Džons Grišams “Tiesa”

Džona Grišama romāns Tiesa (tul­kojusi I. Mar­ga) ir gluži svaigs — ASV izdots 1996. gadā. Uz grā­matas ceturtā vāka lasāms autora pašnovērtējums: „Man patīk būt lielam rakstniekam un rakstīt patiesi labas un nopietnas grāmatas. Un man patīk, ka tās var pārdot.” Mazvērtības kompleksi Grišamu neko daudz ne­moka, taču šis, maigi izsakoties, pār­spīlētais apgalvojums nav pamats, lai Grišamā saskatītu tikai kārtējo bestselleru producētāju. Diez vai Grišams pieskaitāms pie rakstniecī­bas dižgariem, taču viņa grāmatas patiešām ir nopietni uztveramas. Īstenībā, lasot Grišamu, mēs saska­ramies ar fenomenu, kas pasaules literatūrā kļuva aktuāls tikai astoņ­desmito gadu otrajā pusē. Proti, ja lasītājs ķeras pie grāmatas ar tradi­cionālo nolūku iepazīt sevi un pa­sauli, kurā viņš dzīvo, tad nav lielas jēgas iedziļināties „augstajai mākslai” piederīgo literatūras korifeju darbos, ku­ri liecina ne tik daudz par pasauli, cik par literatūru un tās pastāvēšanas un attīstības likumsakarībām. Mūslaikos liecinieku un diag­nostu lomas uzņēmušies autori, kurus parasti mēdz klasificēt kā tri­viālās literatūras ražotājus — kā Džons Grišams vai Toms Klensijs. Iespē­jams, tieši ar to arī skaidrojami viņu popularitātes cēloņi, jo Grišama romāni neizceļas ar ārišķīgiem efek­tiem, spilgtu dinamisku sižetu, līķu grēdām vai vētrainām kaislībām. Turklāt vērts atcerēties arī to, ka daiļrades sākumposmā Grišamu ne tikai ne­ņēma par pilnu, bet vispār negribēja publicēt — viņa pirmo romānu Laiks nogalināt esot atraidījuši 16 literārie aģenti un 12 izdevniecības; slava atnāca tikai pēc Firmas izdošanas 1991. gadā un romāna nokļūšanas Holivudas apritē. Tas ir, Grišams piedāvāja faktiski cita veida literatū­ru — un galu galā izrādījās, ka precīzi trāpīja desmitniekā, jo nu jau katra viņa grāmata ilgstoši noturas best­selleru sarakstu augšgalos un tiek tulkota daudzās valodās.

Grišama romānus varētu dēvēt par juridiskajiem trilleriem: tradicio­nālajā trillerī darbojošās personas laužas cauri rīkļurāvēju un dzīvības briesmu pārpilniem džungļiem, tur­pretī Grišama džungļus veido likumu panti un paragrāfi (Grišams pēc izglītības ir jurists un desmit gadu strādājis advokatūrā; arī viņa romānu varoņi ir advokāti). Un, lai cik tas paradoksāli liktos, šie no pirmā acu uzmetiena it kā garlaicīgie un neiz­protamie pantu un paragrāfu džungļi, ar profesionāļa roku aprakstīti, izrā­dās ārkārtīgi aizraujoši. Taču tas vien, protams, neizskaidro Grišama feno­menu — pasaulē ir ne mazums rakstnieku, kas producē aizraujošus romānus, bet nav ne tuvu tik popu­lāri kā Grišams. Viens no cēloņiem — Grišama romāni allaž analizē kādu problēmu, kas darba tapšanas laikā ir ārkārtīgi aktuāla. Firmā tā ir ne­tīrās naudas atmazgāšana, Peli­kānu lietā — korupcija, Kamerā — nāvessods, Tiesā — prāvošanās ar tabakas ražotājiem. Taču šīs pro­blēmas tiek uzlūkotas plašākā skatī­jumā. Būtībā Grišama romāni ir pre­cīzi un smalki detalizēti sabied­rības modeļi, īpaši izceļot tiesu varu un juristu lomu. Un šeit — vismaz spriežot pēc Grišama darbiem — ir kāds paradokss. No vienas puses, likumu pantiem un paragrāfiem, līdz ar to arī tiesai mūslaiku sabiedrībā (runa, protams, ir par ASV sabiedrību) ir milzīga vara. No otras — šī vara patiesībā ir fikcija, līdz ar to fikcija ir arī tiesa kā demokrātijas garants, bet tādi jēdzieni kā taisnā tiesa, taisnība, patiesība ir tikai ab­strakcijas vai žurnālistikas frāzes. Jo — likumi ir pietiekami elastīgi un justīcijas labirinti pietiekami sarež­ģīti, lai apsviedīgs jurists iespētu šo tiesu varu regulēt pēc savas gau­mes un patikšanas vai vienkārši ap­vest ap stūri. Ir jau arī vēl trešā puse: gigantiskais tieslietu aparāts patie­sībā ir milzu naudas kāšanas mašīna, jo ASV juristi iemanījušies kļūt par nepieciešamiem vidutājiem vai visās dzīves jomās. Un, ja vēl cauri šiem labirintiem klīst kāda morāla pro­blēma, tad sižets patiesi veidojas aizraujošs.

Tātad — romāns Tiesa. No plaušu vēža ir miris Džeikobs Vuds, kurš izsmēķēja 30 cigarešu dienā. Viņa atraitne iesūdz tiesā tabakas ražotājus. Ja tabakas ražotāji prāvu zaudēs, viņiem nāksies maksāt at­līdzību un soda naudu, kas rakstāma ar sešām nullēm. Taču tas vēl nav viss. Kā liecina pētījumi, šādā ga­dījumā tuvāko piecu gadu laikā tabakas ražotājus gaidīs vēl miljons prāvu par plaušu vēža gadījumiem, no kurām katra izmaksās ap miljonu dolāru. Kritīsies arī akciju cenas — vārdu sakot, zaudējumi būs fan­tastiski. Taču milzīgu peļņu iegūs daudzās advokātu firmas, kas aizstāv no dažādiem produktiem cietušos ļaudis — tajās palīdzību meklēs ve­sels no smēķēšanas cietušo ļaužu slānis. Kā jau teikts, taisnā tiesa Grišama izpratnē ir tikai fikcija — tiesu iespējams ietekmēt. Gan ne primitīvi šantažējot tiesnesi, bet iespaidojot zvērināto izvēli (romānam derēja mazs komentārs — par zvē­rināto funkcijām ASV tiesās, jo patlaban daži ar tieslietu finesēm saistītie sižetiskie mežģījumi latviešu lasītājam varētu likties galīgi neiz­protami), ar ko arī nodarbojas kāda šajā jomā īpaši specializējusies firma. Taču tad darbībā iesaistās jaunais advokāts Nikolass Īsters un viņa draudzene Mārlija. Un, protams, noved prāvu līdz laimīgam gala iz­nākumam.

Nesen laikrakstos pavīdēja ziņa, ka ASV lielākās tabakas sabiedrības piekritušas maksāt Minesotas štatam 6,5 miljardus dolāru kā kompensāciju par smēķētāju veselībai nodarīto kai­tējumu. Komentāri šeit lieki — Gri­šams, kā parasti, trāpījis desmit­niekā.

Grāmatu Apskats 8/9.1998.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s