Romāns vienā teikumā?

Virsrakstā izteiktais jautājums varbūt ir drusku pārspīlēts, bet neko daudz. Karoga 1998. gada 4. numurā lasāma Egīla Ventera Melanholijas skaidrojošā vārdnīca, kuru autors nodēvējis par romānu. Te nekas īpašs nebūtu piebilstams, ja vien Melanholijas skaidrojošā vārdnīca nebūtu tikai 30 lappušu īsa. Saprotams, uzreiz rodas šaubas: vai autors, 30 lappuses ieceldams romāna kārtā, nav stipri vien pāršāvis pār strīpu? Ja nu vēl miniromāns, īsromāns, mikroromāns vai, teiksim, „piezīmes romānam”, bet – romāns? Melanholijas skaidrojošā vārdnīcā gan ir ļoti daudz teikumu, tomēr te jāatceras, ka garākais teikums latviešu literatūras vēsturē, Aivara Ozoliņa Dukta ievaddaļa, ir 11 lappušu gars; neko daudz neatpaliek arī Paula Bankovska Pēcdziedra laiks, stāsts vienā teikumā, kas kādu ceturtdaļu īsāks par Ozoliņa duktisko monstru. Tātad vajadzētu tikai vēl mazliet pacietības (lasītājam – ļoti daudz) pastiept teikumu mazliet garāku, – un būtu romāns vienā teikumā.

Precedenti – pretdabiski īsi romāni – jau ir bijuši. 1994. gadā Karogs publicēja matemātiķa Andra Liepiņa par romānu nodēvēto lasāmgabalu Imitācija (vēlāk autora vārds literatūrā vairs nav manīts), kas bija 50 lpp. īss. Tomēr Imitācija bija parodiska spēle – un arī žanra apzīmējums šai gadījumā visdrīzāk uztverams kā parodija. Eksperiments man likās diezgan interesants, tāpēc toreiz par Imitāciju uzrakstīju recenziju trīs teikumos; tiesa, tie bija ļoti gari teikumi. Arī Ievas Melgalves Kā es gaidīju pavasari jeb Ledussirdis (40 lpp. īss) 1996. gadā bija iesniegts Karoga romānu konkursam un pat ieguva žūrijas speciālbalvu, kaut gan nedz žūrija, nedz autore šo tekstu par romānu neuzdrošinājās nosaukt. Diez vai no šiem trim provocējošajiem izlēcieniem var izvedināt tālejošus slēdzienus, tomēr tie ir simptomātiski. Kontrastam der atcerēties, ka gan brāļi Kaudzītes Mērnieku laikus, gan Andrievs Niedra Līduma dūmos dēvēja par stāstiem, bet Edvarts Virza Straumēnus – par poēmu. Taisnību sakot, es nezinu, kas ir romāns un ar ko tas atšķiras no stāsta; precīzāk, es nezinu, cik garam (biezam) jābūt stāstam, lai to uzskatītu par romānu; un – cik īsam (plānam) jākļūst romānam, lai tas pārtaptu stāstā. Liekas, to nezina neviens, vismaz – universāla romāna definīcija nav manīta. Visi racionālie kritēriji – teiksim, plašais laika un telpas aptvērums, daudzās tekstā iemitušās personas un tamlīdzīgi – vairāk gan atgādina fikciju, jo ir gadījies lasīt 500 lappušu biezus vēstījumus, kuros no romāna nav ne miņas, kaut gan tie it kā atbilst šiem kritērijiem. Varētu iebilst, ka lasītājam visviens, romāns vai stāsts, ka tikai labs lasāmgabals, tomēr pastāv tāda kategorija kā romānista domāšana vai romānista vēriens. Vai – dziļuma dimensija: rakstnieks ar romānu ieurbjas kaut kur dziļi esamības zemslāņos vai vismaz pierāda – nevis tikai parāda – ka tie joprojām ir neatšifrējama mīkla. Iespējams, šī kategorija ir pilnībā intuitīva un atkarīga arī no vērtētāja skatpunkta.

 

Var tikai minēt, kāpēc Egīls Venters ne vien iecēlis savu tekstu romāna kārtā, bet arī to ļoti cēli sadalījis trīs daļās, daudzās nodaļās (sak’, ja reiz romāns, tad lai ir kā „īstā” romānā) un pat vēl uzrakstījis kaut ko līdzīgu poētiski teorētiskam priekšvārdam – izrādās, 30 lappuses ir apbrīnojami ietilpīgas. Varbūt tā ir apskaužama pretenciozitāte. Varbūt – labas audzināšanas pazīme: neuzmākties lasītājam ar epopejiskiem sējumu sējumiem. Varbūt – izaicinājums: Melanholijas skaidrojošā vārdnīca ir tik perfekti izstrādāta, ka žanra apzīmējums noteikti nav garāmskrienot nejauši pieķibināts. Un, galu galā, varbūt tas patiesi ir romāns. Bez šaubām, izaicinājums tas ir, tomēr, liekas, Melanholijas skaidrojošā vārdnīca arī pelnījusi romāna apzīmējumu. Ievaddaļā Melanholijas skaidrojošā vārdnīca pati sevi raksturo: „Šī darba mērķis ir pastāstīt par melanholiju ar līdzekļiem, kas to maksimāli tuvinātu skaidrojošajai vārdnīcai, bet nepretendētu uz tās lauriem. Tā kā ikviena vārdnīca ir arī kaleidoskops, tad mēs šeit saskaramies ar fragmentiem, kas bieži vien savā starpā ir saistīti vienīgi ar dīvaino gara stāvokli, kura labākais pazinējs bija dāņu princis Hamlets un kas bieži vien ir patiesa poēzijas fundaments.” Ar to arī viss ir pateikts: autors mēģina radīt poēziju ar poēzijas fundamenta palīdzību, tāpēc romāns sanācis tik īss. Melanholija ir nedefinējams jēdziens; to var tikai komentēt, aprakstot tās izpausmes, kas arī mēģināts darīt katrā no mikroskopiskajām nodaļām. Romānam nav spilgti izteiktas sižetiskas struktūras; toties ir metaforiskā struktūra, ko veido dīvainas, no pirmā acu uzmetiena nenozīmīgas sakritības un sakarības, kas mēdz atkārtoties, līdz ar to caurvijot un saistot visu tekstu. Bez tam – romānā ir ļoti daudzas baltas lapas, kuras katrs var aizpildīt pēc savas gaumes un patikšanas – tekstā atrodami neuzkrītoši mājieni par to, ka jāpiedomā klāt. Brīžiem autora lakonisms patiešām ir riskants, jo nākas maldīties kā pa biezu miglu. Brīžiem viņš kļūst pļāpīgs, sevišķi pirmajā daļā, visās malās nez kāpēc zīmēdams čekistu rēgus.

Egīlam Venteram (1964) periodikā publicēti stāsti un recenzijas. 1992. gadā viņam iznāca maza un neiedomājami atbaidoši noformēta īsprozas grāmatiņa Melnā sērija. Manuprāt, tā bija drusku sasteigta debija. Melanholijas skaidrojošā vārdnīca ir Ventera pirmais plašākais, ja tā varētu izteikties, darbs. To izlasot, rodas apmēram šāds slēdziens: lai romāns ir kaut desmit, piecas vai trīs lappuses garš, tomēr, ja autoram liekas, ka tas ir romāns, un arī lasītājs piekrīt, ka tas varētu būt romāns, tad tas arī ir romāns. Romāna „sapresēšanas” procesā gluži loģiski nākamais un nepavisam ne neiespējamais solis būtu uzrakstīt vienu teikumu – turklāt tā, lai episkais vērienīgums sprēgātu laukā vai no katra komata, – un nokrustīt to par romānu.

Diena, 20.07.1998