Jurga Ivanauskaite “Ceļojums uz Šambalu”

Jurga Ivanauskaite. Ceļojums uz Šambalu. No lietuviešu valodas tulk. Talrids Rullis. R., Jumava, 1998

Jurga Ivanauskaite Ceļojums uz Šambalu Pāris reizes skatiens bija pārslīdējis pār veikalu plauktos izliktu grāmatu, uz kuras jau pa gabalu varēja saskatīt Šambalas vārdu, ar ko tā gluži automātiski izraisīja manī alerģisku reakciju. Pietiek apstaigāt grāmatu galdus stacijas tunelī, lai atrastu pārdesmit lasāmgabalus par Šambalu un tamlīdzīgām būšanām. Veltīgi tajos meklēt kādas slēptas gudrības. Pārsvarā tie ir diletantiski savārstījumi, kuros nebeidzami variēti vieni un tie paši no apšaubāmiem avotiem aizgūti fakti. Interese parādījās tikai tad, kad nejauši pamanīju ar mikroskopiski maziem burtiem uzrakstīto autores vārdu — Jurģa Ivanauskaite, kas pazīstama ar daudzās valodās tulkoto romānu Ragana un lietus (latviešu tulkojums 1994. gadā), pēc kura autore prozu stājās rakstīt un pievērsās Austrumu reliģiju studijām.

Jurgas Ivanauskaites Ceļojumā uz Šambalu aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. “No dabas esmu ļoti piesardzīga un apdomīga, bet laika gaitā vēl arī piesūkusies ar ironiju un skepsi,” autore raksturo sevi. Tāpēc “noslēpumainie Austrumi” uzlūkoti racionālu prātu, bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības. Grāmatā ir daudz vēsturisku atskatu un prātniecisku ieskatu budismā, palīgos ņemot budisma klasiskos tekstus, Jungu, Mirču Eliadi (kurš, starp citu, jaunībā vairākus gadus Indijā apguva jogu), Sudzuki un citus jaunlaiku domātājus. Blakus budisma svētajiem vīriem un to interpretiem ir arī, piemēram, slavenais bīts Džeks Keruaks, kuram piecdesmito un sešdesmito gadu mijā ar vēl nebijušu vērienīgumu izdevās reanimēt ilgas pēc Austrumu utopijas Rietumu cilvēku apziņā. Un — kurš Ceļojumā uz Šambalu ar savu mūsdienīgo sekotāju, pasaules klaidoņu līdzdalību ļoti bieži vinnē filozofijas dižgarus.

Taču tas viss skatīts ārkārtīgi personiski: autorei veidojas personiskas attiecības gan ar budisma aizsācējiem, gan arī ar mūslaiku lamām. Manuprāt, tā arī ir grāmatas galvenā vērtība. Autore netiecas apgaismot, izglītot vai “iesvētīt” lasītāju, bet apcer savu mīlestības romānu ar Austrumu kultūru. Sekojot Eliadem, Ivanauskaite raksta: “..pašās dvēseles dzīlēs mēs esam saglabājuši atmiņas par citādu — sakrālu esamību, pirmsākotnējo, vienoto un viengabalaino pasauli. Mēs nojaušam, ka viņpus tapšanas, darbošanās, laicīguma, ciešanām un nāves pastāv Cits izplatījums. Visos mūsos esot Budas iedaba, Dievišķā sākotne, graudiņš no Absolūta — tas viss mums nepārtraukti stāsta par šo Citu izplatījumu. Tas viss atgādina, ka šaipus — ikdienišķajā pasaulē — kaut kas nav kārtībā. [..] Bet kā lai šajā sākotnējā paradīzē, šajā Mirdzošajā Šambalā tiek atpakaļ?” Vienlaikus — visai bezcerīgie sava patiesā “es” meklējumi: “Izmisīgi cenšos uztaustīt savu īsto, netēloto veidolu, nevis tās neskaitāmās ego radītās maskas, bet visu noslēpumu noslēpumu, kas ir tām apakšā. Un, je to arī izdotos atrast,—vai tā vēl aizvier būtu es pati?”

Ceļojums uz Šambalu nāv klasiskais ceļojuma apraksts, kaut gan grāmatā ir arī plaši ieskati mūsdienu Indijas un Tibetas kultūras un reliģijas būšanās. Piemēram, fantasmagoriskās Nāves dejas Hemisas kalnu klosterī. Apcere par mandalā iešifrēto jēgu. Tikšanās ar Dalailamu. Ego iznīcināšanas rituāli nomaļajā Lamajurus klosterī, kas atrodas pašā apdzīvotās pasaules malā. Vairākkārt noskaitītās 111 tūkštoš mantras Tejas ielejas būdiņā – meditācija, kas beidzas ar tipiski rietumniecisku krahu: apjēgu, ka ne viss austrumnieciskais derīgs Rietumu cilvēka apziņai. Tuvplānā skatīti tibetiešu bērēšanas rituāli. Un, kas ir gluži nezināma tēma, — budisms un sievietes: gan budistu mūķenes, gan sarežģītā mitoloģija, kas saistīta ar pasaules sievišķīgo pusi, gars dakines, šaušalīgās sievišķās dievības. Vēl — Šugsepa mūķeņu čoda — ego iznīcināšanas — rituāli. Katmandu pareģe un ārste Lamo, kas izsūc no slimnieku miesām viņu slimības un izārstē arī autori (vismaz tā viņa pati uzskata). Kāds butānietis, kas gatavo mūzikas instrumentus no cilvēku kauliem: damarus (rituāla bungas) — no galvaskausiem, kanglingus (stabules) — no lielu kauliem. Šiem piederumiem jāatgādina sensenā patiesība: “..vienīgi tas, kurš izpratis cilvēka esības laicīgumu, spēs iepazīt arī mūžību.” Zemestrīce Katmandu. Losars — tibetiešu Jaunais gads. Un daudz kas cits.

Ja kāds meklē šajā grāmatā īpašas atklāsmes, vilsies. Ticēt vai neticēt Ivanauskaites skatītajiem un interpretētajiem rituāliem — tas paliek katra lasītāja paša ziņā. Būtībā Ceļojums uz Šambalu vēsta par unikālu pieredzi: pavisami reāliem Rietumu cilvēka utopijas meklējumiem. Par tieksmi pēc utopijas — un par nevēlēšanos un nespēju atsacīties no rietumnieku pasaules skatījuma un dzīvesveida. Ceļojums telpā vienlaikus ir arī ceļojums laikā un, pats galvenais, ceļojums sevī. Tas viss aprakstīts ar rūdītas romānistes ķērienu, “Jo nav Ceļa un nav Mērķa, lav ne guvuma, ne zaudējuma. Un īav dzīves jēgas. Taču tā ir tikai daļa no patiesības. Otra daļa, kas netiek izteikta vārdos, bet liecina par patiesu prieku un brīvi, atspīd Himalaju vientuļnieku acīs,” raksta Ivanauskaite.

Grāmatu Apskats, 05.1999

_____________________________________

Vēl par Jurgu Ivanauskaiti:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s