Postapokaliptiskais morālists Entonijs Bērdžess
Entonijs Bērdžess. Mehāniskais apelsīns. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R., Atēna, 1999
1959. gadā ārsti atklāja Entonija Bērdžesa smadzenēs ļaundabīgu audzēju un paziņoja, ka viņam atlicis labi ja gads starp dzīvajiem. Apmēram tai pašā laikā kāds kritiķis pēc pirmo Bērdžesa romānu publicēšanas paziņoja, ka viņš esot otršķirīgs rakstnieks.
Kļūdījās gan ārsti, gan kritiķis. Bērdžess nodzīvoja vēl 34 gadus, publicēja vairāk nekā piecdesmit grāmatu un nu uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem angļu XX gadsimta otrās puses prozistiem.
Bet visupirms — mazs ieskats Mehāniskā apelsīna (A Clockwork Orange) autora biogrāfijā. Entonijs Bērdžess — īstajā vārdā Džeks Vilsons — dzimis 1917. gadā. Drīz pēc viņa piedzimšanas gripas epidēmijā nomira māte; viņas meitas uzvārds bija Bērdžesa, kuru rakstnieks pieņēma 1956. gadā, publicēdams savu pirmo romānu (sešdesmito gadu sākumā divi Bērdžesa romāni iznāca arī ar Džozefa Kella vārdu; pēc tam Kells pagaisa nebūtībā). Tēvs — īrs ar klasiski īrisku noslieci uz aizrautīgu viskija degustāciju (vēlāk Bērdžess neko daudz neatpalika, lielāku cienību gan izrādīdams džinam). Tālāk — skološanās pie jezuītiem, kas, ņemot vērā arī katolisko audzināšanu ģimenē, ir svarīgs faktors Bērdžesa morāles tapšanā, katrā ziņā — katolicisma metastāzes un diskusijas ar Dievu atstājušas pēdas daudzos Bērdžesa darbos, tostarp arī Mehāniskajā apelsīnā. Mančestras universitāte. Kara laikā itin mierīgs dienests angļu kara bāzē Gibraltārā — laiks, kas pavadīts bāros un dažbrīd arī policijas iecirkņos, piemēram, par to, ka Bērdžess bārā, sludinādams demokrātijas ideālus, neizvēlīgiem vārdiem raksturojis ģenerāli Franko (Gibraltārs tolaik tikai formāli piederēja Anglijai, vietējā policija bija spāņu). Un — iepazīšanās ar armijas kārtību un ar disciplīnu maskēto haosu, par ko Bērdžess vēlāk nevarēja vien beigt jūsmot: militārais kretīnisms romānistam ir visīstākā medusmaize. Pēc kara Bērdžess lasīja lekcijas Birmingemas universitātē (1946 – 1950), strādāja Izglītības ministrijā (1948 – 1950), bija skolotājs (1950 – 1954). Tai laikā uz Bērdžesu milzīgu iespaidu atstāja Džordža Orvela romāns 1984. Iespaids ar gadiem nepagaisa— 1979. gadā Bērdžess publicēja savdabīgu Orvela antiutopijas turpinājumu vai komentāru — 1985.
No 1954. līdz 1959. gadam Bērdžess strādāja par skolotāju Malajā un Borneo. Jau no 16 gadu vecuma viņš komponēja mūziku, bet rakstniecībai pievērsās tikai 37 gadu vecumā — jo viņa kompozīcijas nekādu lielo ievērību neizpelnījās. 1956. gadā iznāca Bērdžesa pirmais romāns Tīģera laiks (Time for a Tiger), kas līdz ar diviem citiem kolonijās sarakstītajiem romāniem veido tā saucamo Malajas triloģiju (The Malayan Trilogy). Kritikas atsauksmes bija visai skeptiskas. 1959. gadā, kad, kā jau teikts, ārsti kļūdainas diagnozes dēļ parakstīja viņam nāves spriedumu, Bērdžess atgriezās Anglijā. Un, nolēmis atlikušā gada laikā sarakstīt desmit romānus, lai nodrošinātu sievas dzīvi, bet sev — paliekošu vietu literatūras vēsturē, sēdās pie rakstāmgalda. Viņam izdevās pabeigt piecus romānus (un iesākt sesto — Mehānisko apelsīnu), kad atklājās, ka no smadzeņu audzēja nav ne vēsts. Bērdžesa sieva Linna nomira 1968. gadā no alkoholisma izraisītas aknu cirozes; drīz pēc tam Bērdžess apprecējās otrreiz ar itālieti Liliānu Mačelari un pārcēlās uz ASV, kur viņa daiļradi vērtēja krietni augstāk nekā konservatīvajā Anglijā.
Tolaik Bērdžesu traktēja kā indīgu satīriķi, kā mūsdienīgāku Ivlina Vo līdzinieku, arī – kā Džoisa daiļrades pētnieku. Bet — ne vairāk. Neko daudz nelīdzēja arī Mehāniskā apelsīna publikācija 1962. gadā: romāns gan izraisīja diskusijas kritikā, taču lasītāji vairījās to pirkt — iespējams, tieši tāpēc, ka kritika bija radījusi iespaidu kā par pārmēru dziļdomīgu un grūti lasāmu tekstu. Pasaules slava pie Bērdžesa atnāca tikai pēc Stenlija Kubrika Mehāniskā apelsīna ekranizācijas (1971), kurā Alekša lomu spēlēja Malkolms Makdauels.
Tālākā Bērdžesa biogrāfija… Liekas, biogrāfijas šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē nemaz nav bijis, ja neskaita to, ka 1974. gadā viņš atstāja ASV un apmetās uz dzīvi Maltā, vēlāk — Montekarlo. Vismaz – uzlūkojot Bērdžesa sarakstīto grāmatu kalnu, nav skaidrs, pa kuru laiku šis cilvēks dzīvojis. Man ir lielas šaubas, vai pasaulē atrodami daudzi lasītāji, kas varētu lepoties ar to, ka būtu pieveikuši visu Bērdžesa sarakstīto (protams, atskaitot Bērdžesa daiļrades pētniekus, kādu nav mazums: jau dzīves laikā par Bērdžesa daiļradi publicētas 16 grāmatas).
Viņa darba temps, ražīgums, daudzpusīgās intereses un erudīcija ir apbrīnas vērta. Vairāk nekā trīsdesmit romānu. Grāmatas par Šekspīru, Džoisu, Hemingveju, Lorensu, Mocartu. Literatūrkritiski un literatūrvēsturiski darbi. Divi autobiogrāfijas sējumi. Darbi lingvistikā. Tulkojumi (piemēram, Sofokla Edips un Edmona Rostāna Sirano de Beržeraks; Bērdžess pratis astoņas valodas, neskaitot angļu). Vēl — ceļojumu apraksti, priekšvārdi vai pēcvārdi, eseju un stāstu krājumi, TV scenāriji, arī pavisam neparastas grāmatas, piemēram, par tējošanu vai par gultām un gulēšanu mākslas darbos. Periodikā izkaisītas esejas, raksti un recenzijas, no kurām maza daļa apkopota 1998. gadā iznākušajā prāvajā sējumā Viena cilvēka koris: Nekopotie raksti (One Man’s Chorus: The Uncollected Writtings). Turklāt arī komponēšanu Bērdžess neatstāja novārtā: viņš sacerējis mūziklu Sirano, trīs simfonijas un citus skaņdarbus.
Džoisa vārds caurvij visu Bērdžesa biogrāfiju. Lai cik viņu rakstība būtu atšķirīga, tomēr tieši Džoisa iespaids bija noteicošais, kad Bērdžess nolēma pievērsties literatūrai: Džoiss, rakstīdams Ulisu, balstījās uz Homēra Odiseju, bet Bērdžess savam pirmajam romānam, par pamatu izvēlējās Vergilija Eneīdu. Vēl Bērdžess publicēja vairākas grāmatas par Džoisa daiļradi, bija redaktors Finegana vāķa adaptētajam izdevumam, 1982. gadā sarakstīja skaņdarbu Dublinas Blūmi, kas veidots pēc Ulisa motīviem. Un, uzmanīgi ielūkojoties, arī Mehāniskā apelsīna nadsat valodā jūtams Džoisa vārddarināšanas eksperimentu iespaids.
Vēl viens noturīgs Bērdžesa interešu loks ir Šekspīrs un Elizabetes laika Anglija. Bērdžess ir publicējis gan literatūrvēsturisku apcerējumu par Šekspīru (Shakespeare, 1970), gan romānista versiju par viņa dzīvi (Nothing Like the Sun, a Story of Shakespeare’s Love-life, 1964); visai paradoksāli Šekspīra lugu traktējumi un slēptas norādes uz tām atrodamas daudzos Bērdžesa romānos gandrīz tikpat bieži kā muzikālās alūzijas. Savukārt viens no pēdējiem Bērdžesa darbiem bija versija par Šekspīra laikabiedra Kristofera Mārlova dzīvi — romāns Mironis Detfordā (A Dead Man in Deptford, 1993).
Taču nedaudzos vārdos raksturot visu Bērdžesa daiļradi laikam gan nav iespējams. Vispirms jāmin darbi ar antiutopisku ievirzi — ar Mehānisko apelsīnu priekšgalā. Romānā 1985, kas, kā jau teikts, savā ziņā turpina Džordža Orvela 1984, stāstīts par egalitāru tuvas nākotnes sabiedrību, kurā visa vara pieder arodbiedrībām: cilvēks, neiestājies kādā arodbiedrībā, kļūst par sabiedrības autsaideru, un viņu piespiedu kārtā pāraudzina. Pasaules ziņu beigas (The End of the World News, 1983) ir apokaliptisks romāns par pasaules galu kādā kosmiskā katastrofā, bet varbūt — parodija gan par šādas ievirzes lasāmgabaliem, gan par rietumniecisko civilizācijas modeli vispār. Alkstošā sēkla (The Wanting Seed, 1962) – versija par pasaules pārapdzīvotības problēmām. Nodoma trīsas (Tremor of Intent, 1966) ar apakšvirsrakstu „eshatoloģisks spiegu romāns” ir aukstā kara uzkarsēta parodija par Džeimsa Bonda motīvu; līdzīga ievirze ir romānam Medus lāčiem (Honey for the Bears, 1963). Jebkuri veci dzelži (Any Old Iron, 1989) parodē kara un spiegu romānus, piesaucot palīgā leģendu par karali Arturu un viņa zobenu Eskaliburu. Napoleona simfonijā (1974) stāstīts par Bēthovenu, bet romānā Abba Abba (1977) – par Džona Kītsa dzīves pēdējām dienām. Cilvēks no Nācaretes (Man of Nazareth, 1979) – Bērdžesa versija par Jēzus Kristus dzīvi (pazīstama arī Franko Dzefirelli ekranizācija). Ļauno valstība (The Kingdom of the Wicked, 1985) turpina Cilvēku no Nācaretes: romānā stāstīts par kristietības tapšanu un apustuļu darbiem, bet Bērdžess, protams, nebūtu viņš pats, ja šis mūsu civilizācijas fundaments netiktu aplūkots ironiski indīgā gaismā. Vēl jāpiemin četru romānu virkne par rakstnieku Enderbiju, kurš, kā spriež kritiķi, ir ironisks autora paštēls. Un vēl, un vēl…
Pēc šā mazā ieskata Bērdžesa daiļradē laikam gan nenovēršami rodas iespaids: viņš rakstīja pārāk daudz, lai būtu labs rakstnieks. Vismaz — ne katrs sevi cienošs literāts atļaujas tik vieglprātīgi izšķērdēties. Un vispār — Bērdžesa allaž izsmiekla pilnais smīns, lai cik pamatots tas būtu, jūtīgāku lasītāju gluži vienkārši var aizvainot; nosliece uz triviālās literatūras sižetu atdarināšanu ir tik spilgti izteikta, ka lasītājs bez iztēles un humora izjūtas Bērdžesa parodijas par spiegu romāniem lasīs kā visparastākos spiegu romānus, bet absurdās Šekspīra daiļrades interpretācijas uztvers kā ņirgāšanos par klasiku. Par visnopietnākajām lietām Bērdžess atļāvās rakstīt pagalam nenopietni; viņa romāni sižetiski mēdz būt ļoti aizraujoši, kas nepavisam nav raksturīgi XX gadsimta literatūras klasiķiem. Bērdžess kādā intervijā izteicies, ka rakstot bez piepūles. Tas diez ko nesaistās ar vispārpieņemto priekšstatu par nopietnu rakstnieku, kurš smagi strādā, lai novestu savu tekstu līdz pilnībai. Autors izklaidējies rakstot, lasītājs izklaidējies lasot — kāda tur var būt runa par nopietnu prozu? Arī līķus Bērdžess savos romānos izbārsta ar aizdomīgu izšķērdību, ar prieku pakavēdamies pie viņu nāves apstākļiem, nemaz nerunājot par daudzajiem Apokalipses pravietojumiem. Tas pats sakāms par smalki aprakstītajām erotiskajām epizodēm (vai varbūt tās ir parodijas par erotiku un pornogrāfiju literatūrā?) — neaizmirsīsim, ka konservatīvajai britu literatūrai ar erotiku allaž bijušas visai saspīlētas attiecības, lai neteiktu, ka šādu attiecību vispār nav bijis. (Atcerēsimies, ka aizliegums publicēt Lorensa Lēdijas Čaterlejas mīļāko Anglijā tika atcelts tikai 1960. gadā.) Uzmanīgu dara arī Bērdžesa literārās intereses. Proti, viņa grāmatā 99 romāni: labākie angļu valodā kopš 1939. gada: personiska izvēle (99 Novels: the Best in English since 1939: a Personai Choice, 1984) izcilāko romānistu skaitā minēti ne tikai Džoiss, Hemingvejs, Folkners, Hakslijs, Goldings, Orvels un citi par klasiķiem kanonizēti autori, bet arī fantasti Džeimss Balards un Braians Oldiss, detektīvrakstnieki Reimonds Čandlers, Lens Deitons un pat Džeimsa Bonda tēvs Jans Flemings.
Vārdu sakot, rodas iespaids, ka Entonijs Bērdžess ir pagalam vieglprātīgs rakstnieks. Ironija par šīssaules būšanām un nebūšanām viņa prozā ir tik hipertrofēta, ka tā vien liekas: Bērdžesa mūža mērķis ir bijis parādīt pasaulei pigu (kādēļ gan ne, ja pasaule to pelnījusi?). Turklāt šī vieglprātība akceptēta arī oficiāli: Bērdžesa darbi nav guvuši nevienu daudzmaz nozīmīgu literāru prēmiju vai godalgu. Viņš apzināti nostādījis sevi literārā autsaidera lomā, līdz ar to daudz ko zaudēdams, toties iegūdams tiesības neiekļauties nekādās sistēmās un kanonos. Kaut gan — īstenībā šī vieglprātība nu jau ir gluži vai klasiska padarīšana. Bērdžesa darbi liekami tai pašā plauktā, kurā mīt Henrijs Millers, Viljams Berouzs, Luijs Ferdinands Selīns, Vitolds Gombrovičs, Venedikts Jerofejevs un bezgala daudzi citi. Angļi gan tur pārstāvēti pagalam pieticīgi, katrā ziņā — ar Entoniju Bērdžesu priekšgalā.
Deviņdesmito gadu sākumā ārsti vēlreiz atklāja Bērdžesam ļaundabīgo audzēju. Šoreiz viņu diagnoze nebija aplama: Bērdžess nomira 1993. gadā no vēža.
Un tātad – ir 1962. gads, Entonijs Bērdžess, laimīgi izsprucis no nāves nagiem, publicē Mehānisko apelsīnu. Romāns liekas diezgan neiederīgs mazkustīgajā britu literatūras kontekstā. Bērdžesa daiļrade drīzāk sasaucas ar ASV prozu — ar mūžīgo nonkonformistu Viljamu Berouzu, ar Kurtu Vonnegūtu, varbūt arī ar skeptiķi un ironistu Džozefu Helleru, bet jo sevišķi — ar Kena Kīzija romānu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (arī publicēts 1962. gadā), kurā visuvarenā sistēma dumpīgo Makmērfiju pārtapina gluži tādā pašā „mehāniskā apelsīnā”, kādā pēc terapijas pie daktera Brodska pārvēršas Alekss.
Ko izsaka mīklainais romāna virsraksts? Bērdžess vēlāk rakstīja, ka jēdziens „mehāniskais apelsīns” (clock-work orange) cēlies no Londonas Īstendas koknejiešu slenga. Vecākās paaudzes koknejieši par neparastām lietām teikuši, ka tās ir jokainas kā mehāniskais apelsīns. Pats Bērdžess šajā izteikumā ietvēris vēl kādu specifisku niansi. Proti, malajiešu valodā — atcerēsimies, ka Bērdžess vairākus gadus dzīvoja Malajā, — vārds orang nozīmē cilvēks. „Es nevaru nedomāt par to, kas notiek, kad šie orang-orang (tā malajiešu valodā veido daudzskaitli) totalitārā valstī pārvēršas bezdvēseliskos mehānismos,” rakstīja Bērdžess.
Mehāniskais apelsīns ir tuvas nākotnes vīzija. Tehnoloģiskās prognozes Bērdžesu gan neko daudz neinteresē — viņš, piemēram, tikai garāmejot piemin satelīttelevīzijas tīklu, kas romāna tapšanas laikā vēl likās nesasniedzams sapnis. Svarīgāka ir nākamības sociālā ainava: ļaužu masa iegrimusi trulumā un apātijā, inteliģence iznīkusi — to pārstāv vien rets starry veck (vecs cilvēks); valdība nav spējīga valdīt — politiķus nodarbina galvenokārt partiju strīdi; kultūras vērtības vairs nevienam nav vajadzīgas — pietiek ar masu produkcijas atbirām; cietumi ir pārpildīti, kādreizējie noziedznieki pārkvalificējas par policistiem, ielās plosās pusaudžu bandas.
Romāna uzmanības centrā ir Alekss, mazas, toties rafinētas pusaudžu bandas vadonis. Taču Bērdžess nevis no saviem pārauguša intelektuāļa augstumiem apraksta un tiesā Alekšu, bet ļauj runāt viņam pašam. Tāpēc Mehāniskajā apelsīnā plaši izmantots nadsat (angļu teens krieviskais analogs) slengs. Bērdžess, labi orientēdamies lingvistikā, zināja, ka jebkurš slengs ātri noveco un nākamajām paaudzēm kļūst nesaprotams. Tāpēc viņš radīja mākslīgu valodu, kas pastāv tikai Mehāniskajā apelsīnā un nav pakļauta laika varai. 1961. gadā Bērdžess pabija Ļeņingradā, atsvaidzināja savas krievu valodas zināšanas, turpat pie viesnīcas iztirgoja stilīgajiem — savulaik Padomju Savienībā pastāvēja šādi dēvēta subkultūra — divas lielas somas ar modīgajiem britu sintētiskās šķiedras apģērbiem, pie viena iepazīdams viņu žargonu. Šeit arī radās iecere veidot nadsat valodu kā krievu un angiu valodas sajaukumu (un ne jau tikai valoda: romānā pieminēta arī iela, nodēvēta Gagarina vārdā). Lielākoties tie ir krievu valodas vārdi angļu transkripcijā (piemēram, devotchka — meitene); citkārt radniecība samanāma grūtāk (spoogie — pārbijies: no испуганный; vai veck — cilvēks: no человек). Vēl — krievu vārdi ar angļu valodas izskaņām (dratsing — kauties: no драться + ing). Ir arī krievu žargona vārdi (ciuve — deguns: no клюв — knābis; bet romānā bieži pieminētie rozz, policisti, cēlušies no рожа — purns). Brīžiem nadsat valoda veidojas krietni daudznozīmīgāka. Piemēram, horrorshow radies no хорошо (labi) taču vienlaikus šis vārds aizdomīgi tuvs horror show (šausmu izrāde). Aprakstot narkotiku radītos murgus, iederīgas abas nozīmes; tāpat horrorshow tolchock varētu nozīmēt gan labu sitienu, gan arī šaušalīgu sitienu, kas gan būtībā ir viens un tas pats. Ļoti izteiksmīgs ir vārds rabbit (darbs), kas cēlies no krievu работа. Taču Alekša runā tas saistās arī ar раб (vergs). Savukārt angliski rabbit ir trusis: nadsat uztverē godīga darba darītājs ir tikpat gļēvs un pakļāvīgs radījums kā trusis. Vārds gulliver (galva), protams, ir atsauce uz Sviftu, kura grotesko ainu klātbūtne arī nojaušama Mehāniskajā apelsīnā.
Romāna pirmajā daļā aprakstītas pāris dienas iz Alekša dzīves: narkotikas, kautiņi, izvarošana, laupīšanas un tamlīdzīgas izklaides. Otrā daļa: pēc netīši izdarītas slepkavības Alekss nokļūst cietumā, kur viņu „pāraudzina” viscaur derīgā un pozitīvi orientētā sabiedrības loceklī. Proti, lai iedvestu nepārvaramu riebumu pret jebkādām agresijas izpausmēm, Aleksim spiež skatīties „baigus ultravarmācības gabalus” — filmas ar slepkavošanas un izvarošanas ainām, turklāt Alekša dievinātā Bēthovena mūzikas pavadījumā. „Mūsu objekts, kā redzat, paradoksālā kārtā tiek pamudināts uz labu tādējādi, ka tiek mudināts uz sliktu. Tieksmi uz vardarbību pavada stipru fizisku ciešanu sajūta,” skaidro pāraudzinātāji. Tagad par Aleksi var ņirgāties, viņu var pazemot un piekaut, bet viņš vairs nav spējīgs pretoties, jo agresivitāte izraisa viņā nelabumu. Trešā daļa ir pirmās spoguļattēls: nu eņģeļa spārniņiem aplaimotais Alekss klīst pa pasauli, sastop gan savus paziņas, gan kādreizējos upurus un pats uz savas ādas izjūt, ko nozīmē vardarbība.
Parasti romānu mēdz interpretēt stipri vienkāršoti. Kas ir lielāks ļaunums (katoļu ģimenē dzimušajam un katolisko izglītību guvušajam Bērdžesam „labais” un „ļaunais”» nebūt nav abstraktas kategorijas): varmācība brīvas izvēles rezultātā vai varmācība pret personisko brīvību, ko izdara valsts, atņemot izvēles iespēju? Atbildi precīzi formulē cietuma kapelāns (viņa teiktajā jaušama paša Bērdžesa baiss): „Labestība ir tas, ko izvēlas. Ja cilvēks nevar izvēlēties, tad viņš vairs nav cilvēks.” Un vēl: „Vai Dievs grib labestību vai labestības izvēlēšanos? Vai cilvēks, kurš izvēlas ļauno, kaut kādā ziņā ir labāks par cilvēku, kuram labais tiek uztiepts?” Tālāk var izvērst garu un plašu teoretizēšanu par labo un |auno — un nav šaubu, ka šādu refleksiju iedvesmošana ir bijis viens no Bērdžesa mērķiem. Taču runa ir par romānu, nevis par morālfilozofisku apceri. Kāpēc Mehāniskais apelsīns joprojām nav zaudējis savu iedarbības spēku, kaut gan Bērdžesa nākamības pravietojumi dažviet liekas naivi un tuvredzīgi?
No vienas puses, Alekša personā Bērdžess ir iekļāvis klasisko eksistenciālo problēmu: kur beidzas brīvā izvēle un kur sākas ļaundarība pret sabiedrību. No otras, — mēs varam apgalvot (un tā tas parasti arī tiek darīts), ka valsts, pārtapinādama Aleksi „mehāniskajā apelsīnā”, ir ļaunāka par viņu, jo liedz brīvās izvēles iespēju. Tomēr arī tas ir pārāk sekli skatīts.
Romānu veido trīs daļas, katrā pa septiņām nodaļām. Taču ASV līdz pat 1988. gadam Mehānisko apelsīnu publicēja bez noslēdzošās nodaļas, tādējādi izjaucot romāna gluži vai ģeometrisko simetriju. Zināmā mērā šī „cenzūra” ir saprotama: pēdējā nodaļā, kurā Alekss izvēlas „labo”, patiesi atgādina neloģisku autora uztiepumu sižetam: it kā Bērdžess mēģinātu apbalvot daudz cietušo Aleksi ar laimīgām beigām. Taču patiesībā happy end iespaids ir mānīgs. Jo, izvēlējies „labo”, Alekss īstenībā izvēlas pievienoties paklausīgajai rabbit masai. Dilemma nav atrisināma: jebkurā gadījumā viņš ir „mehāniskais apelsīns” — lelle, kas spēlē spēli, kuras noteikumus radījuši citi. Valsts uzvarēs vienmēr. Personības brīvības tieksme, lai cik tā būtu hipertrofēta, allaž tiks apspiesta.
Daudzos savos romānos Bērdžess apraksta lielas un mazas apokalipses. Šī nosliece ir tik uzstājīga, ka tā vien liekas — Bērdžess uzskata, ka apokalipse jau ir bijusi. Jo — šaisaulē nekas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Būtībā tas arī ir Bērdžesa daiļrades centrālais motīvs, un no tā izriet šaušalīgās un paradoksālās — vai šaušalīgi paradoksālās — sekas, kuras viņš uzsvēris savos darbos: viss patlaban notiekošais ir vienvienīga nebeidzama agonija. Kas atliek? Ironija kā pēdējais patvērums? Varbūt vajag nemitīgi grauzt civilizācijas fundamentus, ņemot talkā sensenās pārbaudītās vērtības — jēdzienus „labais” un „ļaunais”? Taču pēc Mehāniskā apelsīna izlasīšanas rodas iespaids, ka autors nebūt nerunā par „labo” un „ļauno” — un arī ne par, teiksim, „ļauno” un „mazāk ļauno”. Dīvainā kārtā šīs ētiskās kategorijas, kam tik būtiska loma romāna pirmajās divās daļās, trešajā zaudē jēgu: ar paradoksu virknēm Bērdžess aizrautīgi mēģina pierādīt, ka patiesībā labā un ļaunā pretstatījums ir lingvistiska spēle. Iespējams, postapokalipses laikmetā tas tā patiešām ir.
Apjomā mazais, taču ārkārtīgi koncentrētais romāns neļaujas atšifrēties. Paradoksāli mezglojumi veidojas cieši cits pie cita. Romāns paliek „atvērts” uz visām pusēm. Un labākā liecība par to, ka Bērdžess ne tuvu nav salicis visus punktus uz «i», ir britu deviņdesmito gadu prozas skandālists Ērvins Velšs, kurš raksta būtībā par to pašu, par ko savulaik Bērdžess Mehāniskajā apelsīnā: par sabiedrības kluso, bet noturīgo teroru pret citādi domājošiem — un par šo autsaideru atriebību sabiedrībai. Viss turpinās. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem formulētie jautājumi joprojām turpina darboties, paradoksu mezgli joprojām nav pārcirsti.
_______________________________________
Raksts publicēts kā Mehāniskā apelsīna (Atēna, 1999) priekšvārds un žurnālā Grāmatu Apskats, 6/7, 1999.
ralph lauren cheap ukThe majority of Americans still associate diesel power with large semi trucks or rusted out Mercedes Benz turbo diesels, but the XJ appearance on Top Gear showed audiences
that modern diesel powered cars can be refined, powerful and economical.
york outlet ralph lauren
cheap ralph lauren long sleeve poloEver the innovator, Plank expanded Under Armour by developing new products and entering into new markets.
From moisture wicking undershirts, Plank has introduced ColdGear apparel for
the winter, HeatGear apparel for the summer, AllSeasonGear, athletic apparel
for all sports ranging from basketball to golf, women sports
apparel, children sports apparel, and recently,
Under Armour entered the athletic shoe market, releasing moisture wicking football and
baseball cleats. Under Armour has grown tremendously over the years, and is still growing today.
ralph lauren outlet