Džozefs Konrads “Lords Džims”

Džozefs Konrads. Lords Džims. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Daugava, 1999.

Džozefa Konrada izci­lākie romāni ir Tumsas sirds (1902), kuru 1998. gadā publicēja Atēna, Slepe­nais aģents (1922) un Lords Džims (1900), kas nu iznācis ap­gāda Dau­gava sērijā XX gadsimta klasiķi. Romāni Tum­sas sirds un Lords Džims ir cieši saistīti. Abos stāstītājs ir kapteinis Mārlo (Tumsas sirdī latviskots kā Mārlovs); abos uzmanības centrā ir „vientuļais varonis” – sabiedrības autsaiders vai pats labprātīgi aizbē­gušais; abos darbības vide ir džungļi: Tumsas sirdī – Āfrikas vidiene, Lordā Džimā – kāda sala dienvidjūrās. Arī vadmotīvs līdzīgs: jo dziļāk džungļos un tālāk no „civilizācijas gaismas” (gan jāpiebilst, ka Konrāds visai kritiski vērtēja – un kapteinis Mārlo viņam bieži piebalso – rietum­niecisko civilizācijas modeli un jo sevišķi tā eksporta variantu britu koloniālisma skatā), jo tuvāk cilvēka ap­ziņas slēptajiem un neizdibināmajiem slāņiem. Taču šeit sākas atšķirības. Tumsas sirds dēmoniskajam un neizprotamajam Kurcam, kuru ieze­mieši pielūdz kā dievību, nav gandrīz nekā kopēja ar caurcaurēm gaišo un vienlīdz neizprotamo Lordu Džimu, kurā, starp citu, salinieki tāpat saskata bezmaz dievišķas iezīmes. Tiesa, abi bēgļi no civilizācijas džungļos atraduši savu patieso būtību: Kurcs – miteklī, kas izrotāts ar ienaidnieku galvām, Lords Džims – salinieku aizgādņa un padomdevēja lomā.

Lordā Džimā bēgšana patiesi realizējas kā ceļš pie sevis. Vainas apziņas – kaut gan viņš ir „bez vainas vainīgs” – dzītais Dzims klīst pa Malajas arhipelāga salām, kamēr beidzot kā tirdz­niecības aģents ierodas kādā džungļu ciemā. Tur viņam nākas nostāties aci pret aci ne tikai ar kareivīgi noska­ņotajiem iezemiešiem – no šīm batālijām Dzims izkļūst kā uzvarētājs -, bet arī pašam pret sevi. Faktiski dau­dzu Konrada romānu centrālā tēma ir cilvēks ekstrēmā situācijā – un to neiedomājami smalko psiholoģisko nianšu analīze, kādas rada šāda situācija. Cilvēks aci pret aci ar to, ko viņš spēj, bet vēl vairāk: ar to, ko viņš nav spējīgs izdarīt – un no tā izrietošā mūžīgā strupceļa izjūtu. Izmantojot Džona Donna klasisko metaforu, var teikt, ka Konrada prozā cilvēks patiesi kļūst par vientuļu salu. Konrada romānus apdzīvo vienvienīgi dīvaiņi un savu ideju vai kompleksu apsēstie. Eksotiskā vide darbojas kā citādības katalizators. Izprotams nav nedz Tumsas sirds Kurcs, nedz Lords Džims; galu galā – varbūt cilvēks vispār ir būtne, kas nav sa­protama. Un ir kaut kāds mazliet bie­dējošs skaistums šajos dažbrīd it kā pilnīgi bezjēdzīgajos Konrada perso­nāžu žestos. „Viņš aiziet, neizdibināmības mākoņa ieskauts, sirdī neizpro­tams, aizmirsts, piedošanu nesaņēmis un neparasti romantisks. [..] Viņš aiziet no dzīvas sievietes, lai svinētu kāzas ar mīklainu uzvedības ideālu. [..] Tagad, kad viņa vairs nav, gadās dienas, kad viņa esamības realitāte pārņem mani ar milzīgu, visaptverošu spēku,” raksta Konrads par savu va­roni.

Grāmatu Apskats, 09.1999

___________________________________

Vēl par Džozefu Konradu:

• Recenzija par romānu Tumsas sirds