Patriks Modiano “Jaunība, jaunība…”

Patriks Modiano. Jaunība, jaunība… No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone. R., Daugava, 1999

image Patriks Modiano latviešu lasītā­jam pazīstams — 1992. gadā pu­blicēts viņa romāns Tumšo bodīšu iela (Gonkūru prēmija 1978. gadā); žurnālā Karogs 1997. gada 1. — 2. numurā lasāms romāns Vistālāk no aizmirstības (oriģinālā 1995. gadā). Jaunība, jaunība… Francijā publicēts 1981. gadā.

Grūti pateikt, kas ir tas, par ko raksta Modiano, un kālab viņa romāni, lai cik tie būtu atšķirīgi, atgādina fragmentus no vienas un tās pašas grāmatas. Vieglprātīgi pakļaujoties Prusta metaforai, mēdz teikt, ka Mo­diano raksta par zudušo laiku. Zināmā mērā tas ir precīzi teikts: nebūtībā pagaisušais laiks patiesi ietver visu, kas liekas būtisks Modiano: atmiņas par „zaudēto paradīzi”, nostalģiju, skumjas par neatgriezenisko laika ri­tumu. Tomēr pareizāk būtu sacīt, ka Modiano romānu centrā ir atmiņas fenomens. Darbība allaž noris tuvākā vai tālākā pagātnē. Darbojošās per­sonas tiecas — pat ne atcerēties, bet atdzīvināt pagātni. Lielākoties tas ne­izdodas (jo sevišķi tas raksturīgs Tumšo bodīšu ielai): reālā pagātne zudusi uz neatgriešanos, bet tās vietā klejo apbrīnojami dzīvas, taču stipri paplūdušas pagātnes ēnas. Modiano romāni atgādina vecas, miglainas fotogrāfijas, kurās dominē pelēkie toņi; „fotogrāfisko” iespaidu pastiprina mazie, dažbrīd šķietami it kā nesais­tītie fragmenti, kādos saskaldīts teksts. Uzmanības lokā nav nedz Parīzes centra spožums, nedz tradicionālie „varoņi”. Ir tikai triviāla ikdiena un kaut kas vārdos īsti neformulējams, kas piešķir šai ikdienai neatkārtojamu burvību. Tuvskatā, t. i., ne no gadu vai gadu desmitu atstatuma tā droši vien būtu vienmuļa, garlaicīga, plie­kana, nomācoša — un, piemēram, sociālkritiski orientēts rakstnieks ap­cerētu, kā šis ikdienišķais trulums iznī­cina personību. Modiano romānos fak­tiski arī nav personību — ir tipiski vidus­šķiras pārstāvji, kas lēni peld pa strau­mei, ļaudamies apstākļu varai un vi­sam pakļaudamies. Taču tieši šajā ne­skaidrajā un nedefinējamajā izjūtā, kurai cieša saistība ar melanholiju un nostalģiju, slēpjas Modiano prozas pievilcība. Atmiņā nieki un sīkumi iegūst šarmu — gluži tāpat kā savulaik ikdienišķas fotogrāfijas vai sadzīviski priekšmeti, uzsūkusi laika ritumu, kļūst par muzeja eksponātiem. Arī atmiņas daudz ko zaudē (varbūt to, ko cits uzskatītu par galveno), saglabājas vien atsevišķi mirkļi; paliek sīku un it kā nebūtisku notikumu mozaīka. Atmiņas būtībā nav iespējams izstāstīt. Tās var piemē­rot tikai kādam no daudzajiem sižetiem. Turpretī Modiano mēģina pateikt tieši šo neizstāstāmo dimensiju.

Romāna Jaunība, jaunība… dar­bība notiek sešdesmitajos gados, taču visi tālaika lielie satricinājumi palikuši ārpus redzesloka. Parīzē sastopas tikko no armijas pārnākušais Luī un Odile, kura neveiksmīgi mēģina uzsākt dziedātājas karjeru. Visbiežāk autors stāsta it kā „ne par ko”: nenozīmīgas sarunas, sākumā grūti izprotamu notikumu plūsma, nejaušību virknes, kas tikai uz beigu galu izkārtojas skaistā ornamentā, piesaucot palīgā vēl vienu laika, precīzāk, atmiņu slāni — četr­desmitos gadus. Romānā mītošie ļauži tā arī netiek atšifrēti līdz galam — it kā afēristi, it kā dīvaiņi, it kā ne­veiksminieki. Pat kontrabandas ope­rācija, kas savulaik droši vien krietni sapurināja Luī un Odiles nervus, iekļaujas vispārējā norišu plūsmā kā vienlīdz nenozīmīgs notikums. Viss atgādina mazliet sirreālu sapni, ēnu teātri, kas lēni rit pretī neticami skais­tām beigām: pēc veiksmīgas zādzības pēc principa „laupīt salaupīto” Odile un Luī patveras pasakaini skaistā villā augstu kalnos. Var jau būt, ka arī tas ir sapnis. Apskaužami talantīgi iz­stāstīts sapnis.

Grāmatu Apskats, 09.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s