Mišels Turnjē “Kaspars, Melhiors un Baltazars”

Rakstnieks, kurā romānists nogalējis filozofu

Mišels Turnjē. Kaspars, Melhiors un Baltazars. No franču val. tulk. I.Šmite. R., Vaga, 1998

Mišels Turnjē (1924) ir viens no franču mūslaiku izcilākajiem rakstniekiem, Gonkūru prēmijas un Francijas Akadēmijas balvas laureāts. Romāns Kaspars, Melhiors un Baltazars publicēts 1980. gadā. Kritiķis Žaks Brenners grāmatā Mana franču mūsdienu literatūras vēsture viņam līdz ar latviešu lasītājiem jau pazīstamo Patriku Modiano atvēlējis nodaļu Jaunā līdzība. Proti, sešdesmitajos gados rakstīt sākušiem prozistiem – Turnjē debitēja 1967., Modiano 1968. gadā – apnicis gan pārmēru intelektualizētais „jaunais romāns”, gan kreisi noskaņoto rakstnieku lozungi, un viņi „ļāvušies izdomas priekam, pilnīgi nerūpējoties par reālismu. (..) Viņi neizdomāja jaunu žanru, viņi vienkārši turpināja lielo tradīciju.” Lielo stāstu stāstīšanas tradīciju.

Kaspars, Melhiors un Baltazars ir viena no gaišākajām grāmatām, kā­du beidzamajā laikā gadījies lasīt. Var jau būt, ka romāns ir drusku panaivs, tāpat arī pārmēru kanoniskais — se­višķi, ja salīdzina ar autora nevaldā­mo fantāziju sižetu meistarošanas jomā, — skatījums uz kristietisma vēs­turi var likties mazliet kaitinošs, tomēr, iespējams, tieši šis labdabīgums un nesagrauto ilūziju klātbūtne padara to tik pievilcīgu. Patlaban, kad literatūra lielākoties orientējas uz pagalam melnām padarīšanām un kad vēs­tures mācība tiek traktēta pavisam drūmās krāsās, šī ilūziju klātbūtne vērtējama jo sevišķi augstu. Jo — pa­rasti šādus optimistiskus un zināmā mērā moralizējošus romānus tiecas producēt nevarīgi rakstnieki, kamēr literatūras dižgari gremdējas esa­mības melni brēcošajā traģikā.

Un tātad: kāds brīdis pirms Kristus dzimšanas, pie debesīm skatāma ko­mēta, zvaigžņu tulki netiek skaidrībā, vai tā vēsta ļaunu vai labu, pasaule kaut ko nemierīgi gaida, bet neviens nezina, ko īsti, saklausāmi mīklaini pareģojumi par jūdu zemes jauno ķēniņu… Mateja evaņģēlijā ar ne­daudziem teikumiem pieminēti trīs Austrumu gudrie, kas pēc Jēzus piedzimšanas ieradušies Betlēmē viņu pielūgt. Kas bijuši šie austru­mu gudrie, no kurienes viņi nākuši un vai viņi patiesi bijuši trīs — evaņģēliji klusē, vienīgi šis tas vēl atrodams apokrifos. Šīs skopās ziņas tad arī ir Kaspara, Melhiora un Baltazara pamatā. Tiesa, Mišels Turnjē nav pirmais, kas pievērsies šai tēmai. Neskaitāmas variācijas atrodamas glezniecībā, taču arī literatūrā tradī­cija jau pastāv gana ilgi, tostarp, piemēram, viduslaiku mistērijās, bet XVI gadsimtā plašu vēstījumu par Austrumu gudro vizīti sacerēja kāds vācu mūks.

Mišela Turnjē romāna Kaspars, Melhiors un Baltazars — tie nav vis kanoniskie gudrie, bet gan tālu aus­trumzemju valdnieki, kuri, nesen pa­rādījušās komētas ieavesmoti, do­das ceļā uz Jūdeju pie ķēniņa Hēroda. Ne jau Jēzus piedzimšana viņus interesē — katram ir savs iemesls. Nēģeru valsts Meroe ķēniņš Kaspars meklē izeju no nelaimīgas mīlestības krātiņa. Baltazars, Nipūras ķēniņš, mākslas aizgādnis un kolekcionārs, meklē mākslu, kurā ikdienišķais skais­tums apvienotos ar dievišķo varenību. Melhiors, padzītais Palmīras princis, meklē ceļu, kā atgūt varu. Katrs no viņiem izklāsta savu dzīvesstāstu — tās ir līdzības par mīlestību, mākslu un varu. Autora fantāzija un milzīgā erudīcija ļauj izvairīties no līdzību tei­cēju bīstamākajām lamatām — plaka­na ilustratīvisma un retoriskām ideju formulām. Sākotnēji šie stāsti rit ne­saistīti — valdnieki satiekas tikai pie ķēniņa Hēroda, kas ir, no vienas pu­ses, nežēlīgs tirāns, no otras, — vald­nieks, kura laikā Jūdeja sasniegusi vēl nepieredzētu varenību. Tālāk seko Hēroda stāsts par sevi. Arī viņam bijusi nelaimīga mīlestība, arī viņš gādājis par mākslas uzplaukumu, arī viņš ir varaskāres apsēsts, tikai Hērods visas savas problēmas atrisinājis ātri un vienkārši: ja kādam tas nepatīk — galvu nost. Tikai — laimīgāku tas viņu nav darījis.

Jēzus piedzima kūtī. MišelaTurnjē romānā savs stāsts par redzēto ir arī šā brīža svarīgākajiem, bet evaņģē­lijos nepieminētajiem lieciniekiem — vērsim un ēzelim. Tomēr romāna kul­minācija un lieliskākās lappuses atrodamas stāstā par ceturto, Bībelē noklusēto austrumnieku, Mangaluru princi Taoru, kurš uz Jūdeju kuģo no Indijas līdz ar pieciem ziloņiem un Jē­zum paredzēto saldumu kravu. Kāpēc saldumi? Taors nīst sāli, par visu augstāk vērtē saldumu izgatavošanas mākslu, un visa viņa esamība saistās ar saldumu baudīšanu. Uz Jūdeju viņš dodas, meklējot rahatlukuma recepti, bet, pats galvenais, sekodams vēstij, ka tieši tur pasaulē nākšot dievišķais un nepārspējamais saldumu meis­tars. Ir kaut kas ģeniāli grotesks stāstā par to, kā šis kvēlais sāls nīdējs, nokavējis Jēzus piedzimšanu, nonāk verdzībā Sodomas apakšzemes sāls raktuvēs, kur, pavadījis 33 gadus, beidzot uzzina gan kāroto rahat­lukuma recepti, gan arī saklausa ziņas par neparasto sludinātāju Jēzu. Ar autora svētību likteņa ironija turpina pavadīt princi Taoru arī pēcāk: ticis brīvībā, viņš atkal nokavējis — Jēzu tikko aizveduši romiešu karavīri, un Taoram tik vien atlicis kā svētā vakar­ēdiena paliekas no Jēzus un viņa mācekļu galda.

Kāds franču kritiķis rakstīja, ka Mišela Turnjē daiļradē romānists nogalējis filozofu (piebildīsim — lai­mīgā kārtā). Ko tas nozīmē? No šiem daudzkārt aprakstītajiem un interpre­tētajiem Bībeles notikumiem ir tik viegli sameistarot kārtējo sprediķi, izfiltrēt „pareizās” idejas, ko izlikt vispārējai aplūkošanai. Un tādā veidā radīt krātiņu gan pašam sev, gan lasītājam. Taču Mišels Turnjē pirmām kārtām ir stāstītājs. Augstāk par ideju katedrālēm viņš vērtē senseno stāstu stāstīšanas mākslu. Vispēdīgais sīkums kļūst par ierosinājumu kārtē­jam, dažbrīd pavisam pārgalvīgam sižeta mežģījumam. Piemēram, par to, ka Ādams patiesībā bijis nēģeris. Vai — iespaidīgās lappuses iz Sodomas ikdienas. Fantasmagoriskās Nāves jūras sāls tuksnešu ainas. Aizkus­tinošais stāsts par to, kā prinča Taora baltā zilonīte kļūst par baobalu cilts dievieti. Eksotiskā delikatese — siseņi medū. Vientuļais tauriņu kolekcionārs tuksneša vidū. Savu tiesu kolorīta piešķir arī teiksmojošā, mazliet seniski stilizētā izteiksme, kas jaukta ar tikko jaušamu ironiju. Arī tulkojumam nav ne vainas. Vārdu sakot, Kaspars, Melhiors un Baltazars ir starp tiem retajiem darbiem, kam nekaitē arī fonā iekomponētā morāle — par to, ko katrs no Austrumu valdniekiem zaudē un ko viņi iegūst.

Mazliet par pagaidām beidzamo Mišela Turnjē romānu Eleazars jeb Avots un Krūms, kas Francijā pu­blicēts 1996. gadā. Kaut gan tas nevēsta par mītiskiem aizlaikiem, tomēr arī tajā Bībeles leģendu klāt­būtne jaušama jo cieši. Romāna dar­bība notiek pagājušā gadsimta pirmajā pusē; uzmanības centrā — īru izceļošana uz Ameriku. Visupirms konspektīvi tiek ieskicēta Eleazara biogrāfija: viņš mācās garīgajā semi­nārā, kļūst par mācītāja palīgu trūcī­gā protestantu draudzē, apprecas, piedzimst bērni. Jau šeit tiek vilktas paralēles ar Mozus dzīvi un Bībeles simboliku. Piemēram, Eleazaram ir spieķis, kas izgriezts čūskas skatā (norāde uz Mozus spieķi, kas pārvēr­tās čūskā); viņš, līdzīgi Mozum, ne­gribēti nogalina cilvēku; nesaskaņas starp protestantiem un katoļiem at­gādina par naidu starp jūdiem un ēģiptiešiem. Ir arī citi Vecās Derības simboli, tostarp romāna virsrakstā izceltais ūdens un liesmojošais ērkšķu krūms, ko Eleazars ar autora palīdzību traktē visai savdabīgi.

1845. gadā jau tā nabadzīgajā Īrijā pēc sērgas, kas iznīcināja visu kartupeļu ražu, sākās bads, un īri mas­veidā emigrēja uz Ameriku. Tas ir reāls vēsturisks fakts, kurā autors saskata līdzību ar jūdu izceļošanu no Ēģiptes. Starp emigrantiem ir arī Elea­zars ar ģimeni; ceļojums pāri okeā­nam ilgst 40 dienu (tik ilgi Mozus gavēja Sinaja kalnā). Taču Amerika ne tuvu neatgādina Apsolīto zemi, un ceļojums turpinās pāri visam konti­nentam uz Kaliforniju. Arī tālāk nemi­tīgi Eleazara dzīvē atgadās dīvainas sakritības ar leģendu par Mozu. Un arī viņš Apsolīto zemi nesasniedz — kādā sadursmē Eleazars tiek ievai­nots un mirst, kad no kalniem pirmo reizi paveras skats uz Kalifornijas ielejām.

Nevar noliegt autora stāstītāja ta­lantu un dažbrīd patiesi iespaidīgo dialogu ar Veco Derību, tāpat arī ska­tījumu uz Mozus ceļu kā visu lielo tautu staigāšanu arhetipu, taču Elea­zaram piemīt tieši tas trūkums, no kā Turnjē tik veiksmīgi bija izvairījies Kasparā, Melhiorā un Baltazarā. Proti, Eleazara ceļš ir pārmēru skaidra un zināmā mērā pat uzmācīga ilu­strācija autora idejām. Eleazarā sprediķotkārais filozofs ir nogalējis romānistu.

Grāmatu Apskats 8/9.1998.

Saīsinātā veidā – Diena, 27.07.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s