Džozefs Konrads. Lords Džims. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Daugava, 1999.
Džozefa Konrada izcilākie romāni ir Tumsas sirds (1902), kuru 1998. gadā publicēja Atēna, Slepenais aģents (1922) un Lords Džims (1900), kas nu iznācis apgāda Daugava sērijā XX gadsimta klasiķi. Romāni Tumsas sirds un Lords Džims ir cieši saistīti. Abos stāstītājs ir kapteinis Mārlo (Tumsas sirdī latviskots kā Mārlovs); abos uzmanības centrā ir „vientuļais varonis” – sabiedrības autsaiders vai pats labprātīgi aizbēgušais; abos darbības vide ir džungļi: Tumsas sirdī – Āfrikas vidiene, Lordā Džimā – kāda sala dienvidjūrās. Arī vadmotīvs līdzīgs: jo dziļāk džungļos un tālāk no „civilizācijas gaismas” (gan jāpiebilst, ka Konrāds visai kritiski vērtēja – un kapteinis Mārlo viņam bieži piebalso – rietumniecisko civilizācijas modeli un jo sevišķi tā eksporta variantu britu koloniālisma skatā), jo tuvāk cilvēka apziņas slēptajiem un neizdibināmajiem slāņiem. Taču šeit sākas atšķirības. Tumsas sirds dēmoniskajam un neizprotamajam Kurcam, kuru iezemieši pielūdz kā dievību, nav gandrīz nekā kopēja ar caurcaurēm gaišo un vienlīdz neizprotamo Lordu Džimu, kurā, starp citu, salinieki tāpat saskata bezmaz dievišķas iezīmes. Tiesa, abi bēgļi no civilizācijas džungļos atraduši savu patieso būtību: Kurcs – miteklī, kas izrotāts ar ienaidnieku galvām, Lords Džims – salinieku aizgādņa un padomdevēja lomā.
Lordā Džimā bēgšana patiesi realizējas kā ceļš pie sevis. Vainas apziņas – kaut gan viņš ir „bez vainas vainīgs” – dzītais Dzims klīst pa Malajas arhipelāga salām, kamēr beidzot kā tirdzniecības aģents ierodas kādā džungļu ciemā. Tur viņam nākas nostāties aci pret aci ne tikai ar kareivīgi noskaņotajiem iezemiešiem – no šīm batālijām Dzims izkļūst kā uzvarētājs -, bet arī pašam pret sevi. Faktiski daudzu Konrada romānu centrālā tēma ir cilvēks ekstrēmā situācijā – un to neiedomājami smalko psiholoģisko nianšu analīze, kādas rada šāda situācija. Cilvēks aci pret aci ar to, ko viņš spēj, bet vēl vairāk: ar to, ko viņš nav spējīgs izdarīt – un no tā izrietošā mūžīgā strupceļa izjūtu. Izmantojot Džona Donna klasisko metaforu, var teikt, ka Konrada prozā cilvēks patiesi kļūst par vientuļu salu. Konrada romānus apdzīvo vienvienīgi dīvaiņi un savu ideju vai kompleksu apsēstie. Eksotiskā vide darbojas kā citādības katalizators. Izprotams nav nedz Tumsas sirds Kurcs, nedz Lords Džims; galu galā – varbūt cilvēks vispār ir būtne, kas nav saprotama. Un ir kaut kāds mazliet biedējošs skaistums šajos dažbrīd it kā pilnīgi bezjēdzīgajos Konrada personāžu žestos. „Viņš aiziet, neizdibināmības mākoņa ieskauts, sirdī neizprotams, aizmirsts, piedošanu nesaņēmis un neparasti romantisks. [..] Viņš aiziet no dzīvas sievietes, lai svinētu kāzas ar mīklainu uzvedības ideālu. [..] Tagad, kad viņa vairs nav, gadās dienas, kad viņa esamības realitāte pārņem mani ar milzīgu, visaptverošu spēku,” raksta Konrads par savu varoni.
Grāmatu Apskats, 09.1999
___________________________________
Vēl par Džozefu Konradu:
