Gundegas Repšes prozas anatomija
Gundega Repše, Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. R., Pētergailis 1999
Anitas Rožkalnes Poētiskā anatomija ir visādā ziņā pirmreizīgs darbs latviešu literatūrā. Pirmkārt, tā ir „grāmata par grāmatu”: autore analizē vienu Gundegas Repšes īsprozas krājumu – Septiņus stāstus par mīlu (1992). Apceres objekta ierobežotā apjoma dēļ pati apcere iegūst mūsu literatūrkritikai neraksturīgus dziļumus. Lai nebūtu tālu jāmeklē pirmavots un jāizplūst garos sižetu pārstāstos, grāmatas otrajā daļā lasāmi arī Septiņi stāsti. Otrkārt, Poētiskā anatomija ir dialogs. Īstenībā jebkurai kritiskai vai analītiskai apcerei būtu vēlams būt dialogam, bet šoreiz dialoģiskums ir krietni spraigāks: Rožkalnes tekstam pa vidu lasāmas Gundegas Repšes replikas, komentāri un iebildumi. Treškārt, grāmatai ir gluži vai detektīvsižets: tas ir intelektuāls piedzīvojums, prozas būtību meklējot. Autore sīki izklāsta savu domu gaitu, maldīšanos pa mītu un literāro alūziju labirintiem, neslēpj kļūdainās versijas un apraksta nenoliedzami efektīgus strupceļus. Un vēl – uzmanības vērts ir arī šimbrīžam izaicinoši izšķērdīgais grāmatas noformējums: vāks, ilustrāciju kolāžas, makets. Kultūrkapitāla fonda svētīgās rokas pieskāriens jaušams jau pa gabalu.
Apakšvirsrakstā grāmata nodēvēta par Fantāziju par neizzināmo. Fantāzija – tātad ne tik daudz sausi akadēmisks teksts, cik eseja, kurā spēles likumus nosaka pati autore. Tajos ietilpst arī Anitas Rožkalnes personiskās un emocionālās attiecības ar Gundegas Repšes prozu (ir fragmenti no sarunām ar Repši un viņas vēstulēm): Rožkalne neslēpj apbrīnu, sajūsmu, neizpratni. No vienas puses, tas nāk grāmatai par labu – lasīt emocionāli nospriegotu tekstu ir krietni patīkamāk nekā vēsu analīzi. No otras, – šīs emocijas ir stipri vienveidīgas (par to mazliet tālāk). Gundega Repše netiek uzšķērsta un anatomizēta, bet gan drīzāk radīta, ar ko viņa pati ne vienmēr ir apmierināta. Teiksim, apcerot stāstu Vējam līdz, virsraksta pavedināta, Anita Rožkalne meklē un atrod dažas sakarības ar Mičelas romānu Vējiem līdzi, taču Repše piebilst, ka Mičelas romānu nav lasījusi un ka „tam (..) nav nekādas nozīmes ne manā biogrāfijā, ne konkrētajā darbā”. Un tā ne reizi vien. Likumsakarīgs secinājums: no svara ir nevis tas, ko autors ielicis tekstā, bet gan tas, ko lasītājs tajā saskata. Un Anita Rožkalne pieprot visaugstākās kategorijas lasīšanas ekvilibristiku: spriedumu ķēdītes vijas cauri laikmetiem un kultūrām. Gundegas Repšes labirinti tiek tulkoti Anitas Rožkalnes labirintu valodā. Alūzijas vedina prom no Repšes prozas, lai pēcāk paradoksālā kārtā no gadsimtu atstatuma un grāmatu kalnu augstumiem ieraudzītu tajā kaut ko jaunu.
Faktiski Poētiskā anatomija ir kritiskas apceres paraugstunda: Rožkalne ne tikai profesionāli drošu roku šķērž un ķidā Repšes prozu, bet arī atzīst, ka līdz tam pirmelementam, kas ir jebkura mākslas darba pamatā, viņa netiek – un, visticamāk, nemaz nav iespējams tikt. Ar varēšanu liecināt par nevarību, kritiķim atzīt savu nespēku un tai pašā laikā arī savu darbu padarīt mākslas augstajām sfērām piederīgu – tas patiesi ir lieliski.
Tomēr dažas kritiskas piebildes. Jau tika teikts, ka Poētiskā anatomija ir ļoti emocionāla grāmata. Pieļauju, ka autore patiesi uzskata, ka Repšes proza ir nevainojama. Tomēr milzīgā pietāte, pārspīlētā nopietnība un dažbrīd arī patētika rada iespaidu, ka runa ir par nelaiķi, par kuru nedrīkst teikt neviena slikta (kritiska) vārda. Analīzes objekts pārvēršas pielūgsmes objektā. Repše savos darbos plaši lieto visdažādāko veidu ironiju, turpretī Rožkalnei, liekas, šāda kategorija vispār neeksistē – nedz pašas rakstītajā, nedz Septiņos stāstos. Tālāk. Rožkalne ir apcerējusi Septiņus stāstus visādos kontekstos, bet gandrīz nemaz nav mēģināts „ierakstīt” Repši XX gadsimta literatūras kontekstā. Spriežot pēc Poētiskās anatomijas, Gundega Repše mīt nevis mūsdienās, bet ir, piemēram, Bībeles rakstītāju laikabiedre. Nemaz nerunājot par to, ka kāds vārds derēja arī par Repšes prozas teritorijas vietu latviešu literatūrā, citādi patlaban rodas mazliet komisks iespaids, it kā visa latviešu literatūra būtu baigs tuksnesis, kura vidū paceltos vien grandiozs, Gundegas Repšes vārdā nodēvēts monuments. Turklāt ļoti nopietnus iebildumus rada grāmatas ceturtā daļa, kurā apcerētas Septiņu stāstu orientālās alūzijas. Un šeit nu ož pēc klaja diletantisma (ko gan autore arī pati atzīst). Proti, autore ir ielūkojusies dažās grāmatās par austrumu reliģijām, saskatījusi ārējas paralēles ar Repšes darbiem un no šīm sakritībām izvedinājusi pārmēru tālejošus secinājumus: Gundega Repše vai pašam Budam klēpī sēdējusi, kaut gan starp šīm personām tik intīmas attiecības diez vai bijušas. Taču šie nedaudzie defekti grāmatas kopainu nemaitā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka autore nekad neaizmirst uzsvērt, ka viņas rakstītais ir tikai viena no iespējamajā versijām – un tūlīt arī pati sāk tikko teikto apstrīdēt. „Jā, katra atbilde rada desmit jaunus jautājumus, un atbildes uz tiem – atkal citus jautājumus,” raksta Rožkalne. Izteikums labi raksturo gan Gundegas Repšes prozu, gan kritiķa darbību vispār. Punkts ir tikai interpunkcijas zīme. Literatūrā punkts neeksistē.
Diena, 09.04.1999
Recenzijas pilns variants šeit
_____________________________________
Vēl par Gundegu Repši:
Guntis Berelis vērtē: 