Interpretāciju apokalipse

Pirms dažiem gadiem nomira meksikāņu rakstnieks, 1990. gada Nobela prēmijas laureāts Oktavio Pass. Es nezinu, cik grāmatas un kritiskas apceres par Pasa daiļradi sarakstītas viņa dzīves laikā, taču aptuveni varam iedomāties tās kapu šausmas, kas sekos viņa nāvei. Taps Pasa biogrāfijas – gan apjomīgi profesionālu biogrāfu pētījumi, gan nelielas grāmatiņas plašam lasītāju lokam. Lielie literārie žurnāli veltīs Pasa daiļradei atsevišķus numurus. Tiks organizētas Pasam veltītas konferences, kuru materiālus pēcāk publicēs grāmatās. Studenti iedziļināsies Pasa daiļradē, lai iegūtu bakalaura vai maģistra grādus; par viņa daiļradi aizstāvēs disertācijas, no kurām vismaz daļa iznāks arī grāmatās. Tiks izdoti komentēti Pasa darbi, monogrāfijas analizēs Pasa daiļradi no visiem iespējamajiem skatpunktiem. Kolēģi un draugi rakstīs memuārus par viņu, tiks vāktas un publicētas Pasa vēstules un dienasgrāmatas; no veciem laikrakstiem un žurnāliem urķēs laukā vispēdīgo Pasa publicēto rindiņu. Sāksies bibliogrāfijas mistērijas. Varbūt tiks izdota arī Oktavio Pasa enciklopēdija (tas nebūt nav pārspīlējums: piemēram, Kurtam Vonnegūtam vēl dzīvam esot, 1994. gadā iznāca vairāk nekā 700 lappušu bieza Vonnegūta enciklopēdija – enciklopēdiju un izzinošu grāmatu žanrs mūslaikos ir stipri vairāk iecienīts nekā tā saucamajā enciklopēdistu laikmetā). Starp Pasa pētniekiem būs diskusijas, strīdi, visi cits uz citu atsauksies un cits citu aprakstīs, t.i., šī sistēma barosies ne tikai no Oktavio Pasa tekstiem un biogrāfijas, bet arī pati no sevis. Oktavio Pass nepiederēja pie daudzrakstītājiem – viņa iežogotā teritorija XX gadsimta literatūrā, lai arī pašā centrā, nav no lielākajām. Bet no šīs teritorijas atzarosies simtiem intrepretējošo līniju, kas savukārt zarosies tālāk, veidodamas vienam cilvēkam neaptveramu ornamentu. Pasam veltīto darbu apjoms daudzkārt pārsniegs viņa paša sarakstīto. Galu galā uz Oktavio Pasa kapa veidosies gigantiska, nekad nepabeidzama interpretējošo tekstu piramīda.

Nedomāju, ka šī apokaliptiskā bilde – raksti, ko rakstīdams, tev aiz muguras kāri uzglūn kritiķu, teorētiķu, analītiķu bari – būtu stipri pārspīlēta. Jebkura daudzmaz nozīmīga rakstnieka daiļrade inspirē interpretējošo žanru uzliesmojumu (tas pats notiek arī mākslās, teātrī, kino). Nesen kādā konspektīvā Borhesam veltīto darbu bibliogrāfijā izlasīju plašākas Borhesam veltīto darbu bibliogrāfijas (vai lasītājs jau ar pirmo acu uzmetienu saprata, kas te teikts un kā šis fakts saistās ar interpretāciju apokalpises jēdzienu?) aprakstu: 300 lappušu biezs sējums, kurā uzskaitīti autoru un tekstu tūkstoši. Turklāt jāņem vērā, ka Borhesa daiļrade jau pati par sevi balstās uz citu tekstu interpretāciju; tas nozīmē, ka process pacēlies augstākā līmenī un apbrīnojami aizrautīgi top interpretācijas par interpretācijām. Taču tie ir tikai ziediņi. Nav apskaužams, piemēram, Džoisa vai Nabokova pētnieku liktenis: lai kļūtu par patiesiem profesionāļiem, pienācīgi iepazītos ar kolēģu veikumu (vai vismaz neatkārtotu viņu sarakstīto) un tādējādi varētu ķerties pie piramīdas tālāk būvēšanas darba, viņiem nākas izgrauzties cauri gigantiskiem autoram veltītu grāmatu un publikāciju blāķiem. Vārdu sakot, pasaulē valda visīstākais interpretējošo žanru terors.

No vienas puses, to varētu skaidrot ar to, ka ir milzumdaudz pasniedzēju, profesoru, dr. phil un tml., kas saistīti ar kultūras interpretēšanu un gluži pašsaprotamu iemeslu dēļ tiecas iemūžināt savu pieredzi rakstītā veidā. Taču tās jau ir sekas: ja reiz jebkura informācija ir prece, tad interpretācija savukārt ir viens no šīs preces ražošanas veidiem. Interpretējošie teksti iznāk mikroskopiskās tirāžās, daļa, pateicoties valsts labvēlīgajai attieksmei, nogulsnējas bibliotēkās, daļa – kolēģu grāmatplauktos. Līdz ar to veidojas pašnodrošinoša un pašpietiekama sistēma ar savu vērtību orientāciju, saviem ķeceriem un svētajiem. Sistēma, kas barojas no sevis un kas paredzēta galvenokārt pati sev. Sistēma, kas nemitīgi dirn pie spoguļa, sevi apjūsmodama. Jo vairāk kritiķu, jo vairāk interpretējošo tekstu, kurus savukārt lasa lielākoties paši kritiķi, kas savās lekcijās un ar savu darbību vairo citus kritiķus utt. Šī sistēma drusku atgādina piramīdveida naudas noguldītāju firmas, kuras spēj pastāvēt vien tik ilgi, kamēr ģeometriskā progresijā vairojas noguldītāju skaits. Un tieši šī iemesla dēļ tā liekas drusku aizdomīga.

Šeit varētu sekot tradicionālais iebildums: vēsture atsijās graudus no pelavām un saliks visu savās vietās. Tak tradīcija pie XX gadsimta gala ir apšaubāma lieta, jo nav analogu, ar ko salīdzināt. Gadu tūkstošiem bija vienvienīgs teksts, kas rietumpasaulē spēja nemitīgi ģenerēt interpretācijas – Bībele. Nu to dara jebkura ievērojama rakstnieka daiļrade. Veidojas tekstu kalni, kas paredzēti šauram profesionāļu aplociņam. Taču problēmas būtība meklējama ne jau nepārvaramajos tekstu blāķos. Vienkāršais lasītājs, ieklausoties divu literatūrteorētiķu sarunā, sapratīs, ka no literatūras viņš neko nesaprot. Runa nav arī par elitārismu – mūsdienās intelekts ir tik izplatīta modes prece, ka vairs nekādi nevar kalpot par ieejas biļeti ģēniju sabiedrībā, tāpēc arī elitārisms kā kultūras kategorija zināmā mērā zaudējis jēgu. Svarīgs ir kas cits. Proti, valoda, kurā runā literatūra, un valoda, kurā runā par literatūru, ir divas pilnībā atšķirīgas zīmju sistēmas, atšķirīgas valodas. Plaisa starp tām pastāvējusi no sākta gala, tomēr tā nekad nav bijusi tik nepārkāpjama kā patlaban: domas par literatūru nekādi neskar pašu literatūru.

Kas tālāk? Droši vien krietnu daļu no interpretējošiem tekstiem uzsūks internets. Lai arī humanitārie ļauži attiecībās ar tehniku ir visai konservatīvi, tomēr jau tagad pastāv elektroniskie kritikas žurnāli. Tas gan varbūt atvieglo bibliotēku plauktus, bet no tā interpretāciju apokalipse mazāka netiek. Gluži otrādi. Tīkla grāmattirgotāji pie grāmatu reklāmām atvēl vietu, kur savu slēdzienu var ierakstīt jebkurš lasītājs, t.i., šis „vienkāršais” lasītājs arī kļūst par vaļasbrīžu interpretētāju.

Pret tekstiem, kas saistīti ar humanitārajām sfērām, pastāv milzīga pietāte: tie visi ir publicējami, tiem jābūt pieejamiem jebkuram lasītājam, tie jāvāc un jāglabā uz mūžīgiem laikiem. Pietāte salīdzināma ar to attieksmi, kāda savulaik bija pret Bībeles interpretācijām. Un te rodas gluži ķecerīgs jautājums: varbūt šie interpretējošie teksti nemaz nav tik svarīga parādība, kā mēs to iedomājamies? Ja reiz „domas par literatūru” sāk atgādināt visai specifiskas ražošanas tehnoloģijas izklāstus, varbūt tās ir tādā pašā vērtībā kā, teiksim, pavārgrāmatas, padomi suņu īpašniekiem vai putekļu sūcēju ražošanas apraksti? Tomēr visdrīzāk, ka piramīdu plantācija, kas noklājusi literatūru, ir gigantiska jautājuma zīme. Literatūra, netikdama skaidrībā ar neskaitāmajiem gadu tūkstoša gala paradoksiem, jautā, kas viņa ir. Vienīgā nelaime – nav zināms, kam šī jautājuma zīme domāta.

Diena, 31.07.1998

__________________________________

Vēl par kritikas problēmām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s