Roalds Dobrovenskis “Rainis un viņa brāļi”

Rainis starp faktu un fikciju

Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves. No krievu valodas tulkojusi Valentīna Eisule. R., Karogs, 1999

Rakstīt biogrāfiskus ro­mānus laikam gan ir nepateicīga nodarbo­šanās. Lasītāju piesais­tīs ne tik daudz «romāns kā tāds», cik apceramās personas atpazīstamība un vieta kultūras panteonā. Tekstu uzlūkos nevis kā mākslas darbu, bet gan kā informācijas avotu, derīgu pa­mācīšanu dzīvei vai ko tamlīdzī­gu. Biogrāfijā romāna pamat­materiāls — fikcija — ir tikai piedeva reālajam faktam. Ne velti pasaules diždarbu klāstā tikpat kā nav biogrāfisko romā­nu: lai cik centrāla nebūtu biju­si aprakstāmā persona, tās dzī­vesstāsts allaž nonāk kultūras perifērijā pie „it kā literatūras”.

Šoreiz jautājumu varētu for­mulēt šādi: vai Roalda Dobrovenska Rainis un viņa brāļi ir būtisks notikums literatūrā tā­pēc, ka tajā ir „par Raini”, vai arī tāpēc, ka tas gluži vienkārši ir uzmanības vērts mākslas darbs?

Latviešu literatūras vēsture burtiski brēc pēc tekstiem un mītiem, kas to atdzīvinātu, citā­di patlaban tā ir visai nožēloja­ma aina: literatūras vēsture kā pieminekļu noliktava. Tostarp arī Rainis: dažbrīd liels un nepa­kustināms akmens bluķis, daž­brīd nekādas dzimtes plastma­sas marionete, nemaz nerunājot par daudzajiem pārcentīgo skol­meistaru darinātajiem Raiņiem, kurus jau paaudžu paaudzes pa­matoti kronē ar spaiņiem. Arī Jāņa Kalniņa romāns Rainis (1977) neko daudz nelīdzēja: vi­su cieņu faktiskajam materiā­lam, kas tajā apkopots, tomēr romāns drīzāk bija beletrizēts komikss, no kura nu nekādi ne­varēja saprast, ko ekstravagantā Elza Rozenberga bija saskatīju­si nīkulīgajā un pāragri savecējušajā Jānī Pliekšānā.

Par Dobrovenska romānu kaut kur presē pavīdēja jē­dziens „skatījums no malas”: romānu par latviešu klasiķi uz­rakstījis krievu rakstnieks, un viņam, no malas raugoties, viss liekas citādi. Dobrovenskis līdz 1975. gadam patiesi dzī­voja Krievijā, bija samērā pazīstams krievu rakstnieks; arī Lat­vijā Dobrovenska daiļrade — biogrāfiskie romāni par kompo­nistiem Borodinu un Musorgski — saistīti ar krievu kultūru. Taču „skatījums no malas” — tā ir neprecīza klišeja. Dobro­venskis, tulkodams Raiņa drā­mas un beidzamo gadu desmitu pētīdams viņa biogrāfiju, Rainī iedziļinājies krietni vairāk nekā dažs pašmāju analītiķis. Tomēr citādums manāms jau no pirmajām rindām: nevis „cits Rainis”, bet gan „cits romāns” — teksta stilistikā un niansēs labi jūtama krievu romānistikas tradīciju klātbūtne. Un tradīciju mijiedar­bība, protams, allaž ir auglīga.

Romāns Rainis un viņa brāļi veidots kā kolāža. No vienas pu­ses — fakti: Raiņa un viņa laika­biedru teksti, dokumenti, vēstu­riskās norises. No otras — fikci­ja: autora komentāri, versijas, iedomas (autors netēlo šķieta­mu objektivitāti un neslēpj savu klātbūtni — viņš sarunājas ar sevi vai lasītāju, bet vienubrīd pat dodas intervēt Pēteri Stuč­ku). Un — mistēriski iestarpi­nājumi, kuros Dobrovenskim palīgā nācis Mefistofelis, kas uzrodas te kārdinātāja, te itin saprātīga ciniķa, te sīka gaisa maisītāja lomā un izvilina no Raiņa ne vienu vien rūpīgi slēptu atzīšanos. Kolāžas princips sevi attaisno. Milzīgajam diso­nējošo laikmetu faktu materiā­lam kolāža piešķir viegluma ele­ganci. Maza, smalki izzīmēta epizode vai vietā citēts frag­ments no Raiņa dienasgrāma­tām izsaka vairāk nekā amatnie­ciski pedantiska biogrāfiska ekskursija „soli pa solim”. Tik­tāl Rainis un viņa brāļi būtu vis­notaļ pamatīgi būvēts, tomēr itin tradicionāls biogrāfisks ro­māns. Taču konceptuālas apri­ses tam piešķir apakšvirsrakstā formulētās Viena dzejnieka sep­tiņas dzīves. Proti, Raiņa dzīve ritējusi cikliski — pēc principa nāve/augšāmcelšanās. Vai tas tā patiesi bijis un vai tiešām Rai­nis izmanījies nodzīvot ne vai­rāk un ne mazāk kā maģiskās septiņas dzīves — tas jau ir pa­kārtots jautājums, jo tieši šajā daudzkāršajā apļošanā teksts at­raujas no enciklopēdijās viegli noskaidrojamajiem faktiem un dzimst romāns. Fakts un fikcija nonāk apbrīnojamā saskaņā. Un tikai tad, uzlūkojot tekstu kopu­mā, šķietamajā haosā ieraugā­ma kārtība un top skaidrs, ka veselums ir kaut kas vairāk par daļu summu.

Romāna vadlīnija ir Raiņa un viņa „brāļu” sociāldemokrātu (Stuč­ka, Janis Jansons, Jānis Jankavs u.c.) attiecības. Dobrovenskis nē tikai pasaka, bet arī parāda un, pats galvenais, īpaši strīdī­gus apgalvojumus (ja Raiņa pēt­nieki patiesi mēģinās tos apstrī­dēt, tad romāns vienu no savām funkcijām būs izpildījis) ar dokumentiem pie­rāda, cik milzī­ga loma šīm attiecībām bija Rai­ņa dzīvē: Rainis kā sociāldemo­krātu inspirētājs, bet pēcāk — kā „brāļu” nodotais. Turklāt Dob­rovenskis nebūt neaizraujas ar rainiānā no sākta gala populāra­jām melnbaltajām spēlītēm Nedz Stučka ir ļaundaris no dzimša­nas, nedz Rainis tiek ieģērbts eņģeļa svārkos. „Brāļu” ne vien­mēr korektajām un reizumis pilnīgi nejēdzīgajām izdarībām autors allaž meklē kādu racionā­lu cēloni, arī šeit nepakļauda­mies dažādu krāsu ideologu ie­cienītajām klišejām. Piemēram, Raiņa un sociāldemokrātu šķel­šanās pamats meklēts ne tikai ideoloģiskajās atšķirībās — tās noskaidroja vēlāk, pēc 1905. gada revolūcijas —, bet arī cilvē­cisko attiecību sfērā (piemēram, sīki tiek aprakstīts, kā vairāki vī­rieši stīvējas ap Raiņa māsu Do­ru Pliekšāni — un cik biedējoši tālejošas sekas var būt šīm it kā nenozīmīgajām kaislībām). Esa­mības ornaments veidojas patie­si iespaidīgs, ietverot pat tik tālu esošu personu kā Vladimirs Uļjanovs — un tikai uz romāna beigu galu atklājas, ka arī viņš iederīgs šajā ornamentā. Ne­skaitāmie jautājumi, ko radījuši Raiņa un „brāļu” attiecību gadu desmiti, netiek atbildēti ar vien­nozīmīgiem apgalvojumiem. Dobrovenskis raksta „pieļāvu­ma izteiksmē”. Tieši tā ir viena no romāna galvenajām vērtī­bām: autors rada priekšstatu par šiem ārkārtīgi sarežģītajiem, ga­du desmitus ilgušajiem proce­siem, bet punktus uz „i” atļaujas salikt vien retumis.

Grūti izprotamu iemeslu dēļ romānā ir daži „baltie planku­mi”, kas jo sevišķi kontrastē ar atsevišķiem laikposmiem, kad romāns vai pušu plīst no faktu pārbagātības. Piemēram, tikai garāmejot skarts Slobodskas trimdas laiks, kaut gan arī tam varētu būt sava loma Raiņa dzīv­ju ciklos. Tāpat ļoti pieticīgi ap­cerēti divdesmitie gadi, bet Šveices trim­das laiks sanācis tik politizēts, ka rodas iespaids — Rainis vi­sus šos gadus to vien darījis kā aizvainojumā griezis zobus uz „brāļiem”. Manuprāt, pārāk lie­la uzticība izrādīta Aspazijas au­tobiogrāfiskajam romānam Ru­dens lakstīgala. Pats būtiskākais defekts — Raiņa darbi uzlūkoti nevis kā literāri teksti, bet gan kā piedevas „īstajai” Raiņa bio­grāfijai. Ja Raiņa darbi būtu tādi, kādi tie raksturoti romānā, tie jau sen būtu pačibējuši vēstures aizkrāsnē. Taču, protams, biogrā­fiska romāna uzdevums nebūt nav noņemties ar tekstu analīzi.

Vai Rainis „kā dzīvs”? Tas droši vien ir pirmais jautājums, kas interesē lasītāju. Taču nebūt ne svarīgākais. Lai rastos ro­māns, Rainim nemaz nav jābūt „kā dzīvam”. Galvenais, ka dzīvs ir pats romāns.

Diena, 02.09.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s