Gunars Janovskis “Kopoti raksti”

„..mans rakstības veids ir gaužām veclaicīgs un nemoderns”

Gunars Janovskis. Kopoti raksti 01 – 04. R., Elpa, 1997 – 1998

Atzīšos, visupirms solījums uz­rakstīt Grāmatu Apskatam ap­ceri par Elpas izdodamajiem Gunāra Janovska Kopotiem rak­stiem, likās mazliet pārsteidzīgs. Pēc savulaik lasītājiem nedaudzajiem Ja­novska romāniem bija palicis apmē­ram šāds priekšstats: visu cieņu auto­ram — un neviena slikta vārda, taču tas, ko viņš dara, nav priekš manis.

Prātā bija iemituši hemingvejiskā skar­bumā runājoši ļauži rupjas vilnas vam­žos, mazliet sakāpinātas un lāgiem melodramatiskas kaislības uz trimdas bēdu stāstu fona, nikna krievu un ko­munistu skalpēšana, arī pārmēru sē­rīgais romāns par vāciešu izbrauk­šanu no Latvijas trīsdesmito gadu beigās Uz neatgriešanos, kuru sa­vulaik publicēja Karogs. Vārdu sa­kot, viss pārlieku pazīstams un jau neskaitāmas reizes reproducēts citu autoru darbos. Izlasot Kopoto rakstu pagaidām iznākušos četrus sējumus (paredzēti 17 sējumi) skeptiskā attiek­sme saglabājusies, bet tikai zināmā mērā. Janovskis patiesi nepieder pie literatūras reformētājiem — un arī šedevrus viņa dai|radē grūti ieraudzīt. Svarīga ir viņa romānistika kopumā — tā milzīgā teritorija, kuru aizpildījusi Janovska pasaule (jēdziens „teritorija” nav domāts ģeogrāfiskā nozīmē — runa ir par poētiskām būšanām; kaut gan — apcerot Janovska prozu, no­vārtā nevajadzētu atstāt arī ģeogrāfiju, jo viņš vienlīdz ērti un pārliecinoši jū­tas 20. – 30. gadu Latvijā, 50. – 60. gadu Anglijā, Austrijā, Vācijā un citur, kur noris romānu darbība — varbūt vienīgi vēl Anšlavs Eglītis tikpat aiz­rautīgi piepildīja pasauli ar paša radītajiem ļaužiem).

Īstenībā Janovska prozai īpaši ko­mentāri nemaz nav vajadzīgi. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad autors vienkārši stāsta, precīzāk, rada maldīgo iespaidu, ka stāstīšana ir gluži vienkārša un nepretencioza no­darbošanās. Literatūrā — un nemaz ne tik ļoti nosacīti — var izdalīt divas virzības. Viena — kur autors taisa aug­sto mākslu un lasītājam jau no pirmās rindas jūtams, ka viņam no tiesas darīšana ar augstu mākslu, kurai klāt tiekams vien kārtīgi palecoties un in­telektuāli piepūloties. Otra — nosliece uz absolūto vienkāršību. Uz stāstu stāstīšanu, kas kvalitatīvā izpildījumā arī piederīga mākslas augstajām sfērām. Un, protams, allaž jāpatur prātā, ka abās virzībās fonā pastāv visādu veidu atdarināšanas, profanā­cijas un imitācijas: vienlīdz veiksmīgi var imitēt ij augsto mākslu, ij vienkār­šību, nolaižoties līdz primitīvismam. Intelektuālās mežģīnes komentēt un analizēt ir viegli — tās pašas par sevi provocē kritiķi uz līdzdarbošanos. Starp citu, Janovska darbos ne reizi vien visai kodīgi apcelti kritiķi (piemē­ram, romānā Helmī rakstīts, ka kriti­ķis melo, teikdams, ka zina, kas ir māk­sla). Turpretī „vienkāršie stāsti” — tie drīzāk orientēti uz „vienkārši lasīša­nu”. Un tas nebūt nav maz. Taisnību sakot, ja būtu lasītājam jāiesaka izlasīt kaut ko „vienkāršu un labu” iz beidza­mo gadu latviešu romānistikas, nāk­tos ilgi domāt: ir vai nu, no vienas puses, virtuozs intelektuālisms, vai, no otras, klaji primitīvs un klišejisks pseidoreālisms plus obligātās vaimanas par grūtu dzīvi. Bez šaubām, ir izņē­mumi (piemēram, Andreja Miglas un Valda Rūmnieka Kuršu vikingi vai Ainas Vāveres Gadsimta gobelēns), taču tie patiesi ir pagalam reti izņē­mumi. Tā vien liekas, ka stāstu stāstī­šanas augstā māksla aizgājusi nebū­tībā līdz ar Anšlavu Eglīti.

„..mans rakstības veids ir gaužām veclaicīgs un nemoderns” — šādi pats sevi raksturo Gunārs Janovskis. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, lasītājs saņem no romāna to, ko gaidījis. Otrkārt, autors ir augstākās raudzes profesio­nālis. Janovska romānos ir viss, ko mēdz gaidīt no šādas ievirzes pro­zas — kaislības, nekad (precīzāk, gandrīz nekad) nenolaižoties līdz pliekanai melodrāmai; ir piedzīvojumi, reizumis gluži vai džeklondoniskā ga­rā; ir skumja rezignācija, kas, iespējams, dažam lasītājam atsauks atmiņā Remarku; dažos romānos ir arī mazliet atsvešināta eksotika; vietumis fonā jaušama sirsnīga ironija; ir reālas sa­dzīves un laikmeta bildes. Tam visam pāri — autora profesionālisms un milzīgā pietāte pret paša darbu.

Tālāk — mazs ieskats Janovska Kopoto rakstu pirmajos sējumos.

Pirmajā sējumā — romāni Nams Slokas ielā un Kai­jas kliedz vētru.

Romāns Nams Slokas ielā ir visai neparasts gan Janovska daiļra­des kontekstā, gan arī visā latviešu literatūrā. Tajā nav nedz centrālo personu, nedz spilgti izteikta sižeta. Uzmanības centrā ir fantastiski sarež­ģītais, dažbrīd drūmi izlocītais, dažbrīd komiskais ornaments, ko vienas vasaras laikā — darbība noris trīsdes­mito gadu nogalē — izmanās ar sav­starpējām attiecībām noaust Slokas ielas 15. nama iemītnieki (romāna topogrāfija aprakstīta ļoti rūpīgi — lasītājs ar romānu rokās var izpētīt, kas šai apkaimē saglabājies no trīsdesmitajiem gadiem, kas zudis). Namā mīt desmit ģimenes plus sēt­nieks, plus māksliniece, kurai bēniņu stāvā ierīkota darbnīca. Un, jāatzīst, nama iemītnieki, pakļaujoties autora iecerei, dara, ko nu katrs var. Marta un Ojārs, divi tīņi, spēlē detektīvus. Martas vecāki, Dalbju pāris, izmisīgi meklē kādu brīdi, kad netraucēti va­rētu nodoties mīlas priekiem. Ojāra tēvs slepeni apmeklē kādu ielasmeitu, kamēr viņa apskaužami ēdelīgā sieva dārgā Austrijas kūrortā no saviem simt kilogramiem nodzen veselus divdesmit. Ir pat pedofīls Kalde ar pašnāvnieciskām nosliecēm. Diez ko veiksmīga šī līnija nav: tā arī nekādus grēka darbus — ne pret bērniem, ne pret sevi — nepa­spējis sastrādāt, viņš ar riebējas līdz­dalību tiek no savas ligas vaļā, laimē loterijā krietnu naudas summu un ko­pā ar sētnieku grasās būvēt māju. Sa­vukārt sētnieks iemājo mākslinieces Purgales gleznā, kurā, par prototipiem izvēloties nama iemītniekus, attēlota pārdroši atkailināta pirts aina un kura veiksmīgi nonāk Mākslas muzejā. Vienmuļo ikdienas ritējumu autors ap­rakstījis pēc vecumvecās receptes: ja reiz stāstīt par pieticīgi pelēko, tad tas jādara pēc iespējas krāsaināk un kontrastaināk.

Arī romānā Kaijas kliedz vēt­ru (1977) darbība noris trīsdesmita­jos gados, taču kopumā tas ir krietni atšķirīgs no Nama Slokas ielā. Uzmanības centrā ir krietni nodzēries žurnālists Egons Dielāns, kurš, lai atkoptos, ierodas Vilragā, mazā zvejnieku ciemā Kurzemes piekrastē, un apmetas pie divbērnu atraitnes Eldas. Nojauta teic, ka šeit sanāks skaists mīlas stāsts — un nojauta neviļ. Egons palīdz Eldai saimniecībā, ievin­grina krietni ierūsējušos muskuļus malkas kuģa kraušanā, izbauda vienkāršo dzīvi dabas paspārnē un mazpamazām uzslienas uz kājām. Vārdu sakot, taciņa pretī happy end veidojas pārmēru taisna. Taču romānu izglābj vecais kapteinis Bradiņš. Viņam ir 82 gadi, viņš pieredzējis le­ģendāro burinieku laikmetu, mācījies Valdemāra jūrskolā, izkuģojis visus okeānus, pabijis vai visu pasaules ostu krogos, savulaik arī pašam Bradiņam piederējuši burinieki. Tātad — Bradiņš ir reti klasisks vecais jūras vilks — un, šādu klasisku personu sastopot, allaž ir atkalredzēšanās prieks. Turklāt Bradiņš ne tikai ar savu kolorīto personību papildina romāna tēlu galeriju, bet arī it kā „atver” romā­nu — tekstā ieplūst cits, nu jau mitoloģizējies laikmets. Tostarp — leģenda par slaveno burukuģi Mary Celeste, kurš 1872. gadā atrasts uz jūras ar pagaisušu apkalpi un ar kuru obligāti sākas visi Bermuda trīsstūra noslē­pumu apraksti. Jaunībā Bradiņš bijis matrozis uz kuģa, kas atradis Mary Celeste — un viņš arī izklāsta savu un, jāpiebilst, ārkārtīgi ticamu versiju par šo noslēpumaino atgadījumu. Pēc­galā Dielāns ķeras pie plaša apraksta par Mary Celeste, atgriežas darbā, un, atbrīvojies no alkohola katorgas un iemācījies sarežģīto dzīves mākslu, aizved Eldu uz Rīgu. Kā nojaušams no romāna bei­dzamajām rindkopām, Dielāns, nu jau kā cienījams redaktors, ir iegādājies zemi Vilragā vasarnīcai.

Otrajā sējumā — romāns No­vakare un īsprozas grāma­ta Kur sunim vieta.

Romānā Novakare (1980) ap­rakstīti Indrāni, vecļaužu mītne Anglijā. Iespējams, par Indrānu prototipu izvēlēti Straumēni, kur mīt pats autors. Indrānos ierodas Zaļlazda, akls vīrs, kurš zaudējis redzi kādā avārijā ogļu šahtā. Ja jāatbild uz tradicionālo jautājumu — „Par ko ir šis romāns?” — tad jānoplāta rokas, jo Novakarē atšķirībā no daudziem citiem Janovska darbiem tikpat kā nekas nenotiek, ja neskaita to, ka romāna beigu galā autors, piesaucis palīgā Deus ex machina, nogalē Zaļlazdu bezjēdzīgā satiksmes negadī­jumā. Novakare ir gauss, nestei­dzīgs vēstījums par Indrānu dzīvi, ikdienu un svētkiem, par Zaļlazdas draudzību ar jaunu meiteni Astridu, par mītnes ļaudīm, kas, protams, lā­giem mēdz būt krietni kolorīti, jo ko­lorītu raksturu veidošana ir viens no Janovska trumpjiem. Pastāv jēdziens „romānista domāšana” vai „romānis­ta vēriens”. Laikam tas ir pilnībā in­tuitīvs: dažs autors klīst cauri gadsim­tiem un pāri kontinentiem, tak no ro­māna nav ne vēsts, turpretī Janovskis rada romānu no maza zemes pleķīša Anglijas vidienē un norisēm, kuras cits rakstītājs atstātu vispār nepamanītas.

Grāmata Kur sunim vieta (1978), cik noprotams, vismaz daļēji ir autobiogrāfiska. Tajā ietilpst Stāsti par krievu laiku, Stāsti par dzīvnie­kiem, cilvēkiem un lopiem un novele Tumsā. Stāstos par krievu laiku aprakstīts 1940. — 1941. gads Latvijā, darba meklējumi, slēpšanās no varas iestādēm, darbs malkas stacijas krautuvē, lopkautuvē un uz slīkoņu kuģa. Savukārt Stāstos par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem latviešu literatū­ras klasiķis Gunārs Janovskis reprezentējas kā zemkopis un tirgotājs. Proti, autors stāsta par saviem pirma­jiem gadiem Anglijā — un, jāpiebilst, ja par trimdinieku dzīvi Vācijā, Zvied­rijā vai ASV iespējams uzzināt no neskaitāmām memuāru grāmatām un romāniem, tad šis ir viens no nedau­dzajiem lasāmgabaliem, kurā stāstīts, kā īsti klājies latviešiem Anglijā. Pre­cīzāk, autora dzīve — tas, kā viņš iegā­dājas simtgadīgu māju, zemi, nodar­bojas ar aitkopību un vistkopību — pamazām aizvirzās fonā, bet uzma­nības centrā visupirms ir dzīvnieki — suņi un viņu konflikti ar britu likumdo­šanu, kas lielākoties noved pie letā­lām (suņiem, protams) sekām (šķiet, vēl tikai Regīna Ezera ar tādu sirsnību un rūpību iemūžinājusi savu suņu dzīves gājumus), arī dažs kaķis, aitas, vistas un pārējā dzīvā radība, kāda vien lauku sētā atrodama, ieskaitot arī kādu itin labdabīgu mājas garu, Purva Vecīti, kas lāgiem pavīd arī citos Ja­novska romānos. Vēl — autora pušel­nieki un laukstrādnieki un arī daža lauksaimniecības mašīna, ko pama­zām izspiež mūsdienīgāka tehnika. Gan jāpiebilst, ka vēlāk izrādās — neko veiksmīga un ienesīga šī aizraušanās ar lauksaimniecību nav bijusi.

Trešajā sējumā — prozas grā­mata Svešumā un romāns Dziesma mežam.

Svešumā (1966) veido divi garstāsti vai varbūt mazi romāni, kas gan nepieder pie Janovska dai|rades labākās da|as. Izdedži ir stāsts par to, kā itin klasisks „purva bridējs” Ar­turs Ozols apprec pusparalizētu jaun­kundzi Džilu. Savukārt Kuprī vēstīts par kāda labsirdīga cilvēka bēdīgo likteni un pašnāvību. Abus stāstus vie­no darbības vide — kāds Anglijas vidienes lauku nostūris.

Romāns Dziesma mežam (1969) apakšvirsrakstā nodēvēts — No Mārča Umura atstātajām piezī­mēm, t. i., romāns, kaut arī pilnībā patstāvīgs darbs, savā ziņā turpina Ēnu menuetu, par ko gan ir tikai dažas neuzkrītošas norādes, bet dar­bības vide ir tā pati, kas aprakstīta Svešumā. Un — arī Dziesma me­žam neliekas īpaši veiksmīgs ro­māns. Mārcis Umurs dzīvo vientuļā meža mājā; uzmanības centrā ir viņa attiecības ar savu strādnieku Padiju, veco mežsargu Dēvidu un ekstrava­ganto meiču Pamelu, kura pametusi bagātās mājas un strādā prastā lauku krogā par apkalpotāju. Kā jau tas Janovska romānos dažkārt mēdz būt, epizodiskās personas mēģina izvir­zīties priekšplānā un saglabāt citādi pārmēru sentimentālo mīlas stāstu. Šoreiz tas neizdodas pat kolorītajam Dēvidam.

Ceturtajā sējumā — romā­ni Helmī un Ēnu menu­ets.

Romānā Helmī (1988) – tas ir viens no pēdējiem publicētajiem Ja­novska darbiem — darbība noris seš­desmito gadu sākumā. Ojārs Tērauds, kuram Anglijā pieder maza ferma un kurš lāgiem nodarbojas arī ar žurnā­listiku, vilcienā iepazīstas ar Helmī, jaunu un skaistu austrieti. Viņas vīrs ir kinorežisors, plucis laurus pat Kan­nu festivālā, tak pēcāk izrādījies ne­gants dzērājs un nav derējis Helmī iecerei: ierasties Austrijā pie bagāta onkuļa Otto, stādīt priekšā vīru un priekšlaikus izplēst krietnu naudas žūksni no savas mantojuma daļas. Helmī ir aktrise, tiesa, liekas, ka vairāk nekā viduvēja, un viņas vīrs pie la­bākās gribas nevar nodrošināt nedz viņas aktiermākslas studijas, nedz vērienīgo dzīves veidu. Un tā nu Helm noalgo izskatīgo un apsviedīgo Ojāru lai tas notēlotu viņas vīru, ko arī viņš izdara. Vārdu sakot, veidojas situācija par kuru kāda no romāna personārr sajūsmināti teic: „Vai tad tādas lietas šodien vēl notiek? Par tādām raksts grāmatās.” Intriga no tiesas ar banalitātes piesmaku — un lasītājs droši vien jau gaida punktu kāzu marša skatā.

Tak nekā: romānam ir arī otrā daļa, sarakstīta mazliet ironiskā toņkārtā, kas pirmās daļas vecmodīgi smag­nējos sižeta mežģījumus paceļ krietni augstākā kvalitātē. Helmī dzīvo Ojāra fermā, taču pastorālā paradīze viņu diez ko nespēj saistīt, tāpēc Helmī klīst starp Ojāru un iepriekšējo vīru Trevoru, kurš nu ir slavens režisors, nupat ekranizējis Hamsuna Pānu, tikai viņa filmas komerciāli ir visai neveik­smīgas. Taču — Trevoram viņa vairs nav vajadzīga. Trevora un Ojāra dia­logi naktī pie ugunskura, tukšojot konjaka blašķes, piederīgi romāna labākajām lappusēm. Un — izcili laimīgās beigas: katrs saņem — pat ne ko pelnījis, bet ko vēlējies. Helmī tiek onkuļa Otto lielais mantojums, un viņa vienatnē klejo pa pasauli, Trevors nododas mākslai, Ojārs paliek savā pastorālajā paradīzē ar daiļo un vien­kāršo lauku meiču Pamelu pie sā­niem. Cita starpā — savā vienkāršībā lieliska mākslas un, protams, arī litera­tūras definīcija: „Es nezinu, kas ir māk­sla. Bet, ja es skatos vai klausos māk­slu, tad es reizēm zinu, kas nav māk­sla. Tuvāk es mākslai neesmu ticis.”

Romāna Ēnu menuets (1969) priekšvārdā autors raksta, ka sešdesmito gadu nogalē ieradies Heidelbergā papildināt vācu valodas zināšanas, cerēdams sākt rakstīt vāciski, jo iespējamo latviešu lasītāju skaitu viņš pieticīgi rēķinājis tikai ap tūkstoti. Līdzīgi rīkojas arī Ēnu menueta Mārcis Umurs, taču tšķirībā no autora viņam senajā universitātes pilsētā Heidelbergā nākas saskarties ar mīklainām un dažbrīd pavisam mistiskām parādībām. Proti, apmeties pansijā, Umurs kādā skapī, kurā saimniece glabā iepriekšējo gadu studentu atstātās mantas, atrod Latvijas virsnieka uniformu, kas tur karājas jau 39 gadus, un Mārtiņa Undulēna divdesmitajos gados rakstīto dienasgrāmatu (Mārča Umura un Mārtiņa Undulēna iniciāļu sakritība, protams, nav nejauša). Tā nu Umurs iepazīst vecos labos laikus, kad studenti vēl bija īsti studenti, aizrāvās korporāciju būšanām un dzīroja, dziedāja un duelējās uz velna paraušanu. Turklāt šos vecos labos laikus Umuram nākas izbaudīt uz paša ādas: viņa pieredzējumi saplūst ar to, ko savulaik piedzīvojis Mārtiņš Undulēns — abi iemīlas skaistajā itālietē Karlā. Šis mīlas stāsts gan ir tik salkans un klišejisks, ka dzīšus izdzen lasītāju laukā no romāna, ko šis mazliet romantiski sērīgais, mazliet nostalģiskais lasāmgabals nepavisam nav pelnījis.

Tātad — Gunāra Janovska Kopoti raksti raksti ir ievērības cienīgs no­tikums latviešu literatūrā, jo trimdā izdotās grāmatas pieejamas vien reta­jam, bet Latvijā no 22 sarakstītajiem romāniem grāmatās izdoti vien Sola, Pār Trentu kāpj migla (abi vienā grāmatā, 1991), Pēc pastardienas (1991) un Pilsēta pie upes (1993). Tomēr nākas piebilst arī kādu skeptiskāku vārdu. Bez šaubām, šie Kopotie raksti nebūt nepretendē uz akadēmisku vai zinātnisku izdevumu. Taču kāds komentārs derēja — pirmajā sējumā publicēta Vara Braslas apcere sniedz vien pagalam pieticīgu ieskatu biogrāfijā, bet par Janovska daiļradi tā pasaka pliku neko (pavisam dīvains liekas tas, ka nav minēti pat Janovska darbu pirmpublikācijas gadi, tāpēc var rasties iespaids, ka romāni pirmo reizi publicēti Kopotos rakstos)

Grāmatu Apskats, 01.1999