Alberts Bels “Latviešu labirints”

Alberts Bels pats savā labirintā

Alberts Bels. Latviešu labirints. Romāns. Daugava, 1998.

Alberta Bela romāna nenoliedzami iespaidīgais nosaukums – Latviešu labirints – sola konceptuālu vispārinājumu: labirints, kam it kā būtu jābūt kopējam visiem latviešiem, tai pašā laikā izskaidrojot, kas šie latvieši īsti ir un kāda – specifiski latviska – iemesla dēļ viņi iesprostoti labirintā. Tāpat nosaukums liek nojaust, ka lasītājam būs darīšana ar spēli: ja reiz labirints, tad tas nozīmē, ka tam ir kāda struktūra, jo – vismaz literatūrā – labirints bez struktūras ir bezjēdzīgs. Uzreiz jāsaka, ka romānā ir gan esamības labirints, gan romāns kā mazu teksta fragmentu haoss, kas izkārtojas paralēlo sižetisko līniju labirintā, gan arī latvieši. Taču – eksistenciāla labirinta iespaids nerodas. Labirints veidojas tikai sadzīviskā un ikdienišķā līmenī. Bet, ja runā par latviešiem, tad rodas apmēram šāds priekšstats: latvietis ir radījums, kuru padomju laikā spieda un smacēja krievi un komunisti, bet tagad biezie un deputāti ēd viņam matus no galvas nost. Vaimanas par grūto dzīvi – tā laikam ir narkotika, bez kuras krietna daļa beidzamā laika latviešu prozas nespēj eksistēt (ja svītrotu šīs vaimanas, Latviešu labirints gan vēl būtu dzīvotspējīgs, bet, piemēram, no Harija Gulbja Degošiem debesu akmentiņiem pāri paliktu baltas lapas).

Bela ekspresīvā, koncentrētā un lakoniskā rakstība izkopta perfekti: brīžiem frāze gluži vai vibrē no saspringuma, tomēr nekad nepārkāpdama robežu, kas emocionālo spriegumu šķir no melodrāmas. Latviešu labirintā un Bela iepriekšējā romānā Melnā zīme atrodamas labākās lappuses, kādas viņš jebkad sarakstījis, taču tai pašā laikā tie nebūt nav paši labākie Bela romāni. Melno zīmi nobendēja muļķīgais komunistu vurdalaks Gremels. Ja nebūtu Gremela, Melnā zīme, iespējams, kļūtu par Bela daiļrades virsotni. Latviešu labirinta klizmās padomju asinssūcējus grūti vainot, kaut gan attāls Gremela radinieks, atvaļinātais lēģera apsargs Basnopļotovs, iemitis arī tur. Kā liecina jau viņa uzvārds, Basnopļotovs ir pagalam triviāla karikatūra, kas ieklīdusi no stipri zemākas raudzes prozas (izņēmums – fantasmagoriskā epizode, kurā viņš Brūklenāja kundzes sapnī piedāvā viņai karbonādi ar skābiem gurķīšiem). Basnopļotovs, lai arī epizodiska persona, iezīmē vienu no Bela beidzamā laikposma darbu defektiem: darināt nevis grotesku, bet pieticīgu karikatūru.

Bels tiecas rakstīt maksimāli precīzi – katrs teikums ir kā dzēliens, kas skar apziņas jutīgākos punktus, un Latviešu labirintā šī nosliece sasniegusi kulmināciju. Autors mēģina izdestilēt bezmaz esamības „atomāros faktus”, elementārdaļiņas, kas ir eksistences pamatā. Raksturīgs paraugs – Alekša Mūrlauka biežā ielūkošanās gan svešvārdu vārdnīcā, gan zīlēšanas rokasgrāmatā, meklējot atsevišķu jēdzienu skaidrojumus. Un – bezgalīgās neatbildēto un varbūt arī neatbildamo jautājumu virknes. Tas tiesa, ka viens no literatūras uzdevumiem ir jautājumu formulēšana, taču ne jau, ar pirkstu badot acī. Dīvainā kārtā Bela precizitātes tieksme apvēršas ar oderi uz āru un pārtop aptuvenībā, jo precizitāte redz tikai fragmentu, detaļu, bet novārtā atstāj kontekstu un asociācijas. Turpat blakus gan ir mēģinājumi visas norises skatīt gandrīz Visuma kontekstā. Jo sevišķi veiksmīgi tas ir romāna beigu galā, epizodēs, kurās, Aleksim traucoties mašīnā (paralēle ar Bezmiega noslēgumu), Monikas Zingera šujmašīna izšuj „iespējamo un neiespējamo” – „Visums gūlās uz auduma”. Tomēr plaisa starp ikdienišķo rāpošanu un vizionārajām ekspedīcijām ir milzīga, un tā netiek aizpildīta.

Īstenībā vaimanas par grūto dzīvi ir viens no literatūras mūžsenajiem motīviem, tikai parasti tās tiek dēvētas efektīgākos vārdos – eksistenciālais izmisums, esamības traģika, absurda vai strupceļa izjūta un tamlīdzīgi. Problēma ir tā, kādā līmenī vaimanas tiek skatītas. Un šeit parādās Bela meistarības vājais punkts. Precizitāte pārtop ne tikai aptuvenībā, bet arī vienkāršotībā. Labirinta murgs – plakanā shēmā. Pats romāns – melnbaltā spēlītē. Bet domāšana melnbaltās kategorijās – tā ir literatūras nāve. Autors tik cītīgi meklē melnus velnus, ka gribot negribot rodas iespaids par butaforiju (Latviešu labirintā tas gan nav tik ļoti izjūtams kā Melnajā zīmē).

„Atšķirīgais tiek izstumts”, uzskata Aleksis Mūrlauks. Klasiska doma. Atšķirīgais – tas, protams, ir pats Mūrlauks un visa viņa vērtību orientācija. Vienlaikus Mūrlauks un, šķiet, arī autors tāpat izstumj visu no sevis atšķirīgo, absolūtā pašpārliecinātībā klasificēdams to kā ļaunuma polu (tajā ietilpst politiķi, „biezie”, krievi, komunisti utt. – un, lai cik tas dīvaini liktos, arī sievietes – grūti pateikt, kuros elles caurumos atrastas romānā aprakstītās trīs dažādu paaudžu raganas). Arī tas, protams, nav tik svarīgi – galu galā tās ir autora tiesības, izteikt savu viedokli par laikmetu vai „liecināt”, kā, apcerot Latviešu labirintu, Dienā rakstīja Gundega Repše. Svarīgi ir tas, ka melnā krāsa un līdz ar to arī drūmā labirinta ideja koncentrējas vienvienīgi sociālajā sfērā. Melnbaltās spēles kontrasti tā arī paliek tai līmenī, kur kontrastē kāposts un lasis (nabagais Aleksis ikdienā pārtiek no kartupeļiem un kāpostiem, bet bagātais Selders viņu priecina, cienājot krogā ar lasi). Sociālie fakti un kategorijas nepārtop par eksistenciāliem jēdzieniem. Tomēr sociālās būšanas un nebūšanas labāk atstāt šās jomas profesionāļiem un žurnālistiem, literatūrā tās ir tikai nepieciešams balasts. Un šī sistēma lasis/kāposts pārvēršas ja ne gluži vienīgajā romāna orientierī, tad vismaz izbīdās priekšplānā, aizsedzot daudzkārt būtiskākas lietas (arī pašsaprotamo literatūras likumsakarību: ja realitāte ir „rāpojoša”, tad prozai jāpiemīt „lidojumam”). Ja labirinta sienas būtu oderētas nevis ar kāpostlapām, bet ar laša šķēlēm un ja īstā vieta tiktu ierādīta politiķiem, biezajiem, krieviem, sievietēm utt., tad gan būtu laba dzīve, visi strupceļi pačibētu kā nebijuši. Bez šabām, Bels tik primitīvi nefilozofē, taču, grozi kā gribi, izlasot romānu, rodas apmēram šāds secinājums. Kopumā rodas iespaids, ka Bels pats klīst labirintā un atduras nemitīgos strupceļos: kā lai pasaka – un pat ne to, ko gribētos pateikt – bet to, kas ir tik svarīgs, ka to nemaz nedrīkst nepateikt. Šajā labirintā neapšaubāmi maldās katrs rakstītājs, bet Bels ar apbrīnojamu aizrautību un enerģiju mūrē aizvien biezākas sienas, mūrē ciet izejas, kamēr paliek šaura celle, no kuras nekāds plašais skatījums nav iespējams.

Diena, 08.07.1998

____________________________________

Vēl par Albertu Belu:

Recenzija par romānu Vientulība masu sarīkojumos

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s