Virdžīnija Vulfa “Deloveja kundze”

Virdžīnijas Vulfas „mirdzošais oreols”

Virdžīnija Vulfa. Deloveja kundze. Romāns, No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Daugava, 1999

Kāpēc Virdžīnija Vulfa (1882 – 1941) iecelta nemirstīgo kārtā, tiek uzskatīta par modernisma iedvesmotāju, vienu no izcilākajām XX gadsimta angļu prozistēm un viņas romāns Deloveja kundze (1925) izdots sērijā XX gadsimta klasiķi? Iespējams, šāds jautājums varētu rasties pēc Deloveja kundzes izlasīšanas. Jo – no pirmā acu uzmetiena šis romāns liekas pagalam nepretenciozs: bez spilgti izteikta sižeta, mazliet garlaicīgs, bez „īsta” sākuma un beigām un drīzāk jau tradicionāls nekā modernismam piederīgs. Īsumā par sižetu, kaut gan Deloveja kundzē runāt par sižetu var visai nosacīti. Romānā aprakstīta kādas 1923. gada jūnija dienas norises Londonā. Klarisa Deloveja, savulaik pievilcīga, bet nu visai pelēka būtne, gatavojas rīkot viesības. Viņas vīrs Ričards Delovejs apmeklē lēdiju Bratoni. Deloveju meita Elizabete dzer tēju. Pēc piecu gadu prombūtnes no Indijas atgriežas Pīters Volšs, kurš savulaik bija iemīlējies Klarisā. Arī citas romānā mītošās personas nododas tikpat ikdienišķām nodarbēm, vienīgi mazliet jukušais Septimuss Smits, kuram Pirmais pasaules karš iedvesis nepārvaramu riebumu pret cilvēkiem, klīst pa Londonu, cīnās ar dakteriem, sarunājas ar savu atmiņu rēgiem, kamēr beigās izdara pašnāvību. Romāns atgādina sarežģītu ornamentu, ko veido nejaušas ļaužu sastapšanās vienas dienas laikā – līdz ar ekskursijām tuvākā vai tālākā pagātnē – un viņu izjūtu fiksējumi.

1919. gadā Virdžīnija Vulfa publicēja programmatisko apceri Mūsdienu proza. Tajā klasiskais romāns tika raksturots kā tirāns, proti, tajā aprakstītie notikumi ne tuvu neatspoguļo cilvēku esamību – romāns ir tikai gatavas struktūras aizpildīšana, vadoties pēc stingri definētiem spēles noteikumiem. Dzīvajiem klasiķiem – Velsam, Golsvērstijam, Arnoldam Benetam – Virdžīnija Vulfa pretstatīja Džoisu, kura Ulisa fragmenti tikko bija publicēti periodikā. Cita starpā Vulfa rakstīja: „Dzīve ir nevis simetriski izvietotu gaismekļu virkne, bet gan mirdzošs oreols, puscaurspīdīgs apvalks, kas ir ap mums, sākot no apziņas dzimšanas mirkļa līdz tās izdzišanai. Vai romānista uzdevums nav pēc iespējas precīzāk un patiesāk atveidot šo nepazīstamo, mainīgo un netveramo garu, lai cik tas nebūtu sarežģīts?” Šeit meklējama Vulfas poētikas, tostarp arī Deloveja kundzes atslēga: literatūras uzdevums ir nevis vēlreiz izklāstīt kādu no neskaitāmajiem jau daudzkārt lasītajiem sižetiem, bet gan tuvināties mirklīgi mainīgajiem procesiem cilvēka apziņā – mēģināt aprakstīt vai vismaz radīt priekšstatu par šo „mirdzošo oreolu”, kas ietver cilvēka esamību. Līdz ar to tradicionālā romāna struktūra sairst daudzās, tikai pastarpināti saistītās mikroepizodēs. Ir „ārējās pasaules” realitāte un ir cilvēka iekšēja pasaule, turklāt neviena no tām nav dominējošā – tās abas saplūst vienotā norišu un refleksiju plūsmā. Pasaulē vienlaikus notiek bazgala daudzas norises, kuras pie labākās gribas nav iespējams sakārtot daudzmaz loģiskā sižetā: tāpat arī cilvēka apziņa atgādina ne tik daudz secīgu spriedumu virkni, cik haotisku un nekontrolējamu domu ņirboņu. Šos esamības fragmentus Virdžīnija Vulfa mēģināja sastindzināt vārdos, rūpīgi slēpjot savu balsi romānā mītošo personu domu un izjūtu mudžekļos. Raksturīgs piemērs – Delovejas kundzes sākumā aprakstītais reklāmas aeroplāns. Tā lidojumu vienlaikus skata daudzi ļauži – un ar katru šajā mazajā mirklī kaut kas notiek; aeroplāns izraisa kādu asociāciju, ierosina atmiņa uzzibsnījumu vai pavērš sarunu citā virzienā. Aeroplāna lidojums „kā tāds” ir pavisam nebūtisks fakts – svarīgākas ir tās pārmaiņas, kas notiek cilvēka apziņā (ne velti Vulfas un citu tā sauktās Blūmsberijas grupas literātu iecienītākie filozofi bija Viljams Džeimss un Anrī Bergsons, kuri iedziļinājās apziņas problēmās). Patlaban šī akcentu pārbīde var nelikties īpaši svarīga. Taču divdesmito gadu literatūrā tā izraisīja, neteiksim, skandālu, bet vismaz satricinājumu: konservatīvajā Anglijā arī modernisma agresīvais atvēziens neizpaudās tik galējās formās, kā, piemēram, Francijā, Vācijā vai Austrijā.

Par Virdžīnijas Vulfas daiļradi var teikt, ka tā veido XX gadsimta romānistikas fundamentu – un, lai cik paradoksāli tas neliktos, par viņas ieguldījumu liecina tieši tas fakts, ka patlaban Vulfas rakstība liekas tik ierasta: sava laika literārās reformas kļuvušas par ikdienišķu prozas sastāvdaļu. Vēl var piebilst, ka šogad tiks publicēts XX gadsimta izcilāko angliski sacerēto romānu saraksts. Starp astoņām sieviešu kārtas rakstniecēm tajā ir arī Virdžīnija Vulfa, gan ne ar Deloveja kundzi, bet ar romānu Uz bāku.

Diena, 18.01.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s