Anita Rožkalne, Gundega Repše “Poētiskā anatomija”

Gundegas Repšes radīšana

Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes prozā. R., Pētergailis, 1999

Anitas Rožkalnes Poētiskajā anatomijā apcerēts Gundegas Repšes īsprozas krājums Septiņi stāsti par mīlu (1992), kas arī lasāms grāmatā (starp citu, Poētiskā anatomija ap­joma ziņā krietni pārsniedz Septiņus stāstus). Šāds vismaz latviešu literatūrā unikāls izveides princips — kritika līdz ar kritikas objektu — at­taisnojas, jo Rožkalnes daudzās at­sauces uz Septiņiem stāstiem par mīlu neļauj bez krājuma klātbūtnes grāmatu lasīt. Citādi autorei lāgiem nāktos citēt vai visu apceramo stās­tu: Repšes rakstība jēdzieniski un emocionāli ir tik piesātināta un kon­centrēta, ka, lai kritiķis nenonāktu mu|ķa lomā, labāk izvairīties no ci­tēšanas vispār. Bez tam — Rožkalnes tekstam pa vidu iestarpināti Repšes komentāri, piezīmes, replikas, daž­brīd arī pašinterpretācijas mēģinā­jumi, kas tāpat ir pirmreizīgs gadī­jums mūsu literatūrkritikā: analīzes objekts pretojas (vai piebalso) ana­līzei, uz morga galda (anatomizē tikai miroņus) uzstieptais anatomizējamais raujas augšā un bliež pa galvu šķēr­dējam (vai atņem viņam nazi un anatomizē sevi pats). Visiem liels prieks.

Poētiskā anatomija ir tikai it kā par Gundegu Repši. Patiesībā grāmata ir par ko citu. Proti, par kritikas (analī­zes, teorijas, esejas utt.) spēju vai nespēju tikt klāt tai mīklainajai sub­stancei, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par mākslas darba būtību (nosacīti — tāpēc, ka neviens tā arī nav varējis pateikt, kas ir mākslas darba būtība, priekš kam māksla vajadzīga un kā­pēc dažs raksta Septiņus stāstus par mīlu, bet cits — Poētisko anato­miju).

Uzreiz jāsaka, ka jēdziens „analī­ze” (tāpat arī „kritika”) ir maldinošs. Vismaz tā ierastā uztvere: sak, ja kriti­ķis ķeras pie teksta, tad viņš patiesi šķērž, ķidā, analizē, sadala sastāvda­ļās, salīdzina, aiz matiem velk laukā secinājumus, pēcāk visu sakārto pa plauktiņiem un attiecīgajā plauktā ievieto arī analizējamo grāmatu. Kriti­ķis patiesi gan analizē, gan kritizē (precīzāk, analizē, lai kritizētu) — tas ietilpst viņa funkcijās, turklāt sakārtoša­nas mānija kopš Aristoteļa laikiem jau kļuvusi par visaptverošu ģenētisku slimību, taču kritikas dziļākā būtība ir cita. Un tieši par to tiecas liecināt Rož­kalne, šim nolūkam izmantodama Repšes tekstus. Tas ir pārāk iesīkstējies aizspriedums: rakstnieks raksta, bet malā stāv vai aiz stūra kāri uzglūn kritiķis un gaida, kad nu varēs ķerties klāt kritizēšanai. Ja tā, tad vienlīdz labi varētu apgalvot, ka arī rakstnieks glūn aiz stūra, kādu pieredzi viņam piene­sīs klāt esamības strāvojumi, lai varētu ķerties pie tās aprakstīšanas. īstenībā kritiķis rada — vai izdomā — rakstnieku, gluži tāpat kā rakstnieks rada savu pasauli. Kritiķis ir „rakstnieka rakst­nieks”. Tas, ko mēs dēvējam par ana­līzi (apzināti vai neapzināti saskatot šajā jēdzienā radniecību ar, piemē­ram, matemātisko vai ķīmisko analīzi, kas, starp citu, arī ir pilnīgi atšķirīgas lietas), ar to domājot sadalīšanu sa­stāvdaļās vai ko tamlīdzīgu, patiesībā ir radīšanas instruments. Starp prozistu un kritiķi atstarpe nav liela. Abi rada — tikai radīšanas „izejmateriāls” katram savs. Prozista „atspēriena punkts” meklējams reālajā pasaulē, kritiķa — literatūrā. Un kārtējo reizi nākas piebilst, ka arī šis ierastais dalījums (un no tā izrietošā vērtību hierarhija) ir stipri vien maldinošs: arī literatūra piederīga realitātei; vēl vair­āk — tā ir viens no tiem spēkiem, kas veido realitātes uztveri. Pie labākās gribas un ar visprecīzākajiem instru­mentiem literatūru no realitātes nevar atdalīt. Tas nozīmē, ka rakstnieks redz īstenību tādā skatā, kādā — vismaz daļēji — viņa apziņā to formējusi lasīša­nas pieredze; līdz ar to gribēti vai ne­gribēti tekstā iesaistās milzīgi izlasīto tekstu slāņi. Savukārt kritiķis literatūrā neredz „tikai literatūru” — tas nemaz nav iespējams —, bet saskata arī savu realitātes pieredzi. Utt. Robeža starp īstenību un literatūru neeksistē. Tāpēc atbildēt uz jautājumu „Kāpēc kritiķis attiecīgo tekstu analizē un vērtē tieši tā un ne citādāk?” nav iespējams, jo konstantu atskaites punktu gluži vien­kārši nav. Precīzāk, tos formulē — vai varbūt intuitīvi atrod — autors kā savas personiskās spēles likumus. Saskar­smes punkti starp kritiku un kritikas objektu var būt visparadoksālākie un neprognozējamākie, tāpēc runas par jebkādu objektivitāti ir galīga fikcija (varu iedomāties tikai vienu gadījumu, kad kritiķis ir patiesi objektīvs: ja viņš recenzē darbu pirms tā izlasīšanas, neko nezinādams par autoru).

Turklāt XX gadsimta gala literatūrā esejistiskās domāšanas dominante labi izjūtama gan prozā, gan dzejā, gan, protams, arī refleksējošajos žan­ros. Līdz ar to jau tā šaurā plaisa starp kritiku un prozu dažbrīd kļūst nesama­nāmi maza. No vienas puses, — literā­rās alūzijas, kuru tik daudz ir Repšes stāstos (t. i., viņas prozā ietverta arī viņas lasīšanas pieredze) un kuras fiksētas Poētiskajā anatomijā, no otras, — arī Rožkalnes grāmata veido­ta kā prozisks teksts. Proti, Poētiskā anatomija nav tikai, teiksim, pētījuma gala rezultāts, atskaite par padarīto vai kas tamlīdzīgs. Arī Poētiskajai anatomijai ir itin skaidri izjūtams si­žets — grāmata atspoguļo autores pārdomu ceļu un fiksē to, kā Anita Rožkalne rada Gundegu Repši (arī Rožkalnes emocionālā un aizrautīgā rakstības maniere drīzāk saistīta ar prozas stilistiku, nevis ar sausi akadē­misku pētījumu). Ne velti reklāmas tek­stā uz grāmatas ceturtā vāka pieminēts detektīvsižets. Tas nav neko daudz pārspīlēts: intelektuālo meklējumu ce­ļa struktūra, kas pamatā jebkuram de­tektīvam, labi izjūtama arī Poētiskajā anatomijā. Jo — Poētiskā anatomija nebūt nav taisna taciņa „no A līdz Z”. Drīzāk tas ir versiju, domu, refleksiju labirints: Rožkalnei piemīt prasme kustēties vienlaikus vairākos virzienos, samudžināt bezcerīgu ju­cekli un dīvainā kārtā izkulties no tā, radot lasītājā iespaidu, ka viņš kaut ko sapratis — no tā, kur ar intelek­tuālas izprašanas mēģinājumiem var iebraukt tieši purvā (jo īpaši tas rak­sturīgs grāmatas trešajai daļai).

Jebkurš teorētiski vai kritiski orien­tēts teksts vispār stāsta ne tik daudz par analīzes objektu, cik pats par sevi, par tiem principiem, kas ir tā pamatā, par autora skatījumu uz literatūru. Tek­sta anatomizētājam interesē ne tik daudz anatomizēšanas objekts un arī ne tās gala iznākums, cik pats anatomizēšanas process un autora dalība tajā. Kritiska apcerējuma autors tikai izliekas, kad viņš cītīgi analizē un komentē kādu tekstu — īstenībā viņš spoguļojas sevis rakstītajā un droši vien jūsmo, cik viņam labi iznāk (kri­tiķi, kuriem paradoksālā kārtā attīstīts arī paškritikas orgāns, parasti ātri vien met mieru rakstīšanai vai daudzkāršajā realitātes/literatūras spoguļošanās spēlē sajūk prātā un sāk rakstīt draņķīgus dzejoļus). Gundega Repše ir Anitas Rožkalnes spogulis, kaut gan Anita Rožkalne māna lasītāju, pār­simts lappuses it kā darinādama spo­guli Gundegai Repšei. Ar to, kā jau teikts, viņa ne vienmēr ir apmierināta, īpaši daudz Repšes pašinterpretāciju ir pirmajā daļā, kas liek domāt par vēl kādu tēmu: arī autors, pa­beidzis savu darbu, faktiski kļūst par lasītāju. Viņš vairs nav tekstā „iekšā”; par saviem tekstiem viņš izsakās kā lasītājs, kā nomaļus stāvošs vērotājs — tiesa, daudz nopietnāks un zinīgāks nekā „parastais” lasītājs. No šejienes izriet jautājums: cik lielā mērā var uzticēties Repšes pašinterpretācijām? Vai viņa atceras savu tekstu reālo tapšanu un to pirmcēloņus vai tikai iedomājas, ka atceras, un īstenībā viss viņas teiktais ir vēlāk sacerētas lasītāja piezīmes?

Kritiķim ir jābūt brīvam. No kā? Tieši no tā, kam it kā vajadzētu būt viņa „instrumentiem”. No teorijām, kon­cepcijām, atsaucēm, slaveniem vār­diem. Kritiķim jāmēģina maksimāli pie­tuvoties tam pirmdzinulim, kas viņu uz­vedinājis uz lasīšanu un interpretāciju (kas nebūt nav viens un tas pats). Bez šaubām, viņš ne no kā tikko nosauktā nemaz nevar būt brīvs (gluži tāpat kā prozists nevar būt brīvs no reālijām, lai cik viņš absurdi, nosacīti vai ab­strakti rakstītu), tomēr viņam no tā visa jātiecas formulēt savas personiskās spēles noteikumus,Tieši tāpēc divi kri­tiķi par vienu un to pašu grāmatu var uzrakstīt pilnībā atšķirīgas apceres. Kuram taisnība? Nevienam — abi muld kā pa ķešu (Repše: „Literāru darbu var atslēgt ar visām atslēgām. Arī tad, ja nezini kodu.”) Repšes un Rožkalnes dialogs kārtējo reizi akcentē šo „mūžīgo jautāju­mu”; kuram tad īsti ir taisnība? Versi­jai, ko tekstā izlasījis, visviens, kritiķis vai lasītājs? Vai — tai jēgai, ko domājies „ielicis” autors? Īstenībā tās ir atšķi­rīgas lietas. Lasītājs tiesīgs izlasīt to, ko viņš izlasa, lai cik tas būtu tāls no autora ieceres. Autoram pēc teksta publicēšanas vairs nav nekādas va­ras pār to. Tieši tāpēc var būt vairākas pilnībā atšķirīgas kritiķu versijas par vienu un to pašu tekstu. Nav „vienīgā un galvenā” teksta. Ir tikai neskaitāmi tā lasījumi. Ideāls daiļdarbs būtu tāds, ko katrs lasītājs izlasītu atšķirīgi un par ko pēcāk viņi sakautos, mēģinādami atrast vismaz kaut ko vienojošu. Tas nozīmē, ka par rakstnieka talantu lie­cina ne tik daudz gaišās un cēlās ide­jas, ko viņš sakās iedēstījis tekstā, bet gan daudzbalsīgais dialogs, kas sā­kas pēc teksta izlasīšanas. Un to Anita Rožkalne labi apzinās — ne velti grā­matā ir neskaitāmi jautājumi, kurus viņa uzdod pati sev un tūlīt arī sniedz vairākas atbilžu versijas. Kritiķa seci­nājumi vienmēr būs apstrīdami (un ir patiesi brīnišķīgi, ja viņš tos apstrīd pats). Faktiski kritiķa uzdevums būtu radīt nevis šķietami patiesus, bet gan tieši vienpusīgus, izaicinošus, apstrī­damus secinājumus. Žilbinoša aplamī­ba iespaido spēcīgāk nekā simtpro­centīgi pareizs apgalvojums. Vissvarī­gākais ir dialoģiskais spriegums starp vairākām versijām. Vai no šā sprieguma šķilsies reāls dialogs, kas kaut kādā veidā sakustinās literāro procesu un parādīs virzienu, kurā meklējamas vēl neizzi­nātas dzīles, tas jau ir pakārtots jautā­jums. No svara ir tas, ka tiek piedāvāta dialoga iespējamība: kam acis, lai redz; kam smadzenes, lai kustina.

Paraugam — divi viens otru izslē­dzoši Poētiskās anatomijas vērtēju­mi no Marta grāmatu izlases (Die­na, 27.03.1999). Zigmunds Skujiņš: „Erudītu cilvēku egocentriska rotaļāšanās ar prāta konstrukcijām. Pārsmalcinātība uz banalitātes robežas ar man nesaprotamu adresātu.” Edvīns Raups: „Lieliski vīteņaugi, lieliska eseja par to, kas būtu jāzina jebkurai radošai personībai.” Kuram taisnība? Protams, ka nevienam. Taisnības, patiesības, objektivitātes utt. jēdzieni nonāk pretrunā ar pašu kritikas kā lasīšanas pieredzes pieraksta dabu.

Anitai Rožkalnei šī brīvības izjūta piemīt. Liekas, Poētiskās anatomijas vadmotīvs ir intuīcija (un ar to saistītā nejaušību rotaļa), kam tiek pakļauta gan faktoloģiskā informācija, gan autores zināšanas teorētiskajā jomā. Tas ļauj Poētisko anatomiju uzlūkot ne tik daudz kā zinātnisku pētījumu, cik brīvu eseju — ar visām šīs brīvības priekšrocībām un trūku­miem. Spēles likumus Rožkalne for­mulē apakšvirsrakstā: Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes pro­zā. Tātad, pirmkārt, grāmata ir samērā brīva fantāzija; otrkārt, ja reiz runa ir par neizzināmo, tad tas tā arī paliks neizzināts līdz pat grāmatas pēdējai lappusei. Grāmata, kurā tiek runāts ļoti daudz, bet kura neko ga­līgu un neapstrīdamu tā arī nepa­saka (vēlreiz: „egocentriska rotaļāšanās” — un „lieliski vīteņaugi”; abi vērtējumi ir vienlīdz precīzi). Tieši tas Poētiskajā anatomijā liekas vis­pievilcīgākais: Rožkalne neko neuz­spiež, neko nepasludina par vienīgo un pareizo patiesību. Viņa nemitīgi maldās — gan pa Repšes prozas la­birintiem, gan sevis pašas izveidota­jos labirintos, kas ir ne mazāk sa­režģīti: strupceļa sienām iet cauri kā tukšai vietai, bezdibeņiem pārlido pāri taureniskā vieglumā, bet klūp un krīt uz visparastākā ceļmalas akmeņa un nodauza pieri pret ceļa rā­dītājiem.

Tātad — versija par Gundegas Rep­šes prozu. Versija, kas ir tikai viena no iespējamajām. Versija, kas daž­kārt paver patiešām pārsteidzošus dziļumus, bet dažkārt ar pārstei­dzīgiem secinājumiem vai nu trāpa tukšumā, vai vispār aizkorķē lasāmos orgānos un apcērpj domai spārnus. Poētiskās anatomijas pirmās divas daļas un zināmā mērā arī trešā ir lasīšanas paraugstunda: ir apcerēts Repšes prozas laiks un telpa, krāsas, smalkās stīdziņas, kas stāstus vieno veselumā; ir fiksētas neskaitāmas analoģijas un mitoloģiskās un gleznieciskās alūzijas. Rožkalnes sprie­dumu ķēdītes vijas cauri laikmetiem un kultūrām, alūzijas vedina prom no Repšes prozas, lai pēcāk paradoksālā kārtā no gadsimtu atstatuma un grāmatu kalnu augstumiem ieraudzītu tajā negaidītas nianses. Faktiski nekas te nav piebilstams — Rožkalnes rakstītajam iespējams vienīgi vilkt pāri svītru un radīt savu, pilnīgi atšķirīgu versiju.

Viss ir labākajā kārtībā, kamēr Rožkalne strādā ar konkrētiem tek­stiem un konkrētiem autoru vārdiem (Hamsuns, Gēte, Šekspīrs u. c). Sakri­tības un analoģijas dažbrīd ir tik pār­steidzošas, ka autores jautājums „Cik tālu drīkst meklēt analoģijas?” zaudē jēgu. Visi esošie teksti savā starpā saistīti šādām analoģijām, visviens, vai autors tās apzināti iepinis savā tekstā, vai arī tās ieklīdušas negribēti un ne­cerēti. Rožkalne pamatīgi izpēta šīs netveramās stīdziņas, kas vieno tek­stus. Taču, kolīdz Rožkalne aizceļo ab­straktās sfērās, viņas fantāzijas ske­lets kļūst pagalam irdens. Piemēram, 94. — 95. lpp. apcerēta skaitļu nozīme Repšes darbos — tēma, kas patiesi ir uzmanības vērta. Šeit atliek vienīgi piebilst to, ka cītīgs enciklopēdiju la­sītājs jebkuram skaitlim var piemeklēt jebkādu jēgu. Jo — skaitļu nozīmes dažādās kultūrās var būt vispretišķīgākās (Umberto Eko Fuko svārstā ir kāda brīnišķīga epizode: atbildot versijai, ka Heopsa piramīdas izmēros ir iešifrētas slepenas zinības, tiek pie­rādīts, ka tikpat slepenas zinības iešif­rētas arī visparastākā laikrakstu kios­ka izmēros, nepieciešams vien rafi­nēta inerpretētāja ķēriens; starp citu, kāpēc gan nesaskaitīt, cik Septiņos stāstos ir burtu un no šā skaitļa nemēģināt izvilināt kādu īpaši āķīgu secinājumu?). Ar šādām metodēm tek­stā var atrast, ko vien iepatīkas, — un, ja tas tiek darīts, tad vairs nelīdz pēc­galā piemetinātais jautājums „Vai tas ir jādara?” — kritiķis kļūst līdzīgs krust­vārdu mīklu risinātājam.

Jo sevišķi tas sakāms par Poētiskās anatomijas trešo daļu, ko pie labākās gribas nevar uztvert nopietni. Būtībā autore blakus Septiņiem stās­tiem ir turējusi enciklopēdiju Мифы народов мира (no kuras pārmēru uzcītīgi aizgūta informācija, vietumis gandrīz vārds vārdā pārrakstot enciklo­pēdijas tekstu, — un šādu nekādi neatzīmētu citātu ir pārāk daudz, lai tos atstātu bez ievērības), Bībeli, vēl dažas izziņu grāmatas — un atradusi punktus, kur visas šīs būšanas krusto­jas. Šādā veidā no Repšes prozas var izfiltrēt vistrakākās lietas. Piemēram, Rožkalne fiksē gan rozes, gan krusta nozīmi Septiņos stāstos. Lietojot Rožkalnes metodiku, es teiktu, ka tā ir liecība Repšes piederībai pie rozenkreiceriem, kuru simbolikā ietilpa roze un krusts. No vēstures aizkrāsnē pači­bējušajiem rozenkreiceriem tikai mazs solis līdz joprojām darbīgajiem masoniem. Savukārt no šejienes izriet secinājums, ka Gundega Repše ir masone un savos darbos iešifrējusi ma­sonu slepenās zinības. Kāpēc Rož­kalne šo acīm redzamo faktu noklusē­jusi? Atbilde skaidrāka par skaidru: slepenās zinības paredzētas tikai die­višķās gaismas ķertajiem — kas zina, ko meklēt, tas atradīs, turklāt masoni savulaik bija kā apsēsti ar visādiem simboliskiem šifriem. Rozenkreiceri Poētiskajā anatomijā nav pieminēti tāpēc, ka, spriežot pēc autores ļoti aiz­domīgā uzvārda (roze + kalns — droši vien tas pats kalns, kurā bija uzsliets krusts; tas nekas, ka Golgātas krusts un rozenkreiceru krusts ir atšķirīgas lietas, — Rožkalnes metode pieļauj šā­du „tradīciju mijiedarbību”), arī viņa piederīga šai brālībai un tāpēc apzinā­ti novirzījusi lasītāja uzmanību citā vir­zienā. Un tagad pierādiet man, ka Repše nav masone un ka „neizzinā­mais” viņas prozā nav masonu gadu tūkstošiem slēptās un glabātās zi­nāšanas!

Poētiskās anatomijas trešajā daļā Septiņi stāsti kā tāds intelek­tuāls prezervatīvs tiek stīvēti virsū Jau­najai derībai, par varītēm cenšoties saskatīt tajos deformētu kristietisma konspektu. Kāpēc gan Bībeli neaizvie­tot ar, piemēram, Taro kārtīm un neparaudzīties, kādus pravietojumus teiks iegūtā kombinācija? Rastos krietni eksotiskāka un aizraujošāka aina, jo Taro kārtīs ir arī āksta figūra, nejaušības faktors, kas būtu laba ilustrācija Repšes ironijai, kurai citā­di Rožkalne met lielu līkumu. Iespēju ir bez sava gala: Kabala (Sefirotu koks — visīstākā medusmaize interpre­tētajam: meklē, ko gribi, — tajā viss iekodēts), alķīmija ar tās krāšņo sim­boliku, pitagoriešu skaitļu maģija, sfēru mūzikas koncepcija (septiņas debesu sfēras — tikpat, cik Repšes krājumā stāstu —, no kuru skaņām veidojas dievišķā mūzika), septiņu planētu pentagrammas, astrolo­ģija, viduslaiku mistika (Rožkalne caur Repšes labirintiem aiztiek līdz Dievam, bet vienlīdz veiksmīgi Sep­tiņu stāstu lāgiem ragainajā vidē varētu sameklēt tik daudz inkubu un sukubu, ka autore līdz ar lasītāju taisnā ceļā tiktu nosūtīta sātana na­gos).

Problēmas būtība ir ļoti vienkārša. Rožkalne no Repšes tekstiem izfiltrē lielākoties tos simbolus, kurus mēdz klasificēt kā vienkāršus. Bet tieši vien­kāršie simboli ir visdaudznozīmīgāk interpretējami. Piemēram, jau piemi­nētā roze. Arī pati Rožkalne uzskaita rozes iespējamās nozīmes dažādās tradīcijās: prieks, noslēpums, klusums, mīlestība, lūgšana, bēres, nāve, žēl­sirdība, piedošana, dievišķā mīlestība, mocekļa liktenis, jaunavas Marijas zīme, pasaules dievišķās harmonijas zīme un bezgala daudzas citas. Nav grūti pamanīt, ka, ja vien kāds rakst­nieks savā tekstā piesauc rozi, tai var piemērīt jebkuru nozīmi un, izmantojot to kā starta punktu, doties tālos un pilnīgi nepamatotos asociāciju ceļoju­mos. Rožkalne izseko vienu asociāciju virteni, kas no tiesas ir interesanta. Taču šādā veidā, nepārtraukti eks­pluatējot krustvārdu mīklas kompilatorisko principu, viņa nevis piekļūst raksta sākumā minētajai mākslas bū­tības substancei, bet pavisam pazau­dē to no apvāršņa. Lai ar āmuru iedzī­tu naglu sienā, nekāda fantāzija nav vajadzīga, un no neizzināmā šajā pro­cesā nav ne vēsts. Vēlreiz uzsvēršu: šādā veidā jebkurā tekstā var atrast jebko. Nemēģināju izsekot visiem Rožkalnes spriedumiem, taču apgal­vot, kā tas tiek darīts 127. lpp., ka pusmītiskais karalis Arturs piederīgs gluži reālajam templiešu ordenim (kas tika dibināts kādus piecus gadsimtus pēc Artura nāves), ir galīgas muļķības. It kā nebūtiska kļūda, kas padara aplamus tikai pāris turpmākos domas mežģījumus par karaļa Artura saka­riem ar Zālamana templi, tomēr tā līdz ar pārmērīgo Мифы народов мира citēšanu liek apšaubīt autores erudī­ciju šai jomā: pārāk daudz kompilāciju, pārāk maz pašas domu. Grāmatas trešajā daļā Rožkalne it kā tiecas attaisnot apakšvirsrakstā minēto „fantāziju par neizzināmo” un uzlidot pavisam augstos padebešos, tak interpretācija sanāk pagalam plakana — tāda skaista mežģīņu apkaklīte Gundegai Repšei, uzliekama, baznīcā ejot.

Līdzīgi Rožkalne rīkojas Poētiskās anatomijas ceturtajā daļā, kurā meklēti Repšes saskarsmes punkti ar austrumu kultūru. Cik noprotams, autore nav īpaša austrumu speciāliste un apcere tapusi paralēli viņas budis­ma iepazīšanas procesam (budisma daudzās skolas un tradīcijas, sarež­ģītā un pretrunīgā gadu tūkstošu vēsture nu nekādi nav novedama līdz dažiem viennozīmīgiem un literatūr­kritikas praksē ērti izmantojamiem aforismiem). Grūti pateikt, vai vaja­dzēja Gundegu Repši tik uzstājīgi stīvēt klēpī Budam. Atkal jājautā: kāpēc tieši budisms — nevis, ja jau tik ļoti gribas tieši orientālus akcentus, teiksim, kāds no hinduisma novirzieniem vai konfuciānisms? Pēc Rožkalnes metodes var sameklēt analoģijas ar jebkuru mitoloģiju, jo mitoloģiskie un arhetipiskie priekšstati kopīgi visām tautām, sevišķi, ja tās ir indoeiropiešu cilmes. Atšķirīgas vienīgi izpausmes. Budisms izvēlēts droši vien tāpēc, ka tā rietumniekam patlaban tāda skaista, populāra un drusku eksotiska modes prece. Kāpēc gan nemeklēt Gundegas Repšes prozā, piemēram, kādas polinēziešu vai afrikāņu tau­tiņas mitoloģijas paraugus? Lasītāja un arī Repšes pārsteigums noteikti būtu nesalīdzināmi lielāks.

Un vēl dažas skeptiskas piebil­des. Tā vien liekas, ka autores de­dzīgās simpātijas pret Gundegu Repši un viņas prozu ir aizmālējušas ciet acis un nav ļāvušas cita starpā izteik­ties arī kritiski. Nedomāju, ka Septiņi stāsti ir tāds šedevrs, kuram nevar atrast nevienu defektu. Varētu iebilst, ka Poētiskās anatomijas uzdevums nav kritika „kā tāda”, bet gan „fan­tāzija par neizzināmo”. Tomēr nopiet­ni iecerētai grāmatai, sevišķi, ja tā no tiesas pretendē uz „anatomiju” (tātad — uz pēc iespējas daudz­pusīgāku anatomizējamā organisma izpēti), tomēr vajadzētu būt ar daudz­maz kritisku — šā jēdziena ierastajā izpratnē — ievirzi. Jo — arī defekti (vai vismaz tie elementi, kas, pēc kritiķa domām ir kritizējami) itin organiski iekļaujas jebkura mākslas darba struktūrā, turklāt Gundegai Repšei pie­mīt reti sastopamais ķēriens defektus pārtapināt efektos. Galu galā — arī defekti cieši saistās ar ceļu uz nepa­sakāmo: reizēm tiek pateikts pārāk daudz un nepasakāmais apslīkst vārdu plūdos, reizēm tiek pateikts pā­rāk maz un vārdi sērdienīgi klimst pa nepasakāmā tuksnešiem.

Tāpat nav pat mēģināts „ierakstīt” Repšes prozu XX gadsimta noga­les literatūras kontekstā. Ja arī Rož­kalne meklē kontekstus, tad tikai pakļaujoties acīm redzamajiem ceļa rādītājiem — Hamsuna Glānam, Gētes Verteram un tamlīdzīgām personām. Galu galā tas noved pie secinājuma, ka Repše mīt nevis mūsdienās, bet visdrīzāk bijusi Bībeles rakstītāju laikabiedre. Nemaz nerunājot par to, ka dažs vārds derēja arī par Repšes prozas vietu latviešu literatūrā, citādi patlaban no Poētiskās anatomijas rodas jokains iespaids, it kā latviešu literatūra būtu baigs tuksnesis, kura vidū paceltos vien grandiozs, Repšes vārdā nodēvēts, monuments. Tieši šeit pavērtos ceļš strādāt nevis ar ab­strakcijām vai pārāk daudznozīmīgām metaforām, bet gan ar konkrētiem tek­stiem, kur ar krustvārdu mīklu risināša­nu vien nevarētu tikt cauri.

Grāmatu Apskats, 07.1999

Recenzijas saīsināts variants, savulaik publicēts Dienā, lasāms šeit.

____________________________________

Vēl par Gundegu Repši:

Advertisements

One thought on “Anita Rožkalne, Gundega Repše “Poētiskā anatomija”

  1. Citāts:
    “Un tagad pierādiet man, ka Repše nav masone un ka „neizzinā mais” viņas prozā nav masonu gadu tūkstošiem slēptās un glabātās zi nāšanas!”

    Pierādījums:
    Par īsteno masonu, jeb brīvmūrnieku, var kļūt tikai vīriešu kārtas pārstāvji. Ta ka, ja pat viņa ir saistīta kaut kādā veidā (vai vienkārši interesente par simboliku utt.), tad noteikti pati nevar būt masone.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s