Salvadors Dalī “Ģēnija dienasgrāmata”

Salvadors Dalī. Ģēnija dienasgrāmata. No franču valodas tulkojusi Sarmīte Madžule. R., Jumava, 1999

Diez vai atrodams cilvēks, kas kaut reizi nebūtu izjutis uzjaut­rinātu mulsumu, ieraugot Salvadora Dalī glezu repro­dukcijas. Taču Dalī visu mūžu arī rakstīja – dienasgrāma­tas, manifestus, dažādus teorē­tiskus (vai pseidoteorētiskus) apcerējumus, scenārijus, dzejo|us. Viņa sevis interpretācija grāmatā Ģēnija dienasgrāmata ir, autora vārdiem runājot, „murgu trium­fējošais saprāts”. Par savu literāro darbību Dalī raksta: „Galvenais ir atrast veidu, kā rakstīt grāmatu, ne­strādājot pie tās, vārdu sakot — kā grāmata varētu rakstīties pati.” Ģēni­ja dienasgrāmata gan nav gluži pati no sevis rakstījusies – dažbrīd Dalī atstājis piezīmes vai katru dienu, bet ir arī gadi, kad nav neviena ieraksta. Dienasgrāmatā apcerēts laikposms no 1952. līdz 1963. gadam. Tas ir laiks, kad sirreālisma sākumposms jau kļuvis leģendārs, bet kādreizējie cīņubiedri pašķīrusies, dažs iemantojis pasaules slavu, cits pārcēlies uz viņ­sauli. Andrē Bretons zākā Dalī pie mazākās izdevības, uz ko Dalī atbild, ka „sirreālisms – tas esmu es” (die­nasgrāmatā ir arī vairāki plašāki at­skati pagātnē, kuros visai savdabīgi traktēts sirreālisms un Dalī kolēģi). Nu Dalī ir miljonārs, mīt savā pilī kopā ar Galu, kuru viņš 1929. gadā nocēla tolaik sirreālistam, vēlāk komunistam Polam Eliāram (iespējams, Gala ir viena no visvairāk appoetizētajām XX gadsimta sievietēm: ir izdots arī pamatīgs Pola Eliāra Gaļai veltīto vēstuļu sējums, nemaz nerunājot par daudzajām Dalī gleznām, kurā viņa iemūžināta visdažādākajos veidolos, un dienasgrāmatām, kurās viņa tiek pieminēta vai katrā lappusē).

Taču Ģēnija dienasgrāmata ir grāmata, par kuru faktiski nav iespē­jams rakstīt. Jebkura tās apcerēšana pārvērstos nebeidzamā citēšanā, ka­mēr pēcgalā izrādītos, ka, lai pateiktu, kāda īsti ir šī grāmata, to nāktos pārrakstīt no pirmā līdz pēdējam burtam. Dalī un glezniecība. Dalī un viņa zarnu darbība, ieskaitot anālās un skatoloģiskās fantāzijas. Dalī un pāvests. Dalī un Gala. Dalī un sir­reālisms. Dalī un Ļeņins. Dalī un nauda. Dalī un degunradžu ragi. Dalī un Hitlers. Dalī un viņa paranoidāli kritiskā metode („Nu jau būs pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, kopš es to izgudroju un veiksmīgi lietoju, lai gan joprojām nezinu, uz ko tā bal­stās.”). Dalī un mušas. Dalī un sapņi. Dalī un viņa inscenētie sirreāli anek­dotiskie atgadījumi. Dalī un nejaušas sakritības (īstenībā tādas notiek ar katru, nepieciešama vien Dalī acs, lai tās pamanītu: sirreālismam ir viscie­šākais sakars ar tiešamību). Galu ga­lā – bērnišķīgā sajūsma par sevi un par dzīvi, no kuras dažs cits tik izmisīgi bēg. Būtībā visa grāmata reducējama uz vienas frāzes variācijām: „Katru rītu pamostoties, es izjūtu augstāko bau­du, ko tikai šodien tā īsti apzinos: tā ir bauda būt Salvadoram Dalī, un iz­brīnījies es sev vaicāju, ko gan tādu lielisku vēl varētu veikt šis Salvadors Dalī. Un ar katru dienu man ir grūtāk saprast, kā citi var dzīvot, nebūdami ne Gala, ne Salvadors Dalī.”

Grāmata rada jautājumu, kas tad īsti bija Salvadors Dalī? Cik daudz viņš sevi izdomājis – un savas esamības veidošanā, „dzīves mākslā” viņš ieguldīja vismaz tikpat lielas pūles kā gleznošanā –, un kur meklējams reālais Dalī? Jo – aiz bezgala daudzajām maskām taču slēpjas perso­nība, kuru diendienā sev līdzās skatīja Gala. Ģēnijs, kas neprātīgā uzmācībā visu mūžu tēloja ģēniju? Nepiecie­šamība pierādīt „murgu triumfējošā saprāta” realitāti? Varbūt visa šī die­nasgrāmata ir mistifikācija (tādā ga­dījumā tā ir patiesi ģeniāla mistifi­kācija)? Dalī hipertrofē visu, ar ko vien saskaras. Pat savu aprobežotību, kas lieliski jūtama cauri dažam viņa spriedumam (ko vērta ir kaut vai Dalī komiskā pietāte pret šīssaules varenajiem). Viņš allaž ir izaicinošs, patmīlīgs, egocentrisks, nekaunīgs, dažbrīd rupjš – rodas iespaids, ka viņam nav tabu. Taču tas tā nav. Ir viena „aizliegtā zona” – un tās ir Dalī attiecības ar Galu, kurai veltīti vien-vienīgi cildinoši epiteti un sajūsmas pilnas pasāžas. Dalī dienasgrāmatās nav ne miņas no seksuālās atklātības, kas tik ļoti raksturīga modernismam. Un, iespējams, tieši šajā „klusuma zonā” meklējams patiesais Dalī.

Interesanti, ka Dalī bijis arī liels latviešu mākslas speciālists. Proti, 1953. gada 25. maija ierakstā lasāms: „Vai afrikāņu, lapu, bretoņu, latviešu, majorkiešu vai krētiešu mākslas ak­tualizācija nav vienīgi šolaiku kretinizācija?Tā ir ķīniešu būšana, un Dievs vien zina, vai man maz patīk ķīniešu māksla!” Dievs vien zina, ko Dalī ar to domājis.

Grāmatu Apskats, 05.1999