latviešu literatūru uz gadu gadiem.

Tāpat neatceros, kad un kāpēc parādī­jās maigi patoloģiskā aizraušanās ar astro­nomiju. Mājās bija vecs sabīdāms tālska­tis, kas palielināja divdesmit reizes, — apmēram tāds, kādu savulaik sameistaroja Galilejs. Ja neko citu, tad vismaz viņa at­klājumus man izdevās atkārtot: tuvplānā skatīju Mēness krāterus, četrus lielākos Jupitera pavadoņus, Veneras fāzes, Oriona miglāju un vēl visādas interesantas būšanas. Esamības plāns prātā bija izskait­ļots gadu gadiem uz priekšu — un kādu brīdi tas dīvainā kārtā arī realizējās. Vidusskolā — klase ar fizikas novirzienu, eksakto būšanu republikas olimpiādes (lauri ļoti pieticīgi), referāti par tematu Mūsdienu pasaules fizikālā aina vai ko tamlīdzīgu. Šāda varētu būt oficiālā versi­ja, bet atmiņa zīmē pavisam citādas bil­des: draņķīgs maģis uz grīdas, Lenons un Makartnijs Marseljēzas meldiņā sludina All you need is Love, aiz gultas kājas no vecākiem paslēpusies lētā gruzīnu vīna pudele, klēpī kāds lasāmgabals, mati līdz lāpstiņām, nodriskātas džīnas — apmēram šādā skatā kļuvu pilngadīgs (pēdīgās muļķības, ka padomju Latvijā neesot bijusi brīvība: mētājās visās malās, ņem, cik gribi, — un pat maksāt nevajadzēja, vismaz — astoņdesmito gadu sākumā pāris gadu iz­manījos nodzīvot vispār bez naudas, tās trūkumu neko daudz nejuzdams). Nekādi nevaru atcerēties reizi, kad būtu godīgi pildījis mājasdarbus vai cītīgi apmeklējis visas stundas. Šķiet, 11. klasē kādu laiku vispār biju pārstājis piestaigāt uz skolu: nepieciešamību agri celties un nodarbo­ties ar to, ko pieprasa citi, jau tīņa vecu­mā uztvēru kā varmācību pret personisko brīvību. Eksaktās lietas bija skaidras bez mācīšanās, humanitārās pietika izlasīt. Tā arī neesmu ticis skaidrībā, priekš kam sko­la vispār bija vajadzīga, ja nu vienīgi kla­sesbiedri, ar kuriem bija tik patīkami uz­dzīvot un no kuriem izšķīlušies ne viena vien ievērības cienīga personība. Pirmais patiesībā ļoti garlaicīgais, toties iztēles spēka uzkurinātais mīlas romāns — no knakstīšanās aukstā ziemas naktī kāpņu telpā līdz gultai nākamā gada Jāņos. Sešdesmito gadu mūzika un nostalģija pēc hipiju ideāliem, kas jau tolaik bija vēsture. Metastāzes saglabājušās joprojām: arī ta­gad sirds patīkami noraustās, ieraugot uz skatuves matainus, ādainus, tetovētus tī­ņus mokām ģitāras, — vēl pasaule neiet uz galu, ne jau visi vemstās ar Paula plie­kanajiem šlāgeriem, bet, sadzirdot kaut pāris akordu no Child in Time, sajūta kā tumšā krogā saskrienoties ar piedzē­rušos Bahu. Man ir lielas un ļoti biezas ausis, kas pilnībā nejūtīgas pret muzikā­liem smalkumiem, bet jokainā veidā mūzi­ka — blūzmeņu gaudas, Mocarts un citu laikmetu avangardi — stipri vien iespaido­jusi manu pasaules uztveri. Tāpēc patīka­mi, ka mana meita — viņai ausis arī lielas, bet plānas un, neraugoties ne uz kādiem ģenētikas likumiem, diezgan muzikālas — no flautas izvilina skaņas, kas aizdomīgi atgādina mūziku.

Esamības plāns turpināja realizēties uni­versitātē: pāris kursu Fizikas un matemāti­kas fakultātē. Par šo posmu atmiņā vienvei­dīgs baigs tukšums: reti gadījies dzīvot tā, ka nekas nenotiek — nedz manī, nedz ar mani. Bija vajadzīgs pamatīgs smadzeņu sa­tricinājums (tā nav metafora: nokritu no ķeblīša un ar galvu uztrāpīju skrūvspīlēm — parasti pievilcīgās nejaušības, kas veido ele­gantus esamības ornamentus, mēdz būt arī tik muļķīgas, ka kauns stāstīt), lai apjēgtu, ka domāšana matemātiskās kategorijās īsti nav man piemērota. Tikai stipri vēlāk kļuva skaidrs, ka īstenībā mani bija interesējusi nevis astronomija kā tāda, bet gan valo­das metaforiskā iedaba. Metaforisks var būt gan romāns, gan arī, piemēram, vienādo­jums, kas apraksta zvaigznes iekšienē notie­košos procesus: abus pie labākās gribas līdz galam nav iespējams izprast. Turklāt dažas astronomijas jomas — kosmoloģijas problē­mas, reliktais starojums, kvazāri, laiktelpas paradoksi un tamlīdzīgas padarīšanas — iz­ceļas ar īpaši spilgtām, pārsteidzošām un prātu mežģījošām metaforām. Citiem vārdiem, mani interesēja robežjosla, kurā valo­da, izrādīdama savu spēku, liecina par savu bezspēcību: valoda mēģina izteikt un izskaid­rot to, ko nav iespējams izteikt un izskaid­rot. Joprojām saglabājušās aizdomas, ka dzejnieki ir ļauži, kuriem pietrūcis iztēles, lai kļūtu, piemēram, par matemātiķiem.

Skrūvspīlēs samaitātās smadzenes aizve­dināja mani uz Filoloģijas fakultāti, no kuras atmiņā palikušas vien grāmatniecī­bas vēsturnieka Alekseja Apīņa lekcijas un epizodiskā saskarsme ar hernhūtiešu rokrakstiem (varbūt apjautu gara radnie­cību: hernhūtiešiem bija gluži vai mania­kāla nosliece pierakstīt pilnu katru rokās nonākušo papīra lapiņu — tāpat kā man). Divi gadi filologos bija būtiski citā ziņā. Kādā Rīgas kastīšnamu kvartālā patvēru­sies maza ieliņa, trīsdesmitajos gados ap­būvēta ar pieticīgām mājelēm. Vienu no šīm mājelēm jokainas nejaušības dēļ par simbolisku maksu izdevās noīrēt man ko­pā ar elektronizēti izglītoto filozofu Ilmā­ru (katrs, kurš padomju laikos meklējis īres ūķi, sapratīs, ka šāds notikums piede­rīgs iepriekšminētajām nejaušībām, kas veido elegantos esamības ornamentus). Divi jaunļauži — un bezmaz personiskā māja! Sekoja gads, kura laikā bija: inte­lektuālas diskusijas daudzu nakšu ilgumā; dzeršana padomju disidentu labāko tradī­ciju garā; daudzu jauku meiteņu sabiedrī­ba gan pa vertikāli, gan pa horizontāli; iz­lasītu grāmatu kubikmetri un noklausītas mūzikas kilometri; brīnumjauki paģiru rī­ti, ar taksi braucot nodot tukšo pudeļu maisus; alerģija pret jebkādām stingrām sistēmām un struktūrām un milzīga pietā­te pret Venedikta Jerofejeva ievirzes personībām; sapratne, ka nav jēgas vienai sis­tēmai pretstatīt citu — konservi vien sanāks; garīgi klejojumi laikā un telpā — pārliecinoties, ka to iespējams darīt, palie­kot vienā konstantā punktā; dziļumdziļa gremdēšanās tai stipri pretdabiskajā vei­dojumā, ko dēvē par „es”, neko uzmanī­bas vērtu tajā tā arī neatrodot; pārliecība, ka celties iespējams tikai tad, kad esi pēc sirds patikas izvārtījies miskastē (ja sēdi tronī — pirmais solis vedīs lejup); nojaus­ma, ka dzīvot iespējams arī bezrūpīgi (draugs, kurš no Rīgas balzama katru dienu nesa laukā pie stilbiem un padusēm pielīmētus polietilēna maisiņus ar šņabi, pildīja pudelēs, realizēja un pelnīja vairā­kus tūkstošus rubļu mēnesī). Mājiņa pār­tapa par daudzu ļaužu iecienītu pul­cēšanās vietu, bet kārtībnieki, aizdomu pilnām acīm pētīdami grāmatu muguriņas no mēbeļu fabrikā nospertajiem materiā­liem paštaisītajos plauktos, deklarēja: „Всё ясно, притон!” Pēc tam, kad mani bez trokšņa izlidināja no filologiem (pie labākās gribas nespēju vēsu prātu uztvert kara katedras prasības), dzīves vietas strauji mainījās, bet pati esamības forma palika nemainīga: apburoši skaistā un dzī­vespriecīgā bezdarbība, ja nu vienīgi lā­giem mēģināju kaut ko uzrakstīt. Kaut ko — tas patiesi nozīmē kaut ko, tie bija dile­tantiski skrīvējumi, gluži vai aizkustinoši autora augstās pašapziņas dēļ. Laimīgā kārtā pašapziņa tomēr nebija tik augsta, lai rakstījumus stieptu uz kādu redakciju. Pamatīga kritika droši vien jūtīgo rakstāmorgānu aizklapētu ciet uz laiku laikiem.

Dzīves vietas strauji mainījās, bet, ko­līdz biju pametis kārtējo mitekli, jau pēc pāris dienām ar apbrīnojamu precizitāti tajā uzradās miliči ar karakungu sūtītajām povestkām. Saskarsme ar militārisma rēgu — mana vienīgā klajā konfrontācija ar padomju ideoloģiju. Precīzāk, ar mūs­laiku civilizācijas modeli vispār. Tiesa, šī saskarsme pēcāk sagādāja daudzus nepatī­kamus brīžus, tomēr šo unikālo pieredzi pratīs novērtēt katrs, kurš mēģinājis vai patlaban mēģina izsprukt no armijas taus­tekļiem. Cita starpā bija arī pusgada eks­kursija pa Latvijas skaistākajām psihiatris­kajām slimnīcām, kurās sastaptos neprātīgi saprātīgos personāžus neņemtos aprakstīt — tāpat neviens neticēs, ka šādi eksemplāri mīt šaisaulē (ko vērts ir kaut vai Daugavpilī skatītais bārdainais un ma­tainais krievs, kurš uz traķenes tualetes sienām reizināja padsmitciparu skaitļus: rezultāts zem svītras allaž bija viens un tas pats — Исиус Христос). 1985. gadā ekskur­sija noslēdzās ar veiksmīgu atkratīšanos no militāristiem. Kopš tā laika manī pamatīgi ieēdusies alerģija pret militāro kretīnismu. Kaut gan — par klasisku paci­fistu nevaru sevi dēvēt. Manuprāt, katram cilvēkam jāvadās pēc vecumvecā sakāmā par koka iestādīšanu — lai pakārtu visus ģenerāļus un pulkvežus, vajadzīgi ļoti daudzi koki.

Tālāk — visādi klejojumi. Lāgiem strā­dāju kaut kādus pilnīgi bezjēdzīgus darbus (precīzāk, imitēju strādāšanu), bet lielāko­ties nedarīju neko, ja nu vienīgi lasīju grā­matas un noņēmos ar padomju pusproletārās bohēmas izzināšanu. Kopš šā laikposma mani ļoti pievelk visāda veida miskates — par kultūras būtību liecina ne tik daudz tās centrs, cik perifērija. Tad — pavērsiens: iepazīšanās ar Lilitu, kura ma­ni no miskastes pārcēla, neteiksim, sakār­totā pasaulē, bet vidē, kuru gluži reāli, turklāt pašrocīgi nācās sakārtot. Proti, ne­apdzīvojamā lauku mājā, Avotiņos, kurus vajadzēja padarīt apdzīvojamus. Dīvainā­kais, ka tas man izdevās: istabā, kurā pat­laban tiek rakstītas šīs rindas, savulaik mi­ta govs, kas bija piedzīvojusi kādu metru biezu mēslu kultūrslāni. Nu situācija drus­ku mainījusies: istabas grīdu varētu izklāt ar vismaz metru biezu grāmatu kārtu. Nepraktiskiem un ar iztēles pārpaliku­miem slimiem ļaužiem allaž nāk par svētī­bu saskarsme ar reālo pasauli. Par to es pārliecinos katru pavasari, kad kāda mīk­laina un laikam iedzimta slimība piepeši atbīda malā visas literārās intereses, dzen laukā svaigā gaisā, kas citādi grūti pie­ciešams, liek kaut ko bakstīt zemē, zāģēt un skaldīt malku, saglābt māju vismaz mazliet pirms sabrukšanas robežas, pļaut zāli un darīt citas tikpat neizprotamas lietas. Nu nekādi nav skaidrs, kāpēc būtu jāpļauj zāle, ja tā pēc pāris nedēļām tik un tā ataugs, — un tomēr pļauju.

Pirmo ziemu Avotiņos mitu istabā ar dēļiem aiznaglotiem logiem, gadu desmi­tos melni nokvēpušām sienām un gries­tiem, pussabrukušu plīti. Bez pulksteņa un, protams, bez radio, televīzijas, avīzēm un pārējiem civilizācijas radītajiem laikarijējiem. Ieputinātajā mājā ārējais un pa­rasti par reālo dēvētais laiks neeksistēja, toties daudz lielāku nozīmi ieguva iekšējais personiskais laiks: daudz kas kļuva skaidrs — vismaz par sevi, ja vien vispār iespējams izprast to mīklaino radī­bu, kas maskējusies ar cilvēka ādu un kau­liem. Katru dienu rakstīju, divus romānus vienlaikus. Un atkal man pietika apziņas (precīzāk, pietrūka pašapziņas) nevienam ar saviem rakstījumiem neuzmākties. Šī īpašība — apziņas pietiekamība un pašap­ziņas trūkums — arī pēcāk man ne reizi vien līdzējusi pagalam bēdīgās situācijās. Nākamajā vasarā Avotiņos sākās lieli re­montdarbi. Atklāju sevī pavisam neparas­tas spējas, piemēram, uzlikt jumtu, uzmū­rēt plīti un kamīnu, ielikt grīdu. Māja joprojām nav sabrukusi.

Hroniskais naudas trūkums un vietējās varas pētīgais skatiens — astoņdesmito gadu sākumā nebija ieteicams klaidonīgs dzīvesveids — spieda meklēt darbu. Saka­ru nodaļā mani atmaskoja jau pēc pāris mēnešiem un paziņoja, ka nekāds sakarī­gais sakarnieks no manis neiznākšot. Pār­kvalificējos par bibliotekāru, strādāju ma­zā lauku bibliotēkā tālu no priekšniecības acīm, tāpēc atmaskošanas process ievilkās stipri ilgāk, bet galu galā arī tur pēc di­viem gadiem vadībai pietrūka pacietības neredzēt, ka nekā nedaru un uz darbu piestaigāju labi ja reizi nedēļā. Bet tad jau arī visas bibliotēkā atrodamās jēdzīgās grāmatas bija izlasītas, vairāk nīkt tur ne­bija nekādas jēgas, un drīz pēc manas aiziešanas arī pašu bibliotēku aizklapēja ciet. Arī man pašam bija apnicis imitēt strādāšanu, jo šāda imitācija tomēr prasa lielu piepūli. Nepieciešamību strādāt algo­tu darbu allaž esmu uztvēris kā kaitinošu traucēkli. Patlaban mani pārņem šausmas, iedomājoties, ka katru rītu vajadzētu agri celties, kaut kur braukt, noņemties ar, manuprāt, pilnīgi bezjēdzīgām pada­rīšanām, — šo laiku taču varētu izmantot daudz lietderīgāk, piemēram, izlasīt vēl kādu grāmatu vai vismaz saskaldīt kādu malkas klēpi. Relatīvi lētā dzīve laukos ļauj izvairīties no šīs daudzu literātu sodī­bas — baismīgās nepieciešamības strādāt algotu darbu.

Lauku ikdienībai pa vidu – mazliet dramatiskas, mazliet komiskas, bet katrā ziņā notikumiem piesātinātas ekspedīcijas uz Rīgu, no kurām palikušās garīgās me­tastāzes joprojām vedina uzlūkot metro­poli kā vietu, kas kā radīta, lai palaistu brīvībā mizantropiskās noslieces — kādu brīdi atsacīties redzēt pasauli vispār (Kunnosam ir dzejolis, kurā viņš ierosina savie­not visus pagrabkrodziņus vienā lielā Apakšrīgas labirintā, no kurienes mē­nešiem varētu nerādīties dienas gaismā; es viņu ļoti labi saprotu). Ir galīgi aplami pa­sākt kaut ko nopietnu Rīgā — tur mīt pie­tiekoši daudz darbotieskāru ļaužu, kas vi­su izdarīs tavā vietā. Jo sevišķi patīkami bija Aivara Ozoliņa drūmi putekļainie ūķi Sarkandaugavā, pēcāk Kundziņsalā, pieslānīti ar tā arī nekad neizsaiņotu grāmatu pakām, kur allaž varēja ielūkoties kādā samizdata grāmatā vai izvilkt aiz plauk­tiem paslēpto Orvelu vai Solžeņicinu. Uz elektriskajiem radiatoriem mūždien uzka­rinātie no stieplēm izliektie cigarešu žāvē­jamie. Pelmeņi un sakaltusi rupjmaize. Dienas komentētājs, kurš klīst pa pasauli, intervēdams prezidentus un premjerministrus, bet Ēģiptē kamieļa mugurā bēg no policijas, savulaik gadu ga­diem strādāja par ugunsdzēsēju, jo tur va­rēja vērienīgi realizēt laikam gan visiem saprātīgiem cilvēkiem piemītošo slinkumu. 1987. gadā Aivars publicēja garstāstu Gandrīz simts, kurā aprakstīta kāda lauku bibliotekāra un iesācēja dzejdara vi­zīte uz metropoli pie vecākā spalvasbrāļa. Dzejdara personu zināmā mērā inspirēja mani apmeklējumi, gan ar pāris korekci­jām: gandrīz simts dzejoļus man nav veicies sacerēt, bet stāstā aprakstītos, ru­nājot Ozoliņa kaimiņa Neibarta termino­loģijā, zaķīšu pirtiņas pieredzējumus au­tors ņēmis no paša piedzīvotā.

Protams, visu laiku cītīgi rakstīju. Lai­kam 1986. gadā parādījās rakstāmmašīna, simpātisks, oranžs radījums, kuram no sirds pieķēros un kuru žēl bija laist pensi­jā, kad desmit gadus vēlāk nopirku dato­ru. Vairāki kubikmetri aprakstīta papīra izkūpēja pa kamīna skursteni. Nudien ne­saprotu, ko ar saviem nederīgajiem ma­nuskriptiem un melnrakstiem dara pilsē­tas dzīvokļos mītošie rakstnieki: izmest miskastē kopā ar kartupeļu mizām, tukšām pudelēm un reņģu asakām tomēr drusku neētiski, turpretī kamīna kurināšanas aina zināmā mērā atgādina šķīs­tīšanās rituālu. Mazpamazām rakstāmgal­dā krājās arī itin sakarīgi stāsti, no kuriem pēcāk saveidojās mana pirmā grāmata — stāstu krājums Mitomānija.

Par kritikas rakstīšanu tolaik vispār ne­domāju, jo latviešu literatūra diez ko ne­interesēja. 1986. gada beigās nejauši aiz­gāju uz Kurta Fridrihsona un Pētera Martinsona izstādi. Īss ieraksts dienasgrā­matā tikpat nejauši izvērtās par garu ap­cerējumu, kuru aizsūtīju Literatūrai un Mākslai. Publicēšanas fakts bija satrie­coši patīkams, vēl patīkamāks — hono­rārs. Un, šķiet, tieši šā triviālā iemesla — honorāra — dēļ veicīgi tapa vēl vairāki raksti — recenzijas par Bela tikko perio­dikā publicēto Bezmiegu, Jākobsona pirmo īsprozas grāmatu Brokastis zaļu­mos, Kaijaka Visu rožu rozi un citām grāmatām. Recenzijas piesaistīja uzmanī­bu — tobrīd retais kritiķis mēģināja litera­tūrā saskatīt literatūru —, bet manu uz­manību savukārt piesaistīja latviešu literatūra. Tad laiki un visu veidu kontek­sti strauji mainījās, 1988. gadā Avots nodrukāja pirmos stāstus, mani uzņēma Jauno literātu apvienībā, stāsti ar Andras Neiburgas un Vijas Jugānes svētību sakopojās Mitomānijā, kura iznāca 1990. ga­dā un kurai iešķieba Klāva Elsberga prēmiju. Stāstus vienos vākos vērts savākt tikai tad, kad ir sajūta, ka iekšēji kaut kas ir beidzies. Īsprozas grāmata ir svītras pa­vilkšana kādam laikposmam (to lieliski apzinās Gundega Repše: pēc katra stāstu krājuma viņa sāk darīt ko citu). Ar grāma­tu it kā tiek pateikts: tas nu būtu darīts, tālāk iešu citā virzienā — un tas nekas, ka jaunais virziens vien knapi samanāmi atšķiras no iepriekšējā. Un tā bija liela kļūda, ka Mitomānijā tapa ievākota brīdī, kad šie virzieni man galīgi nebija skaid­ri. Tagad sajūta kā kaķim, kam durvīs ie­vērta un nokaltusi aste: velkas līdzi, maisās pa kājām un nav nekādas skaidrī­bas, ko lai ar to iesāk. 1989. gadā pārkāpu savus principus un kādu laiku strādāju al­gotu darbu — pāris gadu sabiju Karogā par kritikas nodaļas redaktoru, nemitīgi šaudīdamies starp Avotiņiem un Rīgu. Tas bija tāds pagalam neproduktīvs, to­mēr savā ziņā interesants brīdis, kad pār­mērīgi daudz laika tika patērēts dzī­vošanai un sociāli lietderīgām darbībām.

Faktiski tā arī ir visa mana biogrāfija — vismaz tas, ko es vēlētos darīt publiski zi­nāmu. Viss turpmākais lielākoties saistīts ar tapušajām vai topošajām grāmatām. Kopš 1992. gada es lielākoties patiesi sēžu un rakstu, bet biogrāfiskās norises, ja tā­das gadās — un tām tomēr piemīt noslie­ce brīdi pa brīdim gadīties —, uzlūkoju kā traucēkli (citkārt kā patīkamu papildināju­mu) rakstīšanai. Kāpēc es rakstu un ko es gribu pateikt — tas man joprojām nav skaidrs. Ja zinātu, tad droši vien nerakstī­tu. Iespējams, literatūra ir dažu rakstošu cilvēku atriebība pasaulei. Par to, ka viņi nosodīti uz dzīvi šaisaulē, rakstnieki at­riebjas, mēģinādami to pārtapināt citādu. Vai, ja ne pasauli, tad vismaz paši sevi. Es rakstu, bet rakstāmais rada mani. Rak­stīšana neļauj iekapsulēties un apaudzēt sev apkārt aizsargslāni, kas darināts no pieredzes un rutīnas (kaut gan — arī daudzi rakstnieki labprātīgi iekapsulējas un pēc tam klīst pa pasauli kā tādi dzīvi miroņi). Rakstniekam vārds ir ne tikai materiāls, bet arī dzīvesveids, esamības fundaments, vienīgā iespējamā esamības forma un vēl sazin kas.

Mazliet nosacīti rakstniekus varētu kla­sificēt divās sugās. Pirmie — profesionā­ļi, kas raksta katru dienu. Ja viņiem kādu dienu neizdodas rakstīt vai, pareizāk sa­kot, neizdodas sevi piespiest rakstīt, vai gluži vienkārši nerakstās, sākas paģiras. Nākamajā dienā vai varbūt pēc nedēļas, bet paģiras nāk. Profesionāļiem rak­stīšana ir slimība, kaut kas līdzīgs alkoho­lismam. Ja viņi neraksta, viņi jūtas draņķī­gi; ja raksta — arī diez kas nav (jo iecerētais nekad neizdodas), bet tomēr la­bāk. Turklāt tas ne tuvu nav klasiskais un pārmēru romantiskais priekšstats par rakstnieku, kurš raksta, jo nevar nerak­stīt, īstenībā nerakstīt iespējams vien­mēr; tā ir ļoti patīkama nodarbošanās — nerakstīšana, bet, ja tai ļaujas, neuzrakstī­tais vienmēr atspēlējas ar smagām paģi­rām. Un ir pilnīgi vienalga, ko rakstīt — stāstus, recenzijas, dienasgrāmatu vai šo spriedelēšanu par profesionāļiem. Otra rakstnieku suga — impulsīvie, kas var nerakstīt mēnešiem, varbūt gadiem un ne­izjust nekādu diskomfortu. Bet tad viņi top apsēsti, klūp pie rakstāmgalda, aiz­mirst par pasauli un par savu droši vien sociāli daudz lietderīgāko pamatprofesiju un pāris mēnešos izdara to, ko profesio­nālis stieptu gadu garumā. Runa nav par darba metodēm vai ko tamlīdzīgu. Profe­sionāļi un impulsīvie drīzāk ir divi psi­holoģiskie tipi, starp kuriem svārstās visi rakstnieki. Cik noprotams, esmu piederīgs profesionāļu sugai: labi jūtos tikai tad, kad burti kaut kādu mīklainu iemeslu dēl savirknējušies sakarīgā tekstā. Un nav lie­la nelaime, ja sakarīgais teksts pēc pāris dienām izrādās tik nesakarīgs, ka ar delete taustiņu jāaizsūta virtuālajā nebūtī­bā.

Laikam tāpēc visa emocionālā dzīve lie­lākoties saistās ar tekstiem. Prieks, niknu­ma lēkmes, prāta tumšošanās vai gais­mošanās — kaut kādā neizprotamā veidā literatūras problēmas esmu izmanījies pa­darīt par savām personiskajām (droši vien pareizs arī pretējais). Vienīgi sieviešu dzi­mumu literatūra nu nekādi nevar atvietot. Kaut gan — arī sievieti iespējams uzlūkot kā personisko ilūziju vai iedomu projekci­ju un vienlaikus pavisam klasiskā skatā, kā poētiskās inspirācijas avotu; kāds vācu rakstnieks esot atradis padsmit paralēles starp grāmatu un sievieti: abas liek zaudēt laika izjūtu, abas dienu pārvērš par nakti un nakti par dienu, abas var paņemt līdzi gultā utt. Kad 1997. gadā piedāvāju Frančeskai Kirkei veidot mana eseju krājuma Klusums un vārds vāku, gluži nejauši iz­rādījās, ka uz vāka lieliski iederas viņas jau pirms laba brīža gleznotā bilde, kurā blakus ir sfinksa un veca dagerotipija ar pusapģērbtu sievieti. Frančeskai droši vien bija domātas divas sfinksas — neizdibinā­mais senēģiptiešu ērms un vienlīdz neizdi­bināmā klusējošā un aizmigusi sieviete. Man liekas, ka plikā meitiņa, kas izlaidu­sies uz Klusuma un vārda pakaļvāka, li­teratūras būtībai atbilst vismaz tikpat lielā mērā — ja ne vēl vairāk — kā sfinksa.

Beidzamos padsmit gados nu nekādi nespēju saskatīt kaut kādas savas esamī­bas likumsakarības. Viscaur vienveidīgas nejaušības. Nejauši ievācos dziļos laukos; nejauši sāku rakstīt kritiku, kas turpmākos desmit gados izvērtās par manas darbības galveno sfēru; nejauši — īsi pirms vecās grāmatizdošanas sistēmas brukšanas — sakopojās Mitomānija; nejauši sapazinos ar Arvi Kolmani un Edvīnu Raupu, ar kuriem kopā piedzīvotas (vai varbūt radī­tas) daudzas citas nejaušības; nejauši daļa no periodikā izkaisītajām esejām un re­cenzijām saveidojās grāmatā Klusums un vārds. Kad mana meita Agnese sāka iet skolā, nejauši iedomājos viņai uzrakstīt mazu pasaku (nopietnākai dāvanai pietrū­ka naudas). Tikpat nejauši pasaka auga aizvien garāka (pa dienu rakstīju, bet vakaros lasīju priekšā), kamēr izvērtās par mazu itin klasiskā fantasy garā ieturētu romānu bērniem Agnese un Tumsas vald­nieks, kas tika publicēts 1995. gadā. Un — atkal kārtējā nejaušība — pasaku piekrita ilustrēt Anita Kreituse (starp citu, arī nejaušu likumsakarību pielūdzēja), ku­ras bildes man bija prātā, grāmatu rakstot. Deviņdesmito gadu sākumā Rakstnieku savienība nejauši piedāvāja man uzrakstīt nelielu grāmatu par latviešu literatūras vēsturi, kuru bija paredzēts tulkot angļu valodā, lai darītu pasaulei zināmu, ka pa­stāv latviešu literatūra. Nedz Rakstnieku savienība apjēdza, kam uztic šo darbu, nedz es apzinājos, kādā pasākumā iesais­tos. Tagad, kad grāmata ir iznākusi, varu atzīties, ka, sākdams to rakstīt, latviešu literatūras vēsturē orientējos tikpat daudz (maz), cik jebkurš cits literāts, — un latviešu rakstnieki vēstures būšanās lie­lākoties ir absolūti analfabēti. Vienlīdz veiksmīgi man varēja uzticēt rakstīt, teik­sim, Zimbabves vai Zemblas literatūras vēsturi — sanāktu kaut kas traki intere­sants. Ķēpāšanās ar latviešu literatūras vēsturi aizpildīja turpat sešus gadus — tie­sa, ar ilgiem pārtraukumiem, kad knapi noturējos, nenokurinājis visu šo papīru blāķi kamīnā. Gala iznākumā — grāmata vietējai lietošanai, kura, jācer, vismaz nedaudz — arī Ilmāra Blumberga grafisko margināliju dēļ — spējīga mainīt literatūras izpratnes ro­bežas. Mazliet žēl visu to prozas darbu, kas nav uzrakstīti Latviešu literatūras vēstures dēļ. Un arī netiks uzrakstīti, jo, ka nesen pārliecinājos ar kādu sen iecerē­tu un visai apjomīgu lasāmgabalu, dažs stāsts, ja nepiedzimst īstajā laikā, gluži vienkārši sāk pūt un nelabi smirdēt. Tad viņu vairs nedrīkst kustināt, lai guļ Dieva mierā. Mana slinkuma dēļ Latviešu litera­tūras vēsturē nerealizējās kāda aizrau­joša iecere: reālajiem rakstniekiem pa vidu literatūras procesā ierakstīt arī dažus iz­domātus nezināmos ģēnijus. Rakstniekus, kuri varētu būt bijuši, bet kuru skumjā kārtā nebija. Pieticīgā latviešu literatūras kopaina noteikti kļūtu iespaidīgāka — un arī lasītājs gūtu unikālu un akadēmiskajā Latviešu literatūras vēsturē neatrodamu informāciju.

Toties vismaz daļēji realizējās līdzīga — starp citu, arī nejauši prātā ienākusi — ideja par kāda neesoša rakstnieka radīšanu. Tāda īsa, bet patīkama epizode. 1994. gadā klātesot krustvecākiem — Gundegai Repšei un Pēterim Bankovskim (šķirstījām tālruņa katalogu un meklējām neuzmācīgu, bet tai pašā laikā atmiņā pa­liekošu vārdu) — piedzima Viesturs Reimers, kurš skumjā kārtā drīz vien ņēma nelabu galu manas apziņas čūkslājā, pa­spējis publicēt tikai četrus stāstus, kas nez kāpēc izpelnījās diezgan pamatīgu kritikas ievērību. Piekto viņš publicēja 1998. gadā, bet tas jau bija Bereļa un Reimera krusto­jums.

Reimers rakstīja šausmu stāstus. Šim žanram piemīt kaut kāds nepārvarams valdzinājums — tās ir skaistas un absolūti pašmērķīgas spēles. Visus nepieciešamos elementus definējuši ij seniķi, pie uguns­kura klāstīdami briesmu lietas, ij bērni, cits citu drebinādami ar žilešu nagiem un sarkaniem cilvēkiem. Varbūt cilvēkā apslēpts kāds arhetipisks šausmu stāstu stāstītāja nervs, kas man ir krietni hipertrofēts, — vai citādi šausmu stāstu izdomāšana būtu sagādājusi tādu prieku (diemžēl arī Viesturs Reimers pēc dabas izrādījās stipri slinks un spēja pierakstīt tikai mazu dalu no Bereļa izdo­mājumiem; tikko teiktais gan nenozīmē, ka tie nekad netiks pierakstīti). Turklāt runa ne tuvu nav par psiholoģiskām vai gluži reālām šausmām. Jebkurš rīkļurā­vējs, kurš nāk pretī pa naksnīgajām Rīgas ielām, ir nesalīdzināmi biedīgāks par visšaušalīgāko stāstu. Žanra apzīmējums ir pagalam neprecīzs: šausmu stāsti īstenībā neizraisa bailes; tā ir spēle ar iepriekšzinā-mu gala iznākumu. Neviens šausmu stāsts nav tik briesmīgs, lai tai pašā laikā neuzjautrinātu. Blakus it kā nesaderīgas lietas: smiekli un nāve — un smiekli, protams, vinnē. Šausmu stāsti ir patīkama izklai­dēšanās — gan rakstītājam, gan lasītājam.

Īstenībā Reimeru nogalēja (t.i., atmas­koja) Edvīns Raups, kurš, starp citu, nekā nenojauzdams par mistifikāciju, pirms tam vairākkārt bija kritiski apcerējis Reimera šausmu darbus. Saņemdams Labrītā ho­norāru, viņš tieši zem sava uzvārda iepretī Reimera uzvārdam ieraudzīja viņam labi pazīstamo Bereļa parakstu. Tas Raupam likās tik aizdomīgs, ka viņš ķērās pie pa­tiesības noskaidrošanas.

Uz Latviešu literatūras vēstures — un atkal nejauši — uzauga pamatīga pie­pe — pagaidām nepabeigta grāmata par deviņdesmito gadu prozu Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs (iedomāsimies ainu, kurā Ieva pasniedz Ādamam ābolu, teik­dama grāmatas virsrakstā citēto Eduarda Aivara dzejoļa rindu, — un eksistenciālās un mākslinieciskās asociācijas, kas no šīs ainas izriet).

Kaut arī gadu gadiem nemitīgi rakstīti literatūrkritiski apcerējumi, mazpamazām savākušies arī īsprozas grāmata Mīnotaura medības. Grāmata kā haoss vai labi­rints (vai varbūt krustvārdu mīkla), no ku­rienes Mīnotaurs sen jau pačibējis vai nemaz nav bijis. Ir klusa cerība, ka ar Mīnotaura medībām nokaltusī aste beidzot būs nocirsta un beidzot varēs pa­sākt kaut ko jēdzīgu. Piemēram, uzrakstīt romānu.

Publicēts grāmatā 11 dažādi spalvasbrāļi, R., Likteņstāsti, 2000

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s