Džeina Smailija “Tūkstoš akru”

Tas pats karalis Līrs

Džeina Smailija. Tūkstoš akru. Romāns. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R. Jumava, 1999

Džeinas Smailijas (1951) vārds līdz šim pie mums nav dzirdēts, bet ASV par romānu Tūkstoš akru (1992) viņa kronēta ar Pulicera prēmiju. Debitējusi 1980. gadā, Smailija publicējusi vēl vairākus romānus un stāstu krājumus, kas gan nav guvuši tik lielu ievērību. Izlasījis kādu trešo daļu no romāna, netiku skaidrībā, kālab šis Zaļās zemes amerikanizētais variants izpelnījies Pulicera prēmiju. No pirmā acu uzmetiena Tūkstoš akru ir vērienīga sāga iz Aiovas fermeru dzīves, gluži vai garlaicīga savas pārmērīgās pareizības un ilustratīvisma dēļ. Tiesa, profesionāļa roku darināta sāga, bet šādu lasāmgabalu beidzamajā gadsimtā sarakstīts blāķiem. Varena vecā „pamatlicēju” paaudze, kas radījusi un cauri grūtajiem laikiem izvadījusi fermu, izpelnot tiesības uz dažām no pirmā acu uzmetiena ne pārāk bīstamām un mazliet uzjautrinošām dīvainībām. Jaunā paaudze, kas domā par efektīvāku saimniecību un cītīgi vairo dzimtas mantību. Smalki iekšģimenes konfliktu zīmējumi – agrārajā mikrokosmā no sarežģītām attiecībām izvairīties nav iespējams, un, kā jau allaž, provinces bildēs ar tās noslēgtajiem esamības lokiem jūtama viegla absurda pieskaņa. Kaut kur kaut kas svilst, un gruzduma smarža jūtama gaisā. Triviālā ikdiena, šķiet, no visām romāna personām iznīdējusi vispēdīgās oriģinalitātes paliekas, vien no ārpasaules ieklīdušais kaimiņu „pazudušais dēls” Džess Klārks ir citādāks.

Un tad sākas: notiek nejēdzīgas, trakas un pavisam baismīgas lietas, krīt maskas, mainās lomas, līst asinis – romāns sāk rādīt, kas viņam īstenībā aiz ādas. Ģimenes patriarhs Larijs Kuks, visai kolorīta persona ar smagu un neizprotamu raksturu, pēctecīgs fermeris trešajā paaudzē, aiziet pensijā, bet fermu sadala savām meitām. Ko šī situācija atgādina? Nu, protams, nelaimīgo karali Līru (Larijs – Līrs), kurš, novēlējis meitām karalisti, paliek aci pret aci ar savu bēdīgo likteni. Šekspīriskie motīvi vijas cauri visam romānam; ir pat slavenais negaiss, traktēts XX gadsimta beigu stilā – ar piedzērušos pseidolīru, kurš lēni sāk jukt prātā, un iejūtīgajiem znotiem, kuri viņu izmisīgi pūlas sameklēt. Mazi un ikdienišķi starpgadījumi izraisa grandiozus emociju izvirdumus, ģimenes problēmu risināšanā iesaistās kaimiņi, pieklājīgi stīvās draudzes vakariņās visi skandalējas uz velna paraušanu, ļaužu izdarības top apburoši bezjēdzīgas – un jēgu iegūst tikai visaptverošās bezjēdzības kontekstā.

Bet tie vēl tikai ziediņi. Drīz vien konservētām aknu desiņām līdz ar garšvielām tiek pievienots velnarutks (tādējādi viena no Larija Kuka meitām cer atrisināt konfliktu ar māsu), māsas tiesājas savā starpā un vēl ar tēvu, dažs grasās ķerties pie bises, cits iet bojā mīklainā satiksmes negadījumā, plosās par Džesu Klārku nodēvētais nemiera gars ar visādiem seksuāliem un lauksaimnieciskiem projektiem, bet pseidolīrs savā aptumšotajā prātā uzskata, ka viņu patiesi piemeklējis Šekspīra spalvas cienīgs liktenis. Vai parodija? Arī parodija – un ar pamatīgām melnā humora devām, bet ne tikai. Faktiski romāna centrālais jautājums ir par to, uz ko īsti balstās šī tūkstoš akru utopija un kāda tai vispār jēga (lēnprātīgi drūmā izskaņa liecina, ka jēgas nekādas). Kas ir aiz šīs fasādes, par kuru gadu desmitiem tik ļoti rūpējies Larijs Kuks (romānā vairākkārt atkārtojas pārspriedumi par fermas un lauku ārējo izskatu, pēc kura varot spriest par fermera būtību) – aiz diendienā apdullinošā darba, aiz sacensībām ar kaimiņiem, kuram labāks traktors, kurš novāks lielāku ražu un kurš kuru likuma robežās mazliet apblēdīs. Fasāde romāna pirmajā trešdaļā patiesi atgādina harmonisku ainu iz cienījamu zemkopju dzīves, taču aiz tās atklājas baismīgas būšanas. Proti, visu cienītais un strādīgais fermeris Larijs Kuks īstenībā bijis sadists, sevi uzskatījis par pasaules centru un valdnieku, pilnībā noliedzis pasaules skatījumu, kas atšķiras no viņējā, un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ņēmis, kas kārtīgam pasaules valdniekam pienākas – bērnībā regulāri izvarojis savas meitas. Šekspīrs savā Karalī Līrā laikam gan ļoti daudz noklusējis. Harmoniskā aina romāna ritējumā sašķeļas sastāvdaļās, kas izkārtojas patoloģiski ķēmīgā rakstā. Ilūzijas brūk, darbojošās personas nemitīgi gāžas sevis un citu radītajos bezdibeņos.

Iespējams, ASV romāns guva tik plašu rezonansi tieši tāpēc, ka brucina joprojām dzīvīgos mītus par zemkopja saskaņu ar dabu, par amerikāniskā dzīvesveida pamatiem, par teiksmainajiem zemju pakļāvējiem un iekopējiem. Lasot Tūkstoš akrus, nāk prātā Džona Apdaika teiktais par to, ka visā savā daiļradē viņš pūloties parādīt, cik atbaidoša elle ir Amerikas mazās pilsētiņas – kāds trulums un aprobežotība tur valda. Fundamentālās un sabiedrības akceptētās vērtības sakņojas reti draņķīgā purvā, ko dēvē par cilvēka iekšējo pasauli. Un purvu nebūt nav tik grūti nomaskēt, bet purvs nav neko spējīgs balstīt. Četru paaudžu lolotā tūkstoš akru karaliste sagaida drīzu un smagu galu. Reti gadās tik meistarīgi izstrādāti un tai pašā laikā tik bezcerīgi drūmi romāni.

Diena, 26.11.1999