Džona Grišama romāns Tiesa (tulkojusi I. Marga) ir gluži svaigs — ASV izdots 1996. gadā. Uz grāmatas ceturtā vāka lasāms autora pašnovērtējums: „Man patīk būt lielam rakstniekam un rakstīt patiesi labas un nopietnas grāmatas. Un man patīk, ka tās var pārdot.” Mazvērtības kompleksi Grišamu neko daudz nemoka, taču šis, maigi izsakoties, pārspīlētais apgalvojums nav pamats, lai Grišamā saskatītu tikai kārtējo bestselleru producētāju. Diez vai Grišams pieskaitāms pie rakstniecības dižgariem, taču viņa grāmatas patiešām ir nopietni uztveramas. Īstenībā, lasot Grišamu, mēs saskaramies ar fenomenu, kas pasaules literatūrā kļuva aktuāls tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē. Proti, ja lasītājs ķeras pie grāmatas ar tradicionālo nolūku iepazīt sevi un pasauli, kurā viņš dzīvo, tad nav lielas jēgas iedziļināties „augstajai mākslai” piederīgo literatūras korifeju darbos, kuri liecina ne tik daudz par pasauli, cik par literatūru un tās pastāvēšanas un attīstības likumsakarībām. Mūslaikos liecinieku un diagnostu lomas uzņēmušies autori, kurus parasti mēdz klasificēt kā triviālās literatūras ražotājus — kā Džons Grišams vai Toms Klensijs. Iespējams, tieši ar to arī skaidrojami viņu popularitātes cēloņi, jo Grišama romāni neizceļas ar ārišķīgiem efektiem, spilgtu dinamisku sižetu, līķu grēdām vai vētrainām kaislībām. Turklāt vērts atcerēties arī to, ka daiļrades sākumposmā Grišamu ne tikai neņēma par pilnu, bet vispār negribēja publicēt — viņa pirmo romānu Laiks nogalināt esot atraidījuši 16 literārie aģenti un 12 izdevniecības; slava atnāca tikai pēc Firmas izdošanas 1991. gadā un romāna nokļūšanas Holivudas apritē. Tas ir, Grišams piedāvāja faktiski cita veida literatūru — un galu galā izrādījās, ka precīzi trāpīja desmitniekā, jo nu jau katra viņa grāmata ilgstoši noturas bestselleru sarakstu augšgalos un tiek tulkota daudzās valodās.
Grišama romānus varētu dēvēt par juridiskajiem trilleriem: tradicionālajā trillerī darbojošās personas laužas cauri rīkļurāvēju un dzīvības briesmu pārpilniem džungļiem, turpretī Grišama džungļus veido likumu panti un paragrāfi (Grišams pēc izglītības ir jurists un desmit gadu strādājis advokatūrā; arī viņa romānu varoņi ir advokāti). Un, lai cik tas paradoksāli liktos, šie no pirmā acu uzmetiena it kā garlaicīgie un neizprotamie pantu un paragrāfu džungļi, ar profesionāļa roku aprakstīti, izrādās ārkārtīgi aizraujoši. Taču tas vien, protams, neizskaidro Grišama fenomenu — pasaulē ir ne mazums rakstnieku, kas producē aizraujošus romānus, bet nav ne tuvu tik populāri kā Grišams. Viens no cēloņiem — Grišama romāni allaž analizē kādu problēmu, kas darba tapšanas laikā ir ārkārtīgi aktuāla. Firmā tā ir netīrās naudas atmazgāšana, Pelikānu lietā — korupcija, Kamerā — nāvessods, Tiesā — prāvošanās ar tabakas ražotājiem. Taču šīs problēmas tiek uzlūkotas plašākā skatījumā. Būtībā Grišama romāni ir precīzi un smalki detalizēti sabiedrības modeļi, īpaši izceļot tiesu varu un juristu lomu. Un šeit — vismaz spriežot pēc Grišama darbiem — ir kāds paradokss. No vienas puses, likumu pantiem un paragrāfiem, līdz ar to arī tiesai mūslaiku sabiedrībā (runa, protams, ir par ASV sabiedrību) ir milzīga vara. No otras — šī vara patiesībā ir fikcija, līdz ar to fikcija ir arī tiesa kā demokrātijas garants, bet tādi jēdzieni kā taisnā tiesa, taisnība, patiesība ir tikai abstrakcijas vai žurnālistikas frāzes. Jo — likumi ir pietiekami elastīgi un justīcijas labirinti pietiekami sarežģīti, lai apsviedīgs jurists iespētu šo tiesu varu regulēt pēc savas gaumes un patikšanas vai vienkārši apvest ap stūri. Ir jau arī vēl trešā puse: gigantiskais tieslietu aparāts patiesībā ir milzu naudas kāšanas mašīna, jo ASV juristi iemanījušies kļūt par nepieciešamiem vidutājiem vai visās dzīves jomās. Un, ja vēl cauri šiem labirintiem klīst kāda morāla problēma, tad sižets patiesi veidojas aizraujošs.
Tātad — romāns Tiesa. No plaušu vēža ir miris Džeikobs Vuds, kurš izsmēķēja 30 cigarešu dienā. Viņa atraitne iesūdz tiesā tabakas ražotājus. Ja tabakas ražotāji prāvu zaudēs, viņiem nāksies maksāt atlīdzību un soda naudu, kas rakstāma ar sešām nullēm. Taču tas vēl nav viss. Kā liecina pētījumi, šādā gadījumā tuvāko piecu gadu laikā tabakas ražotājus gaidīs vēl miljons prāvu par plaušu vēža gadījumiem, no kurām katra izmaksās ap miljonu dolāru. Kritīsies arī akciju cenas — vārdu sakot, zaudējumi būs fantastiski. Taču milzīgu peļņu iegūs daudzās advokātu firmas, kas aizstāv no dažādiem produktiem cietušos ļaudis — tajās palīdzību meklēs vesels no smēķēšanas cietušo ļaužu slānis. Kā jau teikts, taisnā tiesa Grišama izpratnē ir tikai fikcija — tiesu iespējams ietekmēt. Gan ne primitīvi šantažējot tiesnesi, bet iespaidojot zvērināto izvēli (romānam derēja mazs komentārs — par zvērināto funkcijām ASV tiesās, jo patlaban daži ar tieslietu finesēm saistītie sižetiskie mežģījumi latviešu lasītājam varētu likties galīgi neizprotami), ar ko arī nodarbojas kāda šajā jomā īpaši specializējusies firma. Taču tad darbībā iesaistās jaunais advokāts Nikolass Īsters un viņa draudzene Mārlija. Un, protams, noved prāvu līdz laimīgam gala iznākumam.
Nesen laikrakstos pavīdēja ziņa, ka ASV lielākās tabakas sabiedrības piekritušas maksāt Minesotas štatam 6,5 miljardus dolāru kā kompensāciju par smēķētāju veselībai nodarīto kaitējumu. Komentāri šeit lieki — Grišams, kā parasti, trāpījis desmitniekā.
Grāmatu Apskats 8/9.1998.
