Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns”

Postapokaliptiskais morālists Entonijs Bērdžess

Entonijs Bērdžess. Mehāniskais apelsīns. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R., Atēna, 1999

Entonijs Bērdžess Mehāniskais apelsīns 1959. gadā ārsti atklāja Entonija Bērdžesa smadze­nēs ļaundabīgu audzēju un paziņoja, ka viņam atlicis labi ja gads starp dzīvajiem. Apmēram tai pašā lai­kā kāds kritiķis pēc pirmo Bērdžesa romānu publicē­šanas paziņoja, ka viņš esot otršķirīgs rakstnieks.

Kļūdījās gan ārsti, gan kritiķis. Bērdžess nodzīvoja vēl 34 gadus, publicēja vairāk nekā piecdesmit grāmatu un nu uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem angļu XX gadsimta otrās puses prozistiem.

Bet visupirms — mazs ieskats Mehāniskā apel­sīna (A Clockwork Orange) autora biogrāfijā. Entonijs Bērdžess — īs­tajā vārdā Džeks Vilsons — dzimis 1917. gadā. Drīz pēc viņa piedzimšanas gripas epidēmijā nomira māte; viņas meitas uzvārds bija Bērdžesa, kuru rakstnieks pieņēma 1956. gadā, publi­cēdams savu pirmo romā­nu (sešdesmito gadu sākumā divi Bērdžesa romāni iznāca arī ar Džozefa Kella vārdu; pēc tam Kells pagaisa nebū­tībā). Tēvs — īrs ar klasiski īrisku noslieci uz aizrautīgu viskija degustāciju (vēlāk Bērdžess neko daudz neat­palika, lielāku cienību gan izrādīdams džinam). Tālāk — skološanās pie jezuītiem, kas, ņemot vērā arī kato­lisko audzināšanu ģimenē, ir svarīgs faktors Bērdžesa morāles tapšanā, katrā ziņā — katolicisma metastāzes un dis­kusijas ar Dievu atstājušas pēdas daudzos Bērdžesa darbos, tostarp arī Mehāniskajā apelsīnā. Mančestras universitāte. Kara laikā itin mierīgs die­nests angļu kara bāzē Gibraltārā — laiks, kas pavadīts bāros un dažbrīd arī policijas iecirkņos, piemēram, par to, ka Bērdžess bārā, sludinādams demokrātijas ideālus, neizvēlīgiem vārdiem raksturojis ģenerāli Franko (Gibraltārs tolaik tikai formāli piederēja Anglijai, vietējā policija bija spāņu). Un — iepazīšanās ar armijas kārtību un ar disciplīnu maskēto haosu, par ko Bērdžess vēlāk nevarēja vien beigt jūsmot: militārais kretīnisms romānis­tam ir visīstākā medusmaize. Pēc kara Bērdžess lasīja lekcijas Birmingemas universitātē (1946 – 1950), strādāja Izglītības ministrijā (1948 – 1950), bi­ja skolotājs (1950 – 1954). Tai laikā uz Bērdžesu milzīgu iespaidu atstāja Džordža Orvela romāns 1984. Iespaids ar gadiem nepagaisa— 1979. gadā Bērdžess publicēja savdabīgu Orvela antiutopijas turpinājumu vai komentāru — 1985.

No 1954. līdz 1959. gadam Bēr­džess strādāja par skolotāju Malajā un Borneo. Jau no 16 gadu vecuma viņš komponēja mūziku, bet rakstnie­cībai pievērsās tikai 37 gadu vecumā — jo viņa kompozīcijas nekādu lielo ievērību neizpelnījās. 1956. gadā iznāca Bērdžesa pirmais romāns Tīģera laiks (Time for a Tiger), kas līdz ar diviem citiem kolonijās sa­rakstītajiem romāniem veido tā sau­camo Malajas triloģiju (The Malayan Trilogy). Kritikas atsauksmes bija visai skeptiskas. 1959. gadā, kad, kā jau teikts, ārsti kļūdainas diagno­zes dēļ parakstīja viņam nāves sprie­dumu, Bērdžess atgriezās Anglijā. Un, nolēmis atlikušā gada laikā sarakstīt desmit romānus, lai nodroši­nātu sievas dzīvi, bet sev — paliekošu vietu literatūras vēsturē, sēdās pie rakstāmgalda. Viņam izdevās pabeigt piecus romānus (un iesākt sesto — Mehānisko apelsīnu), kad atklājās, ka no smadzeņu audzēja nav ne vēsts. Bērdžesa sieva Linna nomira 1968. gadā no alkoholisma izraisītas aknu cirozes; drīz pēc tam Bērdžess apprecējās otrreiz ar itālieti Liliānu Mačelari un pārcēlās uz ASV, kur viņa daiļradi vērtēja krietni augstāk nekā konservatīvajā Anglijā.

 

Tolaik Bērdžesu traktēja kā indīgu satīriķi, kā mūsdienīgāku Ivlina Vo lī­dzinieku, arī – kā Džoisa daiļrades pētnie­ku. Bet — ne vairāk. Neko daudz ne­līdzēja arī Mehāniskā apelsīna publikācija 1962. gadā: romāns gan izraisīja diskusijas kritikā, taču lasītāji vairījās to pirkt — iespējams, tieši tāpēc, ka kritika bija radījusi iespaidu kā par pārmēru dziļdomīgu un grūti lasāmu tekstu. Pasaules slava pie Bēr­džesa atnāca tikai pēc Stenlija Kubrika Mehāniskā apelsīna ekranizā­cijas (1971), kurā Alekša lomu spēlēja Malkolms Makdauels.

Tālākā Bērdžesa biogrāfija… Lie­kas, biogrāfijas šā vārda vispārpie­ņemtajā nozīmē nemaz nav bijis, ja neskaita to, ka 1974. gadā viņš atstā­ja ASV un apmetās uz dzīvi Maltā, vēlāk — Montekarlo. Vismaz – uzlūkojot Bērdžesa sarakstīto grāmatu kalnu, nav skaidrs, pa kuru laiku šis cilvēks dzīvojis. Man ir lielas šaubas, vai pa­saulē atrodami daudzi lasītāji, kas va­rētu lepoties ar to, ka būtu pieveikuši visu Bērdžesa sarakstīto (protams, atskaitot Bērdžesa daiļrades pētnie­kus, kādu nav mazums: jau dzīves laikā par Bērdžesa daiļradi publicētas 16 grāmatas).

Viņa darba temps, ražīgums, daudzpusīgās intereses un erudīcija ir apbrīnas vērta. Vairāk nekā trīsdes­mit romānu. Grāmatas par Šekspīru, Džoisu, Hemingveju, Lorensu, Mocar­tu. Literatūrkritiski un literatūrvēsturiski darbi. Divi autobiogrāfijas sējumi. Darbi lingvistikā. Tulkojumi (piemē­ram, Sofokla Edips un Edmona Rostāna Sirano de Beržeraks; Bērdžess pratis astoņas valodas, neskai­tot angļu). Vēl — ceļojumu apraksti, priekšvārdi vai pēcvārdi, eseju un stāstu krājumi, TV scenāriji, arī pa­visam neparastas grāmatas, piemē­ram, par tējošanu vai par gultām un gulēšanu mākslas darbos. Periodikā izkaisītas esejas, raksti un recenzijas, no kurām maza daļa apkopota 1998. gadā iznākušajā prāvajā sējumā Viena cilvēka koris: Nekopotie raksti (One Man’s Chorus: The Uncollected Writtings). Turklāt arī komponēšanu Bērdžess neatstāja novārtā: viņš sace­rējis mūziklu Sirano, trīs simfonijas un citus skaņdarbus.

Džoisa vārds caurvij visu Bērdžesa biogrāfiju. Lai cik viņu rakstība būtu atšķirīga, tomēr tieši Džoisa iespaids bija noteicošais, kad Bērdžess nolēma pievērsties literatūrai: Džoiss, rakstīdams Ulisu, balstījās uz Ho­mēra Odiseju, bet Bērdžess savam pirmajam romānam, par pamatu izvē­lējās Vergilija Eneīdu. Vēl Bēr­džess publicēja vairākas grāmatas par Džoisa daiļradi, bija redaktors Finegana vāķa adaptētajam izdevumam, 1982. gadā sarakstīja skaņdarbu Dublinas Blūmi, kas veidots pēc Ulisa motīviem. Un, uzmanīgi ielū­kojoties, arī Mehāniskā apelsīna nadsat valodā jūtams Džoisa vārddarināšanas eksperimentu iespaids.

Vēl viens noturīgs Bērdžesa in­terešu loks ir Šekspīrs un Elizabetes laika Anglija. Bērdžess ir publicējis gan literatūrvēsturisku apcerējumu par Šekspīru (Shakespeare, 1970), gan romānista versiju par viņa dzīvi (Nothing Like the Sun, a Story of Shakespeare’s Love-life, 1964); visai paradoksāli Šekspīra lugu traktējumi un slēptas norādes uz tām atrodamas daudzos Bērdžesa romānos gandrīz tikpat bieži kā muzikālās alūzijas. Savukārt viens no pēdējiem Bērdžesa darbiem bija versija par Šekspīra laikabiedra Kristofera Mārlova dzīvi — romāns Mironis Detfordā (A Dead Man in Deptford, 1993).

Taču nedaudzos vārdos raksturot visu Bērdžesa daiļradi laikam gan nav iespējams. Vispirms jāmin darbi ar antiutopisku ievirzi — ar Mehānis­ko apelsīnu priekšgalā. Romānā 1985, kas, kā jau teikts, savā ziņā turpina Džordža Orvela 1984, stās­tīts par egalitāru tuvas nākotnes sa­biedrību, kurā visa vara pieder arod­biedrībām: cilvēks, neiestājies kādā arodbiedrībā, kļūst par sabiedrības autsaideru, un viņu piespiedu kārtā pāraudzina. Pasaules ziņu beigas (The End of the World News, 1983) ir apokaliptisks romāns par pasaules galu kādā kosmiskā katastrofā, bet varbūt — parodija gan par šādas ievirzes lasāmgabaliem, gan par rietumniecisko civilizācijas modeli vispār. Alkstošā sēkla (The Wanting Seed, 1962) – versija par pa­saules pārapdzīvotības problēmām. Nodoma trīsas (Tremor of Intent, 1966) ar apakšvirsrakstu „eshatoloģisks spiegu romāns” ir aukstā kara uzkarsēta parodija par Džeimsa Bonda motīvu; līdzīga ievirze ir romā­nam Medus lāčiem (Honey for the Bears, 1963). Jebkuri veci dzelži (Any Old Iron, 1989) parodē kara un spiegu romānus, piesaucot palīgā leģendu par karali Arturu un viņa zo­benu Eskaliburu. Napoleona simfo­nijā (1974) stāstīts par Bēthovenu, bet romānā Abba Abba (1977) – par Džona Kītsa dzīves pēdējām dienām. Cilvēks no Nācaretes (Man of Nazareth, 1979) – Bērdže­sa versija par Jēzus Kristus dzīvi (pa­zīstama arī Franko Dzefirelli ekrani­zācija). Ļauno valstība (The Kingdom of the Wicked, 1985) turpina Cilvēku no Nācaretes: romānā stās­tīts par kristietības tapšanu un apus­tuļu darbiem, bet Bērdžess, protams, nebūtu viņš pats, ja šis mūsu civilizā­cijas fundaments netiktu aplūkots ironiski indīgā gaismā. Vēl jāpiemin četru romānu virkne par rakstnieku Enderbiju, kurš, kā spriež kritiķi, ir ironisks autora paštēls. Un vēl, un vēl…

Pēc šā mazā ieskata Bērdžesa daiļ­radē laikam gan nenovēršami rodas iespaids: viņš rakstīja pārāk daudz, lai būtu labs rakstnieks. Vis­maz — ne katrs sevi cienošs literāts atļaujas tik viegl­prātīgi izšķērdēties. Un vis­pār — Bērdžesa allaž iz­smiekla pilnais smīns, lai cik pamatots tas būtu, jūtī­gāku lasītāju gluži vienkārši var aizvainot; nosliece uz triviālās literatūras sižetu atdarināšanu ir tik spilgti izteikta, ka lasītājs bez iz­tēles un humora izjūtas Bēr­džesa parodijas par spiegu romāniem lasīs kā visparas­tākos spiegu romānus, bet absurdās Šekspīra daiļra­des interpretācijas uztvers kā ņirgāšanos par klasiku. Par visnopietnākajām lie­tām Bērdžess atļāvās rakstīt pagalam nenopietni; viņa romāni sižetiski mēdz būt ļoti aizraujoši, kas nepavi­sam nav raksturīgi XX gad­simta literatūras klasiķiem. Bērdžess kādā intervijā izteicies, ka rakstot bez pie­pūles. Tas diez ko nesais­tās ar vispārpieņemto priekšstatu par nopietnu rakstnieku, kurš smagi strā­dā, lai novestu savu tekstu līdz pilnībai. Autors izklaidē­jies rakstot, lasītājs izklai­dējies lasot — kāda tur var būt runa par nopietnu pro­zu? Arī līķus Bērdžess sa­vos romānos izbārsta ar aizdomīgu izšķērdību, ar prieku pakavēdamies pie viņu nāves apstākļiem, nemaz nerunājot par dau­dzajiem Apokalipses pra­vietojumiem. Tas pats sa­kāms par smalki aprakstī­tajām erotiskajām epizo­dēm (vai varbūt tās ir paro­dijas par erotiku un porno­grāfiju literatūrā?) — neaiz­mirsīsim, ka konservatīvajai britu literatūrai ar erotiku allaž bijušas visai saspīlētas attiecības, lai neteiktu, ka šādu attiecību vispār nav bijis. (Atcerēsimies, ka aizliegums publicēt Lorensa Lēdijas Čaterlejas mīļāko Anglijā tika atcelts tikai 1960. gadā.) Uzmanīgu dara arī Bēr­džesa literārās intereses. Proti, viņa grāmatā 99 romāni: labākie angļu valodā kopš 1939. gada: personiska izvēle (99 Novels: the Best in English since 1939: a Per­sonai Choice, 1984) izcilāko romānistu skaitā minēti ne tikai Džoiss, Hemingvejs, Folkners, Hakslijs, Goldings, Orvels un citi par klasiķiem kano­nizēti autori, bet arī fan­tasti Džeimss Balards un Braians Oldiss, detektīvrakstnieki Reimonds Čandlers, Lens Deitons un pat Džeimsa Bonda tēvs Jans Flemings.

Vārdu sakot, rodas iespaids, ka Entonijs Bēr­džess ir pagalam viegl­prātīgs rakstnieks. Ironija par šīssaules būšanām un nebūšanām viņa prozā ir tik hipertrofēta, ka tā vien liekas: Bērdžesa mūža mērķis ir bijis parādīt pa­saulei pigu (kādēļ gan ne, ja pasaule to pelnījusi?). Turklāt šī vieglprātība ak­ceptēta arī oficiāli: Bēr­džesa darbi nav guvuši nevienu daudzmaz nozī­mīgu literāru prēmiju vai godalgu. Viņš apzināti no­stādījis sevi literārā aut­saidera lomā, līdz ar to daudz ko zaudēdams, toties iegūdams tiesības neiekļauties nekādās sis­tēmās un kanonos. Kaut gan — īstenībā šī viegl­prātība nu jau ir gluži vai klasiska padarīšana. Bēr­džesa darbi liekami tai pašā plauktā, kurā mīt Henrijs Millers, Viljams Berouzs, Luijs Ferdinands Selīns, Vitolds Gombrovičs, Venedikts Jerofejevs un bezgala daudzi citi. Angļi gan tur pārstāvēti pagalam pieticīgi, katrā ziņā — ar Entoniju Bēr­džesu priekšgalā.

Deviņdesmito gadu sākumā ārsti vēlreiz atklāja Bērdžesam ļaundabīgo audzēju. Šoreiz viņu diagnoze nebija aplama: Bērdžess no­mira 1993. gadā no vēža.

Un tātad – ir 1962. gads, Entonijs Bēr­džess, laimīgi izsprucis no nāves nagiem, pu­blicē Mehānisko apel­sīnu. Romāns liekas diezgan neiederīgs mazkustīgajā britu lite­ratūras kontekstā. Bēr­džesa daiļrade drīzāk sasaucas ar ASV pro­zu — ar mūžīgo nonkonformistu Viljamu Berouzu, ar Kurtu Vonnegūtu, varbūt arī ar skeptiķi un ironistu Džozefu Helleru, bet jo se­višķi — ar Kena Kīzija romānu Kāds pārlai­dās pār dzeguzes lig­zdu (arī publicēts 1962. gadā), kurā visu­varenā sistēma dum­pīgo Makmērfiju pārtapina gluži tādā pašā „mehāniskā apelsīnā”, kādā pēc terapijas pie daktera Brodska pār­vēršas Alekss.

Ko izsaka mīklai­nais romāna virsraksts? Bērdžess vēlāk rakstīja, ka jēdziens „mehānis­kais apelsīns” (clock-work orange) cēlies no Londonas Īstendas koknejiešu slenga. Ve­cākās paaudzes koknejieši par neparastām lietām teikuši, ka tās ir jokainas kā mehāniskais apelsīns. Pats Bērdžess šajā izteikumā ietvēris vēl kādu specifisku niansi. Proti, ma­lajiešu valodā — atcerēsimies, ka Bēr­džess vairākus gadus dzīvoja Mala­jā, — vārds orang nozīmē cilvēks. „Es nevaru nedomāt par to, kas notiek, kad šie orang-orang (tā malajiešu valodā veido daudzskaitli) totalitārā valstī pārvēršas bezdvēseliskos me­hānismos,” rakstīja Bērdžess.

Mehāniskais apelsīns ir tuvas nākotnes vīzija. Tehnoloģiskās pro­gnozes Bērdžesu gan neko daudz ne­interesē — viņš, pie­mēram, tikai garām­ejot piemin satelīt­televīzijas tīklu, kas romāna tapšanas laikā vēl likās nesa­sniedzams sapnis. Svarīgāka ir nāka­mības sociālā aina­va: ļaužu masa iegrimusi trulumā un apātijā, inteli­ģence iznīkusi — to pārstāv vien rets starry veck (vecs cilvēks); valdība nav spējīga valdīt — politiķus nodarbina galvenokārt partiju strīdi; kultūras vēr­tības vairs nevie­nam nav vajadzīgas — pietiek ar masu produkcijas atbi­rām; cietumi ir pārpildīti, kādreizējie noziedznieki pār­kvalificējas par poli­cistiem, ielās plosās pusaudžu bandas.

Romāna uzma­nības centrā ir Alekss, mazas, to­ties rafinētas pus­audžu bandas va­donis. Taču Bēr­džess nevis no sa­viem pārauguša in­telektuāļa augstu­miem apraksta un tiesā Alekšu, bet ļauj runāt viņam pa­šam. Tāpēc Mehāniskajā apelsīnā plaši izmantots nadsat (angļu teens krieviskais analogs) slengs. Bērdžess, labi orientēdamies lingvistikā, zināja, ka jebkurš slengs ātri noveco un nā­kamajām paaudzēm kļūst nesaprotams. Tāpēc viņš radīja mākslīgu valodu, kas pastāv tikai Mehāniskajā apelsīnā un nav pakļauta laika varai. 1961. gadā Bērdžess pabija Ļeņingradā, atsvaidzināja savas krievu valodas zināšanas, turpat pie viesnīcas iz­tirgoja stilīgajiem — savulaik Padomju Savienībā pastāvēja šādi dēvēta subkultūra — divas lielas somas ar modīgajiem britu sintētiskās šķiedras apģērbiem, pie viena iepazīdams viņu žargonu. Šeit arī radās iecere veidot nadsat valodu kā krievu un angiu valodas sajaukumu (un ne jau tikai valoda: romānā pieminēta arī iela, nodēvēta Gagarina vārdā). Lielākoties tie ir krievu valodas vārdi angļu transkrip­cijā (piemēram, devotchka — meitene); citkārt radniecība sa­manāma grūtāk (spoogie — pārbijies: no испуганный; vai veck — cilvēks: no человек). Vēl — krievu vārdi ar angļu valodas izskaņām (dratsing — kauties: no драться + ing). Ir arī krievu žar­gona vārdi (ciuve — deguns: no клюв — knābis; bet romānā bieži pieminētie rozz, policisti, cēlušies no рожа — purns). Brīžiem nadsat valoda veido­jas krietni daudzno­zīmīgāka. Piemēram, horrorshow radies no хорошо (labi) taču vienlaikus šis vārds aizdomīgi tuvs horror show (šausmu izrāde). Aprak­stot narkotiku radītos murgus, iederīgas abas nozīmes; tāpat horrorshow tolchock varētu nozīmēt gan labu sitienu, gan arī šaušalīgu sitienu, kas gan būtībā ir viens un tas pats. Ļoti izteiksmīgs ir vārds rabbit (darbs), kas cēlies no krievu работа. Taču Alekša runā tas saistās arī ar раб (vergs). Savukārt angliski rabbit ir trusis: nadsat uztverē godīga darba darītājs ir tikpat gļēvs un pakļāvīgs radījums kā trusis. Vārds gulliver (galva), protams, ir atsauce uz Sviftu, kura grotesko ainu klātbūtne arī nojaušama Mehāniskajā apelsīnā.

Romāna pirmajā daļā aprakstītas pāris dienas iz Alekša dzīves: narko­tikas, kautiņi, izvarošana, laupīšanas un tamlīdzīgas izklaides. Otrā daļa: pēc netīši izdarītas slepkavības Alekss nokļūst cietumā, kur viņu „pāraudzi­na” viscaur derīgā un pozitīvi orientētā sabiedrības loceklī. Proti, lai iedvestu nepārvaramu riebumu pret jebkādām agresijas izpausmēm, Aleksim spiež skatīties „baigus ultravarmācības gabalus” — filmas ar slepkavošanas un izvarošanas ainām, turklāt Alekša die­vinātā Bēthovena mūzikas pavadīju­mā. „Mūsu objekts, kā redzat, paradok­sālā kārtā tiek pa­mudināts uz labu tādējādi, ka tiek mu­dināts uz sliktu. Tieksmi uz vardar­bību pavada stipru fizisku ciešanu sajū­ta,” skaidro pāraudzinātāji. Tagad par Aleksi var ņir­gāties, viņu var pa­zemot un piekaut, bet viņš vairs nav spējīgs pretoties, jo agresivitāte izraisa viņā nelabumu. Tre­šā daļa ir pirmās spoguļattēls: nu eņ­ģeļa spārniņiem ap­laimotais Alekss klīst pa pasauli, sastop gan savus paziņas, gan kādreizējos upurus un pats uz savas ādas izjūt, ko nozīmē vardar­bība.

Parasti romānu mēdz interpretēt stipri vienkāršoti. Kas ir lielāks ļau­nums (katoļu ģimenē dzimušajam un katolisko izglītību guvušajam Bērdžesam „labais” un „ļaunais”» nebūt nav abstraktas kategorijas): varmācība brīvas izvēles rezultātā vai varmācība pret personisko brīvību, ko izdara valsts, atņemot izvēles iespēju? Atbildi precīzi formulē cietuma kapelāns (vi­ņa teiktajā jaušama paša Bērdžesa baiss): „Labestība ir tas, ko izvēlas. Ja cilvēks nevar izvēlēties, tad viņš vairs nav cilvēks.” Un vēl: „Vai Dievs grib la­bestību vai labestības izvē­lēšanos? Vai cilvēks, kurš izvēlas ļauno, kaut kādā ziņā ir labāks par cilvēku, kuram labais tiek uztiepts?” Tālāk var izvērst garu un plašu teoretizēšanu par labo un |auno — un nav šaubu, ka šādu refleksiju iedvesmošana ir bijis viens no Bērdžesa mērķiem. Taču runa ir par romānu, nevis par morālfilozofisku apceri. Kāpēc Me­hāniskais apelsīns jopro­jām nav zaudējis savu iedarbības spēku, kaut gan Bērdžesa nākamības pravie­tojumi dažviet liekas naivi un tuvredzīgi?

No vienas puses, Alekša personā Bērdžess ir iekļāvis klasisko eksistenciālo pro­blēmu: kur beidzas brīvā izvēle un kur sākas ļaun­darība pret sabiedrību. No otras, — mēs varam apgalvot (un tā tas parasti arī tiek da­rīts), ka valsts, pārtapinādama Aleksi „mehāniskajā apelsīnā”, ir ļaunāka par viņu, jo liedz brīvās izvēles iespēju. Tomēr arī tas ir pā­rāk sekli skatīts.

Romānu veido trīs da­ļas, katrā pa septiņām nodaļām. Taču ASV līdz pat 1988. gadam Mehānisko apelsīnu publicēja bez no­slēdzošās nodaļas, tādējādi izjaucot romāna gluži vai ģeo­metrisko simetriju. Zināmā mērā šī „cenzūra” ir sapro­tama: pēdējā nodaļā, kurā Alekss izvēlas „labo”, patie­si atgādina neloģisku autora uztiepumu sižetam: it kā Bēr­džess mēģinātu apbalvot daudz cietušo Aleksi ar lai­mīgām beigām. Taču patiesī­bā happy end iespaids ir mānīgs. Jo, izvēlējies „la­bo”, Alekss īstenībā izvēlas pievienoties paklausīgajai rabbit masai. Dilemma nav atrisināma: jebkurā gadījumā viņš ir „mehāniskais apel­sīns” — lelle, kas spēlē spēli, kuras noteikumus radījuši citi. Valsts uzvarēs vienmēr. Personības brīvības tieksme, lai cik tā būtu hipertrofēta, allaž tiks apspiesta.

Daudzos savos romānos Bēr­džess apraksta lielas un mazas apo­kalipses. Šī nosliece ir tik uzstājīga, ka tā vien liekas — Bērdžess uzskata, ka apokalipse jau ir bijusi. Jo — šaisaulē nekas nav tā, kā tam vaja­dzētu būt. Būtībā tas arī ir Bērdžesa daiļrades centrālais motīvs, un no tā izriet šaušalīgās un paradoksālās — vai šaušalīgi paradoksālās — sekas, kuras viņš uzsvēris savos darbos: viss patlaban notiekošais ir vienvienīga nebeidzama agonija. Kas atliek? Ironija kā pēdējais patvērums? Varbūt vajag nemitīgi grauzt civilizācijas fundamentus, ņemot talkā sensenās pārbaudītās vērtības — jēdzienus „labais” un „ļaunais”? Taču pēc Mehāniskā apelsīna izlasīšanas rodas iespaids, ka autors nebūt nerunā par „labo” un „ļauno” — un arī ne par, teiksim, „ļauno” un „ma­zāk ļauno”. Dīvainā kārtā šīs ētiskās kategorijas, kam tik būtiska loma romāna pirmajās divās daļās, trešajā zaudē jēgu: ar paradoksu virknēm Bērdžess aizrautīgi mēģina pierādīt, ka patiesībā labā un ļaunā pretsta­tījums ir lingvistiska spēle. Iespējams, postapokalipses laikmetā tas tā patiešām ir.

Apjomā mazais, taču ārkārtīgi kon­centrētais romāns neļaujas atšifrēties. Paradoksāli mezglojumi veidojas cieši cits pie cita. Romāns paliek „atvērts” uz visām pusēm. Un labākā liecība par to, ka Bērdžess ne tuvu nav salicis visus punktus uz «i», ir britu deviņdesmito gadu prozas skandā­lists Ērvins Velšs, kurš raksta būtībā par to pašu, par ko savulaik Bērdžess Mehāniskajā apelsīnā: par sabied­rības kluso, bet noturīgo teroru pret citādi domājošiem — un par šo aut­saideru atriebību sabiedrībai. Viss turpinās. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem formulētie jautājumi joprojām turpina darboties, paradoksu mezgli joprojām nav pārcirsti.

_______________________________________

Raksts publicēts kā Mehāniskā apelsīna (Atēna, 1999) priekšvārds un žurnālā Grāmatu Apskats, 6/7, 1999.

One thought on “Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns”

  1. ralph lauren cheap ukThe majority of Americans still associate diesel power with large semi trucks or rusted out Mercedes Benz turbo diesels, but the XJ appearance on Top Gear showed audiences
    that modern diesel powered cars can be refined, powerful and economical.
    york outlet ralph lauren
    cheap ralph lauren long sleeve poloEver the innovator, Plank expanded Under Armour by developing new products and entering into new markets.
    From moisture wicking undershirts, Plank has introduced ColdGear apparel for
    the winter, HeatGear apparel for the summer, AllSeasonGear, athletic apparel
    for all sports ranging from basketball to golf, women sports
    apparel, children sports apparel, and recently,
    Under Armour entered the athletic shoe market, releasing moisture wicking football and
    baseball cleats. Under Armour has grown tremendously over the years, and is still growing today.
    ralph lauren outlet

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s