Roberts Silverbergs “Atgriešanās Belzagorā” Kīts Robertss “Pavana”

Klejojumi alternatīvajās pasaulēs

Roberts Silverbergs. Atgriešanās Belzagorā. No angļu valodas tulkojusi Valda Bērziņa. R., Hekate, 1999

Kīts Robertss. Pavana. No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde. R., Hekate, 2000

Apgāds Hekate izdod fantastiku – Ursulas Le Gvinas Jūrzemes hroniku četras grāmatas un Elenas Kušneres fantāziju seno ķeltu garā Tomass Vārsmotājs. Nupat iznākusi Kīta Robertsa Pavana, bet pagājušā gada nogalē – Roberta Silverberga Atgriešanās Belzagorā. Amerikāņu fantasts Roberts Silverbergs (1935) ir žanra dzīvais klasiķis, vairāk nekā simt grāmatu autors, saņēmis nozīmīgākos apbalvojumus fantastikā – Hugo un Nebula godalgas. Atgriešanās Belzagorā (1971) – tipisks sava žanra paraugs ar tradicionālo komplektu: tāla nākotne, sveša planēta ar tās dažbrīd neizprotamo, dažbrīd aizraujošo, dažbrīd briesmīgo dzīvību. Uz planētas ir divas atšķirīgas saprātīgu būtņu rases, lieliem ziloņiem līdzīgie nildori un cilvēkveidīgie sulidori; cik īsti viņi ir saprātīgi – par šo un dažiem citiem noslēpumiem grib tikt skaidrībā Gundersens, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriežas Belzagorā. Un tā nu Gundersens ceļo pāri pusplanētai (šīs ekspedīcijas inspirācijas avots meklējams Džozefa Konrada Tumsas sirdī), dzīdams pēdas saviem bijušajiem paziņām un vienlaikus iepazīdams nildoru un sulidoru fantasmagorisko rituālu jēgu. Pēcgalā viņš pārdzīvo arī dvēseļu ceļošanas priekus un šausmas un saprot, ka Zemes cilvēkiem vēl nepieciešams ļoti daudz mācīties, lai paceltos līdz šķietami primitīvo Belzagoras būtņu saprāta līmenim. Atgriešanās Belzagorā ir labdabīgi gaišs un mazliet bērnišķīgs lasāmgabals, kas varētu iet pie sirds visu vecumu fantastikas cienītājiem.

Pilnīgi atšķirīga ir angļu rakstnieka Kīta Robertsa (1935) proza – un fantastikas nievātājiem varētu teikt, ka bez viņa Pavanas (1968) piesaukšanas neiztiek arī „nopietnās” angļu literatūras enciklopēdijās. Pavana – tā ir „fantastika ar mīnusa zīmi”: nekādu kosmisko ceļojumu, nekādu kaitinoši ērmīgu svešplanētiešu, nekādas mistikas, nemaz nerunājot par tādām banalitātēm kā šaudīšanās ar blasteriem vai laulības ar sešpirkstainām zaļām sievietēm. Pavana rāda mazliet biedīgu alternatīvās vēstures bildi. Alternatīvā vēsture ir prozas paveids (postmodernajā laikmetā ļoti iecienīts), kurā autors modelē, kā varētu veidoties iespējamais vēstures ritējums, ja kāds reāls vēsturisks notikums būtu atrisinājies mazliet citādi. Jo – pietiek ielūkoties kaut vai skolas vēstures mācību grāmatās, lai saprastu, cik milzīga loma ir bijusi it kā nenozīmīgām nejaušībām. Piemēram, kas notiktu, ja savulaik Ameriku būtu kolonizējuši vikingi? Vai – ja Otrajā pasaules karā būtu uzvarējis Hitlers? Pavanas pamatā esošā alternatīvās vēstures versija ir sarežģītāka un krietni izsmalcinātāka. XVI gadsimtā katoliskā Spānija mēģināja pakļaut Eiropas valstis, kurās dominēja luterānisms. Šie centieni noveda vien pie tā, ka Spānijas varenība tika sagrauta. Un, lūk: Kīts Robertss modelē situāciju – kas būtu, ja Spānija cīņā par varu būtu uzvarējusi. Līdz ar to Anglija, Vācija un Holande kļūst par katoļu valstīm, pāvesta garā roka diriģē vai visu pasauli, progresa idejas tiek apslāpētas jau iedīglī, pilsētu attīstība apstājusies viduslaiku līmenī, nav nedz evolūcijas, nedz revolūciju, sabiedrība turpina dzīvot feodālisma laikmetā. Šīs iespējamās vēstures kolīzijas īsumā izklāstītas Pavanas ievadā.

Pati romāna darbība risinās XX gadsimta nogalē Anglijā: joprojām valda katoļu baznīca, inkvizīcija medī ķecerus, tehnoloģisko progresu ierobežo baznīcas priekšraksti, elektrība gan ir zināma, bet aizliegta, sakarus nodrošina gigantisku semaforu optiskā telegrāfa līnijas, transportu – tvaika lokomobiles, kas pārvadā kravu karavānas, utt. Tehniskās un sociālās prognozes gan ir tikai detalizēti un ļoti ticami izzīmēts fons, uz kura norisinās Pavanas darbība. Kaut gan – īstenībā romāna nemaz nav. Ir seši savā starpā īsti nesaistīti vēstījumi (pavana ir baroka laikmeta spāņu deja; tāpēc nodaļas tiek dēvētas par tūrēm), stāstīšanas mākslas meistardarbi, kuru darbība norisinās apmēram divu paaudžu laikā un kuri izvadā pa dažādiem šīs alternatīvās pasaules nostūriem, rādot kā un kāpēc tā mazpamazām tuvojas nenovēršamajam sabrukumam. Turklāt autors izklāsta nebūt ne pašas svarīgākās norises. Piemēram, kravas pārvadāšanas epopeju Lēdijā Margaritā. Vai – Brālī Džonā – stāstu par mūku, izcilu mākslinieku, kurš spiests zīmēt pudeļu etiķetes un iemūžināt inkvizīcijas tiesu ainas, tad aizbēg no klostera, pārtop par ķecerīgu klejojošo sludinātāju un dumpo tautu. Baltajā kuģī – zvejnieku meičas traģiski romantisko saskarsmi ar kontrabandistiem. Korfgeitā – kādas pilskundzes nesekmīgo sacelšanos pret baznīcas totalitārismu. Taču no šīm it kā nebūtiskām vēstures epizodēm veidojas patiesi vērienīga un pilnīga aina. Noslēgumā izklāstītā Kīta Robertsa vēstures koncepcija gan liekas zināmā mērā naiva un nepārliecinoša. Proti, Romas varai sabrūkot, baznīca atdod gadu simtos krātās un slēptās zināšanas, lēcienveidīgi realizējas apslēptās progresa potences, sākas bezmaz zelta laikmets. Tomēr problēma, kas ir romāna pamatā, paliek: kas ir mazākais ļaunums – mūsu lāgiem gluži vai neticami samežģītā reālā vēsture vai itin loģiski būvētā alternatīvā vēsture, no kuras baznīcas gādīgā roka svītrojusi gan demokrātiskos ideālus, gan arī pasaules karus un koncentrācijas nometnes.

Diena, 11.05.2000

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s