Pia Pēra “Lolitas dienasgrāmata”

Lolitas veiksme vēstures cilpās

Pia Pēra. Lolitas dienasgrāmata. Romāns. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. R., Jāņa Rozes apgāds, 1999

image Kad uzzināju, ka itāliete Pia Pēra uzrakstījusi savu versiju par Nabokova Lolitu – notikumi tie paši, bet no Lolitas skatpunkta -, iztēle zīmēja biedīgu ainu: autore, ieķērusies Nabokova mēteļa stērbelēs, par varītēm raujas iekšā lielās literatūras ūdeņos, plucina lapas no Nabokova lauru vainaga un līmē sev pie pieres, lai maskētu savu nespēju izdomāt ko oriģinālu. Klasisku tekstu apspēle vai turpināšana allaž bijusi izplatīta izklaidēšanās, bet mūsdienās tā pārtapusi neārstējamā sērgā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda pseidointelektuāla ekvilibristika lieliski maskē nespēju sacerēt ko jēdzīgu. Šoreiz ir citādi. Lolitas dienasgrāmata ir meistarīgi būvēts un eleganti ironisks lasāmgabals, kas gan izmanto Nabokova Lolitu savos nolūkos, taču uz vietu blakus Nabokovam nepretendē.

Neviens nepārmetīs kritiķim, ka viņš uzrakstījis Nabokova daiļradei veltītu apcerējumu, lai cik tas būtu tukšprātīgs un garlaicīgs. Kāpēc gan būtu jāpārmet rakstniekam, ja viņš uzraksta prozisku versiju par Lolitu? Taču Pia Pēra saņēma pamatīgu bliezienu – un, jādomā, tas Lolitas dienasgrāmatas popularitātei nācis tikai par labu. 1955. gadā – pēc tam kad Nabokova Lolitu bija atraidījuši četri ASV izdevēji – to izdeva maza Parīzes izdevniecība, kas publicēja puspornogrāfisku literatūru angļu tūristiem. Romāns izraisīja skandālu, kas līdz tam mazpazīstamo krievu emigrantu, tauriņu kolekcionāru un literatūras pasniedzēju kronēja ar visu veidu lauru un ērkšķu vainagiem. Īsu brīdi Lolita bija aizliegta Francijā; Anglijā romānu izmantoja kā argumentu jauna un stipri maigāka cenzūras likuma ieviešanā; ASV Lolita cita starpā izraisīja plašas debates par vārda brīvību un literatūras robežām.

Tieši 40 gadus pēc Lolitas pirmizdevuma Pia Pēra (1956) Itālijā publicēja Lolitas dienasgrāmatu. Pirms tās Piai Pērai bija iznākusi īsprozas grāmata, pētījums par krievu vecticībniekiem un vairāki krievu klasiķu tulkojumi (arī Puškina Jevgeņijs Oņegins un Ļermontova Mūsu laika varonis – darbi, kurus angliski savulaik tulkojis arī Nabokovs). Vēsture atkārtojas – un šai cilpā var samanīt labu tiesu ironijas. Proti, pēc tam kad bija sagatavoti Lolitas dienasgrāmatas tulkojumi ASV, Anglijā un Francijā, romāna publikācija tika apturēta un sākās tiesu darbi. To inspirētājs bija neviens cits kā Vladimira Nabokova dēls Dmitrijs Nabokovs. Taču laiki mainījušies un nu vairs neviens nedomā apsūdzēt Lolitas dienasgrāmatu pornogrāfijas sludināšanā, kaut gan romāns ir caurcaurēm piesātināts ar erotiku. Dmitrijs Nabokovs 1998. gadā Piu Pēru iesūdzēja tiesā par neatļautiem aizguvumiem no Lolitas; pēc Pias Pēras romāna izlasīšanas Lolitu vairs neuztveršot kā Nabokova meistardarbu un tai būšot mazāk pircēju. Prasība zināmā mērā pamatota, jo krietna daļa no Lolitas dienasgrāmatas patiesi precīzi atspoguļo Nabokova Lolitas sižetu. Taču, no otras puses, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka Lolitas dienasgrāmata ir patstāvīgs darbs, kas ne tuvu neatgādina plaģiātu. Turklāt – pats galvenais jautājums – ko lai šajā situācijā iesāk ar ASV konstitūcijā ierakstīto vārda brīvību? Šā vai tā, bet tiesu darbi ir beigušies ar izlīgumu. Dmitrijs Nabokovs ir piekāpies: pirms pāris mēnešiem Lolitas dienasgrāmata publicēta ASV. Piekāpusies ir Pia Pēra: pusi no Lolitas dienasgrāmatas ienākumiem saņem PEN klubs. Vēstures smīnīgā viepļa priekšā piekāpušies ir abi: Lolitas dienasgrāmatas visumā atzinīgā priekšvārda autors ir Dmitrijs Nabokovs.

Pēc Lolitas motīviem uzņēma filmas un iestudēja izrādes, tomēr mēģinājumi eksportēt Lolitu uz citām mākslas sfērām jau iepriekš bija nolemti neveiksmei. Jo – Lolitas pamats ir nevis sižets, lai cik šīs pedofiliski ornamentētās Humberta Humberta un Lolitas attiecības neliktos pikantas vai traģiskas, bet gan teksts (Nabokovs izteicās, ka Lolita esot viņa romāns ar angļu valodu). Ne velti labākās Lolitas interpretācijas ir tekstoloģiskas, turpretī Lolitas analīzi psiholoģiskā vai sociālā skatījumā Nabokovs apsmīkņājis jau pašā romānā. Tieši šeit meklējams Pias Pēras veiksmes cēlonis. Proti, viņa pieņem, ka Humberta Humberta grēksūdze patiesi ir mākslas darbs – un tāds mākslas darbs, kurā daži reāli fakti iemaisīti biezā izdomas un pārspīlējuma mērcē. Tālāk viņa dara to, ko nekad nedarīja un nevēlējās darīt Nabokovs, kurš taisno ceļu vietā allaž izvēlējās spoguļiem izoderētus labirintus. Pia Pēra uzdod jautājumu – kā tad bija īstenībā? – un, izmantojot Lolitu par atspēriena punktu, dodas meklēt „realitāti”. Nodarbība, kas pati par sevi mūsdienās atgādina ironisku žestu un jau tāpēc liekas mākslai piederīga. Saprotama lieta, nekas nevar būt tīrāks no mākslas kā divpadsmitgadīgas meičas dienasgrāmata: viņa pieraksta tikai to, ko pati redz un pārdzīvo. Pias Pēras Lolitā mistrojas mazas meitenes uztvere ar krietni piedzīvojušākas meičas pasaules skatījumu, kas izraisa ne vienu vien paradoksālu sižeta vai domu mežģījumu.

Kā bija īstenībā? Viss, protams, bija citādi. Nabokova aprakstītais Humberta rēgainais duelis ar Klēru Kiltiju, viņa nāve cietumā, Lolitas nāve dzemdībās – šīs epizodes piederīgas augstās un traģiskās mākslas sfērai. Īstenībā Humberts joprojām ir dzīvs, laimīgi vada savas vecumdienas, spēlēdams tenisu un korespondencšahu, un dzīva ir arī nu jau pieaugusi Lolita, kura uztic savu bērnības dienasgrāmatu izdevējam. Bet, ja runā par Lolitas un Humberta attiecībām un gadu ilgušo Amerikas apceļošanu, tad, kā izsakās Lolita, „patiesībā viss bija nesalīdzināmi ļaunāk”. Romāna sākumā Lolita apraksta savu bērnību pirms iepazīšanās ar Humbertu. Tālāk Lolitas dienasgrāmata visumā seko Nabokova Lolitas sižetam, gan ar pamatīgu Pias Pēras korekciju pēc iepriekšminētā principa: nekādu poēziju, nekādu mākslu. Viss ir pagalam piezemēts, prozisks un biedējoši grotesks. Lolitā no nimfetes valdzinājuma vairs nav ne vēsts – viņa atklājas kā stipri aprobežota un niķīga jaunkundze, kas apsēsta ar domu par savu neesošo aktrises talantu un kas visai īpatnējā veidā labi – vismaz sākumā – iejūtas pavedinātājas lomā. Savukārt Humberts no snobiskā franču dzejas cienītāja, absolūtā egoisma iemiesojuma un mazu meiteņu mīlētāja pārkvalificējas par „nožēlojamu emigrējošu skolmeistaru” un „niecīgu izglītības sistēmas skrūvīti” (tie ir tikai maigākie epiteti, ar kādiem viņu aplaimo Lolita). Pie kāda gala šīs attiecības noved – tas, protams, lasāms romānā.

Nabokova Lolita bija viņa romāns ar angļu valodu, savukārt Pias Pēras Lolitas dienasgrāmatu varētu uzskatīt par viņas romānu ar Nabokova Lolitu. Vienā ziņā gan sakrīt abas versijas. Gan Nabokovam, gan Piai Pērai Lolitas māmiņa tēlota kā reti atbaidošs neradījums. No šejienes gluži loģiski izriet nepieciešamība pēc Lolitas trešās versijas, kurā vispatiesākā patiesība būtu izklāstīta no Lolitas mātes skatpunkta.

Diena, 09.12.1999

Advertisements

One thought on “Pia Pēra “Lolitas dienasgrāmata”

  1. Permítanme comenzar diciendo buen puesto. Yo no estoy seguro si se ha hablado, pero cuando se usa Chrome Nunca me sale todo el sitio para cargar sin actualizar muchas veces. podría ser sólo mi computadora. Gracias.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s