Ieva Melgalve “Bezzaudējumu punkts”

Kokteilis ar petroleju

Ieva Melgalve. Bezzaudējumu punkts. R., Jumava, 1999

Ievai Melgalvei paveicās: 1996. gadā, vēl skolniece būdama, viņa ar savām Definīcijām izvilināja dažu neaptēstu ierēdņu dusmīgus uzbrēcienus, kuri savukārt izraisīja neierasti aktīvu Definīciju definēšanu presē, līdz ar to padarot autores vārdu plaši pazīstamu. Nu – viņas pirmā īsprozas grāmata Bezzaudējumu punkts. Vismaz beidzamā pusgadsimta laikā, šķiet, nav bijis neviena latviešu prozista, kas jau 18 gadu vecumā būtu izmanījies ievākoties grāmatā. Tas gan drīzāk ir interesants literatūrvēsturisks fakts – bet ne Bezzaudējumu punkta kvalitātes rādītājs, jo, grāmatu izlasot, uzreiz nāk prātā banāla frāze: Ievas Melgalves tekstiņi grāmatā kopā savākušies pārāk agri, it kā autore steigtos izpelnīties aplausus pirms izrādes.

Vismaz pusi no Bezzaudējumu punkta grūti uztvert citādi kā vingrināšanos prozas mākslā – un cits autors šos tekstus pēc uzrakstīšanas būtu nozūmējis kaut kur rakstāmgalda dzīlēs vai atstājis periodikā, lai nākamības literatūrvēsturniekiem arī tiek atradumu prieks. Iespaidu maitā arī neizstrādātais stils, kurā metaforiskas pārgalvības un mulsinoša ekvilibristika ar vārdiem mistrojas ar banālām klišejām un galīgām aplamībām, kuras pie labākās gribas nevar uztvert kā poētiskus izlēcienus (grāmatā vispār jūtams traģisks redaktora trūkums). Tā gan laikam ir jaunu rakstītāju klīniska slimība: ar dažiem neapdomīgiem teikumiem, kas jau simtiem reižu atkārtojušies citos tekstos un šai procesā zaudējuši vispēdīgās jēgas paliekas, sabrucināt savu tik aizrautīgi būvēto konstrukciju. Kopumā Bezzaudējumu punkts atgādina kokteili, kurā autore samaisījusi labi pazīstamas sastāvdaļas, piemēram, šņabi, vīnu un alu (tas nekas, gaumes var būt dažādas – un šādos eksperimentos lāgiem dzimst trakas lietas, nemaz nerunājot par pieredzi), bet tam visam neapzināti piešāvusi klāt pamatīgu porciju petrolejas.

Tomēr, uzlūkojot arī šo jēlmateriālu, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka Ieva Melgalve ir (vai būs) ļoti savdabīga proziste ar āķīgu domu gājienu un vēl āķīgāku rakstības manieri. Ja lasītājs uzāķējies, tad no Melgalves lāgiem maigi izaicinošajām, lāgiem griezīgi groteskajām metaforām pēcāk grūti noāķēties. Grāmatā apkopoti vienpadsmit teksti. Starp tiem – arī divas dramaturģiskas etīdes Sauļošanās krēms un Emīls un trīs tabletes aspirīna, ieturētas tik vecmodīga absurda garā, ka aizdomīgi atgādina niekošanos ar pavirši darinātām reprodukcijām. Šādas etīdes var turpināt uz priekšu, atpakaļ, uz sāniem, cik un kā vien iepatīkas – no tā nekas nemainītos, vien mehāniskā klaboņa kļūtu skaļāka. Nekas nemainītos arī tad, ja šajā grāmatā to nebūtu. Tas pats sakāms par grafiskajiem eksperimentiem, kas datorlaikmetā liekas pagalam naivi (piemēram, vārda „smaids” burti izkārtoti smaidīgā vieplī). Interesantāka ir teksta skaldīšana mazos fragmentos – Kakao un Nesaki – vientuļš! Nesaki – sāp! tukšās vietas starp fragmentiem izsaka krietni vairāk nekā pats teksts, sevišķi vēl tāpēc, ka tukšu vietu nav iespējams sabojāt ar nelasāmu tekstu.

Vienīgais teksts, kas atrodas stipri virs rakstāmgaldam iebarojamās lasāmvielas līmeņa, ir Kā es gaidīju pavasari jeb Ledussirds (savulaik tas bija iesniegts Karoga romānu konkursam, par romānu netika atzīts, jo tikai dažu desmitu lappušu garš, tomēr izpelnījās žūrijas atzinību). Par ko ir Ledussirds – tas nudien nav pasakāms. Iespējams, ja sakrustotu Jāni Einfeldu ar Noru Ikstenu un papildinātu ar pamatīgu emocionālās enerģijas lādiņu, lai teksts atšķaidās ar svilinoši ledainām dzirkstīm uz visām pusēm – tad sanāktu kaut kas līdzīgs. Tāda savdabīga „nelineāra rakstība”: teksts gan sašķēlies daudzās nodaļās, taču rodas iespaids, ka autore gribētu, lai lasītājs to uztver vienā uzlūkojienā. Katrā ziņā – šāsziemas ledus, ja lasīta Melgalves Ledussirds, vairs nebūs tāds pats kā pagājušoziem. Vēl uzmanības vērts varētu būt Dilonis, ja vien no tā iznīdētu dažas nodrāztas banalitātes. Tajā vairākkārt atkārtojas viens un tas pats teksta fragments par sievieti, kura ir slima ar diloni. Ar katru reizi fragments pazaudē kādu vārdu vai teikumu; vārdi tuvinās cits citam, teksts pamazām kļūst par grūti saprotamu monologu, kurā knapi samanāmas teksta sākotnējās aprises, tad pagaist pieturas zīmes, zūd arī jēga – un visubeidzot teksts sarucis pāris rindiņu garā nesakarīgā burtu kopojumā. Teksts mirst – un sieviete līdz ar viņu (vai otrādi). Reāli iedomājama traģēdija vienādota ar gramatisku traģēdiju. Vai – gramatika pacelta eksistenciālu kategoriju līmenī (īpatnība, kas raksturīga arī skandalozajām Definīcijām). Dilonis ir tāds savdabīgs literārā konceptuālisma paraugs – un, kā jau tas vispār ir konceptuālismā, domāt par to ir daudz interesantāk nekā to lasīt. Vēl grāmatā lasāma melodramatiski postapokaliptiskā fantāzija Nesaki – vientuļš! Nesaki – sāp!, kurā ieskicēts mīlas stāsts uz klasiski antiutopisku dekorāciju fona. Ir Vēstule manam Dievam, kurā kāda meiča, domādama par sevi un arī to, ka „dīvaini, cik daudz domu iekrīt prātā tajās pāris sekundēs”, lec slīcināties. Ir ar AIDS slimas meičas monologs stāstā Papjēmašē. Jau no abu pastāstiņu pirmajām rindām bija skaidrs, ka autore šīm jaunkundzēm piespriedusi nāvessodu. Ir arī Definīcijas – diezgan veiksmīgs mēģinājums atrast gramatiskas paralēles starp erotiku un rakstniecību. Un – grūti izprotams žests – ir saturs, kas veltīts kādam Kārlim. Tas, ka kādam konkrētam cilvēkam veltīts dzejolis, stāsts vai romāns, ir bieži sastopama padarīšana, bet nav gadījies manīt, ka kāds tiktu apdāvināts ar tik racionālu veidojumu kā saturs.

Kopumā – kolīdz Melgalve iejūtas metaforu pasaulē, viņa ir žilbinoši brīva – kā tas ir Ledussirdī, kurā autore nevis bliež tieši mērķī, bet tikai knapi pieskaras, radot ko gaisīgu un īsti nenofiksējamu („Neprasiet, lai jums izskaidro sniegpārsliņu ornamentus. Tiem jābūt neizskaidrojamiem – no debesīm nākušiem, uz jūsu vaigiem izkusušiem.”) Taču, kolīdz sanāk darīšana ar reāli iedomājamām būšanām, Melgalves rakstītais bezmaz automātiski pakārtojas kādai melodramatiskai klišejai, kas lāgiem atsvaidzināta ar kādu formālu ekstravaganci vai provocējošu metaforu.

Diena, 24.12.1999

Advertisements

One thought on “Ieva Melgalve “Bezzaudējumu punkts”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s