Ulrika Strandbigorda “Labirinta smiekli”

Vienā zvaigznājā ar Hēgu

Ulrika Strandbigorda Labirinta smiekli. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1999

Ulrika Strandbigorda (1964) pošoties iemist tai pašā zvaigznājā, kur jau priekšā Pēters Hēgs. Tā pareģoja dāņu prese – un, spriežot pēc Labirinta smiekliem, tas ir iespējams. Labirinta smiekli ir Strandbigordas pirmais romāns pieaugušajiem (vēl viņa sarakstījusi kādu pusaudžu lasāmgabalu), Dānijā iznācis 1997.gadā, jau izdots Vācijā, gaidāma publikācija arī Polijā.

Kad biju izlasījis apmēram trešo daļu romāna, kāds paziņa apjautājās, par ko īsti esot Labirinta smieklos. Satura pārstāstā ietilpinājās apmēra šādas epizodes: topošais mācītājs Laurics Jensens nīst savu tēvu, nezina, ko iesākt ar sievietēm, un savas seksuālās dziņas apmierina ar aitām; Laurica tēvu ar spilvenu nosmacē viņa svētulīgā māmiņa; Laurics uzšķērž Kārli Marksu (plīša lācīti); vēlāk, jau būdams cienījams mācītājs, Laurics nesamīlē savu sievu, toties izvaro kalponi; abas sievietes jokainā kārtā kopīgiem spēkiem izmanās laist pasaulē vienu meitu, Ani Benedikti; pēc šīm unikālajām dzemdībām kalpone nonāk trako namā, Laurica sieva viņsaulē, bet pats Laurics aizrautīgi turpina nodoties onānismam. Vēl bija mazā Ane Benedikte, kura labprātīgi līda iekšā zārkā, bija vesels bars noindētu kaķu, bija mūžam mēmas dvīnes, kas no vecām jakām auda sirreālas un pravietiskas segas, bija klaidonīgs zoofils, bija visādi provinces neradījumi cilvēku skatā – melni, kupraini, patoloģiski resni, apsēsti, par dažādām stulbuma pakāpēm nemaz nerunājot. Vārdu sakot, kapu šausmas, ne proza. Autore ir lecīga un izaicinoša – viņa dara visu, lai ar savām seksuālajām, teoloģiskajām un nāveklīgajām metaforām sakaitinātu konservatīvi noskaņotu lasītāju, kuru, iespējams, uz Labirinta smieklu lasīšanu pavedinājusi uz vāka skatāmā britu impresionista Džona Sārdženta tik ļoti gaišā un poētiskā bilde. Bet dīvainākais ir tas, ka romānā gan ir šīs kapu šausmas un murgainās ainas, turklāt pārpārēm, tomēr pats romāns patiesi atstāj ļoti gaišu un poētisku iespaidu. Vien ar piebildi, ka gan gaišums, gan poēzija izrotāta pagalam drūmiem un dažbrīd bezcerīgiem akcentiem.

Romāns piederīgs strāvojumam, kas 60. un 70.gadu mijā ieguva stipri neprecīzo maģiskā reālisma apzīmēju un kas lielākoties tiek saistīts ar Markesa vārdu. Jau no pirmām acu uzmetiena ir skaidrs, ka Labirinta smieklus inspirējuši Simts vientulības gadi. Tā pati civilizācijas provinces mazā ellīte, tā pati dzimtas vēsture, kurā visi krustojas savā starpā, tās pašas mūžīgajai vientulībai nolemtās personas; ir arī dažas kompozicionālas paralēles. Un, protams, maģiskuma efekts – latīņamerikāņi, savas neprātīgās realitātes iedvesmoti, lieliski pieprata hipertrofēšanas mākslu. Tā tuva arī Ulrikai Strandbigordai. Ja viņa apraksta visādas cūcības, tad rodas iespaids par no sirds izjustu vispasaules cūcību – vai visa zemeslode peld grandiozā mēslu kosmosā. Ja aizslīd poētiskās sfērās, tad tā ir poēzija, no kuras saldenās garšas citkārt samestos šķērma dūša, ja vien fundamentu allaž neveidotu mūžam auglīgās mēslu kaudzes. Viss ir blakus, viss ir vienuviet, viss ir sapīts kopā neredzamām saitēm.

Bet īstenībā romāns ir gluži parasts un zināmā mērā pat banāls stāsts par dzejdari un viņa mūzu; mūzai pat ir spārni. Provinciālā purvā aug divi bērni – Ane Benedikte, kurai ir divas māmiņas un tēva vietā cilvēks velna paskatā, un galdniekdēls Teodors, kuram kopš bērnības pareģota dzejnieka nākamība. Vēl ir Bibliotēka, ir labirints, ir neiespējami skaistās un tai pašā laikā murgaini ķēmīgās metaforas, ir sapņa krustojums ar realitāti, ir spēles ar mītiem, nāvi un Kirkegoru, ir esamība, kas pārvēršas tekstā un teksts, kas kā tarāns ielaužas realitātē – visa šī nu jau klasiski postmodernā atribūtika kā uz delnas. Ir pat Dānijas realitāte, kas nobāl krāšņo metaforu priekšā. Un tomēr: romāns atstāj nevis sakonstruētu, bet apbrīnojami dzīvu, pat neticami dzīvu iespaidu. Varbūt vienīgi izņēmums ir sākuma nodaļas, kurās autore pēc sirds patikas izbradājusies pa Freida ēnu, radot uzbāzīgi pareizu Edipa kompleksa ilustrāciju, kas, starp citu, šo rindu autoram paspēja nomaitāt visu lasītprieku – tas atgriezās tikai uz romāna beigām, kurā autores ekvilibristika ar tekstu cauraudošajām metaforām spēj apžilbināt pat aklo.

Dažam liksies, ka Strandbigorda romānu pārmēru pārsātinājusi ar „maģiskuma” poētiku. Visi nemitīgi dara vistrakākās lietas, precīzāk, uzvedas, it kā lielais Režisors viņiem prasītu nospēlēt tā, lai lasītājs uz vietas būtu gar zemi. Pa lappusēm klejo savādnieku un vientuļnieku pūļi, kuru vienīgais mērķis laikam ir spilgtāk izcelties uz vidusmēra provinces pilsoņu fona. Notikumu un personu kaleidoskopiskā ņirboņa un no vecām istabaugšām un vecām grāmatām savilktās krāmu kolekcijas plūst pāri romāna relatīvi pieticīgajam apjomam. Cits rakstnieks taupīgāk būtu izrīkojies ar sapņu un murgu piegādātajiem izejmateriāliem, bet Labirinta smieklu autore sprūdī vaļā uzreiz no visiem stobriem. Lai top – un nevis gaisma, bet haoss!

Haoss tomēr ir viena no aizraujošākajām būšanām pasaulē. To apzinājās jau Dievs pie pasaules radīšanas. Rakstnieki tikai atkārto viņa darbu, dažkārt gan mēģinādami aizmālēt sev un citiem acis, ka, redz, patiesībā viņi mēģinot atrast vai radīt kādu nebūt pasaules kārtību, kurā stūrītis būtu ierādīts arī cilvēkam. Ulrika Strandbigorda neslēpj, ka ir haosa radītāja. Arī labirints, kas atrodams romānā, nekur neved – tā ir vienvienīga riņķošana, nemitīgi atduroties strupceļos. No labirinta iepriekšnoteiktajiem ceļiem nav iespējams izvairīties – toties ir iespējams neticami dziļi ieiet sevī, ir iespējams balansēt uz robežas starp sapni un realitāti un, galu galā, arī pašu lielāko strupceļu – nāvi, ja vien ir ķēriens, padarīt piederīgu mākslas augstajām sfērām.

Diena, 23.11.1999