Pārāk daudz labas literatūras

Pravietojumi par to, ka jaunie mediji nogalēs literatūru, kārtējo reizi izrādījušies galīgi aplami. Grāmatu nosaukumu skaits aug ar katru gadu un vairs nav tālu sešu nuļļu robeža, t.i., miljons grāmatu gadā. Aug to ļaužu skaits, kam lasīšana ir viens no svarīgākajiem vaļaspriekiem. Daļēji tas tiek skaidrots ar milzīgo, labi izglītoto un materiāli nodrošināto pensionāru armiju – piemēram, Anglijā beidzamo desmit gadu laikā lasītāju skaits esot palielinājies par 17%. Un, protams, palielinās arī to ļaužu skaits, kas sevi uzskata par rakstniekiem. Tādus literatūras (un tās radītāju) plūdus kā pie otrā gadu tūkstoša gala pasaule vēl nav pieredzējusi. Interneta lielākā grāmatbode Amazon Books piedāvā izvēlēties sev vajadzīgo starp 2,5 miljoniem grāmatu. No statistikas datiem nav lielas jēgas: tie it kā tiecas iegalvot, ka aina ir pārredzama, ka kaut kur pastāv kāds „centrs”, kas apzinās visa šā gigantiskā tekstu ģenerēšanas mehānisma darbību, taču patiesībā aina ir absolūti iracionāla un bezmaz šizofrēniska. Profesionālais lasītājs – šī pasuga vēl ne tuvu nav iznīkusi – var visu mūžu klejot šajā virtuālajā bibliogrāfijā, aplūkot kārdinošus grāmatu vākus, lasīt anotācijas, iegaumēt un tūlīt pat aizmirst rakstnieku vārdus un galu galā zaudēt prātu no sajūtas, ka visas šīs grāmatas viņam gan ir pieejamas, bet nav viņa spēkos izlasīt kaut mazu daļu no tā, ko viņš gribētu izlasīt. Borhesiskā bezgalīgā Bābeles bibliotēka jau ir pavisam reāla: nav svarīgi, vai grāmatu skaits ir bezgalīgs vai „tikai” milzīgs – atsevišķa lasītāja acīm šie miljoni tā pati bezgalība vien ir.

Tas ir mūslaiku lasīšanas paradokss: no vienas puses, jebkurš teksts ir brīvi pieejams, no otras – tekstu milzīgā skaita dēļ šī izvēles brīvība zaudē jēgu. Nodarboties ar bezgalības fragmentu vākšanu un lasīšanu – tas zināmā mērā sāk likties bezjēdzīgi. Ģēniju sabiedrība ir aizdomīgi plaša Runa, protams, nav tikai par skaitļiem. Mainījies ir kaut kas cits. Piemēram, trīs rakstnieki, kuru grāmatas nesen izdotas latviski: Hemingvejs, Kamī, Goldings. Viņus vieno ne tika daudz Nobela prēmijas lauri, cik tas fakts, ka viņi bija vairāku paaudžu elki, viņus pielūdza, atdarināja, kronēja, gāza no troņa utt.; viņu darbi reprezentē XX gadsimta literatūru – starp tiem un pārējo literatūru pastāvēja kvalitatīva distance. Citiem vārdiem, viņi bija klasiķi. Klasiķis ir rakstnieks, kura darbi iestūrējuši pasaules literatūru citā virzienā. Vismaz – atklājuši tajā kādu jaunu niansi, kuru vēlāk ekspluatēt pēctečiem. Turpretī patlaban ģēniju sabiedrība kļuvusi aizdomīgi plaša un tai pat laikā diezgan pašķidra. Rakstniecība ir maniakāli profesionalizējusies: pasaulē ir tūkstošiem lielisku rakstnieku, milzums mākslinieciski nevainojamu tekstu. Profesionālisms – tas nozīmē ļoti vienmērīgu un stabilu literatūras plūsmu, tekstus, kuri var patikt un var nepatikt, bet kuru kvalitāti var raksturot īsi un precīzi: nav, kur piesieties. Pasaulē ir pārāk daudz labas literatūras. Rakstnieks no elku tēla pārkvalificējies profesionālī, no radītāja – aranžētājā. Patlaban rakstnieks var būt pazīstams, populārs, labi pirkts, interesants, savdabīgs utt., bet viņš nav spējīgs iestūrēt literatūru citā virzienā. Jo – pasaule ir pārsātināta ar augsta līmeņa literatūru. Ir palikušas nebeidzamas refleksijas un spēles. Labs piemērs ir Pētera Hēga proza: spoži izstrādāta, intelektuāli piesātināta, oriģināla utt. – epitetus varētu virknēt vēl ilgi, viņš ir atzīts un izdots visā pasaulē, bet tai pat laikā grūti iedomāties citas rakstnieku ģenerācijas, kas inspirētos no Hēga sievietēm un pērtiķiem.

Un ne jau tikai tas vien. Nupat latviski publicēts vampīru hronistes Annas Raisas Velns Memnohs, romāns, kuru pat vistolerantākais kritiķis nepieskaitītu „nopietnajai” literatūrai. Taču šajā romānā ir lappuses ar teoloģiski eksistenciālām diskusijām un ekstravagantām kosmoloģiskām konstrukcijām, kurām vēl pirms dažiem gadu desmitiem vienīgā vieta būtu bijusi kādā biezā un garlaicīgā intelektuālā ekvilibrista sējumā. No otras puses, tikko izlasīju britu prozas zvaigznes Pītera Akroida romānu Elizabetes Kri process (1994), kurā viņš tik banālo detektīvintrigu par maniakālu sērijveida slepkavu pārtapina visaugstākās raudzes prozā (šepat atceresimies arī Patrika Zīskinda Parfīmu un – nu jau klasisks piemērs – Umberto Eko Rozes vārdu). Tas, ka postmodernisma laikmetā robeža starp „izklaides” un „nopietno” literatūru stipri paplūdusi, ir pašsaprotami. No svara ir kas cits. Ja lasītājs ķer pēc grāmatas ar tradicionālo nolūku „izprast sevi un pasauli, kurā viņš dzīvo”, tad no sirds jāiesaka viņam Toma Klensija tehnoloģiskie un Džona Grišama juridiskie trilleri, t.i., lasāmgabali, kas nu nekādi nepretendē uz augstajiem plauktiem. Tieši šie teksti fiksē reālos spēkus, kas mūslaikos nosaka cilvēka esamību – un nevis Markesa, Milana Kunderas, Umberto Eko, Džona Apdaika, Salmana Rušdi romāni, kas liecina ne tik daudz par cilvēku un pasauli, cik par literatūru, ko cilvēki lasa.

Tikko pieminēto autoru uzskaitījums nav gluži nejaušs: pagājušogad, aptaujājot 18 valstu literatūrkritiķus, kāds Šveices žurnāls izveidoja mūslaiku prozas korifeju panteonu, kura virsotnē iemitināti šie rakstnieki. Ir apjēgts, ka literatūra nav lietderīga, ar tās palīdzību neviens sevi cienošs rakstnieks vairs netiecas nedz labot pasauli, nedz to aprakstīt. Ilūzijas ir pagalam, bet rodas jautājums, vai līdz ar tām nav zudis arī kaut kas cits, turklāt ļoti svarīgs. Kāds būs nākamais solis – to grūti pateikt. Literatūru neapdraud „ienaidnieks no malas” – literatūra pati apslīkst neapturamajos tekstu plūdos. Cik lasītāju, tik rakstnieku. Katram lasītājam – savs rakstnieks. Šis slieksnis ir ja ne gluži ar roku sasniedzams, tad vismaz pārredzamā nākotnē. Iespējams, tikko teiktais ir mazliet pārspīlēts, tomēr nav izslēgts, ka literatūras funkcijas un loma varētu stipri vien mainīties. Tieši interneta pastāvēšana – un līdz ar to potenciālā publicitāte – mudina ķerties pie rakstniecības aizvien vairāk, un ne jau tikai grafomānus. Man ir lielas aizdomas, ka dzejdari, aizvainoti par mazajām tirāžām un nemitīgo dzejas popularitātes krišanos, atmetīs aizspriedumus un atradīs patstāvīgu mājvietu tīklā. Precīzāk, aizspriedumi būs zuduši jau nākamajai dzejnieku paaudzei, kas ar tīklu saraduši kopš bērnības un uztver to kā pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Sakarā ar Gūtenberga projektu (tā gaitā internetā tiek ievadīti 10 000 grāmatu tekstu) ir lasīta ideja par „mājas izdevniecību”, proti, lasītājs izvēlas tekstu – no bezgala daudzajiem tīklā klīstošajiem, izvēlas ilustrācijas – arī no tīkla krājumiem, izvēlas noformējumu – un maza mašīnīte izdrukā gatavu grāmatu, kas pastāv vienā eksemplārā, viscaur unikālu – visai savdabīga atgriešanās pie viduslaiku tradīcijām. Tiesa, diez vai šī ideja tiks realizēta, jo viena eksemplāra grāmata allaž būs nesalīdzināmi dārgāka par lielo grāmatniecības koncernu izdevumiem. Kaut gan – vēsture liecina, ka tiek realizētas visaplamākās iedomas. Cits variants – grāmatizdošanai kļūstot arvien lētākai, varbūt nav tālu tas brīdis, kad cilvēks, saņemot, teiksim, bezdarbnieka pabalstu, varēs apmaksāt savu dienasgrāmatu, memuāru, kas nu viņam sarakstījies, izdošanu – un pārdesmit eksemplāru tirāžu izdalīt tuvākajiem draugiem. Viens no viņiem varbūt pat izlasīs šo grāmatu, tāpēc aina ar rakstnieku, kura darbi tiešā ceļā nonāk pie viņa vienīgā lasītāja, nav nemaz tik neticama. Īstenībā rietumpasaules dzejā situācija ir ļoti līdzīga šai it kā paradoksālajai prognozei.

Tikai viena lieta galīgi nav skaidra: ko ar šiem tekstu plūdiem iesāks pēcteči? Kur viņi liks šos grāmatu blāķus – jo patlaban ir pieņemts saglabāt vispēdīgo drukātā vārds lappusīti? Un kur radīsies tie neprātīgie literatūrvēsturnieki, kas apbrīnojamā stūrgalvībā urbsies cauri tekstu tonnām, lai uzrakstītu otrā gadu tūkstoša gala literatūras vēsturi?

Diena, 24.07.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s