Salmans Rušdi “Maura pēdējā nopūta”

Simt murgu gadi

Salmans Rušdi. Maura pēdējā nopūta. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R., Atēna, 1999

image Nudien nezinu, vai Salmans Rušdi eksistē. Viņš ir viens no retajiem mūslaiku rakstniekiem, kas nemēģina savu esamību pierādīt citādi kā vien ar tekstiem. Romāni: Grimuss (1975); Pusnakts bērni (1981, Bukera balva); Kauns (1983); Sātaniskās vārsmas (188); Maura pēdējā nopūta (1995); Zeme zem viņas kājām (1999). Dažas eseju un bērnu grāmatas. Nav daudz cilvēku, kas beidzamo desmit gadu laikā Rušdi skatījuši paši savām acīm. Pavisam maz ir žurnālistu, kurus viņš aplaimojis ar intervijām. Jo – vienīgais patiesi reālais Rušdi esamības pierādījums ir Irānas valdītāja ājatollas Homeini 1989. gadā pasludinātais nāves spriedums, kura iemeslu laikam gan spēj izprast vien īstenticīgs musulmanis un kurš jebkuram Allāha pielūdzējam ļauj nogalināt Rušdi, par to saņemot atlīdzību gan naudā, gan laimīgajā pēcnāves dzīvē. Un vēl – Rušdi ir arī viens no nedaudzajiem gadsimta gala rakstniekiem, kas piedzīvojis gluži reālus grāmatu sārtus: 1989.gada 14.janvārī Bredfordā britu musulmaņi sarīkoja Sātanisko vārsmu publisku dedzināšanu. Kopš tā laika rietumu civilizācija atzinusi savu bezspēcību: nu jau desmit gadus Rušdi dzīvo nemitīgā policijas apsardzībā, būtībā – mājas arestā, pasaulei parādīdamies vien retumis. Varbūt tieši tāpēc viņš tik labi raksta – lai arī fanātiķu degsme gadu gaitā mazinājusies, droši vien katrs Rušdi romāns top ar domu, ka varētu būt pēdējais. Valdītāju dusmas no mūžības skatpunkta ir vērtīgāks honorārs par naudu, nelaime vien tā, ka šīs dusmas ne vienmēr ir kritērijs, kas tiešā saistībā ar mākslas darba kvalitāti. Taču ne šoreiz. Rušdi patiesi ir viens no mūslaiku izcilākajiem romānistiem – tas kļūst skaidrs katram, kas izlasījis Maura pēdējo nopūtu, romānu, kas ir tik daudzplākšņains un samudžināts pēc labirintu mākslas labākajām manierēm, ka jebkurš tā sižeta pārstāts – lasītāja iekārdināšanai vai vismaz informēšanai – nenovēršami pārtaps profanācijā.

Īsi runājot, Maura pēdējā nopūta ir Zogoibi dzimtas vēsture dzimtas pēdējā pārstāvja Maura Zogoibi izklāstā. Klasiskie simts gadi – taču ne vairs markesiskās vientulības, bet augstākās raudzes murgu piesātināti. Var tikai apbrīnot, ko šī dzimta četrās paaudzēs izmanās piedzīvot. Dažs pasaules revolūcijas gaidībās rada viltotu Ļeņinu bariņu, garšvielu laukos par mantojuma dalīšanu risinās miniatūra karadarbība, dzimtas mājās apsēsts francūzis būvē dīvainus paviljonus (vēlāk ķertais francūzis ar Lekorbizjē vārdu kļūs pazīstams visā pasaulē). Un – nebeidzamas noziegumu un slepkavību virtenes: kvēlākā Zogoibi dzimtas pārstāvju vēlme ir aizvedināt savus radiniekus līdz viņsaulei. „Ak Dievs, kas gan mēs bijām par ģimeni, visi kopā brāzdamies lejup iznīcības ūdenskritumā?” jautā Maurs Zogoibi.

Darbības vide – Indija. Taču tā ne tuvu nav tā ierastā Indija, kādu to redzam rietumu „metafizisko tūristu” rakstījumos, kuros budistu vai hinduistu mūki, bārstīdami aizlaiku gudrības, lien laukā no katras spraugas. Rušdi Indija (autors dzimis un ilgus gadus dzīvojis Indijā un Pakistānā) ir neprātīgs un mutuļojošs haoss, kurā jukjukām ir tautas un reliģijas, gadsimtu tradīcijas un mūslaiku biznesa impēriju batālijas, politiķu cīņas par tiesībām uz treknāko kampienu, rīkļurāvēju bandu sirojumi un modernās mākslas ģēniju darbošanās. „Indija bija nenoteiktība. Tā bija maldināšana un ilūzija,” raksta Rušdi. Nevajadzētu gan domāt, ka šis haoss un visneiedomājamāko dīvaiņu kolekcijas ir autentisks Indijas apraksts, jo autoram piemīt arī mistifikatora ķēriens. Ir vērts, piemēram, pievērst īpašu uzmanību ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kurus neatrast ne uz vienas kartes, ja nu vienīgi kādam ienāktu prātā izveidot Rušdi impērijas karti. Tāpat arī daudzas romānā mītošās personas liekas ieklīdušas no ne pārāk augstas kvalitātes literatūras vai kino. Ko vērts ir kaut vai iesākumā neuzkrītošais Semijs Bleķeris, cilvēka un primitīva terminatora krustojums, kurš romāna beigu galu pārtapina baismīgi skaistā apokalipsē. Tekstā iekodētas, pazib Servantesa un Šeherezades ēnas, ir spēles ar masu kultūru un augstās mākslas stereotipiem, lāgiem itin skaidri jūtama klasisko Rietumu un Austrumu eposu klātbūtne. Bez tam papildu dimensiju romānam piešķir neskaitāmās tulkojamās, pustulkojamās un netulkojamās daudzvalodu vārdu spēles, kas visu laiku atgādina, ka šis varbūt neesošais Rušdi tepat blakus vien ir, uzplājis ģīmim neatšifrējami ironisku smīniņu.

Romāna pirmās divas daļas atgādina pārmēru pazīstamo „maģiskā reālisma” komplektu (Rušdi bija starp pirmajiem, kas šo Latīņamerikā radīto literatūras virzienu eksportēja uz Eiropu), kas papildināts ar plašiem gleznotājas Auroras Zogoibi, stāstītāja mātes, darbu aprakstiem. Tie veido savdabīgu romāna dibenplānu vai spoguli, vēl vienu versiju par Zogoibi dzimtas vēsturi un paša maura dzīvi. Tomēr „maģiskais reālisms” no daudzkārtējās izmantošanas jau sāk atgādināt nolietotu mēbeli. „Maģiskuma” efektu var izfiltrēt iz jebkuras dzimtas vēstures, ja vien rīkojas pēc Rušdi principa: „Aizmirsti tos nolādētos, stulbos reālistus! Reālais vienmēr ir apslēpts – vai tad ne? – brīnumaini degošā ērkšķu krūmā! Dzīve ir fantastiska!”

Taču noslēdzošās divās daļās spēles noteikumi strauji mainās. Pagājībai saplūstot ar mūsdienām, leģendas kolorīts sairst un Zogoibi esamība sāk atgādināt ļaunu murgu. Varbūt tas arī ir narkotiku inspirēts murgs – arī šādu lasījumu pieļauj romāns. Tostarp ir nokāpšana ellē, ir jau pieminētā apokalipse, kurā iet bojā vai visa Bombeja, ir ieslodzījums baismīgā tornī, kas atrodas vietā, kuras nav (precīzāk, tā atrodama vien Dona Kihota marginālijās), ir grandiozos mērogos realizēti murgi, ar ko nodarbojās daži Zogoibi dzimtas pārstāvji, nemaz nerunājot par paša Rušdi eleganti murgainajām mistifikācijām. Iespējams, normālais – tā ir tikai ilūzija vai maska, aiz kuras slēpjas patiesās esamības slānis, kas savukārt maskē vēl kādu slepenu esamību utt. Kā raksta Rušdi, „patiesība gandrīz vienmēr ir ārkārtēja, ērmīga, neticama un gandrīz nekad nav normāla”. Izrādās, arī ļauns murgs var būt neticami skaists. Katrā ziņā – Maura pēdējā nopūta ir nemitīgi dzirksteļojošs un uzlādējošs lasāmgabals, kurā katrā epizodē sadzīta jēga kārtu kārtām un kurā autora fantāzijas izvirdumi nu nekādi nav nošķirami no par vēsturi dēvētās personas ekstravagantajiem izlēcieniem. „Jā, traģēdija risinājās, liela apjoma nacionāla traģēdija, bet tie no mums, kas spēlējām savas lomas, bijām – pateikšu skaidri un gaiši – klauni. Klauni! Ķēmīgi āksti, salīgti vēstures teātrim, jo pietrūcis dižāku vīru. Reiz uz mūsu skatuves tiešām bija milži; bet laikmeta nogalē Vēstures kundzei jāiztiek ar to, ko viņa var sadabūt,” raksta Maurs.

Silvijas Brices tulkojums ir izcils, kaut gan romāna orientālajiem labirintiem un daudzvalodīgajām mežģīnēm nav bijis viegli tikt cauri. Maura pēdējo nopūtu līdz ar Maimas Grīnbergas tulkoto Jāna Krosa romānu Ķeizara trakais varētu uzskatīt par šā gada labākajiem tulkojumiem.

Diena, 26.11.1999

_________________________________________

Vēl par Salmanu Rušdi:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s