Egīls Venters “Melanholijas skaidrojošā vārdnīca”

Egīls Venters Melanholijas skaidrojošā vārdnīca Pirms astoņiem gadiem iznāca Egīla Ventera Melnā sērija, plāna, neuzkrītoša brošūriņa ar sešiem stāstiem. Melnā sērija neliecināja gandrīz ne par ko, ja nu vienīgi par autora rakstīšanas vaļasprieku. Nu – Melanholijas skaidrojošā vārdnīca (R., Izdevniecība AGB, 2000), kas liecina, ka blakus Norai Ikstenai, Gundegai Repšei un Jānim Einfeldam – trīs, manuprāt, patlaban spožākajiem prozistiem – itin stabili jūtas arī Egīls Venters. Grāmatā lasāmi trīs romāni: Melanholijas skaidrojošā vārdnīca, Merilīna un Naktsgaisma. Romāni gan aizdomīgi mikroskopiski, pati Melanholijas skaidrojošā vārdnīca vien 29 lpp. īsa, bet šādas provocējošas manipulācijas uz tradicionālo žanru robežām labi iederas mūslaiku prozas kopainā.

Jau pašā sākumā autors formulē spēles noteikumus: „Šī darba mērķis ir pastāstīt par melanholiju ar līdzekļiem, kas to maksimāli tuvinātu skaidrojošai vārdnīcai, bet nepretendētu uz tās lauriem. (..) Tā kā jebkura vārdnīca ir kaleidoskops, tad mēs šeit saskarsimies ar fragmentiem, kas bieži vien savstarpēji ir saistīti vienīgi ar dīvaino garastāvokli, kura labākais pazinējs bija dāņu princis Hamlets un kurš bieži vien ir patiesas poēzijas fundaments.” Precīzāk grūti pateikt. Visi trīs romāni patiesi piesātināti ar melanholiju visdažādākajās tās izpausmēs, un teksti patiesi saskaldīti smalkos fragmentos, kuru saistība no pirmā acu uzmetiena grūti uztverama. Romānus vieno epizodiskas personas, tostarp, piemēram, bijušais čekists un vēlākais biznesmenis Valdemārs Kleins, mīklains tips ar vienu aci, kuru autors īsti neizprotamu iemeslu dēļ, ņemdams palīgā garu citātu iz Eiripīda, satuvina ar antīko ciklopu un kurš romānu sižetus pamanās iespaidot pat pēc savas nāves. Arī dažas citas personas zibinās fonā visos trīs romānos. Īpaši būtiski tas nav, tomēr pastiprina iespaidu par Ventera radītās pasaules vienotību. Šis akcents ir nepieciešams, jo romāni, lai arī savā starpā stipri atšķirīgi un lasāmi kā neatkarīgi darbi, kopumā tomēr veido veselumu.

 

Romāns Melanholijas skaidrojošā vārdnīca – gluži reālistisks stāstījums par melanholiju kā hronisku gadsimta nogales kaiti. Īstenībā melanholija ir nedefinējams jēdziens. To var tikai komentēt, aprakstot tās izpausmes, kas arī mēģināts darīt. Merilīnā jau it kā pazīstamie Ventera spēles noteikumi tik zibenīgi mainās, ka lasītājs, iespējams, jutīsies ja ne gluži apmuļķots, tad samulsināts noteikti. Provinces pilsētiņas miegainā vide, gurdi ļauži, kas rāmā pacietībā velk ikdienas jūgu, aizkustinoši sirsnīgais un naivais zemessargs Kuba, kurš dievina savu mazo bērnu un videonomā ņem skatīties multenes, ģimenes problēmu izmocītais makšķerēšanas cienītājs Gints Vega – tā varētu būt izcili auglīga augsne grūtsirdībai vai, teiksim, bēdīgam mīlas stāstam uz mazpilsētas dekorāciju fona. Tak nekā: simpātiskais zemessargs izrādās maniaks, kas, no krievu armijas savācies veselu arsenālu, izklaidējas, šaudīdamies ar granātmetēju; Gints vēsu prātu galē nost savu bijušo angļu valodas skolotāju; visi dzenājas uz nebēdu ar vecām pobedām un volgām, bet pakausī jūtama tikpat vecu Holivudas grāvēju elpa: mūzika un bildes no tālajiem piecdesmitajiem. Šaušalīgajai versijai par provinces esamības saņurkātajām mežģīnēm analogs atrodams ja nu vienīgi vēl Einfelda Večos. Pa vidam ir arī bēdīgais mīlas stāsts, bet tāds dīvaini miglains, jo nekādi nav skaidrs, vai skaistā Merilīna pieder šai, vai arī kādai citai pasaulei.

Taču šie abi romāni būtībā tikai sagatavo fundamentu trešajam – Naktsgaismai, kurā savijas kopā gluži reāls murgs ar kādu augstākas pakāpes realitāti, kas pastāv tikai Ventera prozā. Bezmaz etnogrāfiski precīzi aprakstītas un tāpēc neticami ķēmīgas padomju laika kāzas astoņdesmitajos gados. Melanholiķis Emīls – it kā dzīvs, it kā miris, it kā 15 gadus uz Mēness pavadījis. Tāds pat melanholiķis Hārdijs, Klīstošā holandieša sauszemes līdzinieks, kurš arī piederīgs ne īsti mirušo, ne īsti dzīvajo pasaulei. Policijas kapteinis, kurš atejā uz poda liek puzli. Un dies viņu zina, kurā no daudzajām pasaulēm mīt pārējās romāna personas, jo atšķirība starp murgu un realitāti Ventera prozā grūti fiksējama. Katrā ziņā – tie, kuri iedomājas, ka ir dzīvi, īstenībā varbūt ir mirušāki par mirušajiem. Tādas kā nebeidzamas apokaliptiskas nojausmas – un uz beigu galu lasītājs arī sagaida mazu apokalipsi līdz ar katarsi un kāda mīklaina demiurga ēnu piedevām.

Ventera prozā itin harmoniski samājo vispretišķīgākās lietas. Uzjautrinoši absurdi murgi ar pagalam grūtsirdīgām intonācijām. Neprātīgi un vieglprātīgi fantāzijas izlēcieni ar drūmi eksistenciālām refleksijām. Savdabīgs minimālisms, kad no romāna tiek atskaldīts nost viss liekais, ar gluži vai bezgaumīgu izšķērdību, kad teksts tiek pārblīvēts ar visādām ērmībām, nevairoties arī no banalitātēm, kas Ventera prozā vairs nemaz neliekas banālas, un vecmodīgi sentimentālām pasāžām (Venters ir no tiem retajiem mūslaiku prozistiem, kas mīlestības jēdzienu lieto bez atrunām un komentāriem). Melanholiski pagurušie sižeti draud ar ierasti triviāliem atrisinājumiem, bet Venters allaž izmanās piekabināt mazliet mistērisku noslēgumu, kas paceļ tos augstākā kvalitātē.

Īstenībā centrālā persona romānos ir laiks. Laiks visu diriģē, pārējās personas tikai piespēlē. Un laiks aiz sevis allaž atstāj visādas drazas – vecas automašīnas, rotaļlietas, atmiņas. Arī mūziku – veciem rokmūzikas meldiņiem Ventera romānos ierādīta ļoti cienījama vieta. Tie kalpo kā aizgājušā laika zīmes, dažkārt arī kā ceļa rādītāji aklajiem. Nostalģijas uzplūdus var izraisīt pat vispēdīgās nejēdzības – piemēram, padomju laika kuriozās elektromehāniskās rotaļlietas: pavārs, kas uz pannas dancina pankūku, un dakteris, kas laistās ar zālēm. Galu galā, ja patīk, arī pelējumam var piemeklēt dziļu filozofisku un melanholiski ietonētu jēgu: pelējums ir zūdošā laika atstātās pēdas. Nemaz nerunājot par bērnības vai pirmās mīlestības piemiņas vietām.

Un tā nu visu trīs romānu personas aizrautīgi meklē zudušās atmiņas un zudušās mīlestības. Jebkura saskarsme ar pagātni ne tikai ievedina atmiņu, sapņu un vecu lietu labirintos, bet arī rada melanholijas uzplūdus. Un, ja ir melanholija, tad, kā tiek pavēstīts jau grāmatas sākumā, ir arī patiesa poēzija. Ventera mikroromāni ietilpina zirga devu poēzijas. Es nezinu, vai Egīls Venters ir melanholiķis – un tas arī nemaz nav tik svarīgi. Tomēr, lai arī Melanholijas skaidrojošajai vārdnīcai nav lielas līdzības ar vārdnīcu, tā ir patiesi enciklopēdisks ieskats visās šās sērgas toņkārtās un izpausmēs. Kaut gan – melanholija varbūt nemaz nav slimība, melanholija ir viens no esamības virzītājspēkiem.

Diena, 31.05.2000

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s