Umberto Eko “Rozes vārds”

„Man gribējās noindēt mūku”

Umberto Eko. Rozes vārds. No itāļu valodas tulk. Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds, 1998

image Reiz dzīvoja kāds profesors. Viņš pētīja gan viduslaiku, gan mūsdienu kultūru, nodarbojās ar semiotiku un literatūrteoriju, vai katru gadu publicēja kādu grāmatu, lasīja lekcijas daudzās pasaules universitātēs un vaļas brīžos aizrautīgi kolekcionēja senas grāmatas un manuskriptus. Vārdu sakot, viņš veiksmīgi veidoja savu akadēmisko karjeru un iemantoja tik plašu atzinību, ka vien retais ar semiotiku un literatūrteoriju saistītais pētījums iztika bez viņa darbu piesaukšanas. Lai nebūtu tik plaši pazīstams šaurā lokā, viņš sadarbojās arī ar lielākajiem Itālijas laikrakstiem un žurnāliem, publicēdams nelielas apceres un esejas par visām iedomājamām tēmām. Taču tad – tas notika 1978. gada martā – viņam pēkšņi sagribējās noindēt kādu mūku.

Runa, protams, ir par Umberto Eko romānu Rozes vārds (1980). Sākdams darbu, autors diez vai apzinājās, pie kāda gala šī pārsteidzīgā doma – noindēt mūku – novedīs. To neapzinājās arī viņa izdevējs, visai tuvredzīgi pareģodams romānam tikai 30 000 eksemplāru tirāžu. Patlaban visā pasaulē pārdots aptuveni 9 miljoni eksemplāru, t.i., 300 reižu vairāk, bet Eko, publicējis vēl divus romānus – Fuko svārsts (1988) un Iepriekšējās dienas sala (1994) – kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem XX gadsimta otrās puses prozistiem un zināmā mērā arī par kulta figūru (ar visām no šā fakta izrietošajām ilūzijām un aizspriedumiem).

Romānus raksta rakstnieks. Savukārt teorētiķis tos analizē, kritizē un saliek visu pa plauktiņiem, kaut gan par rakstniecību viņam ir visai maza nojausma. Tāpēc starp šīm divām sfērām pastāv diezgan saspīlētas attiecības. Apmēram pēc šāda principa: ja tu esi tik gudrs un zini, ko un kā vajag rakstīt, tad ņem un uzraksti šo ģeniālo lasāmgabalu! Umberto Eko to izdarīja, turklāt lieliski – Rozes vārds ir īsta romānistikas paraugstunda, turklāt arī aizraujoša lasāmviela -, tādējādi apliecinādams, ka radošais un analītiskais prāts labi spēj sadzīvot vienā apziņā un varbūt starp tiem nemaz nav tik plašas plaisas, kā pieņemts domāt.

Un tātad: ir 1327.gads, franciskāņu mūks Bāskervilas Viljams un viņa pavadonis jaunais Melkas Adss ierodas kādā nomaļā klosterī uz teoloģisku disputu. Taču visupirms pieredzējušajam inkvizitoram un patiesības noskaidrotājam Bāskervilas Viljamam nākas iejusties detektīva ādā: abatijā citu pēc cita atrod mirušus mūkus – viņi tiek gan noindēti, gan citādās nāvēs galēti, turklāt ornaments, kādu veido šīs nāves, aizdomīgi atgādina Apokalipses konspektu. Šāds ir romāna virsslānis – eleganti izstrādāts detektīvsižets, kas pats par sevi jau ir uzmanības vērts. Taču uz mirušo mūku kauliem autors būvē grandiozu semiotisko katedrāli – zīmes klājas kārtu kārtām, bet to atšifrēšana nemitīgi vedina strupceļos gan Bāskervilas Viljamu, gan lasītāju. Izrādās, prasme veidot strupceļus piederīga visaugstākajām mākslas sfērām. Ir noslēpumainā grāmata, kuras meklējumi ir visu sižetisko peripetiju centrā – tai piemīt «tūkstoš skorpionu spēks» un tās īpašnieki steidzīgi mirst. Ir klejojumi pa kultūras labirintiem, kas romānā projicējas klejojumos pa Torņēkas bibliotēku. Ja patīk, Rozes vārdu var lasīt arī kā palīglīdzekli viduslaiku vēstures studijām, ceļvedi pa XIV gadsimta klosteri vai viduslaiku cilvēka pasaules redzējuma skaidrojumu (te gan jābūt uzmanīgam, jo autors lieliski pieprot ironiskās spēles mākslu, liekot Bārskervilas Viljamam izteikt XX gadsimta domātāju idejas). Romānā iešifrētas neskaitāmas atsauces un norādes uz citiem tekstiem – vēl viens labirints, kurā tiek ievedināts lasītājs. Un, galu galā, katedrāles smaile – visas daudzās traģēdijas ir tikai fundaments Umberto Eko smiekliem, precīzāk, versijai par smieklu lomu kultūrā. Iespējams, Dievu pēc pasaules radīšanas, kad viņš ieraudzīja, kas viņam sanācis, pārņēma traku smieklu lēkme – un tā viņš smejas jorojām.

Taču šeit nākas likt daudzpunktu. Jo – avīzes rakstā par Rozes vārdu var pateikt tikai pliku neko, vien atzīmēt to faktu, ka beidzot ir sagaidīts latviešu tulkojums. Lasītāju, kurš jau pazīstams ar Umberto Eko prozu, nav nozīmes vedināt cauri vispasaules bibliotēkas labirintiem vai kārtu kārtām lobīt nost romāna daudzslāņainās jēgas. Mazā rakstā tas nav iespējams, lielā arī ne. Doma par mūku noindēšanu izrādījusies ārkārtīgi auglīga. Savukārt lasītāju, kurš nav lasījis Rozes vārdu, nākas apskaust – viņam šis prieks vēl priekšā.

1983. gadā Umberto Eko publicēja Rozes vārda Pēcvārdu. Tas ir ne tikai stāsts par romāna tapšanu, bet arī pamatīga romāna poētikas analīze un konceptuāls skatījums uz dažām postmodernisma problēmām. Nu jau šis nelielais apcerējums kļuvis par klasiku un, runājot par postmodernismu, tiek citēts bez sava gala. Arī tas lasāms grāmatā. Ja runā par tulkojumu, tad jāiztiek bez komentāriem. Nezinu, kā romāns izskan oriģinālā, bet latviešu izdevumā teksts liekas tik smalki izstrādāts, dabiski plūstošs un pašsaprotams, ka tulkotājas klātbūtne faktiski nav jūtama. Kaut gan – latviskot šo senisko stilizāciju ar neskaitāmajiem viduslaiku kultūras jēdzieniem un biblismiem laikam gan nav bijis viegls darbs. Rozes vārdam ir arī komentāri un pamatīgs Igora Šuvajeva pēcvārds – filozofa klejojumi pa romāna labirintiem.

Diena, 06.10.1998

_________________________________

Vēl par Umberto Eko:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s